Ap.d.6:7-7:60

Tēma:  Ap.d.6:7-7:60 (Bībeles stunda)
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Pirmais, kas apliecinājis Kristu ar savu dzīvību. Pirmais bija šis diakons, kas darbojās mīlestības darbā pie draudzes apkopšanas.

Grieķija bija pilna filozofijas, filozofisko uzskatu. Filozofijas uzdevums ir mēģināt saprast visu lietu pamatus. Kas ir šī pasaule, mūsu eksistence, kas ir cilvēks un cilvēku attiecības. Ja cilvēks nav apvēlies savā pašpieticībā, lai ēstu un gulētu – viņam ir šie jautājumi. Dažādie virzieni, kas krustojās, runāja pretim. Kur bija pastāvīgie disputi – par cilvēku, Dievu vai dievībām, visu laiku sākumiem. Šie filozofi sastapās ar Stefanu – izrādās, ka Stefans sludina pavisam citu, nevis cilvēku izdomātās sistēmas, bet dievišķo atklāsmi un bauslību. Viņa argumentācija ir tik pārliecinoša, viņš parāda visu šo cilvēcīgo domu tukšumu. Viņš ir šis pirmais kristīgais teologs un kristīgās atbildes apliecinātājs pāri visiem cilvēcīgajiem meklējumiem.

Otrs disputs uz jūdu tautu. Dievs jūdu tautā ir ielicis ko pavisam neparastu – atklāsmi uz Mozu ... par tālāko pravieti, kas būs un nāks kā nācis Mozus, kas piepildīs galīgā veidā, kas jūdu tautai uzticēts pāri par pagānismu. Stefans parāda šo jūdu tautas vadību no Dieva puses un tās sasliešanos Dievam pretim. Sirdsapziņas drebēšanas Dieva priekšā stājas ārējā paklanīšanās kādam tēlam, zīmēm, kas it kā atbrīvo viņa sirdsapziņu, ka viņam nav jābūt garīgā atvērtībā pret Dievu, ka viņš var ticību aizvietot ar izdarību. Jūs esat saņēmuši no eņģeļu rokām bauslību un neesat to turējuši. Protams, viņš ir sakaitinājis jūdu augstmaņus, kas pārvērta Dieva bauslību savai lietošanai – lai paši varētu rīkoties kā patīk. Jūs odžu dzimums. No ārpuses jūs esat kā balsināti kapi, bet iekšā jums ir netīrība. Šis aizvainojums noveda pie konflikta kāpinājuma.

Viņš arī pasludina Jēzus nākšanu (7,51.52). Vēršas pret viņiem kā pret Jēzus nonāvētājiem. Šis naids ir sakāpināts līdz pēdējam – seko šis atrisinājums – naidā izgrūž ārpus pilsētas un pēc jūdu paņēmiena nonāvē ar akmeņiem.

Stefans ir nāves priekšā. Viņš nelūdz žēlastību. Viņš neskatās atpakaļ uz saviem vajātājiem, kas pacēluši akmeņus un met tagad virsū. Viņš skatās uz priekšu. Kristus cilvēkam nāve un dzīvība sastopas citādi. Viņš aizmieg, nevis mirst. Viņa beidzamais mirklis ir augstākais brīdis. Viņš redz debesis atvērtas, Dieva Dēlu pie Tēva labās rokas. Kas ir nāve tam visam pretim?

Pārāk daudz kristīgos cilvēkos dzīvo šis pagānisms, kam debesis ir aizslēgtas, kur viņi nekā garā nav redzējuši un skatījuši. Stefans ir parādījis pilnā mērā, kas ir šī pāreja pār dzīvības un nāves robežu.

Misionāre Irbes kundze. Mācoties tamilu valodu Indijā, viņai bija ievērojams skolotājs (hindu ticīgais, laikam bramins). Lasīja kopā arī Jaunās Derības atsevišķas vietas. Un šis indietis ar lielu interesi sekoja Jaunās Derības notikumiem. Viņa lasīja šos notikumus par Stefanu. Visa Stefana runa un pārmetums neticīgajiem jūdiem un beidzot mežonīgais uzbrukums Stefanam. Indietis ir pārsteigts: nu, vajadzēja nākt tam, ko indieši savos mītos saka: kādam miljonam garu, kas paceltu Stefanu kādā tronī un citus nonāvētu. Bet Stefans aizmiga. Un nekādi gari neiejaucās, lai izglābtu? Kā Dievs to pieļauj? Viņš nevar to saprast, ka tā būt ar Kristu un būt ārpus šīs pasaules, būt paceltam kristus godībā un piedot saviem vajātājiem ir kaut kas neiedomājams Indijā ar visiem dēmoniem un spēkiem. Viņš nesaprata, ka te nav nekādas pārejas no tā, kas Stefanam jau bija.

Ne nāve, ne dzīvība nevar mūs šķirt no tās mīlestības, kas mums ir Kristū. Tātad šīs debesis ir atvērtas arī mūsu priekšā. Ir maz šo skatu cilvēkiem, kas meklētu pierādījumus. Debesu Tēvs ne vienmēr to dara. Arī Sauls piedzīvoja atvērtas debesis, un Tas, ko redzēja Stefans, vērsās pie Saula ar jautājumu: kāpēc tu mani vajā? Dieva ceļi, bijājamie Dieva ceļi. Tas skats uz priekšu, ne atpakaļ, ne uz tiem, kas tur naidā akmeņus rokā – uz priekšu. Arī tad.

Viņš nolika jūdu tautu pie bikts viņas paštaisnībā, pašpārliecinātībā.

Stefana ticības, pārliecības skaidrums un no otras puses lielā dedzība un spēks. Līdz ar to Svētā Gara darbs. Tur, kur mēs pieskaramies Evaņģēlija patiesībai, mūsu Pestītāja ciešanu notikumam, ciešanu nopelnam. Kad mēs tanī ieskatāmies, tad mēs arī piedzīvojam Svētā Gara apliecinošo klātbūtni.

To kādreiz jūtam dziļi izjustās garīgas dziesmās, korāļos. Stefans ir bijis šis dievišķais spēks, kad viņš pats no Kristus satverts (arī Sauls) – viņš nevar citādi. Ko runā apustulis Pāvils – aiz katra vārda ir Svētā Gara kvēle, un šī kvēle ir arī viņā pašā. Viņš nav reportieris, kas kaut ko pārstāsta. Viņš ir uguns. Uguni nevar pārdalīt, vai nu viņš ir, vai nav.