Jēzus raud par Jeruzalemi

Datums:  1995.g. 17.februārī
Tēma:  Lk.13:31-35. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Pestītāja ciešanu ceļa sākums. Hērods meklē viņu iznīcināt. Kas Hērodam bija Jēzu ko ienīst? Hērods ienīda Jāni Kristītāju. Patiesībā nevis ienīda, bet bijās no viņa. Jānis Kristītājs bija saucēja balss – sirdsapziņa. Jūs odžu dzimums – uz cilvēkiem. Jānis Kristītājs neklusēja arī uz Hērodu. Pārmezdams viņam smagu bauslības pārkāpšanu – laulību ar brāļa sievu. Bet bīdamies viņš viņu ielika cietumā, neko vairāk. Tad kādās svinībās Hērods iedzēris apsolīja savai meitai, kas viņam ļoti patika dejojot, (Jāņa Kristītāja galvu). Hērods bija spiests pildīt savu solījumu. Kad Jānis Kristītājs bija nokauts un viņa vietā Jēzus sauca: „Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju” – Hērods domā, ka Jānis Kristītājs ir atdzīvojies.

Vai Jēzus ir maigs – krass, ass, nežēlīgs – Viņš runā par vilkiem, suņiem, lapsām. Kāpēc Hērods grib šīs lietas darīt, lai tauta tiktu mulsināta. Viņš meklē Jēzus dzīvību. Jēzus atbilde: „Atsakiet lapsai, ko jūs redzat” – tāpat kā Jānim Kristītājam cietumā: „Akli redz, kurli dzird, spitālīgie top šķīsti”. Lai Jānis pats izšķir. Arī Hērodu Jēzus nomierina viņa nemierā: „Šodien, rīt man jābūt ceļā.” Pēc neilga laika, pēc rīt un parīt nāk trešā diena, kad šis sveiciens tiek sacīts: „slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā” – Viņš ieiet Jeruzalemē. Jēzus domas nav pie Hēroda, kas ņems savu galu. Viņa domas ir pie Jeruzalemes. Viņš saka: „Tu, kas nokauj praviešus, akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti”. Un iet ar sāpīgu apziņu, cik reizes esmu jūs gribējis ar spārniem apklāt, bet jūs neesat gribējuši. Jēzus iet saņemt savu pravieša algu – glābt šo pilsētu. Cilvēku raudāšanai ir kāds iekšējs iemels. Asaras to iznes uz āru. Cikreiz esmu gribējis jūs apklāt! Milzīgā starpība starp to, kas ir patiesībā vajadzīgs, un to, ko cilvēki meklē. Miniatūrā šī lietu uztvere parādās kādā mājā, kad Viņš sēž mājā un Marta ar visu spēku cenšas likt galdā, lai darītu šo brīdi tīkamu, bet Viņš saka: vajadzīga tikai viena lieta. Tukšais, grēcīgais, ļaunais, kas cilvēkus nodarbina, gūsta, satver – Viņš to visu redz vienā skatu uzmetienā, ko Viņš var darīt. Viņš vispirms dodas uz templi un izšķīsta templi – padzen to, kas tur neiederas. Jā, tas ir tas būtiskais. Templis ir Jeruzalemes sirds – dzīvības templis – vieta, kur notiek saskare starp zemi un debesīm – pielūgšanas vieta – tai jābūt šķīstai. Pravietim neklājas citur mirt. Atsakiet lapsai – tas, ko tu gribētu pie manis darīt, ir Dieva ceļš, kam pie manis jāpiepildās. Es eju uz Jeruzalemi mirt, uz šo grēcīgo pilsētu. Toreiz viņi klausījās Genecaretes ezera Tabora kalnā, kur Viņš pabaroja tūkstošus. Visus viņš nevarēja apklāt. Viņš iet uz Jeruzalemi. Tur Viņu pavisam citā veidā sagaidīs, sveicinās: Slavēts tas, kas nāk Tā Kunga vārdā. Viņš nespēj visus sapulcināt zem saviem spārniem, visus dziedināt. Tā iespēja rodas tikai tad, kad Viņš dodas visas pasaules upura, pasaules atpestītāja gaitā.

19:46.p. Upurēšanā tajā laikā cilvēki nesaskatīja nekādu piedauzību, bet tas bija pavērties par lopkautuvi, tauku savākšana, dzīvnieku sadalīšana, dedzināšana ...Jau pašu lopu klātbūtne rada netīrību. Bet visaizskarošākās Jēzum bija tās valūtas operācijas, kad upura dzīvnieki iegādājami par svēto naudu, un vispār tā rosme. Pestītāja nostāja pret visiem šiem veidiem, ne šeit, ne Jeruzalemē, bet garā un patiesībā. Visas upurēšanas ir liekas, nevajadzīgas, nebūtiskas. Jēzus: Man tīk žēlastība, ne upuris. To viņš atbild arī sarunā ar farizejiem. Jēzus ar šo sarunu parāda Vecās Derības ticības prakses izpausmes gandrīz vai negantību: Mans nams ir lūgšanas nams, nevis asins izliešanas, naudas mīšanas vieta. Cilvēki ar šiem upuriem domājās iegūt Dieva priekšā taisnību. Ar vārdiem: „Mans nams ir lūgšanas nams” Viņš atceļ šo upurēšanu kā nevajadzīgu. Ar to, ko Jēzus izdara, Viņš ir atcēlis visus upurus.

Svētītie pūpola zariņi, kurus pārdod.