Kāpēc Jēzus runā līdzībās?

Datums:  1995.g. oktobris
Tēma:  Mt.13:10-17. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Īpatnējs Pestītāja vārds. Šeit nav runa par laicīgām mantām, bet par redzēšanu un dzirdēšanu, par saprašanu un nesaprašanu. Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem tas nav dots. Viņiem bija dots būt kopā ar Jēzu. Svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Daudzi pravieši to ir gribējuši. Ārkārtīgā priekšrocība, kāda ir Viņa mācekļiem un arī ticīgajiem. Lietas, kuras ir gribējuši saprast, ieraudzīt daudzi pravieši. Šī ārkārtīgā ilgošanās pēc Kristus. Pravietis Jesaja. „Viens bērns jums ir dzimis...” Visās dažādajās reliģijās ir šī lielā ilgošanās – ja pametam pie malas to nejēdzīgo, ar ko pagānismā sastopamies – visas reliģijas ir par to, kas ir Dievs, kur ir Dievs, kas ir cilvēks, kāda ir cilvēka attiecība pret Dievu. Varbūt Dieviem? Bet kas man ir jādara? Indijas dziļi nopietnie domātāji, pagāniskās ticības turētāji – viņos ir šis pats jautājums. Pielūgšana, ar kādu ir aizpildīta šo cilvēku dzīve – taustīšanās gar priekškaru, kas aizsedz. Tie ir ilgojušies redzēt, bet nav redzējuši. Tas vis ir jautājums bez atbildes, skatīšanās bez ieraudzīšanas. Bet jūsu acis ir svētīgas – kristīgā cilvēka ārkārtīgā priekšrocība. Ir cilvēki, kam ir dots redzēt, bet viņi neredz vai pat neskatās. Tagadējā kristīgā pasaulē tā ir masveida parādība. Ko viņi zina par Kristu? Neko. Viņi ir uztaisījuši paši sev dievus. Māksla man ir reliģija. Kad es esmu uz skatuves, tad ... Zinība – iedomātā zinība. Dziļā zinātnes izpratne nevienu cilvēku neattālina. Man nav jāiet baznīcā, man nekas nav vajadzīgs. Mana sirdsapziņa to saka. Katram cilvēkam ir savi uzskati par Dievu. Katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties darīt labu vai ļaunu. Cilvēki kaut ko tura Dieva vietā – bez savas mākslas, bez sporta, bez radio, bez jaukajiem dzīves ieradumiem – mēs meklējam prieku – viesībās, ieradumu grēkos. Šie cilvēki nav tukši, kā viņi domā – liels zinību vīrs, liels korespondents – kam ir, tam tiks dots, bet kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas viņam ir.

Kas ir? Kad tu esi mans, tad man nevajag ne debesu ne zemes. Kaut es Kristu varētu satvert kā Viņš mani ir satvēris. Mums ir šī patvertība Viņa patiesībā. Mēs zinām, kas ir šis Dievs. Viņš mūs aicina, apdāvina un dod pārpārim. Ir šis brīdis, kad viņš atklājas un kam nav, tam atņems arī to, kas viņam ir – to, ko viņš tur par šo „ir”. Pēdējā brīdi tiem, kas neaiziet pēkšņā nāvē – tie redz, kad no viņu rokām izkrīt tas, ko viņi turēja par kaut ko – aktiera spējas, sakrātais un savāktais, ko uzskatīja par vērtībām. Dievs atņem šo izcīnīto patiku, baudījumu. Kam ir bijis, tam vēl tiek dots. Kas ir varējis teikt: „Mans Tēvs debesīs” – tam tiek dots. Kāpēc tu runā uz cilvēkiem līdzībās – mācekļi prasa? Viņi jau nevar saprast – kam ir, tam tiks dots .. Ko jūs man stāstāt šādas netaisnības. Sociālisms atrisinās. Bērniem saprotams, bet ne pārgudrajiem. Tas viss tiks atņemts – mājas, dimanti. Kad cilvēks mirst, tad viņam ir pilnīgi vienalga. Kad viņš dzīvoja, tad viņam šķita, ka viņš ir bagāts.

Grāmatas, kurās netikumi uzrādīti par tikumiem. Pamēģiniet to palasīt pie nāves gultas. Tas neder. Tu saki, ka tu esi bagāts pārpārim, bet tu nezini, ka tu esi nabags. Es tev dodu padomu, ka tu pērc no manis acu zāles, ka tu tiec redzīgs, baltas drānas, lai apsegtu savu kaunu. Bet Dieva vārds saka: Lietojiet šo pasauli tā, kā jūs to nelietotu. Mēs ēdam maizi, lai uzturētu šo miesu pie dzīvības ..