Kas nav pret jums, tas ir par jums! Samarieši atsakās uzņemt Jēzu.

Datums:  1996.g. 9.februārī
Tēma:  Lk.9:49-57 (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Samarieši atsakās uzņemt Jēzu.

Divi notikumi. Mācekļi ir kopā ar Jēzu un viņos ir cenšanās nosargāt, norobežot Pestītāju no visa tā, kas ir svešs, ļauns. Jānim liekas, ka tas ir nepareizi, ka tas redzējis kādu cilvēku Jēzus vārdā izdzenam ļaunos garus, un viņi iejaukušies un tam aizlieguši. Tā ir problēma, kur mēs šodien piedzīvojam daudz apjukuma. Kāds vai kāda, kam ir spēja – šīs grūtības novērš. Kādreiz nelielas grūtības, piemēram, galvas sāpes vai garīgas apgrūtinātības, un viņi griežas pie cilvēka, kas vai nu ar pieskārienu, vai runātiem vārdiem novērš šīs grūtības. Pēc izskata labi cilvēki, kas uzliek rokas, un šīs galvassāpes pāriet, bet pēc kāda laika pašam uznāk kāds grūtums. Sieviete, kas izdzina slimības, saka: nenāciet, nenāciet, jo man pēc tam ir grūti. Kāds vairāk pratējs: tev tas grūtums ir uznācis tāpēc, ka tu nemāki tos garus izraidīt, kas tev ir uznākuši. Bet tas nenotiek nekādā vārdā, tomēr uzdarbojas uz šiem gariem.

Sektās ir cilvēki, kas saka par šīm spējām, kas vai nu lūdzot tās ieguvuši – notiek šādas garu izraidīšanas. Bet mēs ieejam tādā kā mūža mežā, kur maz gaismas, un nav nekādas orientācijas. Pravieša dēli, kas arī nodarbojušies ar apsēstā dziedināšanu. „Tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina – pavēlam tev iziet”. Un gars uzbrūk. Kāds grib rīkoties ar spēkiem, kādi viņam nemaz nav. Kāpēc Jānis to lūdza un Jēzus to atļāva? Taisnība bija zināmā mērā abiem. Jānim: šādi garu izdzinēji kādreiz darbojas pavisam tumšā nozīmē.

Bet no otras puses Jēzus, kas redz dziļāk un arī zin to gadījumu, par ko Jānis stāsta un zin to novērtēt. Dziļā ticībā un paļāvībā uz Jēzu Kristu var tāda lieta būt un drīkst notikt, bet robeža ir ļoti smalka. Bieži vien nekas nenotiek vai notiek uz otru pusi. Taisnība ir Jānim, ka mēs nevaram visu to pieņemt, ko cilvēki dara, īpaši velti Dieva vārdu pieminot. Bet varbūt un tajā apsolījumā var būt: tie staigās pa čūskām, nāves zāles dzers. Bet šī spēja ir nolikta ļoti augstā vietā. Tas nav tā: es tev pavēlu: topi vesels! Vai: lai ļaunais gars no tevis iziet! Ko nozīmē ticēt un Dievu lūgt? Es to zinu un tam piekrītu ... Bet lūgšanu iespējamību robežās. Šinī pašā plāksnē stāv arī spēja pavēlēt ļaunajiem gariem: atkāpjaties! Tur vajadzīgs tas – pie baušļa paskaidrots – mīlēt Dievu ar visu savu prātu, sirdi .., t.i., ticēt, uzticēties – nevar taču to ticēt, kas nav loģiski saprotams.

Kāds misionārs, iedams cauri džungļiem ierauga aiz sevis vienu no ārkārtīgi indīgajām čūskām (Ceilonā). Nekāda lūgšana nav iespējama. Ar visu savu sirdi un dvēseli: Jēzus vārds. Rāpulis atslīgst, aizlien krūmos. Uzdarbošanās uz ļauno garu ar visu savu spēku. Nolādētības, ļaunnovēlības.

Bet kur ir labnovēlības brīži, mirējs savam draugam saka savu novēlējumu – tas nogulstas uz cilvēku. Tur ir tā robeža. Ja kas ir ar mums un Jēzus vārdā. Cik cilvēki nav kļuvuši veseli ar visu sirds spēku vērsdamies uz Jēzu nesavtīgā lūgumā! Viņš ir devis to.

Izsūdziet viens otram savus grēkus. Kāpēc ir tik daudz neveselo jūsu starpā?

Ja kas lūdz, lai lūdz nešaubīdamies. Ja nu tas cilvēks ir Jēzus vārdā – lūgdamies lielajā, pilnajā paļāvībā uz Jēzus spēku un pats arī stāvēdams Jēzus patvērumā – jā, tas notiek. Pēteris un Jānis, iedami uz templi Dievu lūgt: zelta un sudraba man nav, ko tev dot, bet kas man ir, to es dodu. Bet mēs Svētos Rakstos atrodam Pestītāja otrus vārdus: kas nav ar mums, tas ir pret mums. Viss tas, ko cilvēki domā, ka viņi domā, ka viņi dara ko labu, bet sevi nekādi nesaista ar Kristu – tā ir tā baltā pretniecība Kristum.

51.p. Pievērsās Jeruzalemes virzienam. Viņa laiks bija pienācis. Jēzus zināja savu laiku. Visa viņa darbošanās nesaraujami saistīta ar Tēva prātu. Tas rāda, ka Viņš nav parastais cilvēks. Arī parastie cilvēki jūt: tuvojas briesmas. Pret Viņu cēlās tik daudz cilvēku, farizeji meklēja Viņam darīt ļaunu. Cilpa it kā savelkas arvien ciešāk. Kārdinoši, uzmusinoši jautājumi. Mēģinājumi viņu padarīt par Romas pretinieku. Vienalga kā Viņš atbildēs, Viņš būs vainīgs un Viņu varēs ķert. Draud briesmas: gudrais cilvēks kādu brīdi pazustu, nogaidītu izdevīgākus apstākļus. Jēzus vērtē lietas citādi: es esmu nācis ne lai pildītu savu prātu, bet tā prātu, kas mani ir sūtījis. Viņš nav dzīvojis sev. Ja būtu dzīvojis sev – būtu ērtāki dzīves apstākļi. Daudziem pakalpojot, Viņš no tā nav neko ņēmis. Viņš zin: Viņa laiks tagad ir klāt. Mācekļi to nenojauš. Iedami uz Jeruzalemi (Matejs), mācekļi iztrūkstas – viņiem ir bail.

Tagad ir situācija, kad Cilvēka Dēlam nav kur galvu likt. Aizsūta vēstnešus uz kādu samariešu ciemu, lai būtu kur nomesties, bet samarieši Viņu neuzņēma, jo Viņš bija ceļā uz Jeruzalemi. Rasu naids, lokālais patriotisms. Tāpat kā Bosnijā serbi ar horvātiem, musulmaņiem ir naidā. Kāpēc? Gadu simteņiem ir sadzīvots.

Arī samarieši Viņu zin – ir Viņš darījis savus darbus – samariešu sieva pie akas.

Kā var liegt Jēzum mājas? Tīrā negantība no cilvēkiem. Droši vien viņi rupji bijuši zākādamies. Ko grib darīt mācekļi? Vienu lielu nedarbu, bet viņi paši to nespēj. Lūdz Jēzus vidutājību: lai krīt uguns no debesīm. Palīdzi mums atriebties ... Cik tālu aiziet cilvēki savā ekstrēmajā ticībā vai ticības labvēlībā, ka viņi savai rīcībai izvēlas tādus ceļus, ka viņi grib Jēzus palīdzību pie savas atriebības. Viņi taču grib labos nolūkos to darīt. Bet Jēzus viņus aprāj: vai jūs nezināt kādam garam jūs piederat? Atriebības uguns gars plosās tepat Bosnijā: uz katru sitienu nāk pretsitiens – nodarījums taču jāatriebj. Cilvēcīgi spriežot, jā! Kā tur lai nesaskaišas, neatriebjas? Kā Jēzus nodzēš to: Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Mēs uz brīdi aizmirsīsim, kādam garam piederam. Neder – būs kaut kas iznīcināts, kāds trauks saplēsts, ko nevar vairs salabot. Jēzus nav nācis nomaitāt, bet pestīt. Ārkārtīgi grūti ir piedot ļauna darītājam. Ārkārtīgi gūti ir nolaist roku, kas pacēlusies sist. Krievu dievbijībā: neizlīdzināts sanaidojums vīra un sievas starpā, kur nevarēja nekāds izlīgums būt un nekāda piedošana. Hresta raģi! Kristus dēļ! Ne tavas un ne tavas taisnības dēļ, bet Kristus dēļ. Un tas bija tas brīnuma vārds, ka zem Kristus vārda viņi pazemojās un sapratās. Krievu dievbijībā ir šādi dziļi vārdi, kas visu atrisina. Na ķebja že hresta ņet – tu esi izgājis ārā no krusta patvēruma. Jo Viņš nav pret mums.