Lk.12:22-31

Datums:  1994.g. 30.septembris
Tēma:  Lk.12:22-31. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Pļaujas svētki

Nezūdieties par laicīgām lietām.

Šie Pestītāja vārdi pieslēdzas līdzībai par bagāto vīru un cits lūdz, lai Jēzus izkārto mantojuma lietas ar brāli – kā sadalāms mantojums. Profānā pieeja Jēzum – laicīgās vajadzībās. Mācekļi, kas pievēršas ar uzmanību, godbijību. Bagātais saimnieks, kas savācis ārkārtīgi lielu ražu – ļoti priecīgs – nav vairs rūpes par sagādi – var dusēt uz bagātības un iztikas, jo viņš nodrošināts ārējās lietās. Mantu pareiza sadalīšana – lai otrs nepaņemtu vairāk kā pienākas – bet šeit viss ir nokārtojies kā uzvarējušā sociālismā – viņam nekas vairāk nav jādara – var nodoties tikai tīksmei.

Pestītājs parāda – cik lielā mērā mēs varam pastāvēt – ka tev apstāsies sirds, tad tavi pilnie šķūņi neko nedos. Pret prakticismu – mēs nedzīvojam no maizes vien – bet tas galvenais ir tā rokās. Kad tā roka atvērās, Tu piešķīri visai radībai barību. Viņš gudro cilvēku degradē līdz dzīvniekiem – ņem paraugu no puķēm, putniem. Vai tiešām būtu jāsaliek rokas klēpī un jāgaida, ka barība nokritīs priekšā, vai kā puķe apģērbsies itin kā ne no kā. Pestītājs grib ko citu pateikt – ar radību mums ir tik kopīga, ka tā arī cēlusies no Dieva rokas tāpat kā cilvēks 1.Moz. Jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļu, ka Dievs cilvēku atstāj pilnīgi nenoteiktības stāvoklī, izraidot no paradīzes, kad viņš noziedzies: ar sviedriem vaigā tu strādāsi grūtu darbu, zeme tev izdos ērkšķus. Vai tas darbs dos to, kas vajadzīgs? Putniem tāda darba nav. Bet Pestītājs mūs noliek blakus, visās lietās Debesu Tēva norūpe – bez Viņa ziņas nekrīt neviens mats no mūsu galvas. Vajadzīgā brīdī, nepieciešamībā, Viņš darīs visu, ko Viņš dara pie putniem gaisā un puķēm. Tāpat kā cilvēks jau iepriekš kalkulē un zin, ko viņš izdarīs, - bet Dievs it kā pievelk grožus: šinī naktī Dievs tev dvēseli atprasīs. Cilvēki, kas tik ļoti izplāno uz priekšu, piedzīvo, ka viņu plāni sabrūk. Klasiskais piemērs – karā angļu radio ziņojumi par stāvokli frontē. Kad karš liecās uz otru pusi – Ādolfa Hitlera pārliecinošās runas. „Es esmu visu uz priekšu izkalkulējis.” Kad sākās ziemas karš ar Krieviju, Hitleram zīlnieki pateikuši, ka ziema būs ļoti barga, ka tas veicinās viņa karagājienu. Ziema bija tik neparedzēti auksta, ka milzīga armijas daļa aizgāja bojā no sala (apģērbs, nepiemērotas lokomotīves). Vai to viņš bija iekalkulējis?

Vajadzētu rūpēties, gādāt. Nevajag. Viņš savu roku atver.

Pareizticīgo klosteris Volgundē – ziemā ceļi aizputināti – bez apgāda – viņas ir dievlūgšanā – paiet divas dienas bez pārtikas. Priorese vienā rītā atver durvis – viss aizsnidzis, nekur nevienas pēdas. Uz lieveņa stāv kurvis ar nepieciešamo pārtiku – tas bija gandrīz kā brīnums. Kristīgais cilvēks tādas lietas piedzīvo – kad viņš ir kā putns gaisā – šī paļāvība ir mūsu apliecība, ka Dievs ir dzīvs, bet ne mūsu filozofiskā koncepcija, kā pagāniem, kas neatzīst Viņa līdzdaļu mūsu eksistencē. Viņš redz, zin un piešķir. Kristīgās dzīves pieredzē ir ļoti daudz variantu – kad, kā, cik negaidot. Tas pieder pie dvēseles higiēnas, kad dvēsele netiek piesārņota ar kalkulēšanu, kombinēšanu. Te parādās arī tas, kā pestītājs saka lūgšanā būs lūgt – neuzrunājot Visuaugsto par Dievu, bet Viņš saka: Mūsu Tēvs. Vai mēs patiesi tā saturu lūdzam, vai tikai atkārtojam. Citi no šīs lūgšanas saka „Mūsu Tēvs” – tas apredz visu – visi Viņa apsolījumi nāk ar īpašo apliecinājumu – Tēva un bērna saite. Ja varam tos vārdu izrunāt no dvēseles dziļuma, tad esam nostājušies patvērumā. Kā Pestītājs saka, ka Viņa un Tēva lietas ir kopīgas. Tēva un bērna sakarība: „Nebīsties, es esmu ar tevi.” Katrā vārdā mēs varam atrast Pestītāja lielo dziļumu, kas aiz tā slēpjas. Cilvēks nedzīvo no maizes, bet no Dieva vārda. Lūgšanas un ticības saite pienāk klāt tā it kā nejauši no malas – tā arī maize. Ne tikai garīgā, bet arī tā.

Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat ... uztaisīt tādus kuģus, kas negrimst? Ģenētika, kompjūteri ...? Dievs turas pretim varenajiem un pārgudrajiem. Dzīvības konstruēšana no elementiem – nav un nebija. Sniegšanās pēc dzīvības koka augļa. Atziņas koka augli cilvēks nozaga un iekrita grēkā – saņēma sodu. Un tad, kad viņš sniedzas pēc šī augļa – viņš ir jau grēkojis pret dzīvo dabu – to samocīdams un iznīcinādams. Bet, kad viņš sniedzās pēc dzīvības, kas ir tikai Dieva ziņā, Dievs cilvēku var padzīt no šis planētas tāpat kā padzina no paradīzes. To nekalkulē līdzi tas ... Katastrofa. Atraisītais dēmonisms. Tas Kungs ir tas, kas dod cilvēkam mieru un nedaudz mantas. Mūsu valstī, kur ir liela bagātība, ir lieli grēki – vai to dod Dievs? Nē. Dzenieties pēc Dieva valstības – Tēva un bērna savienība visās lietās. Nav neviena, kas manis dēļ ir atstājis tēvu, māsas un brāļus – jau šajā laikā nedabūs simtkārtīgi atpakaļ. Vai tiešām? Kur tad tik daudz tēvu ...? Tiešām kristīgā draudzē, cik viņa tāda ir, tas viss kompensējas pavisam pa citu ceļu – kā lielais garīgais prieks un visas citas lietas. Ja ir šī meklēšana dzīvot, ne no maizes vien atstāt to, kas stājas starp mani un Dievu, kad viss tas ir nolikts, tad mēs stāvam tajā atbrīvotībā. Apustulis: Tie pastāvēja lūgšanās, un visas lietas viņiem bija kopā – komunisti? Priecājās ar priecīgajiem un raudāja ar noskumušajiem.