Mt.18:1-11

Tēma:  Mt.18:1-11. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Mt.18:1-11 Lielākais Debesu valstībā. Brīdinājums no apgrēcināšanās.

(Mt.19:13-15) Jēzus svētī bērniņus.

Bērns. Kas ir bērna tiesības - dzīvot vai nedzīvot? Uzskati, kas runā par dzīvības vērtību. Bērna dzīvība ir ko vērta, to nedrīkst vieglprātīgi iznīcināt, tai jātop piepildītai (humānisms). Tam pretim uzstājas, lai atļauj ar likumu jautājumu par bērna piedzimšanu izšķirt pašiem vecākiem – ārstam. Lai darba cilvēks – māte netiktu savā dzīvē apgrūtināta ar bērna uzaudzināšanas grūtībām. No vienas puses humānie bioloģiskie aizstāvētāji – praktiskie cilvēku ērtības aizstāvētāji – atbrīvot cilvēku no liekām nastām. Pestītājs nestāv ne vienā, ne otrā pusē. Pestītājam ir pavisam cita pieeja šīm lietām. Briesmas, kas tagad pasaulē paceļas ar šo jautājumu risināšanu šādā vai tādā veidā, nes sev līdzi vēl blakus parādības vai sekas. Nopietnas lietas tiek apspriestas no materiāla racionālisma vai aprēķināta saudzīguma viedokļa. Vispirms Pestītājs runā par bērna lielo vērtību. Mācekļi domā, ka Debesu valstībā būs tāpat kā šinī dzīvē – tur būs vērtīgie – arī prastie ... Pestītājs vēlāk parādīs, ka šāda vērtība tur nemaz nepastāv, bet vienīgi cilvēka grēkā un atraušanās no grēka – labāk nocērt roku un nezaudē Debesu valstību. Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, jūs nenāksit Debesu valstībā. Pestītājs saka: „Svētīgi garā nabagie, jo tādiem pieder Debesu valstība” – defektīvie cilvēki? Topiet tādi kā bērni – atgrieziet to spēli atpakaļ, ko jūs esat uzņēmuši līdz šūpulim – nevarīgam, nekā nesaprātīgam. Tāpat kā bērnam. Bērnu grāmatas ar bildēm, pasakas par rūķīšiem, pūķiem, velniem. Kādi rūķīši ir čakli, nāk palīgā bērniem – bērniņš ņem šādu grāmatu un lasa, ja prot, ja neprot – skata bildītes. Rūķīši iznāk naktī – kaut ko dara. Lieldienās zaķi nes krāsotas olas – meklē olas dārzā. Bet tad pienāk diena, kad bērns iesviež šādu grāmatiņu kaktā, jo tādu rūķīšu nemaz nav, zaķi olas nenes ... Bērnu baida, kad viņš ir nerātns – atnāks briesmonis un tevi paņems – piesargieties, ka jūs neapgrēcinieties – šāda mānīšana arī ir apgrēcība. Nemaldiniet! Kāpēc? Pestītājs saka: Ja jūs netopat kā bērni. Kas tad ir šis bērns? Viņš ir piestājies blakus onkulim vai tantei un klausās, ko viņam lasa, stāstu vai pasakas. Šī bērna īpašība uzņemt tā, kā tas ir sacīts. Uzņemt labu – par to dažs pieaugušais ir bijis pateicīgs, ka viņam nav stāstīta neviena pasaka – bet par Pestītāju, cik Viņš ir labs, cik labus padomus Viņš ir devis. Ja jūs netapsiet kā bērni – tikpat patiesīgi ... Bērns uzņem šos Lieldienu zaķus ar uzticību, bet pēc tam viņā iesēžas šīs pieviltās uzticības gars, kas viņu jau daudz no kā ir atrāvis nost. Nemaz nav jāiet pie rupjā grēka, kur bērnu pavedina uz kādu neīstību, uz meliem. Savas vajadzības un aprēķina dēļ viņš liek bērnam ko samelot, kur viņam būtu jāpasaka patiesība. Vīrs un sieva – nelaimīgi, jo jaunais vīrs nebija spējīgs savaldīties no alkohola (hroniskais). Sievas ģimene mēģināja atradināt, viņš arī ļāvās, bet nevarēja. Viņš kā bārenis bija nācis sava tēva brāļa mājā, kas bija vientuļš dzīvotājs un liels iebaudītājs un mazo zēnu cienāja līdzi. Līdz beidzot izauga jaunietis, kurš vairs nevarēja atrauties – neapgrēciniet. Nedomājat, ko jūs pie šī bērniņa dariet – viņš nekā nesaprot, kas ir labs un kas ļauns – varbūt, ka viņš to neatšķir, bet Pestītājs saka: viņu eņģeļi debesīs redz Debesu Tēva vaigu. Bērna garīgais aizstāvis šo virsuzraudzību tura. Bet viņš ir arī tas advokāts, informētājs un apsūdzētājs, kas redz, kā viņš tiek maitāts – un tas tiks pieprasīts no maitātāja.

Problēma, ar kuru cilvēki tagad mokās – dzīvības iznīcināšana – tikko viņa ir pamodusies mātes miesās – viņu var iznīcināt. Cilvēki domā, ka dzīvība rodas vien no vīrieša un sievietes miesīgā savienojuma. Tā ir liela paviršība, kas no šī noslēpuma izrauj ārā pašu būtiskāko. Kā bioloģija māca, kā savienojas attiecīgās šūniņas – tā ir dzīvība? Nē, tā ir tikai dzīvības ārējā saturētāja. Mēs to redzam jau pie cilvēka, kad viņš ir pieaudzis, mēs skaidri zinām, ka mēs neesam tikai šī miesa, kura kust, nogurst, ēd un dzer, atguļas, - dvēsele un gars. Tai brīdī, kad šīs divas šūniņas sastop viena otru – norisinās lielākais brīnums – dzīvības iedošanas brīnums – Dieva dāvana katrā piedzimšanā. Muļķīga maldīšanās ir indiešu pasaka, ka cilvēks ceļo – atkal no jauna ienāk savā ķermenī. Dievam nav jānodarbojas ar vecu lietu atjaunošanu. Cilvēks ir vienreizīgs. Šis debesu devums, pār kuru stāv nomodā debesu eņģeļi – tāpēc cilvēks, kurš uzdrošinās kādu dzīvību iznīcināt, ir zem smagākā grēkā – dzīvības izdzēšana. Viņa aiziet no kurienes nākusi. Te nav runa par varmācīgām lietām, humanitāti – te ir daudz kas vairāk – Dieva iestādījumi, tāpēc cilvēkam nav tiesības iejaukties. Bērns nemēģina iedziļināties, kritizēt, viņš redz tieši. No mums tiek gaidīts, ka garīgas lietas mēs garīgi saņemam. Neapgrēciniet, neiestāstiet cilvēkiem, nemelojiet, nelieciet viņiem nepatiesības dēļ sapīties pinekļos un maldos, nesapinieties arī paši. Jā, jā ... nē, nē, kā Kristus saka. Kurš tad ir Debesu valstībā lielākais – šis bērns ar vienkāršo, skaidro skatu. Ja tava roka sniedzas pēc grēka – nocērt to. Pestītājs to ir devis tādā veidā, ar cik lielu asumu, nežēlību mums pret sevi ir jācīnās, lai mēs neapgrēcinātu, taptu kā bērni.

Pestītājs pieskaras problēmai, kas šodien ir aktuāla. Jēzus aprāj mācekļus, kad viņi nelaiž bērnus pie Kristus: laidiet viņus. Vēl - kad Pūpolsvētdienā Jēzus dzen ārā no tempļa tirgotājus – bērni gavilē, dzied garīgas dziesmas – kāpēc tā – bērniem patīk šāds juceklis – bērns saprot daudz lielākā mērā, kas ar pavisam citu skatījumu, ar iekšēju redzēšanu zina, kas notiek. Mūsu zinātne, kas ir lauzusies iekšā noslēpumos – nonākusi, ka tā saucamais bērns nav tas, ko par viņu domā. Runā ar bērnu mākslīgā valodā: „čībiņas, čabiņas” – viņš to nesaprot. Tagad šī laicīgā teoloģija ir atklājusi, ka viņš uztver, saprot viņam pieder Debesu valstība, jo viņš vēl nav iegājis šīs pasaules melu un neīstuma pasaulē. Bērns kā paraugs pieaugušajiem – kā atgādinājums, ka te ir tas bijājamais tuvums Dieva lielajiem noslēpumiem, kuros mēs nedrīkstam iejaukties ar šīs dzīvības apgrēcināšanu vai izpostīšanu.

Tā saucamās problēmas cilvēku sadzīvē – ko darīt? Vai arī rupji bradā visam pāri, ne par ko nedomādami.

Pasaules pārapdzīvotība – mēs esam gudri, mēs varam aprēķināt, ka mēs esam tik daudz, ka nebūs ko ēst, būs sērgas ... bet cilvēkam, dzīvojot savā praktiskā dzīvē zināmā saistībā ar apkārtējo pasauli, - piemēram, pele, kas nav labs kaimiņš, cilvēki mēģina tikt vaļā vairāk vai mazāk veiksmīgi. Peļu vairošanās ir strauja – daudz pelēnu. Cik nu kaķis var noķert ... Bet ir kāds novērojums, ka kādā gadā strauji samazinās peļu dzimstība. Peles zināja, ka graudu raža būs vāja – vēl pirms tie graudi būs izsēti – nebūs iespējams visas peles uzturēt? Kā tas var būt, ka suns, vārna, piesietie kustoņi zina, ka pēc divām līdz trim dienām būs smaga zemestrīce – viņi grib tikt no valgiem vaļā. Nekāds seismogrāfs neko nerāda. Bet suņi, žurkas .., to labi zina. Kuģinieki: žurkas bēg ārā no kuģa – kā viņas zina, ka šis kuģis, kas uzņem kravu un ir vesels, glābjas krastā – kad viņš vēlāk jūrā nogrims. Brīnums. Kā tas var tā notikt, ka tas tādā bezizejas stāvoklī pavisam citādi atrisinās? Būs kādi notikumi, kas samazinās iedzīvotāju skaitu? Sērgas? Bads? Tik lielas sērgas kā 14.gds., kad izmira puse Eiropas. Daži cilvēki, kas iznāca no miroņu pilsētām, kur visi bija miruši. Mums nav tādas domas, kas domātu, kas notiks, kas šos miljardus samazinās. Mums nav šī peļu prāta. Mēs varam fantazēt šajā virzienā. Bet atrisinājums nāks citādi – pa citu ceļu un citā virzienā.

Abortu taisīšana ir netiklības piekopšana ģimenē, kur sievas vietā ir prostitūta, kuras ķermenis nekalpo dzīvības došanai, bet vienīgi grēkam.

Straujajam pieaugumam Dievs var uzlikt kādu barjeru. Varbūt Viņš liks tam pieaugt tik daudz, ka cilvēku mīlestība kļūs spēcīgāka.

Doroteja Zöle – par Dienvidameriku – drausmīgais posts, nabadzība, iznīkšana badā, dzīvošana uz ielas no atkritumiem. Milzīgie debesskrāpji, kas to zemi izsūc – tie pasaules diktētāji: dēstiet kafiju, pēc tās ir milzīgs pieprasījums, jūs kļūsiet bagāti, ariet visu pārējo ārā. Tad kafijas cena katastrofāli krita. Nebija pieprasījuma. Saražotās kafijas blāķus sadedzina lokomotīvju kurtuvēs, iegāž jūrā. Lauku, lopu vairs nav – cilvēki mākoņiem spiežas pilsētās, kas kļūst milzīgi lielas. Lielie debesskrāpji, kuros krājas miljardi un apakšā kā nokritušas lapas – mitekļi, cilvēki sataisījuši mājeles, kur glābties no lietus, saules – kā viņi dzīvo? Cilvēki mirst badā. Varbūt, ka pienāks diena, ka cilvēks sacīs: man nav vajadzīgs miljards maizei, ēdienam, man pietiek ar dažām monētām – un to miljardu sadalīs. Varbūt, ka bailes, sirdsapziņa uz to dzīs? Tas ir Dieva rokā. Ar kādu izjūtu, cik asi, sāpīgi šī teoloģe to ir redzējusi, atstādama jautājuma zīmi. Jau tagad puse cilvēku dzīvo zem iztikas līmeņa.

Falšā nauda. Kara laiki. Cara rubļi. Demokrātija, Republika, humanitāte. Kur ir uzdevums, tur ir arī devums. Es visu spēju, kas dara mani spēcīgu, proti, Kristus. Humānā nāve. Humānā palīdzība lielbērnu ģimenei, lai nav vēl sestais bērns. J.S.Bahs – 10. vai vienpadsmitais bērns ģimenē. Kā nu viņus uzturēs – Dievs viņiem visvairāk ir devis, par ko cilvēkiem brīnīties. Ciest ... Ja nav ciešanu, tad ļoti drīz iemetas kāds puvums tajā veselajā dzīvē.

Mūsu tautas gaišie prāti: rakstnieki, mākslinieki, aktieri – novecojušais jūdu Dievs – viņiem ir pretīgs (Dievs), man ir pašam savs Dievs. Kad izeju upītes malā un apsēžos, Dievs uzliek roku uz galvas. Bet tad notiek avārija, tiek pazaudēta kāja – vairs nav dzīvot vērts, sameklē nomesto grāmateli.

Kur ir devums, kur ir grūtums, tur ir arī palīdzība. Es spēju visas lietas ar to, kas mani dara spēcīgu. Varbūt, ka Viņš būs arī tiem, kas to nejūt, ka tam otram ir auksti, ka viņš ir slims.