Jn.21:15-25

Datums:  1995.g. 21.aprīlī
Tēma:  Jn.21:15-25 (Bībeles stunda)
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Jēzus un Pētera saruna. Par mācekli, ko Jēzus mīlēja

Kāds ļoti dramatisks notikums – pēc Jēzus augšāmcelšanās mēs zinām, ka Viņš jau bija mācekļiem parādījies, kad viņi bija aiz aizslēgtām durvīm, kā arī citur. Un tagad Viņš parādās vēlreiz un īpaši vēršas pie Pētera. Kādēļ? Viņi taču bija 11 palikuši. Kāpēc neuzrunāja tos citus, bet tikai Pēteri? Ja mēs domās pārstaigājam tās attiecības, kādas bija Jēzum ar Pēteri un ar citiem mācekļiem. Vispirms mūs pārsteidz aicinājums: cik vienkārši un viegli Pēteris reaģēja uz Jēzus aicinājumu. Pēteris tūlīt atstāja savu tukšo laivu, tīklus un gāja līdzi. Bet tur līdzi gāja arī Cebedeja dēli. Pēteris tieši stājas pretim ar saviem vārdiem – kad Jēzus vaicā: ko ļaudis par Viņu runā. Tad vienīgi Pēteris atbild: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”. Viņš vienīgais. Tad Jēzus runā par savām ciešanām, bet Pēteris brīdina: lai tas tā nenotiktu. Bet Cebedeju dēlu māte piesakās, ka viņa gribētu, ka viņas dēli būtu tur tajā godībā arī līdzi baudītāji. Cik Jēkabam un Jānim ir pavisam citāda pieeja nekā Pēterim. Pēdējā vakarā Jēzus saka: „viens no jums mani nodos”. Pēteris: „Pat, ja visi pret Tevi apgrēkosies, es nemūžam neapgrēkošos.” Tad Jēzus saka: „Šajā pašā naktī, pirms gailis divreiz nodziedās, tu mani trīsreiz noliegsi ...” Tā arī notiek. Viņš nevar augstā prietera pagalmā noturēties – viņam pēkšņi uznāk bailes. Neviens cits māceklis vairs tur nav, vēl vienīgi kāds jauneklis – liekas Jānis, cik liela mīlestība viņam bija uz Jēzu, tik lielas sirdssāpes viņš tagad jūt. Pēteris arī vienīgais no mācekļiem aizskrēja pie kapa un pārliecinājās, ka tas tiešām ir tukšs. Mācekļi, kas gāja uz Emaus, neko nebija sapratuši. Kad Jēzus parādījās saviem mācekļiem, tad viņi kļuva priecīgi.

Ezera krastā, kad Pēteris apņēmies doties zvejā – vai tiešām viņš būtu domājis, ka nu viss ir cauri un pagalam, un viņam ir jāatgriežas pie vecā amata? Viņam ir saruna ar Jēzu. Par to ir daudz runāts. Pēterim tiek trīs reizes vaicāts, it kā pēc viņa trīskārtīgā aizlieguma citādi nemaz nevar – trīskārtīga atzīšanās, tad arī piedošana – vai gluži tā? Jēzum tas nav vajadzīgs. Viņš zina cilvēka iekšieni bez visa tā. Šim jautājumam liekas ir kāda cita dziļāka nozīme. Jēzus uzdodot šo jautājumu, it kā izņem Pēteri ārā no pārējo bara: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani vairāk nekā šie?” Jēzus jau to zina – neviens no mācekļiem neparādās kā noskumis, viņi bija tikai baiļu pilni. To, ko Pēteris bija sacījis, to viņš bija patiesi sacījis, tas nebija kompliments, bet viņš nepazina pārbaudes dziļuma. Jēzus saka: „Kop manus jērus!” Nevienam citam Viņš to nebija teicis. Jēkabs, taisnais – nopietns vīrs – viņš deg par jūdu ticību, nekur viņš nav parādījis: „Kungs, es tevi mīlu.” Svarīgākais ir šis mīlestības moments. Tāpēc viņš jautā Sīmanim – Pēterim. Pētera sirds noskaņojums ir mīlestība – redzi, mēs esam visas lietas atstājuši un gājuši tev pakaļ – to nedara ar aprēķinu. Bet tas vēl nav viss – Viņš vaicā vēl dziļāk: Vai tu mani mīli? – lai uzdotu ganīt Viņa avis – tas ir kas cits – ar to pacietību, ar kādu gans pazudušo avi paņem plecos un nes pie pulka – mīlestība, kas apliecinās kalpošanā, ne tikai sirds jūsmā, ko var nopūst. Jēzus tomēr vēl vaicā dziļāk, un Pēteris noskumst, kā viņš noskuma naktī Kajafas pagalmā – par to, kas viņam tik ļoti sāp un tai pašā laikā, ko Pēteris apzinās: „Kungs, Tu zini visu .. (manu apņēmību un arī manu vājību).” Šīs divas lietas pavada katru cilvēku. Tomēr, neskatoties uz to, cik nožēlojama ir šī vājība, šī mīlestība paliek neiedragāta. Vājība ir pārspēta ar pastāvēšanu cauri visai vājībai. Atzīstot, t.s., cilvēka dabu – visu viņas augšup un lejup svārstību – Pēteris var teikt: un tomēr pie Tevis es paliku vienmēr. Vēl vairāk, tas Jēzus uzrunājums ir ne tikai jautājums, bet arī drošinājums. Pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie savas labās rokas – Tu mani vadīsi. Nevis šī neveiksme, kuras dēļ vairs nav neko vērts darīt – kā Tu mani turi pie labās rokas. Jēzus vaicājumi nav brūces aizskaršana, lai tā sāpētu, bet Jēzus pasaka šo brūci atsegdams: es tevi turu, tu esi mans. Ej un pasludini Evaņģēliju – to Viņš ir teicis visiem, bet ganīt – to Viņš nav teicis visiem. Katoļi – par Kristus vietnieku. Kristum vietnieku nav. Viņš tas ir pats. Amats, kas prasa sirds aizdegtību mīlestībā uz Kristu līdz galam – tikai tur, kur viņa ir, Viņš uztic savas avis, un tikai tur avis uzklausa šo balsi un iet labajam ganam pakaļ. Priestera amata noslēpums. Apustuliskā secība – pārņemta no apustuļiem, kas dod sakārtotību – ārējā saite. Bet priesterības dziļākā būtība – vai tu mani vairāk mīli nekā šie. Tu, Kungs, zini visu – ne tikai to sajūsmu, bet arī klupšanas sāpi, bez kuras īsta mīlestība nemaz nav iespējama.

Trīs reizes jautāts: „Vai tu mani mīli?” – padziļina, uzsver šo jautājumu.

Jānis redzēja Jēzu citādi – ar pilnīgu sirds pieķeršanos. Un Jēzus viņā arī redzēja to uzdevumu, ka tas būs citāds kā pērējiem. Māceklis, kuram bija lemts redzēt pašus beidzamos notikumus pasaules lietu kārtībā Patmosā.