Brīdinājums sargāties no liekulības

Datums:  1994.g. oktobris
Tēma:  Lk.12:1-11. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Ļoti nopietns Pestītāja uzrunājums draudzes tūkstošu priekšā. Vispirms Viņš vēršas pret vienu lietu, no kuras saknes ceļas daudz ļauna – sargieties no farizeju rauga, tas ir liekulības. Liekulība – tā ir melu dvīņumāsa – īpatnais izturēšanās veids, kad cilvēks melo, kad viņš tāpat līdzi ievilkts kā tas, kas vai nu sevi taisno, vai otru gremdē – neīstums. Sargieties: arī tas, ko jūs esat ausī čukstējuši – no jumtiem sludinās – nepaliks apslēpts. Liekulība tāpat kā melošana meklē kādu ieguvumu. Farizeji, izlikdamies ļaužu priekšā labāki nekā viņi ir – gribēja piekrāpt kā ļaudis, tā Dievu. Pestītājs saka: tas neko nelīdz šim cilvēkam, jo visa apslēptība nāk Dieva priekšā. Jo Dieva acs ir atvērta pār taisniem un netaisniem – Dieva klātbūtne. Kriminālnotikumu vēsture – kā visapslēptākās, nezināmās lietas, ko cilvēki apslēpuši – ar vienkāršu sērkociņa atrašanu vai nieka vārdu, kas cilvēkam nejauši pasprucis – atklāj visu. Tas nelīdz. Liekuļotais glaims – pielīšana augstākam, lai iegūtu ko labāku – nebīstieties no cilvēkiem, lai arī no viņiem varētu nākt kāds ļaunums. Tas nav tas ļaunākais. Arī dzīvība nav tā izšķīrēja, kuras dēļ būtu jānodreb – nebaidieties no tiem, kas atņem dzīvību un vairāk neko nevar darīt. Mēs nesam tikai tā miesu, kas kust. Bet, vai tad tiešām var vēl ko vairāk padarīt? Var gan, un tā ir dvēseles nokaušana. Evaņģēlijs runā par Svētā Gara zaimošanu – apliecināta dievišķākā patiesība, par kuru esam pārliecībā – mēs to atraidām, zaimojam. Dvēseles nokaušana – cik daudz dažādos veidos. Tā vēl nav dvēseles nokaušana, ja cilvēkam apgalvo, ka viņam dvēseles nav, viņa viņu tomēr brīdina un tura. Jauns cilvēks pareizticīgo Ziemassvētkos nogalinājis savu vecomāti, vecotēvu un tanti līdzi. Viņš tur devies bez nolūka, bet sanācis strīdā un zvērīgi nogalinājis. Tad aizbraucis uz kādu kafejnīcu. Šodien ziņa avīzē, ka piespriestais nāves sods nomainīts uz 20 gadiem. Cilvēka dvēsele – liekas, ka tās viņam nebūtu – tukša vieta – ne izmisuma, ne šausmu, kas varētu būt – aukstasinība. Sargieties no tā, kas nokauj dvēseli – kāds viņam bija nokāvis dvēseli. Propagandisti, zākādami, apspriezdami svētumu, ir to darījuši bērnu, jauniešu priekšā, ka šīs lietas ir nicināmas. Šie ir tie slepkavības mēģinājumi. Iznākums ir nokautā dvēsele, kuras vieta ir beidzamajā tumsas vietā ellē. Galīgā atšķirtība, bezcerība, galīgās īstās bēdas: kāpēc, kāpēc es tāds biju – es varēju citādi. Sirdsapziņa, kura bija nokauta, ellē viņa attopas kā mokās. Miesa nav tas galvenais – cilvēka dzīves ārējā labklājība, veselība. Šīm lietām nav izšķīrējas nozīmes. Bieži jāizšķiras - vai glābt savu dzīvību, vai samaitāt savu dvēseli. Sargieties no Dieva un Viņa taisnības atvairīšanas. Jums, saviem draugiem, Viņš saka: Nebīstieties. Salīdzina ar putniem, neievērojamo zvirbulīti. Viņš katru no mums zin – jūs esat Dievam daudz kas vairāk, ne tikai radības, bet arī Viņa atveids, līdzība.

Bezdvēseles cilvēks, kurš nesadreb nevienas lietas dēļ. Pasaule nav briesmīga, bet drausmīgi nelaimīga. Šis cilvēks 15 gadus būs apcietinājumā – varēs redzēt, kā viņa dzīve aiziet garām – viņš tur tikai eksistē. Bet vai viņa dvēsele vēl atdzīvosies – tiks atdzīvināta? Vai viņš to gribēs? Kāds cits, kam arī piesprieda par slepkavību, teica: es neko nenožēloju. Ja tas vēl gadītos, es tāpat darītu. „Nad ķebja hresta ņet.” Izšķīrējs Kristus krusts. Tas izšķir to pārējo arī – dzīvības jautājumi.

Liekulība var būt fatāla, piemēram, smagā tiesas prāvā, kur viens pierādījums, kas varētu izmainīt visu tiesas gaitu, nepasaka vai nu baiļu dēļ, vai cita iemesla dēļ – cilvēks noliekuļo nezināšanu, tāpat cilvēks var noliekuļot zināšanu, stāstot lietas, kas nekad nav bijušas.

Mums būs visas lietas par labu griezt – bet ne par katru cenu, vērst uz pareiziem ieskatiem – ne tāpēc, ka viņš ir mans draugs. Ar to būs grēkots, kā arī viņam ļauns nodarīts.

Kas cilvēkus baida no nāves: 1)cilvēks šo dzīvi pazīst – kā viņa rit. Un viņam ir savas saites – tuvinieki un kādas vērtības, ko viņš glabā ne gluži zeltā, bet kā citādi, un pēkšņi viss pazūd. Tas satricina. 2)labi ir runāt par mūžīgo dzīvību – Svētie Raksti to apliecina. Bet mēs paši neko nezinām. Tas ir tikai mūsu izdomājums, ko tas nozīmē – mūžīgā dzīvība.

Mēs atvadāmies no kāda darba – tas vairs nebūs ... Bet kas tad būs – mūžīgā dzīvība – nedrošība – kas tad? Mēs prasām aptaustīt visas lietas. Nemīlēt un nepieķerties līdz izmisumam šai dzīvībai un nevaicāt, kā būs? Bet zināt, ka būs. Atrast tagad šinī dzīvē jau dzīvojam to nākošo dzīvi. Nebīstamies savas miesas un dzīvības dēļ. Mēs viņu dzīvojam. Mums viņa pazib – kādā lietā – mūsu ticībā. Saka: vajag ticēt, lasīt, Dievu lūgt – āmura dauzījumi iekšējam cilvēkam. „Vajag” – tā, ka tiešām vajag, kur mēs elpojam, kustam nepārtrauktajā sarunā ar Tēvu debesīs. Vajag – jātop kā dzīli izjustai prasībai, priekam, vēlējumam. Mēs par maz pazīstam dievkalpojumu un par maz iedziļināmies dievkalpojumā, ka mēs neredzam, ka mēs jau elpojam Paradīzes gaisu ap mums. Tas ir tas, ko cilvēki paņem līdzi katrā liturģiskajā vārdā, sakramentālajā notikumā. Mēs dzīvojam mūžībā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr. Šī vienmēr palikšana – tur sākas šī mūžīgā dzīvošana. Tā sākas jau šeit ...