Pravoslāvības agresija un pārvilšana pravoslāvībā

Pārejam pie jautājuma par pravoslāvības agresiju un latviešu un igauņu pārvilšanu. Pārvilšanu. Nevis pāriešana, bet pārvilšana pravoslāvībā.

Mēs apstājāmies pie tās vietas, kur jau redzamās pārvilšanas pirmais lielais vilnis saplaka. Tas bija cēlies 1841.gadā un lielā mērā saistīts ar lielo badu un trūkumu Baltijā, un ar tā sauktajiem nemieriem silto zemi meklējot, t.i., pēc tām ziņām, kas pa daļai bija pamatotas ar ķeizaru rīkojumiem par Ziemeļkaukāza zemju kolonizāciju, bet tas neattiecās uz mūsu Baltijas zemniekiem. Šie rīkojumi bija radījuši viļņojumu, ka nabaga cilvēki, kas te bija trūkumā, izdzirdējuši fantastiskās ziņas, kuras bija nākušas no tur aizceļojušiem ebrejiem, cik ārkārtīgi auglīgas ir šīs zemes, ka arī viņi meklēja iespēju tur nokļūt. Un šie pulki klīda uz Rīgu pie visādām valsts iestādēm, pie gubernatora, pie pilsētas valdes. Protams, ka viņi tika visur atraidīti un prom dzīti, līdz beidzot kaut kādā veidā, un te nu tā smalkjūtīgi klusē chistoriogrāfija, viņi bija uzklīduši uz pravoslāvu bīskapu Irinarchu. Patiesībā tie pie viņa ir bijuši aizvesti. Viņš ļoti laipni tos tika uzņēmis, apdāvinājis ar grāmatām un pieņēmis pat viņu sūdzības, jo bīskaps bija tūlīnās nopratis, ka šeit ir ļoti laba iespēja kaut ko darīt pravoslāvizācijas labā. Tomēr šis paņēmiens neizdevās, jo vienlaicīgi bija sākušies zemnieku nemieri, un bez tam šis laikmets Eiropā - četrdesmitie gadi - bija revolūciju laikmets, kas sevišķi kāpinājās 1848.gadā. Tāpēc Krievijas valdība ļoti baidījās no šādiem ietekmējumiem un no iespējamās nemieru pārsviešanās uz šejieni. Vācu muižniecība, pabaidīdama ar šādiem iespējamiem nemieriem, panāca, ka Irinarchu pārcēla prom no Rīgas. Protams, vēlāk viņu paaugstināja, viņš tāpat bija augsts garīdznieks, bet tas bija šis pirmais gājiens lielajā pravoslāvizācijas atklātajā cīņā pret evaņģēliski luterisko Baznīcu.

Iepriekšējais: Pravoslāvijas agresija, latviešu pārvilšana pravoslāvībā I

Lasīt tālāk: Iepriekšējās saskares ar pravoslāvību