Pravoslāvijas agresija, latviešu pārvilšana pravoslāvībā I

Šo Lielo Lūdzamo dienu sāksim ar dziesmu meldijā "Jēzus dzīvo mūžīgi":

Kungs, iz dzelmes dziļākās Tevi sauc: klausi, klausi!
Kad es tvīkstu lūgšanās, Vai Tu velti lūgties ļausi?
Ja Tu tiesā ej ar mums, Kungs, kam nebūs noziegums?

Piedodams Tu tiesu nes, Kungs, lai Tevi bīstas vien
Tevi gaida dvēsele vairāk nekā sargi dienu.
Tiešām, sargiem gaismas rīts Gaidot nav tik sengaidīts!

Dieva tauta , cerē vien, Cerē vien uz Kungu savu;
Vēl tu teiksi dažudien Viņa pastīšanas slavu;
Gan Viņš tevi neatstums, Piedots būs tavs noziegums.

Mēs lasām lielo bikts dziesmu – 130.Psalmu.
Iz dziļumiem es piesaucu Tevi, ak, Kungs:

"Ak, Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai uzmana manas sirds
lūgšanas balsi,
Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv?
Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.
Es gaidu uz to Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa Vārdu.
Mana dvēsele gaida uz to Kungu vairāk kā naktssargi uz rīta ausmu. Jā,
tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu".
Āmen.

Cienījamie komilitoņi, komilitones, šodien Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca patiesībā stāv savā gadusimtiem ilgajā tradicionālajā Lielajā Lūdzamajā dienā – trešdienā starp sesto un piekto svētdienu pirms Lieldienām. Tā ir bijis mūsu Baznīcā, kopš mūsu evaņģēliski luteriskā Baznīca turējusi savus dievkalpojumus tanī kārtībā, kādu mēs līdz šim pazinām. Vēl pagājušo gadu mūsu kalendārā šī diena bija atzīmēta savā pareizajā vietā. Tagad esam piedzīvojuši to, ka kādi reformētāji, neiepazīdamies un nepazīdami mūsu Baznīcu un tās sensenos paradumus, dīvainā kārtā šo dienu ir sajaukuši ar dienu, kurai nav nekādas nozīmes evaņģēliskajā Baznīcā - ar Pelnu dienu. Tā ir katoļu diena, kas vairāk atgādina mirušo piemiņas dienu. Latviešu tautā tā saistās ar šādiem tādiem māņiem. Vēl atceros savās skolas gaitās, ka šī mānīšanās bija ar tādu īpaši jautru raksturu, kad karināja cits citam pie drēbēm kulītes ar pelniem, un sevišķi liels efekts bija tad, ja varēja to piekārt skolotājam, - tad bija lielā jautrība. Tā bija Pelnu diena. Tas, ka mūsu emigranti Amerikā noskatījušies kādas citas paražas, nedrīkstētu būt par iemeslu tam, ka mums būtu jāseko šīm paražām. Mūsu mīļie emigranti ir aizskrējuši pāri okeānam, arī vēl nemaz tik labi nepazīdami savu evaņģēliski luterisko Baznīcu. Mēs esam priecīgi, ka viņi ir darbojušies un rosīgi darbojušies, bet viņi ir pārņēmuši arī svešas paražas. Ja nu ir gribēts taisīt kaut kādu vienveidību, tad primāts vienmēr pieder vecākajam un cienījamākajam, šinī gadījumā mūsu 500 gadu vecajai evaņģēliski luteriskajai Baznīcai Latvijā un nevis 50 gadu vecajai Baznīcai emigrācijā. Ir tāds sakāmvārds latviešu tautā: "Kur nu ola vistu mācīs?" Šeit ar tādu zināmu rūgtu pieskaņu tagad to piedzīvojam, ka cilvēki, kuri nekad nav meklējuši kaut ko saprast vai sazināties, uz savu galvu kādi divi, trīs cilvēki ir sataisījuši šādas te lietas. Un lai gan mūsu fakultāte pagājušo trešdienu pasludināja par brīvdienu, tagad, Lūdzamā dienā, esam kā darbadienā. Nekas, mēs to varam arī turēt, bet es lūdzu – iegaumējiet, ka mūsu Baznīcā Lūdzamā diena ir šī – trešdiena starp piekto un sesto svētdienu pirms Lieldienām, kā tas ir bijis vienmēr.

Mums ir arī vēl citi labojumi, par kuriem kādreiz runāsim un kuri ļoti būtiski skar pašus ticības pamatus, t.i., izlabojumi pie Ticības Apliecības. Piemēram, jau tā nepacietība pret "elli". Šis vārds ļoti nepatīk, tajā vietā ir ieliktas kaut kādas pazemes valstības un miroņu valstības, kā tas ir bijis parasts pie vecajiem grieķiem, kam nav nekāda sakara ar Evaņģēliju. Bail ir no tās vietas, kuru Pestītājs piemin, kur uguns neizdziest un tārps mūžīgi grauž, kur ir tumsība un zobu trīcēšana, tas ir, šī dziļi, drūmi nopietnā vieta. To mēs, tā sakot, notušējam ar grieķu teātri, kas tiek spēlēts vēl no miroņiem kaut kur pazemē.

Otra lieta – ir aizskarta Kristus persona. Tur, kur Ticības Apliecība ir pārtaisīta pretēji visiem tekstiem, kādi tie ir no pirmajiem gadusimteņiem mūsu senajos pirmsākumu mantojumos, ka Kristus ir uzkāpis Debesīs, tur kaut kāds bērna prāts ir domājis tā, ka, ja jau kāpj, tad vajag kaut kādām kāpnēm būt. Un, tā kā tādas kāpnes nekur nevar pierādīt, tad jāpataisa tā, kā var bērna prāts saprast. Šinī vārdā "uzkāpis" vai "uzņemts" ir ļoti radikāla starpība. Tā bija cīņa, kas savā laikā norisinājās ar maldu virzienu, kuram bija vārds adopcionisms. Kas ir adoptēt, to jūs saprotat. Adoptēt – tas nozīmē pieņemt svešu bērnu, tiesiski to apstiprināt, iekļaut viņu savā ģimenē un dot viņam savu ģimenes uzvārdu. Tā ir adopcija. Šo adopciju tagad grib mums uzspiest, ka Kristus ir adoptētais Dieva Dēls – ”uzņemts". Viņš ir tātad šis pravietis vai filosofs, vai filantrops, vai kā viņš tiek definēts. Viņš ir labi pildījis savus uzdevumus un tagad viņu uzņem Dieva godībā, kā tādu ne pilnvērtīgu – Dievs viņu adoptē par Dēlu. Kristīgā Baznīcā tas ir viens no dzīvības jautājumiem – Kristus patiesi Cilvēks, patiesi Dievs, ar Tēvu vienāds būtībā, nevis līdzīgs, nevis tāds, kuram var piedēvēt dievišķību, bet kurš sevī nes dievišķību. Tā, kā Viņš ir nonācis no Tēva godības, tā Viņš arī uzkāpj Dieva godībā – patstāvīgi, ar savām dievišķajām tiesībām un spēku, un nevis adoptēts. Tas ir teoloģiski ļoti dziļš jautājums, bet mums tagad dogmātiskiem jautājumiem tā šļūc pāri un tos aizvieto ar tādiem cilvēcīgiem priekšstatiem un pilnīgi profāniem skaidrojumiem. Tās ir ļoti lielas briesmas kristīgajai draudzei. Tās ir pašreizējā laikmeta briesmas, kas ir vēl lielākas nekā atklātais ateisms. Ateisms savā stulbumā, rupjumā un vientiesībā, ar saviem noliegumiem un ar acīmredzamo aplamību nav tik draudošs kā šie piespēlētie jēdzieni, kuri pirmā brīdī liekas ļoti nevainīgi un neko neizsaka. Ja kādreiz lasīsim vai dzirdēsim dogmātikas kursu, bet es nezinu, vai dogmātu vēstures kurss tagad nav izslēgts no mūsu studiju priekšmetiem tā paša iemesla dēļ, lai var rīkoties brīvāk ar visām lietām, tad jūs redzēsiet, - ar kādu sīkstumu, ar kādu neatlaidību, ar kādu iedziļināšanos, ar kādu diskusiju šie jautājumi par Kristus būtību senos laikos ir izsvērti, un mēs uz tiem stāvam. Luteriskā Baznīca apliecina savu pamatu, ka viņa stāv uz nemainīgajiem Svētajiem Rakstiem un nemainīgo Augsburgas Ticības Apliecību, kas paskaidro šos Svēto Rakstu vārdus tajā pielietojumā, kādā tas ir Kristīgajā Baznīcā un dzīvē. Tā kā, draugi, esiet rūpīgi un vērīgi teologi! Nekad neļaujiet sevi apmulsināt ar kaut kādiem moderniem saukļiem vai spīguļojumiem, kaut kādām domu dzirkstīm! Gadu tūkstošiem ilgajā vēsturē kristīgā draudze šos viļņojumus ir pazinusi bez sava gala. Lai cik lieli kādreiz ir uzšāvušies šie cilvēku iedomu viļņi, tāpat kā jūra iznes dubļus, tā viņi ir iznesuši krastā dubļus un paši saplakuši, un vairāk nekā. Bet mūžīgais pamats paliek un tas ir tas, kādēļ mēs arī esam kopā – lai šo pamatu sevī uzņemtu un tajā nostiprinātos. Tik tālu pie šīs dienas, kuru mēs šodien svinam, lai arī likti darbā. Mēs jau bijām pieraduši agrāk ne tik senos laikos, ka kristīgie cilvēki svinēja savas svētku dienas pie mašīnām pielikti vai savās kancelejās, vai darbavietās iesaistīti, bet tomēr svinēja.

Lasīt tālāk: Pravoslāvības agresija un pārvilšana pravoslāvībā