130.Psalms

Datums:  1995.g. 15.decembris
Tēma:  130.Psalms (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Iz dziļumiem es Tevi piesaucu (Dei profundis). Izteiksmes nopietnums runā pats par sevi. Te runa par lūgšanu. Katra lūgšana ir šī saukšana un sarunāšanās. Lūgšana ir ļoti nopietna saruna, ne pļāpāšana.

„Pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.”

Cilvēku praksē, zīmējoties uz piedošanu, ir divi varianti. Dāvida dziesma runā par noziegumu un piedošanu. Viens no tā ir piedošana bez bailēm, kad mēs paši sev piedodam savus grēkus. Zināma neveiklības sajūta. Tā nav nekāda piedošana, lai gan cilvēkos ļoti praktizēta. Un otra piedošana ir bailes – tārps, kas grauž, uguns, kas dedzina. Abi šie stāvokļi nav labi. Mēs paši sev piedodam, mēs paši sev paturam. Dieva vārds atgādina, ka tur visur, kur runājam ar Dievu, tas notiek iz dziļumiem. Šeit ir runa par lūgšanu, kura nāk no dziļuma – no bēdu, apstākļu, baiļu? Nē! Ārēji apstākļi to neviedo. Runa par paša cilvēka dziļāko dziļumu – viņa dvēseli. Reizēm lūdzam priecīgi Dievu, bet pēkšņi sajūtam – Viņš nemaz nedzird. It kā izkrītam grīdai cauri – stāvu zemāk. Mūsu vārdi paliek apdomīgāki. Izkrītam vēl zemāk un jūtam, ka Dieva skats mūs vēro, un katrs mūsu vārds sapinas mēģinājumā kaut ko sacīt sev par labu. Līdz esam pašā dziļumā, tumšākā dvēseles pagrabā, kur nav nekādas apkārtnes, kas izklaidē – pašatzīšanās, pašsatriektības, nožēlošanas dziļumā. Kur vairs nav nekādas aizbildināšanās! Tā ir lūgšana, kad bez visas aizbildināšanās, visa neīstuma esam pilnīgā patiesībā Dieva priekšā. Tā ir tā lūgšana, kurā mums ir izredze tapt Dieva uzklausītiem. Lai Tevi bīstas, jo Viņa rokās ir tiesa, bardzība un žēlastība. Tikai tad. Šinī ziņā Dāvida dziesma mums dod norādījumu, nevis ko, bet kā mēs lūdzam. Nevis tas, ka es esmu vainīgs, man ir tā misējies, bet, ka mana lūgšana ir patiesa. Dziļš parbaudījums: ja Tu gribi pielīdzināt noziegumus, ak, Kungs, kas pastāvēs! Mēs jau sev varam piedot visu ko.

Israēls šo lūdza savā dziļajā sirds lūgšanā, arī cerībā: pie Tevis ir piedošana, jo Tevis bīstas. Te mēs pienākam pie Adventa: beidzamajos divos pantos. Kad atzīstam, ka Viņa priekšā nekas nav apslēpts – sajūtam, kā tie, kas gaida uz tiesas vai nāves spriedumu. Ne tikai paļāvība vai cerība, ka pie Viņa ir piedošana, bet šis skats uz priekšu: Viņš atpestīs Israēli no visiem noziegumiem.

Ir vēl vien skatījums. Ne vienmēr mūsu tiešais grēks, mūsu noziegums ir tas, kas mūs dzen dziļumā Dieva priekšā. Viena cita lieta – šī cilvēka svešniecība Dieva priekšā, ko pazīst visas pasaules tautas, visas reliģijas. Dievs atpestīs. Ne tikai grēku piedošanas žēlastība, bet arī patiesības žēlastība.

Dieva sūtnis, kas nācis, lai atpestītu no grēka sāpēm, bet arī maldīšanās, neziņas sāpēm. Šis psalms ir ne tik daudz jātulko, cik jādzīvo. Grieķi – ļoti pesimistiski – meklē atbildi cilvēkā pašā. Vienu atbildi dabū – tur nav. Grēks vai apmulsums, kas jāpārvar. Viņš pats dod šo atrisinājumu nevis filozofiskā formulējumā, bet maza bērniņa ienākšanā, jo Dievu neviens nedrīkst un nevar uzskatīt. Viss grēkā krišanas notikums ir pildīts ar to, ko cilvēks savā pārgalvībā iegūdams gudrību tajā pašā laikā pazaudējis tuvību un apskaidroto un zināmo. Tagad cilvēks taisa otru mēģinājumu: sniedzas pēc tā otra ābola, no tā otra koka. Tas var nākt ar otrām sekām. Šīs vienas sekas mums jau ir: labā un ļaunā atzīšana. Sporas uz Marsa. Cik tuvu Dievs ir pielaidis cilvēku pie saviem noslēpumiem un tai pat laikā norobežojis, bet redzams, ka Viņš nav mehānika, bet dzīvība.

Apliecības vārdi: Dievs ir runājis caur tēviem.