No mācītāja Jāņa Šmita privātā arhīva pierakstiem. Digitalizēts (O. Skrodelis, M. Ziemelis). 29.01.2020. Valodas redakcija: Anita Freiberga Pēc digitalizēšanas plānots nodot Ilmāram Rubenim.

Profesora Roberta Feldmaņa atziņas

• Vokācija ir aicinājums un uzaicinājums, kas neprasa pierādījumus.

• Ne vārda etimoloģija pārliecina, bet artikulācija, kurā teiktais tiek izskaidrots. Tā pārliecina.

• Aristokrātija – dzīve ar pagātnes bagāžu. Jaunietis nes atbildību pret saviem senčiem, uzturēdams noteiktu līniju. Šī līnija disciplinē dzīvi, morāli un visas citas ietas. Elite Jaunlatvijā – jaunbagātnieki, sportisti, aktieri, prostitūtas, blēži, un tās atlase notiek pēc kaut kādām pazīmēm, piemēram, profānas izcilības.

• Lozungi - buršanās ar Dieva Vārdu. Tie tiek izvēlēti loterijas veidā, izraustītā veidā bez sakarības!

• Ziņu dienests VKT – viena kundze teica.

• Senās tautās valsts galva ir sakrāla persona, valsts vara ir sakralizēta. Tāpēc arī ķēniņa amats tiek anihilēts, lai izdzēstu šo garīgo pirmsākumu, tos tādēļ nevajag izravēt.

• Nodibinoties Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca atraisījās no Krievijas valsts juridiski, tas ir, no administratīvās varas. Viņa bija garīgi brīva, bet administratīvi nebrīva. Viņa nevarēja kritizēt pastāvošo varu, tas ir, tai nebija veselīga kritikas gara. To pierādīja Latvijas laiks, kad Latvijas valsts sāka raut ārā gabalus no Baznīcas īpašumiem, un, atskaitot Bīskapu Irbi, nebija kompetentu cilvēku, kas varētu stāties pretī šai LSDSP patvaļai.

• Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Latvijas laikā – jauns radījums. Cilvēks bez tradīcijām, vēstures, mācības. Salašņu bars, kam nav nekas kopīgs ar kristīgo ticību. Bija atsevišķi izņēmumi.

• Luterisms Latvijā – kā sakaltēta puķe. Pagātnes relikts, atmiņas par bijušo, kaut kas nedzīvs.

• Latvieši – tauta bez pašcieņas un pašlepnuma. Vergu laikos tā varēja pastāvēt un neiznīkt tāpēc, ka kungs viņu nicināja un nesajaucās ar viņu. Tagad latvieši ļaujas absorbēties bez mazākās rezistences. Savu vēsturisko, nacionālo, reliģisko vērtību atmešana un pamešana primitīva, rupja materiālā labuma dēļ – tā ir sava veida bezierunu kapitulācija.

• Latvietis – skaudīgs, ņirdzīgs, mazvērtības sajūtas pārņemts. Ieklausieties latviešu sarunās, vidējā šķirā galvenokārt, bet arī zemāk un augstāk. Sakiet, kurš prezidents, kurš direktors, kurš ministrs, kurš mācītājs, kurš draugs, kurš ārsts nav apņirgts, caur zobiem laists, smacējošas nenovīdības apšņākts vai apņirgts. Par kuru no tiem mazvērtība nav augsti klaigājusi – es to pašu varētu un vēl labāk, ja vien to gribētu, ja mani laistu.

• Ч М О – Чудить, мутить, обманывать.

• Latvieši XX un XXI gadsimtu mijā.

1. Latvietis un otrs cilvēks. Attiecības, stāvoklis, pieklājība, sacensība, naids, nesaderība, pretestība, un vienmēr: “jā, bet ...” - savs pareizais viedoklis.

2. Latvietis un manta. Ārkārtīgi ekspozīvs jautājums, kā narkomānija. Nespēja sevi kontrolēt un atturēties mantas (īpaši svešas) tveramā tuvumā.

3. Latvietis un kristīgā draudze. Kazuistika, farizejisms – eksponēšanās diktatūra, nesaticība, neizdošanās, naids, pārliecības lokanība, ticības un baznīcas aizliegšana kritiskā situācijā. Pats sev dievs – slimīga pašvērte to lielo priekšā.

4. Latvietis un inteliģence. Elementāras kultūras trūkums. Familiaritāte. Visēdājs, savas vietas apšmucētājs.

• Raiņa formula latviešu tautas gara kultūrai. Raganas (Spīdolas) un Pūķa sadarbība. Marksistiskā sociālisma un maģijas hibrīds. Sociālisma un maģijas sakausējums – dzīvnieciski naidīgs reliģijai, speciāli un uzsvērti: Kristum un kristīgajai baznīcai.

• Pilāts zināja, saprata pateicību, prata to atšķirt no meliem, aizliedza to aiz bailēm nenonākt nepatikšanās pie cilvēkiem. Tāpat kā patiesība, kas pati paliek laikiem cauri sevi apliecinādama, tāpat uz mūžiem paliek zīmogs pār tiem, kas, viņu atzīdami, bīstas to apliecināt un aizliedz.

• Četri ateisma veidi:

1. Materiālistiskais ateisms. Vulgāra dabaszinātniska dievliedzība.

2. Filozofiski literārais ateisms. Domu koncentrācija un Dieva princips: Dievs – radīts, beidzot atzīmē Dievs, tas ir, konstrukcija – miris. Literāra skepse, satīra.

3. Reliģiskais ateisms. Hindu ateisms – varma. Reinkarnācija – izslēdz Dieva prezenci. Skepse – kā filozofija, kas ved pie ceturtā.

4. Teoloģiskais ateisms. Svēto Rakstu autoritātes graušana (iestigšana reliģismā vai filozofismā). Atklāsmes noliegšana, inkarnācijas noliegšana, ateistiskā teoloģija, reliģiski filozofiskais morālisms.

• Laikmeta iezīme. Masu uzbrukums un iespiešanās zinātnē un mākslā. Ārkārtīga vērtību devalvācija. Diletantisma apoteoze – talantu un prasmes izkoptības vietā stājas neiecietība pret to, kas ir citiem. Izmēdīšana. Kāpēc? Mazvērtīgā cīņa pret to, kas ir augstāks par viņu. Skaudība – tas nevar būt, ka kāds ir pakāpies augstāk par mani.