16. lekcija
1993. gada 3.marts

Iepriekšējās saskares ar pravoslāvību

Pirms pārejam pie nākošā posma, kas sākās ar otro pravoslāvu bīskapu Filaretu, kas te tika iecelts, un ar ģenerālgubernatoru Golovinu, un notikumiem, kas saistīti ar to, - vēl viens atskats par to, cik lielā mērā un kādā veidā latvieši un igauņi jau līdz tam bija nākuši kādā saskarē ar pravoslāvību.

Tādas saskares bija jau iepriekš. Ja skatāmies tā labi tālu atpakaļ, tad jau pirms katoļu misijas sākumiem XII gadusimta beigās, kas iezīmējās ar bīskapu Meinhardu, – jau pirms tam latvieši un igauņi bija nākuši saskarē ar pravoslāvību sakarā ar krievu iebrukumiem un viņu nostiprināšanos Baltijā. Piemēram, novgorodieši, iebrukdami Igaunijā, 1030.gadā Tērbatas vietā nodibināja savu nometni un nosauca to par Jurjevu. Vēlāk pārkrievošanas laikos – XIX gadusimta beigās – krievu valdība Tērbatu oficiāli pārdēvēja par Jurjevu. Tērbatas universitāte nebija Tērbatas universitāte, bet Jurjevas universitāte. Un XIII gadusimta sākumā pie šīs Jurjevas katedrālbaznīcas bija pierakstīti jau 24 ciemi. Nepārtraukto iebrukumu sekās Dienvidigaunijā un Tālavā latviešus ap 1180.gadu nokristīja pravoslāvībā, tātad tikai pāris gadus pirms Meinhardaierašanās Rīgā. Mēs jau kādreiz runājām par šo iebrukumu. Tas bija sevišķi nežēlīgs un drausmīgs, Dienvidigaunijas un Tālavas izpostīšana bija ārkārtīgi liela, cilvēku aizvešana uz Krieviju, masveidīgā deportācija, un atlikušie, kas tur bija palikuši, tika pakļauti Novgorodai un nokristīti pravoslāvībā, ko šie tālavieši atmeta, tikko pēc kādiem gadiem Rīgā bija nodibinājies Zobenbrāļu ordenis. Tālavieši, tāpat kā savā laikā arī Cēsu novada ļaudis, slēdza ar šo ordeni draudzības līgumu. Nav tā, ka viņi pakļāvās ordenim, bet tas bija draudzības līgums aizsardzībai pret uzbrukumiem. Ar ordeņa palīdzību tālavieši padzina krievus un padzina visu pravoslāvību, pieņemdami katoļticību.

No Polockas puses, t.i., pa Daugavu uz leju, pravoslāvība iespiedās Daugavas vidusteces novados – Jersikā, arī Koknesē, un XII/XIII gadusimta mijā tur jau bijušas pravoslāvu baznīcas ar zvaniem. Vēlāk, kad bīskapa Alberta vadībā Jersika tika iekarota, ordenim tika laupījumā zvani un svētbildes, kas tur vēl bijuši. Kādā veidā tapusi Jersika, par to arī kādreiz runājām - tā arī ir tapusi iekarojuma kārtā, tāpat kā tas plānotais uzbrukums, kas neizdevās pret Zemgali.

Rīgā un Pērnavā jau ordeņa laikos bija pa krievu baznīcai, kas bija pakļautas Pleskavas bīskapam. Zviedru laikos, grūti pateikt, liekas, ka nē, jo zviedri, tāpat kā nepieļāva būt katoļiem, tāpat arī tādas lietas nebija pieļautas pravoslāviem.

Kurzemē, kas nebija pakļauta Zviedrijai, bet Polijai, bija pravoslāvu baznīca Jēkabpilī. Un šai Jēkabpils baznīcai bija tāda īpata loma. Jēkabpils bija vienā krastā Daugavai – Kurzemes pusē, Kurzemes hercogistes pusē, un otrā krastā zviedru pusē bija Krustpils. Te nu bija tāds stāvoklis, ka uz to Jēkabpils baznīcu kādreiz ceļoja arī no zviedru Vidzemes.
Nonākot Krievijas pakļāvībā, Vidzemē pati sāka spēcīgi sajust pravoslāvības ieplūšanu un tās propagandu. Tas kļuva stipri jūtams Vidzemē igauņu un latviešu daļā ap 1800.gadu, sevišķi igauņu draudzēs, kas robežoja ar Pleskavas novadu, un Kurzemē, Jēkabpilī, uz Vidzemes robežas, kur jau agrāk pastāvēja pravoslāvu baznīca.

Krievu autori grib redzēt kaut ko līdzīgu nepārtrauktai pravoslāvības saitei ar evaņģēliski luteriskajiem latviešiem un igauņiem, jo ik gadus latvieši un igauņi veseliem bariem apmeklējuši dievkalpojumus, tā sauktos svētceļojumus – nogogoļje, dodamies uz Pečoru klosteri, kas atradās Pleskavas novadā tuvu Vidzemes robežai. Jau no seniem laikiem turp pie pravoslāvu priesteriem ir gājuši pēc svētītā ūdens, tāpat arī pieteikt aizlūgšanas un pirkt sveces. Bijušais Tērbatas Universitātes profesors Rozenbergs bijis aculiecinieks, ka daudz agrāk par 1841.gadu svētdienās un svētku dienās Tērbatas pravoslāvu baznīcas pildījās latviešiem un čuhnām. Vispār krievu autors Samarins, kas ir šos rakstus pamatīgi apkopojis, lai gan ļoti kļūdaini, iedzīvotājus sauc par iedzimtie – tuzemci. Tuzemci ir arī Āfrikas iedzimtie tādā pašā veidā. Piemēram, igauņiem vēl sevišķi pielieto to vulgāro apzīmējumu – čuhna. Nevis esti, bet čuhna. Čuhna ir somi un igauņi, vārdu sakot, somu ciltis, kuras krievi nemācēja saprast viņu valodas dēļ un kuri, savukārt, stūrgalvīgi turējās krieviem visādā veidā pretī arī jau pakļautajos Krievijas apvidos. Lūk, ar šiem čuhnām un ar latviešiem esot pildījušās pravoslāvu baznīcas. Tie nebija ne lūgti, ne aicināti un viņus mēdza izraidīt kā tādus, kas gluži vienkārši traucē, ja nebija pietiekami daudz telpu pašiem pravoslāviem. Tomēr arī starp viņiem bija tādi, kas lielā mērā pildīja pravoslāvu paradumus, lika svecītes svētbilžu priekšā, lūdza Dievu, pieminēja mirušos, daži pat ieturēja gavēni. Līdzīgas uz pravoslāvību tendētas pazīmes kā aculiecinieks pieminējis arī Pleskavas archibīskaps Natanaēls savā ziņojumā 1841.gada sinodei.

Protestantu garīdzniecība, ja arī par šādiem sākumiem kaut ko zināja, neuztraucās, jo turēja to par latviešu un igauņu rupju māņticības izpausmi. Bija jau arī citas parādības, gan izolētas un maz zināmas, kas nevarēja neizsaukt pamatotas bažas. Piemēram, ap 1800.gadu tika dots savāds vārds – Verhņeustinskas pastorāts, respektīvi, draudze. Kā tas saucies īstajā igauņu vārdā, nekur nebija uzrādīts, bet tas tiek pieminēts kā Verhņeustinskas pastorāts. Agrāk Vervas apriņķī igauņu Vidzemē, vēlāk Isborskas apriņķī Pleskavas guberņā, kā to piemin Samarins, tas ir, tūlīnās jau viss novads bija pievienots Pleskavai. Viss šis Verhņeustinskas pastorāts pārgājis no luterānisma pravoslāvībā, un jaunatgrieztie saņēmuši par priesteri kādu no viņu pašu vidus, kurš dabūjis uzvārdu Verhņeustinskijs. Tūlīnās redzam, ka viņš, igaunis būdams, uzreiz zaudēja savu igauņu vārdu, uzvārdu, savu identitāti. Pravoslāvizācija nozīmēja jau faktisko iekrievināšanu.

Otrs līdzīgs oficiāli pieminēts gadījums, ko šeit atstāstījis protestantu variantā krievu autors. Viņš saka kļūdaini – no Ventspils – Vindau draudzes. Protams, viņam tādi sīkumi neinteresēja, ka vācu apzīmējumi – Vindau un Vendau ir divas atšķirīgas lietas. Vindau bija mūsu Ventspils. Stādieties priekšā, kur ir Ventspils - Latvijas pašos tālākos rietumos. Un Vendau jeb Vönnu igauniski. Krieviem tādi sīkumi nekrīt svarā, viņi turas pie būtiskā. Šī Vönnu draudze atradās Peipusa ezera krastā. Iedomājieties - netālu no Tērbatas, Peipusa ezera krastā, un pie šīs draudzes piederēja arī viena saliņa Peipusa ezera krasta tuvumā – Piiri Saar. Atkal krievi, protams, to uzrakstījuši kaut kā Peiri vai Pieri – nepareizi, bet šajā Piiri Saar - Pīri salā, kas piederēja pie Vönnu draudzes, dzīvoja gan krievi, gan igauņi. Kas notika? Mācītājs Karbers, kas tur bija no 1796. līdz 1846.gadam, ziņojis, ka viņa draudzē Kastera muižas piederīgajā Piiri Saar (tātad Piiri Saar ir piederējusi Kasterim, Kastera muižai) dzīvo igauņi un arī krievi. Kā jauns ieradums bija tapis igauņu abu dzimumu jaunatnei - kā puišiem, tā meitām - izvairīties no konfirmācijas mācības - vienkārši paslēpties krievu apdzīvotā pusē un līdz ar to arī pāriet pravoslāvībā. Tajā laikā, kad viņiem pēc luterticības vajadzēja sagatavoties konfirmācijai, tie slēpās salas krievu pusē un tur pārgāja grieķu ticībā, ko mācītājs apstiprināja, piesūtot vairākus piemērus viņa ķeizariskajai augstībai. Viņa ķeizariskai augstībai 1813.gadā – tas bija vēl Aleksandra I laikā – labpatikās ar vienu ukazu paziņot, ka, zīmējoties uz jebkādas ticības maiņu, tāds stāvoklis nedrīkstētu būt, nebūtu pieļaujams. Sevišķi mazgadīgajiem, kas vēl neizprot ticības lietas, – nepieļaut viņu pāriešanu kaut kādā citā reliģijā. Tas bija Aleksandrs I(1777-1825), izņēmuma kārtā vēl īpati lojāls ķeizars.

Bez jau uzrādītiem piemēriem arī agrāk Vidzemes virskonsistorijai bija ienākušas ziņas par gadījumiem, kad jauni ļaudis, lai izvairītos no pienākuma zināt Katķismu un tiktu pielaisti pie komūnijas, pārgājuši pravoslāvu Baznīcā, kas vienlīdz aizskāra tiklab pravoslāvu Baznīcu, kā arī Vidzemes Baznīcas tiesības. To savos atzinumos jau bija teikusi luterāņu garīdzniecība, ka tas aizskāra arī pravoslāvības godu. Nu, pravoslāvības gods jau neskatījās, tas vairāk bija teikts, lai viņiem pamodinātu to godu, ka šitādā veidā tādus pārbēdzējus neņemtu par pilnu.

Pravoslāvu aģitācijā ļoti rosīgi bija piedalījušies pravoslāvu priesteri, kādi nu tur viņi bijuši. Tā nu oficiālā versija, kas saka: kustība izcēlās kaut kā pati no sevis un cilvēki plūda uz pravoslāvību, tā bija tāda spontāna un tāda optimistiska kustība, tās visas vairāk vai mazāk ir pasakas.

Tomēr lietas mainījās ar jauno ķeizaru – Nikolaju I (1796-1855), kad šī vēl pusapslēptā un tomēr jau apzinātā rosīšanās sāka iedarboties. 1842.gada maijā ķeizars apstiprināja 77 papildpunktus pie 1819. gada likuma, kuros bija daudz uzlabojumu zemnieku tiesībām. Sevišķi svarīgi bija tas, ka ķeizars bija pārliecinājies par austrumzemes – Ostzejas – ostzeiskajiem iedzimtajiem un viņu centieniem – vispirms jau pēc zemes, bet, otrām kārtām, arī pēc viņu cenšanās uz jauno ticību – uz pravoslāvību. Viņš bija arī izdevis vairākus rīkojumus ar nolūku, kā viņš pats izteicies, lai pravoslāvu Baznīca būtu gatava pieņemt jaunus bērnus. Tā sakot, viņš paredzēja, ka sāksies šo jauno bērnu -“čado“ pieņemšana un kas būs šie jaunie Baznīcas locekļi. Vēl ārēji par to nekas neliecināja, jo Irinarchs tika atcelts savas centības dēļ, bet bija jau nojauta, ka kaut kas būs tālāks. Tā 1842.gadā pēc Nikolaja I pavēles igauņu un latviešu valodā pārtulkoja lūgšanu grāmatu, īso Katķismu un Jāņa Chrizostoma liturģiju, pastiprināja igauņu un latviešu valodas mācīšanu Pleskavas garīgajā seminārā. Ar ķeizara rīkojumu šīs valodas sāka mācīt jau 1840.gadā, kad vēl nemaz nebija sākusies siltās zemes kustība, bet nu sekoja laiks, kad bija jāpastiprina šī valodas mācība, tā sakot, jābruņojas uzbrukumam. Mēs arī zinām, ka jau 1840. gados bija tādi gadījumi, ka Cēsu iecirkņa latvieši sāka apmeklēt Jēkabpils pareizticīgo baznīcu otrpus Daugavai, lai lūgtu Dievu. Apmeklējumi bijuši tik intensīvi, ka vietējā pareizticīgo draudze no luteriešiem dabūjusi desmitkārt lielākus ienākumus nekā no savas pašu draudzes. Tomēr vislielākās rosmes bijušas jau pieminētājās vietās ap Pečoru klosteri, kas bija tuvu igauņu apdzīvotajām vietām.

Līdz ar šo sagatavojošo daļu, ko deva ķeizars ar saviem 1842.gada rīkojumiem, jaunieceltais Rīgas bīskaps Filarets nostājās šīs rosmes priekšā kā īstais,  lielais latviešu un igauņu pārvīlējs pravoslāvībā. Irinarchu atcēla, kā pieminēju, lai izvairītos no iespējamām juku briesmām. Filarets no 1841. līdz 1848.gadam bija Rīgas pravoslāvu Baznīcas bīskaps, īstajā vārdā Dmitrijs Gumiļevskis, dzimis 1805.gadā, miris 1866.gadā. Viņam piekrita lielais darbs likt pamatus pareizticīgajai Baznīcai apvidū, kas vietējo apstākļu dēļ bija saistīti ar lielām grūtībām, tāpēc arī bīskaps Filarets uzskatāms par īsto pareizticības un Baznīcas iedēstītāju – nasaģiķeļ – Vidzemē. Tā viņu sauc paši krievu ļaudis.

Līdztekus Filaretam kā viņa atbalstītājs darbojās ģenerālgubernators Golovins. Tas vārds arī jāiegaumē, jo viņš daudz darījis mūsu tautas pārvilšanā. Ar jaunā ģenerālgubernatora Golovina iecelšanu zemnieku kustība uz pravoslāvību kļuva masveidīga. Daži ģenerālgubernatora izdotie apkārtraksti iedarbojās kā tautu uzmundrinoši un tur bija vēstīts: pirmkārt, ar pāriešanu pravoslāvībā tautai nenāks nekāds labums, t.i., nebūs nekādas materiālās priekšrocības, visas tās cerības par zemes saņemšanu nemaz arī nevarēja būt, izņemot tikai to, ka pravoslāvi būs atbrīvoti no pienākumiem luterāņu Baznīcas labā. Tur bija nodevas, kas nāca Baznīcas uzturēšanas labā, – tās, protams, viņiem būs noņemtas. Tas bija pirmais punkts. Otrs punkts, ka mācītāji un muižnieki luterāņi, piedraudot tiem ar smagu atbildību tiesas priekšā, nedrīkst kavēt – protivoģeistvovaķ – pretīdarboties zemnieku pāriešanai pravoslāvībā, ka pārnācēji vienmēr būs likuma aizsardzībā, tie atrodas valdības tiešā aizsardzībā. Treškārt, musinātājus un melu izplatītājus pret pravoslāvību, ja tādi gadītos, sodīs visstingrākā kārtā. Golovins Jevgēņijs (1782-1858) - Baltijas gubernators. Kā jūs redzat, Filarets tikaiecelts 1841.gadā un neko sevišķi daudz arī nebija darbojies, bet līdz ar Golovina ierašanos tās lietas jau izmainījās. 1845.gads kļuva nozīmīgs.

Golovins – īpata personība. Viņš bija piedalījies arī Napoleona karos. No 1828. līdz 1837.gadam viņš bijis Varšavas gubernators. Tajā laikā iekrita poļu brīvības cīņas un sacelšanās (1830–1831), kas tika nežēlīgi apspiesta. Tās laikā sakarā ar slavofilu kustību arī tika izdarīta kāda ļoti liela garīga akcija. Golovins aktīvi bijis iesaistīts kā garīgo lietu kārtotājs Polijā, ar lielu varmācību izvedot uniātu iekļaušanu pravoslāvu Baznīcā. Tātad ar varmācību - viņš bija poļu apvidu gubernators, un šajos bijušās Polijas apvidos dzīvoja tā sauktie uniāti, par kuriem atkal šajos laikos dzirdam, ka pravoslāvība visiem spēkiem meklē uniātus apspiest. Un, cik tas bija apbrīnojami, ka padomju vara, kura bija deklarējusi vienaldzību reliģiju lietās, vienādi uzskatīdama ebrejus un muhamedāņus, evaņģēliskos un katoļus – visus mezdama vienā katlā, ka padomju vara pieļāva un atbalstīja ar varas spēku krievu toreizējās pareizticīgās Baznīcas rīcību, varmācīgi pārņemot uniātu baznīcas un piespiežot uniātus pāriet pareizticībā. Tas bija kaut kad XX gadusimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados un vēl joprojām tālāk arī, kad uniātu priesteri, kas mēģināja noturēt dievkalpojumus, tika vajāti. Viņus padomju vara vajāja tāpēc, ka Maskavas patriarchs ar savu rīcību centās patvarīgi pret viņu vēlēšanos iekļaut tos pravoslāvu Baznīcā kā tādus, kas kādreiz esot atšķēlušies no pravoslāvības. Lūk, šo uniātu vajāšanas sākumi bija jau tad, kad uniātu apdzīvotie apvidi Ukrainā, Baltkrievijā un arī vēl dažviet Polijā tika nežēlīgi apspiesti, un Golovins bija tas, kas tur ieguva šo garīgā darbinieka praksi, kad viņš ar nežēlību izveda uniātu iekļaušanu pravoslāvībā. Par to vēl 1842.gadā tika kalta piemiņas medaļa.

Varbūt jūs atceraties, ka pēc baismīgās Bērtuļu nakts, kad katoļi Parīzē troņmantinieka kāzu dienas priekšvakarā, kāzu naktī apkāva visus sapulcētos evaņģēliskos -tāpēc to sauc par Bērtuļu nakti vai Parīzes asinskāzām -, tad Roma un pāvests lielās gavilēs dziedāja Te Deo – ‘Dievam slava’ un kala piemiņas medaļu šādam milzīgam ticības darbam. Arī Golovinam par godu bija izkalta medaļa. Golovins saka: uniāti ar viņu ietilpināšanu īstajā senču Baznīcā, domāts pravoslāvībā, esot izšķīruši mūžseno jautājumu, vai gan drīkst Krievija un tās Baznīca kaut ko no sava senā mantojuma zaudēt! Tātad – kas ir kādreiz bijis Krievijas un Krievijas Baznīcas varā, tam tā ir jāpaliek.
Raksturīgi, ka tā lieta sasaucas arī politiski. Krieviem – ievērojiet to, ja jūs izsekojat Krievijas vēsturei un Krievijas politikai, - ir teiciens: kur ir stāvējusi krievu kāja, tā jau ir Krievija. Vēl atceros, ka lēģerī, kur bija sapulcēti krievu tā sauktie inteliģenti, nebija tālu tas laiks, kad drīz būtu bijusi 100 gadu atcere notikumam, kopš Krievija 1867.gadā pārdeva Savienotajām Valstīm savas teritorijas Ziemeļamerikā, tas ir, Aļasku par septiņiem miljoniem dolāru. Krievijai tas toreiz likās nevajadzīgi un lieki, bet nu krievi ļoti cilāja to domu: jā, jā, pārdot – tas jau tikai uz laiku, tā tomēr ir mūsu teritorija, mēs Aļasku prasīsim atpakaļ. Tā kā, ja tur krievu kāja ir bijusi, tai ir jābūt Krievijai. Ievērojiet jūs, kas dzīvojat Baltijas guberņās, kas dzīvojat Ostzeiskajā krajā - mēs esam tie ostzeici, tie Austrumjūras piekrastes iedzimtie - ievērojiet to! Te ir stāvējusi krievu kāja. Tātad pēc krievu politiskā katķisma un arī viņu reliģiskā katķisma mums ir jābūt iekļautiem viņu varā. To latvieši nedrīkst aizmirst, to igauņi nedrīkst aizmirst, to lietuvieši nedrīkst aizmirst! Tāpēc visur tur, kur sastopamies ar šiem tautību jautājumiem, jāpatur vērā, ka tie ir krieviem nevis tik daudz filosofēšanas jautājumi, tie ir viņu instinkti! Tas guļ iekšā instinktos – krievs ir tanī pašā laikā arī pārtautotājs, iekļāvējs, asimilētājs. Verhņeustinskas draudze pāriet pravoslāvībā, un igaunis, kas tur tiek iecelts par mācītāju, uzreiz dabū krievu uzvārdu, un pēc tam viss tas pārējais ir tā, kā akā iesviests akmens - tur vairs nekā no igaunības nav. To ņemiet vērā! Vēsture mūs uz šo to kādreiz pamāca.

Tajā pašā laikā - ievērojiet šīs laika secības - 1842., 1843.gadā, Krievijas izglītības ministrs Uvarovs, arī līdzīga gara vīrs, iesniedza memorandu vai - kā mēs to varētu teikt - kādu ļoti "mirdzošu" ideju, ka jāslēdz Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultāte, kas sagatavo evaņģēliski luteriskos garīdzniekus. Tās vietā Rēvelē - Tallinā varētu atvērt kādu evaņģēlisko semināru. Seminārs ir seminārs, tas padots visāda veida pārmaiņām, bet fakultāte ir kaut kas stabils. Ar lielām grūtībām un piepūli vācu konsistorijas, universitātes vadība un arī muižniecība, ar sakariem Pēterburgas galma aprindās tomēr novērsa šo lieliski izdomāto pasākumu. No vienas puses, Golovins rūpējās par to, lai zemniekus neviens netraucētu tikt aģitētiem, lai pravoslāvu priesteri viņus aģitē, lai viņi pāriet un neviens nedrīkst te ar vārdu kaut ko bilst pretī. No otras puses, jāslēdz fakultāte, kas sagatavo garīdzniecību, jo Pleskavā jau bija atvērts seminārs, kas sagatavoja priesterus igauņiem un latviešiem, tiem jāpārņem šīs lietas – igauņu un latviešu pārkrievošana, pārpravoslāvizēšana. Tas jau vēlākos laikos, kad šīs lietas bija pāri, vēl XIX/XX gadusimta mijā izpaudās intensīvi veidotās pravoslāvu brālībās. Īpaši slavena bija Pētera–Pāvila brālība, kuras mērķis bija visu Baltiju pravoslāvizēt un līdz ar to pārkrievot. Jā, šie Filareta–Golovina–Uvarovaapvienotie centieni pravoslāvizācijas ieviešanai latviešu un igauņu starpā bija tautas novēršanai no evaņģēliskās luterticības.

Nāca talkā daži neparedzēti apstākļi, protams, negatīvi no mūsu vērtējuma. 1845.gads iezīmējās atkal kā smags neražas un bada gads, kas izmisumā nonākušos zemniekus spieda meklēt glābiņu no sava posta. Mirstība bija vēl lielāka nekā 1830.gada cholēras sērgā. Ar bīskapa Filareta ziņu līdz 1845.gadam, t.i., pirmos Filareta valdīšanas gadus bija pārtraukta konvertītu, t.i., pravoslāvībā pārejošo reģistrācija, lai nekavētu lauku darbus, bet šo laiku Filarets izlietoja, izveidojot savu propagandas aparātu, kā arī pārnācēju uztveršanai, un prata pie tam ļoti pareizi novērtēt šos palīgspēkus – vispirms jau bada apstākļus, kad atkal cilvēkos šīs zemes meklēšanas idejas bija pavīdējušas. Un šoreiz, cik var saprast, tās bija nākušas pavisam tieši no pravoslāvu aģitatoriem – viņu priesteriem, ka ķeizars piešķiršot zemi tiem, kas pāriešot ķeizara ticībā. Ja 1841.gadā bija kustība uz silto zemi kaut kur ārpus šejienes, tad tagad kustība ņēma pavisam citu raksturu. Atkal tā pati spēlēšana uz latviešu zemes iegūšanas jūtām; tie, kas pāriešot ķeizara ticībā, no ķeizara saņemšot zemi. Protams, neviens nekad nevienas plaukstas platuma zemes nedabūja. Tās lietas bija ārkārtīgi rupji aģitētas un tomēr ļoti daudzus cilvēkus samulsināja. Bija arī tādi anekdotiski un tanī pašā laikā drūmi notikumi ar cilvēkiem, kas bija nomaldināti par šo zemes dabūšanu un griezās pie saviem vietējiem priesteriem. Nu ko viņiem vajag? Esot nākuši to zemi prasīt, kas viņiem apsolīta. Ejiet, - saka, - dārzā un ņemiet, cik jums vajag. Tā, lūk, ar vienu muti tā zeme ir solīta un tanī pašā laikā tā mute ciniski izsmej tos solījumu turētājus. Jā, un līdz ar pāriešana pravoslāvībā bija dažādas situācijas. Ja es nemaldos, tas ir bijis Jaungulbenē, bet varbūt, ka arī ne gluži, kur vietējais muižnieks, kuram piederēja lieli zemes īpašumi, licis izsludināt no kanceles un vispār tautai par zināšanu, ka katram cilvēkam, kurš saņems par pāriešanu pravoslāvībā piešķirtu zemi, viņš no savas puses pieliks vēl tikpat daudz klāt. Un rezultāts bija tāds, ka neviens tur nepārgāja pravoslāvībā.

Atgriežamies pie Rīgas pravoslāvu bīskapa Filareta un pie tiem apstākļiem, kas viņam un Golovinam ļoti nāca talkā nodomos latviešus un igauņus novērst no evaņģēliskās Baznīcas. Vispirms jau tas bija 1845.gada bads, zemnieku nemieri un šie vilinājumi ar zemi, kuri tika ļoti spēcīgi izpausti un kurus pravoslāvu autori noklusē. Vispār viņiem tās visas lietas ir pēc krievu propagandas paņēmieniem vienmēr tik ļoti labi grimmētas un nofrizētas, ka tur nemaz notikumu pašu nevar pazīt.

Piemērs no nesenās pagātnes, kad Tālajos Austrumos uzcēla lielu pilsētu Komsomoļsku pie Amūras – stratēģiski ļoti ievērojamā vietā, tas bija pilnīgi lēģernieku un notiesāto darbs. Padomju aģitācija teica: šo pilsētu uzcēlusi komjaunatne, kas ieradusies tur baros un, garmoškas spēlēdama, tūlīnās ķērusies pie darba. Nu, ar tām garmoškām viņi tur ieradās, tas ir tiesa, bet tad, kad viss jau bija gatavs. Izrādās, ka to ir uzcēluši šie te.

Starp citu, Krievijas vēsturē ļoti atkārtojas viens moments, piemēram, kad ārzemju architekti cēla Pēterburgu un darīja to varenu, brīnišķīgu un skaistu, tur kādreiz blakus bija pielikts arī kāds krievs, lai viņš paskatās, kā tas notiek, bet vēlāk Krievija deklarēja, ka krievu architekti cēluši. Un atkal tos, ko nevarēja citādi, tos pasludināja par krieviem, piemēram, Rastrelli ir ievērojamais krievu architekts, tāpat kā Strūve – ievērojamais krievu astronoms, Fondērs – ievērojamais krievu zinātnieks un tamlīdzīgi.

Vēl nāca palīgā viens negaidīts un ļoti vērtīgs, varētu sacīt, palīgspēks. Tas bija Dāvids Balodis. Pēc savas izcelsmes, par to runāsim arī vēl tālāk, hernhūtietis un, jāsaka, viena rūgta atmaksa vācu muižniecībai un vācu garīdzniecībai par cīņu pret hernhūtismu. Protams, tas nebija Baloža pirmatnējais nolūks – šāda veida atspītēšanās cīņa, bet gribot negribot tas iznāca, kā tāds Dieva sods, ko vēlāk arī paklusām atzina vācu Baznīcas sasauktā sinode.

Filarets iecēla Dāvidu Balodi par Rīgas Debesbraukšanas draudzes priestera Michailo palīgu, bet jau 1845.gada jūlijā abus komandēja uz Alūksni, kur viņi atvēra ceļojošo baznīcu, kas, aģitēdama un reģistrēdama piekritējus, apbraukāja plašus apvidus. 1846.gadā Filarets Balodiieveda amatā Ļaudonas draudzē, un šajā laikā viņš piegrieza pravoslāvībai 7322 luterāņus, kas liecina par šī pirmā latviešu pravoslāvu priestera lielo autoritāti tautā un viņa aģitatora spējām. Interesanti, ka mūsu vēsturnieki viņu skata arī no citas puses un saka – jau Baloža tēvs esot bijis sodīts kā revolucionārs. Nu, tas varbūt būtu par stipru teikts. Nedaudz ieskatoties Baloža biogrāfijā, redzēsim, ka tie konflikti, kas tur ir bijuši, nebija gluži revolucionārā plāksnē. Tas, ka Balodis tika izlikts no mājām un ka viņa dēls Pēteris kļuva par vienu milzīgu revolucionāru, neietilpst mūsu apskatījumā.

Kas bija Dāvids Balodis? Viņa tēvs bija saimnieks Madlienas draudzē Lielmuižas tiesā, "Krekstiņu" mājās. Daudz cietis no vietējā muižkunga ļaunuma, netaisnības, varmācības un konflikta ar vietējo mācītāju. Krievu autori, plašāk gribēdami izvērst Baloža biogrāfiju, liecina par viņa disputu ar toreizējo mācītāju. Tomēr pirms runājam par pašu Dāvidu Balodi, jāpasaka kādi vārdi par viņa tēvu. Viņa tēvs bija nācis zināmā mērā pie turības, viņš bija ļoti kārtīgs, čakls un krietns saimnieks, bet šie konflikti, kas bijuši, izskaidrojami ar tā laika drausmīgo varmācību, kādu muižkungi lietoja pret zemniekiem klaušu norīkojumos. Piemēram, Dāvida Baloža tēvs ir fiziski smagi cietis, tāpat arī viņa māte ir bijusi smagi dauzīta un kauta, un tie pieminējumi ir īstenībā patiesi, jo atsaucās arī uz tā laika autoriem. Patiesībā tos lasīt ir ļoti smagi, tas raksturo ne tik daudz muižnieku pašu, kā muižturi, muižkungu - pārvaldnieku, kurš bija ieguvis ļoti drausmīgu slavu. Vecais "Krekstiņu" saimnieks, neskatoties uz to, ka viņš bija daudz cietis, kļuva par draudzes pērminderi, bija cienīts un ieredzēts draudzē, kārtīgs un krietns cilvēks. Un viņš pieslējās Brāļu draudzei, kas toreiz bija aizliegta, atvēra savu māju Brāļu draudzes sanāksmēm un pats kļuva tur teicējs un lūgšanu vadītājs. Viņa dēli Jānis un Dāvids auga tēva iespaidā, tēvs viņus apmācīja arī lasīšanā un rakstīšanā. Dāvids kļuva par mantinieku tēva darbā par pērminderi. Apdāvināts dabīgām runas dāvanām, enerģisks jauns cilvēks. Izglītības gan nebija daudz. Pēc tēva nāves bija konflikts ar muižas pārvaldnieku, kas beidzās ar tēva māju zaudēšanu. Dāvids nonāca ceļos, kas viņu aizveda prom no viņa Baznīcas. Madlienas draudzē toreiz no 1827. līdz 1878.gadam bija mācītājs Kārlis Fridrichs Štols (Stoll). Šis mācītājs Štols bija ļoti naidīgs pret Brāļu draudzi. Viņš pat reiz ieradies kādā no sapulcēm, mēģinājis ļaudis izklīdināt un izcēlušās asas vārdu maiņas. Tāpat arī krievu autori norāda par šo Dāvida strīdu ar mācītāju, kur Dāvids paturējis virsroku ar savu, teiksim, biblisko pretīrunāšanu mācītājam, aizstāvēdams Brāļu draudzi, bet, kā viņi vēl piemetina, tas viņam ir dārgi maksājis. Te atklājas viena no tām dziļajām iekšējām vainām, kas ļoti grauza evaņģēlisko Baznīcu un kas bija viens no tās vājuma un nespēka iemesliem. Tā ir bijusi evaņģēliskās Baznīcas darbinieku saspēle ar muižu, ar muižniecību, ko vēlāk arī paši vācu mācītāji atzīst, ka garīgā apkopšana un garīgā dzīve mācītājam vairāk ir bijusi ar labākajām aprindām. Vārdā nenosaucot, bet labākās aprindas bija tā vācu muiža, tauta palika ļoti malā. Ar to nebija īsta kontakta, un vēl vairāk. Piemēram, "Krekstiņu" jautājumā tiek izcelts tas, it kā mācītāja naids pret Balodi bijis par iemeslu, ka mācītājs ar muižas pārvaldnieku taisījuši kaut kādas intrigas, kuru dēļ tad "Krekstiņi" bijuši jāzaudē. Nu, to mēs atstājam tam laikmetam, tā laikmeta izspriešanai, par to nevaram neko lielu spriest. Tas mūs arī mazāk saista. Katrā ziņā, ja mēs kavētos pie evaņģēliskās Baznīcas iekšējās dzīves, tās liktenības lietām, tad tur būtu mums savs vārds gan runājams.

Ar 1840.gadu Dāvids Balodis bija Rīgā, darbojās kā galdnieks un bija sakaros ar hernhūtiešu draudzi. Tā bija viena īpata situācija, kā šis konflikts ar Baznīcu Dāvidam Balodim tapa. Brāļu draudze tanī laikā vēl bija aizliegta, tās darbība un visas saiešanas slēgtas, un drīkstēja palikt tikai vācieši, vācu brāļi, kā savas ticības ļaudis, bet tādu bija pavisam maz - kāds ducis, ne vairāk. Tajā pašā laikā šī pagrīdiskā latviešu Brāļu draudze, kas bija organizētā savās saiešanās, kas savā klusajā gājienā joprojām gāja uz saiešanām vai arī citādi, uz lūgšanām, – tā bija šī otra daļa. Rīgā parādījās divas atšķirīgas grupas. Viena grupa bija tā sauktie diakoni, šie palikušie hernhūtiešu brāļi, kuriem bija oficiāla pieļautība būt un kuri bija it kā Hernhūtes līnijas turētāji, un otra - vietējo tradīciju ļaudis, kuriem piederēja Dāvids Balodis.

Latviešu Jāņa draudzes mācītājs, virsmācītājs Treijs (1822-1846) bija iekārtojis Brāļu draudzes saiešanas trīs vietās. Garīgās stundas - Bībeles stundas, kuras notika svētdienās un kuras vadīja vai nu viņš pats, vai arī kāds no diakoniem. Tā kā mācītājs Treijs nemaz nebija pretinieks Brāļu draudzei, bet viņš turējās pie tās, teiksim, likumības līnijas. Viņš kā atbildīga amatpersona nevarēja nekādā veidā atklāti būt piederīgs pie kaut kā cita, kas nav atļauts oficiāli. Viņš dabūja zināt, ka kādā vietā ļaudis sanāk bez viņa ziņas un notur gluži citādas sanāksmes, ko vadīja Dāvids Balodis. Tā kā tās ietilpa tā sauktajās aizliegtajās lietās, par kurām draudēja sods, un latviešu draudzes mācītājs bija pirmā kārtā atbildības nesējs par to, kas latviešu starpā garīgajās lietās notiek, mācītājs Treijs panācis šīs sapulces aizliegšanu, pie tam arī oficiālā veidā ar policijas iestāžu ziņu - tās lietas nav viņa pārziņā un līdz ar to viņš ir brīvs no atbildības. Viņam bija atbildība par lietām, kurām bija jānotiek pieļautības kārtā.

Balodim bija savi piekritēji. To starpā agrākie zaldāti, īpaši viens apkrievots zaldāts Kārlis Ernsts. Kas bija šie zaldāti? Arī viens interesants elements ticības lietu cīņās. Karaklausību izdienējušie, atlaistie zaldāti bija lielā mērā apkrievoti un appravoslāvizēti. Ja jūs esat lasījuši Jāni Jaunsudrabiņu, viņa bērnības atmiņas, tad jums varbūt būs tāda maza piezīmīte palikusi prātā, ka tur kādās svinībās, svētkos, kur sanākuši ļaudis kopā, vecie vīri velk un dzied krievu karavīru dziesmas "Gģe že naši predki?" - tās dziesmas, ko viņi ir dziedājuši armijā, ierindā. Tā nu tur kādi nākuši kopā. Viņi ne tikai dzied latviešu tautasdziesmas, bet dzied arī savas krievu karavīru dziesmas. Daudzi šie apkrievotie latvieši bija, var teikt, mechāniski un automātiski pravoslāvizēti, jo pie krievu armijas bija arī pravoslāvu priesteri. Protams, kā var būt armijā un nepiedalīties armijas dievkalpojumā. Tā daudzi no viņiem bija iesvaidīti, apzīmēti ar pravoslāvu svaidāmo eļļu, kā tādi, kas pieder pravoslāvībai un pat baudījuši tur Svēto Vakarēdienu. Tā šis elements, kas, patiesību sakot, nebija ne šis, ne tas, jo kāda īsta turēšanās pie pravoslāvības tur varēja būt, ja viņi uz to nebija bērnībā sagatavoti, tikai formāli iekļauti, šis elements arī bija stipri ietekmējis ļaužu domas. Kā saka: ķeizara ticība – laba ticība, labākā ticība, ķeizara ticība šā, ķeizara ticība tā un jāpāriet ķeizara ticībā – vecie zaldāti ir bijuši arī šādi populārie, vulgārie propagandisti. Ar tādiem Balodis bija nācis lielā sadraudzībā.

Nevar zināt, vai viņš tiešām to ir darījis brīvprātīgi jeb viņš ir uz to bijis pamudināts vai pat uzpirkts. Krievu autors saka – viņam esot vēl bijusi viena briesmīga, smaga scēna ar mācītāju Treiju, kad viņš gājis prasīt, kāpēc viņa Brāļu draudzes sanāksmes tiek slēgtas. Protams, viņš mācītāju Treiju, ir pārvarējis ar saviem argumentiem, tā stāsta krievu Samarins. Viņš paķēris Bībeli padusē, aizskrējis pie Treija runāt par šīm lietām, un nekas nav iznācis. Tad tūlīnās tiešā gājienā viņš skrējis pie krievu bīskapa Irinarcha. Skrējis pats spontāni vai arī viņam jau ir bijis norādīts, ka tur jāaizskrien, - nezinām. Un Irinarchs bija priecīgs par iespēju parādīt savu māku. Kā vēlāk diakonam Neimanim bija stāstīts, bīskaps devis grāmatas lasīšanai un atļāvis tam turēt sapulces pat svētdienās dievkalpojumu laikā, devis līdzi papīru uzrādīšanai policijai, lai viņš netiek traucēts, un tas bijis tāds papīrs, kura priekšā pats policijmeistars noņēmis cepuri. Par sapulces vietu bīskaps Irinarchs tad norādījis mazu koka baznīciņu nomaļā pravoslāvu kapsētā. Rīgas Rāte ar savu pilnīgo nevērību un nevarību sekmēja šīs lietas, ka tās varēja arī izdoties. Birģermeistars Timms vēlāk tika pat apbalvots ar kādām medaļām par savu pakalpību pravoslāvībai. Un tā tas bija turpinājies kādu gadu.

Šeit ir kāda neskaidrība chronoloģijās, jo ir ziņa - pārgājēji, kas vēl patiesībā īsti pravoslāvībā nebija pārgājuši, šie hernhūtieši kādu laiku bija pulcējušies uz saviem dievkalpojumiem. Nav gan zināms, cik ilgi, bet šī griešanās pie Irinarcha – nevar lāga saprast – Irinarchs jau pēc viena gada bija atcelts. Laikam tas noticis jau Filareta laikā, un Filareta laikā Balodim tika uzstādīta šī alternatīva – viņš vai nu pāriet pravoslāvībā, vai viņam ir jāatstāj šī pajumte, kurā viņš tos savus dievvārdus turēja. Balodim vairāk ir interesējusi sava darbošanās, viņš un vēl 101 cilvēks izvēlējās pāriešanu pravoslāvībā. Līdz ar to noticis tas, ko šeit jau pieminēju, ka viņš tika iesvētīts par priesteri. Viņš gan ļoti vēlējies palikt Rīgā, bet interesanti, ka pravoslāvība gan ļoti meklēja pārvilt latviešus un arī viņu palīdzību izlietot, bet tai nepavisam neinteresēja no tā taisīt kaut kādu priekšrocību šiem latviešiem. Ja jau viņš ir pārgājis pravoslāvībā, tad viņš ir pārgājis arī krievestībā. Un tā kāDāvidam Balodim hernhūtisms lielā mērā bija saistījies arī ar latvietību, tad tas jau, protams, Filaretam nevarēja būt pa prātam. Filarets viņu iecēla par priesteri Ļaudonā, un Ļaudona kļuva par izejas punktu tālākai izplatībai. Šī tālākā izplatība aptvēra lielu pulku draudžu Vidzemē un arī tālāku ietekmi.

Kas attiecas uz pašu Dāvidu Balodi - 1845.gadā viņš iesvētīts par priesteri, 1846.gadā viņš bijis Ļaudonas draudzē, pirmā gadā panācis jau 3849, otrā gadā 547 un kopā ar bērniem – tuvu pie 7000 pārgājējiem pravoslāvībā.

Maza piezīme pie viņa biogrāfijas turpinājuma. Dāvidam Balodim bija dēls Pēteris, dzimis 1839.gadā Rīgā, miris 1918.gadā Blagoveščenskā pie Amūras. Viņš bija ievērojams XIX gadusimteņa latviešu revolucionārs darbinieks. Vispirms viņš bija iestājies Rīgas garīgajā seminārā, laikam pēc tēva vēlēšanās, bet no 1856. līdz 1858.gadam studējis Pēterburgā medicīnu, 1858.gadā – fiziku, matemātiku un dabaszinības. No trešā kursa izslēgts par revolucionāro darbību. Viņš noorganizēja vienu no pirmajām nelegālajām tipogrāfijām Krievijā, tātad ļoti rosīgs un spēcīgs revolucionārais darbinieks. 1862.gadā apcietināts, uz septiņiem gadiem notiesāts katorgā un nometnē Sibīrijā uz visu mūžu, ko viņš arī tur pavadījis. Tur arī turpinājis savu revolucionāro darbošanos tādos apmēros un veidā, kā tas bija iespējams - vietējo krievu sabiedrību revolucionēdams ar visiem saviem iespējamiem spēkiem, miris 1918.gadā, kad, tā sakot, lielā saule jau bija uzlēkusi visai svētai Krievijai.

Starp citu, šī biogrāfiskā ziņa sevī nes kādu īpatu specifiku, un tā ir ļoti raksturīga Krievijai, tās revolucionārajām kustībām un rosmēm, ka ļoti daudzi  revolucionāri ir savas gaitas iesākuši kā garīgo semināru audzēkņi un savu apgaismību saņēmuši taisni tur. Varam minēt – kāpēc tā. Starp citu, visiem zināms, ka Josifs Visarionovičs Džugašvili arī bija Tiflisas garīgā semināra audzēknis un izslēgts par revolucionāru darbošanos. Viņa revolucionārā darbošanās toreiz bija drusku tādā vienkāršotākā veidā, piemēram, banku aplaupīšanas un tamlīdzīgi, bet tas viss pieder revolūcijai. Uz šāda konfesionālā fona - un mums, latviešiem, tas ir ļoti spilgts: mums pa labi ir katoļi, pa kreisi – pravoslāvi, un mēs arī pietiekami labi viņus zinām, jo esam vidū, – un uz šī konfesionālā fona mēs visskaidrāk saprotam evaņģēliskās ticības būtību un vērtību. Katoļu Baznīca, piemēram, pašlaik pārdzīvo ļoti lielu krīzi, bet, tā kā tā ir ārkārtīgi pārdomāti būvēta savā administrācijā un savā līdz teroram ejošajā disciplīnā, tā cenšas šīs lietas savaldīt, proti, to iekšējo krīzi – katoļu priesterību. Autors, kas pats ir bijis katoļu priesteris un aizgājis no katoļu priesterības, bet nav izstājies no Kristīgās Baznīcas, lai gan ir katoļu Baznīcas nolādēts, zinātniski darbodamies, bija varējis apkopot datus, ka simts tūkstoši, nevis tūkstotis, bet simts tūkstoši priesteru un mūku ir izstājušies no priesteru kārtas, no mūku kārtas, no katoļu Baznīcas tikai dažos beidzamajos gados. Tie vēl nemaz nav beidzamo gadu dati, tie ir apmēram desmit gadu veci dati. Un tā kustība turpinās. Tādēļ, ka nevar lielas, svarīgas lietas, nevar Evaņģēliju mechāniski iedzīt cilvēcīgos rāmjos. Otrkārt, ar visādiem paņēmieniem – ar neīstumu un ar varmācību, ar ārēju un ar iekšēju spaidu – turēt, uzturēt, veidot un darbināt – nevar. Kādu laiku tas iet, kādus gadus, kādus gadu desmitus, kādus gadu simtus, līdz beidzot tas eksplodē tā, kā tas eksplodēja 1517.gadā. Tad, kad Mārtiņš Luters bija publicējis savas tēzes, bija liela nopūta. Viens katoļu bīskaps teica: paldies Dievam, ka nu beidzot viens ir ņēmies kaut kādā veidā ienest taisnību un kārtību visā šinī neciešamajā būšanā. Un pravoslāvībā – tas pats tikai, var teikt, vēl vienu grādu zemāk, rupjāk, vulgārāk. Viņu tā sauktie semināri mācēja tikai klanīties un kustināt vīraka trauku, dzīvoja rupji, piedauzīgi, izvirtīgi, tanī pašā laikā tautas priekšā uzstādamies kā svētuma reprezentanti. Lūk, šie semināristi, šie studenti – viņi ar cinismu. Vieni, kas iziet ar šo cinismu cauri, tiek iesvētīti par priesteriem vai vēl tālāk akadēmijās un tiek par bīskapiem – viņi dzīvo šo dubultdzīvi, iekšēji visu to turēdami par māņiem un par blefu, ārēji baudīdami šīs dzīves priekšrocības. Lai Dievs pasargā! Tie, kas to nevarēja izturēt, sacīja: tas viss ir meli, nepatiesība, aplamība; tur vēl nāca klāt tā laika modernā materiālisma iespaidi, kas saka: nost ar šīm nejēdzībām, mēs tagad paceļam sarkanu karogu un ejam par to, lai tauta ir brīva, lai tai visa kā būtu, un šie māņi, šī krāpšana nav vajadzīga. Šai propagandai bija bezgala daudz iemeslu. Draugi, uz šī konfesionālā fona mācieties izprast evaņģēliskās Baznīcas priekšrocību! Tā gan arī tagad ir paļāvusies visāda veida negatīviem iespaidiem – tām indes injekcijām, kas injicē visāda veida diskriminācijas. Un atkal viss vājums un nespēcības. Bet jūs esat tamdēļ, lai to redzētu, lai teiktu, lai varētu ar pilnu godu, ar lielu prieku nest un pildīt evaņģēliskās un īpaši luteriskās Baznīcas vēstījumu šinī pasaulē. Luteriskā Baznīca ir brīva no šiem drausmīgajiem neīstuma un varmācības iežņaugiem, kādi ir tajās abās pusmāsās, ja tā vispār varam teikt. Mēs tagad redzam šo evaņģēliskās Baznīcas traģēdiju ar to, ka tā nebija piegriezusi vērību savas evaņģēliskās tautas garīgai aicināšanai, ka sveši aizbildinātāji skatījās tautai pāri un nesakļāvās ar viņu garīgi un atstāja šo, jāsaka, brūci neapkoptu. Tur, kur bija izrauta ārā Brāļu draudze, – tā palika kā tāda vāts, kā tāda brūce latviešu tautā, tās garīgajā daļā. Medicīnā ir viena elementāra prasība un kārtība – vaļēju brūci nevar atstāt, tajā iemetas infekcija, iekaisums un var rasties drausmīgas komplikācijas. Vaļēja brūce ir jāapkopj. Un tas zīmējas arī uz Kristīgo Baznīcu. Šeit palika brūce, un tur iemetās infekcija. Šausmīga infekcija, kas latviešu tautai ir nodarījusi ļoti lielu postu.

Nebija jau tā, ka pret šo pravoslāvību necēlās kritika un arī pretestība, lai gan tā bardzība, ar kādu visus iebildumus un visas kaut kādas pretestības tika vajātas, no valsts varas puses bija liela. Te, citējot kādu krievu autoru, jāsaka tā: šeit, tas ir, Ostzeiskajā apgabalā, kāds garīdznieks ziņo, ka tur viscienījamākie un izglītotie cilvēki pravoslāvus saucot par neizglītoto ticību, citi vienkārši sauc par suņu ticību, izkrāsotu elkkalpošanu, saka, piemēram, ka krievu dievs – ikona – esot dumjāks par kaķi, jo, kad māja deg, tad kaķis izmūk no mājas, bet tas koka dievs sadegot un nevar pats sev nekā palīdzēt, ka arī putns ir viņu dievs - domāts Svētā Gara attēls un Svētā Gara balodis. Baznīcās pie krieviem notiekot buršana, tur buroties – koldujut, kolduni koldujut, vārdu sakot, visa tā klanīšanās un izdarības, murmināšanas un padziedāšanas – tas viss, no ārpuses skatoties, ir tāpat, kā pūšļotāji vai burvji kaut ko tur darot. Tie, starp citu, ir populārie uzskati. Viņu baznīcās esot netīrāks kā kūtī. Krievi skūpstot baznīcas grīdu un badās – klanās kā vērši. Jā, pavisam tādas paradoksālas lietas: ja tam Pestītāja attēlam kāds nocirstu, piemēram, galvu, tad krievi klanītos arī tam cirvim. Ūdens svētīšanu nosauc par māņticību. Komūnijā - tas ir atkal ļoti interesants gadījums - krievi saņem iemērkto kumosu, bet iemērkto kumosu Pestītājs Svētajā Vakarēdienā taču pasniedza Jūdasam. Tā sauktais “Jardānes” gadījums - Cēsīs ir bijis tāds gadījums, ka tur, kur upē tas iesvētītais ūdens, tur jokdari pievilkuši klāt ugunsdzēsēju šļauku un sākuši visu tautu aplaistīt ar to ūdeni. Teiksim, tajos krievu dievkalpojumos sagājuši, trokšņojuši un zināmā mērā huligāniski uzvedušies, un nav nekādas rīcības, kas to varētu kavēt, nav bijis garīga spēka ļaunprātīgajam pasākumam pretoties un pārtraukt šīs ārējās izpausmes.

Līdz 1864.gadam Vidzemē bija paredzēts uzcelt 113 baznīcas, bet uzceltas bijušas tikai 46. 54 palikušas īres telpās. 13 draudzēm vispār nav bijis nekādu telpu. Cēla pēc plāna. Atkal krieviski: ir plāns, ka tur un tur jāuzceļ baznīcas, - viss ir gatavs. Tomēr plāni – viena lieta, izpildītāji - otra lieta; patiesas ieinteresētības nav nevienam, ir tikai tas jau mums sen zināmais: davaj, davaj; tas ir jāuztaisa, kas ir likts. Piemēram, Nītaurē uzcelta liela pravoslāvu baznīca tādā vietā, kur ļaužu nebija tik daudz. Un Valmierā tāda maziņa. Izrādās, ka plāni samainīti. Valmieras baznīca ir aizcelta uz Nītauri un Nītaures atkal Valmierā. Un – kas tur? Izdarīts ir izdarīts.

1863.gadā bīskaps Platons (1848 –1867), kas nomainīja Filaretu, griezās pie Svētās Sinodes pēc atļaujas iespiest kādu uzsaukumu "Visiem krievu ļaudīm", kurā parādītu pravoslāvu Baznīcas bēdīgo stāvokli Vidzemē un atļautu tur kaut ko darīt. Valdībai ienāca daudz sūdzību par pāriešanas kustību, ka tai nav ne ēnas no garīgiem motīviem, ka tautu satraucot slepeni aģitatori, pravoslāvu garīdznieki, kas piekukuļojot zemniekus krogos un citās vietās. Pēterpilī ienāca anonīms ziņojums, ka pats gubernators firsts Golovins līdzdalīgs šādās lietās un ļaužu mānīšanās. Brīdināja no nemieriem. Pret pravoslāvību cīnījās kā atsevišķas personas, tā atļautības robežās arī iestādes – konsistorijas, sinodes, konventi, muižnieki. Vidzemes konsistorijā tika sastādīta un caur landmaršalu fon Līlienfeldu Vidzemes muižniecības vārdā iekšlietu ministram iesniegta petīcija. Tā izteica pārmetumus par savām Vidzemes muižniecības privilēģijām, atsaucoties uz Nīstades miera līguma laušanu, tāpat arī par tiesībām, kas bija garantētas evaņģēliskai Baznīcai pie Rīgas kapitulācijas, tāpat par krievu valdnieku neievērotajiem privilēģiju sarakstiem, kas attiecās uz muižniecības īpašumiem un, galvenā kārtā, uz Vidzemē valdošo luterisko ticību. Petīcijā plaši aprādīts un pierādīts, ka pravoslāvība Vidzemē ievesta aģitācijas ceļā un tauta pārgājusi pravoslāvībā tikai aiz materiāliem apsvērumiem, ka muižniecība skarta savās īpašumu tiesībās. Noslēgumā muižniecība, starp citu, lūdza pilnīgi aizliegt turpmāko pāriešanu pravoslāvībā. Protams, tam nebija nekādu panākumu.

Jau 1846.gada februārī kādai Vidzemes muižniecības deputācijai varēja sacīt, ka konvertītu skaits ir pārspējis visu, ko varēja cerēt un sagaidīt. Līdz ar to uzskaitīta arī vesela rinda pārmetumu Vidzemes mācītājiem. Un te ir ļoti interesanti. Viņi dzenoties pēc ērtas un tīksmas dzīves, turoties kopā ar muižu īpašniekiem, zemniekiem sprediķojot, runā nevis latviski vai igauniski, bet vāciski, ir atsvešinājušies no saviem draudzes locekļiem. Vidzemes konsistorijas prezidents iebilda un arī ģenerālkonsistorijas prezidents barons Meiendorfs piezīmēja, ka Vidzemes garīdzniekiem nevarot liegt atzinību par viņu amata pildīšanu, bet pārmetumi – tie jāņemot nopietni un jāpārbaudot. Te nu šie pārmetumi ir, ko arī Vidzemes konsistorija līdzi saņēma. 1846. un 1847.gada sinodēs Vidzemes mācītāji vaļsirdīgi un atklāti atzina, ka viņi ir tie, kas vispirms un visdziļāk nesot visu sāpju smagumu pašu vainas dēļ. Kādā Igaunijas garīdznieku apkārtrakstā 1846.gadā uzsvērts, ka evaņģēliskās Baznīcas apdraudējums ir nācis pār mums, jo mēs esam grēkojuši pret brāļu mīlestību un paši sevi egoistiski par vienīgo, īsto Kristus Miesu un tās locekļiem turējuši. Baznīca nav kautrējusies saukt palīgā laicīgo roku, t.i., valsts varu, un tādēļ šī laicīgā roka smagi nākot pār Baznīcu. Prāvests Debners (Döbner), runājot par agrāko laiku smagajām kļūdām, izcēlis, ka nacionālie - tādu vārdu bija sākuši piedēvēt latviešiem un igauņiem - tiekot citādi apkalpoti nekā cienīgākās aprindas. Nu nesauca jau vārdā tās cienīgākās aprindas, bet bija zināma tā draugošanās ar muižu. Kāds cits prāvests rakstīja – latvieši un igauņi savā sociālajā izslēgtībā nekad nav jutušies Baznīcas kopībā ar labāk situētajām kārtām, t.i., viņi gan bijuši vienā Baznīcā, bet nav bijuši vienā Baznīcas kopībā.

1848.gadā nomainīja pravoslāvības varenos izplatītājus, vienīgos aizstāvjus - kā pravoslāvi paši saka – ģenerālgubernatoru firstu Golovinu un bīskapu Filaretu. Vietā nāca firsts Suvorovs - ģenerālgubernators un Platons - vēlākais Kijevas un Haličas metropolīts. Ķeizaru nodarbināja citas domas – Eiropas revolūcija - 1848.gads - ņemiet vērā – Francijā, Vācijā, Ungārijā. Ķeizars Nikolajs I kļuva slavens ar Ungārijas brīvības cīnītāju dumpja apspiešanu. Var jau iedomāties, cik daudz viņam bija citu domu, nevis šīs te.

1850.gada 11.martā Rīgā nodibināja Rīgas bīskapiju (eparhiju), kurā ietilpināja Vidzemes un Kurzemes guberņas. Virsbīskapu nodēvēja par Rīgas un Jelgavas bīskapu. Platons kļuva par archibīskapu. Pēc krievu atzinuma nu sākās visskumjākais 20 gadu ilgais laiks pravoslāvības vēsturē šeit. Mācītāji tomēr centās draudzes aģitēt par šo ticību, bet evaņģēliskā Baznīca arī rādīja savu pretestību. Radās rosīga jaunu un skaistu baznīcu celšana. Tautā stipri pieauga pretestība pret pravoslāvību jau atklātā zākāšanā un sākās pat atplūdi no pravoslāvības, piemēram, pieminētais gadījums Cēsīs. Pravoslāvu Baznīca laikā no 1845. līdz 1850.gadam, t.i., piecu gadu laikā bija saņēmusi 120 līdz 125 tūkstošus pārgājējus no igauņu un latviešu zemniekiem, apmēram 10 % no visiem guberņas iedzīvotājiem. Vienā pašā – 1848.gadā – 45 tūkstoši, bet tūdaļ arī atslābums. Filareta vairs nebija, Golovina arī vairs nebija. No 1850. līdz 1884.gadam katru gadu tikai kādi simti. Baloža Ļaudona bija tapusi par pamatšūnu, no kuras atdalījās Saikavas, Odzienas, Kalsnavas, Mārcienas, Sausnējas un Lazdonas jaundibinātās pravoslāvu draudzes. Ķeizara Aleksandra II valdīšanas sākumā ap 1855.gadu krievu valdības spiediens atslāba. Muižnieki sāka dažādi ierobežot un apspiest pārgājējus zemniekus, kāroto zemi nedabūja, priesteri centās ieviest pravoslāvīgās paražas, bet, neprazdami valodu, sagādāja daudz jautrības un izsmiekla ar savām rīcībām. Pārgājēji sāka iesniegt lūgumus atgriezties savā senajā ticībā. Sākās strīdi ar pravoslāvībā pārgājušo sarakstu sastādītājiem, apstrīdot šo sarakstu patiesīgumu, uzrādot viltojumus. Citu pieteikti un ierakstīti sarakstos bez pašu ziņas un piekrišanas, kaimiņi aizgājuši un pieteikuši, cilvēki nemaz nezina, ka viņi ir pieteikti pravoslāvībā. Tādas lietas sāka noskaidroties, un radās vēl lielāks sajukums. Daudzu metrikas ierakstu lietas tika apšaubītas. 1865.gada Baltijas ģenerālgubernatoram uzdeva atraidīt lūgumus par atpakaļgriešanos, bet tika izteikts ieteikums būt saudzīgiem pret tiem, kas klusībā atkal pamet pravoslāvību. Nu sākās atplūdi uz evaņģēlisko ticību. Pēc pašu pravoslāvu ziņām kāda ceturtā daļa ir atgriezusies evaņģēliskajā ticībā, tā sakot, pa klusam. Ar 1881.gadu atkal sākas krievu valdības gādība par pravoslāvības nostiprināšanos. Atcēla piekāpību atgriezties evaņģēliskā ticībā, uzsvēra pravoslāvības privilēģijas, stāvokli. Atkritušos atkal gribēja ieskaitīt pravoslāvībā. Mācītājus, kas uzņēmās apkopt savus bijušos draudzes locekļus, kristīja vai laulāja, smagi sodīja. Tos aicināja laicīgas tiesas priekšā. No 135 Vidzemes mācītājiem 105 tika tiesāti, tikai daži attaisnoti, citus atcēla no amata uz laiku vai pavisam, izsūtīja. Piemēram, to pašu Jāņa draudzes virsmācītāju Treiju, kas bija slēdzis Baloža, kurš toreiz vēl nemaz nebija pravoslāvs, sapulces, to izsūtīja, pārcēla uz Kauņu par mācītāju. Tas nu bija stāvokļa ziņā ārkārtīgi smags kritiens. Rīgas Jāņa draudze bija liela, ievērojama pilsētas draudze, bet Kauņa – Lietuva. Kauņas guberņa – tā jau tajos laikos gandrīz vai tika skaitīta par tādu kā Sibīriju. Tā bija pilnīgā kulturālā pamestībā, un tur esošās evaņģēliskās draudzes bija mazas diasporas draudzes. Treijs kļuva par vienas mazas diasporas draudzes mācītāju. Lūk, tādas represijas, ka mācītājus izslēdza, atlaida no vietas, no garīgā amata. Mācītāji bija vienojušies savā starpā nevienu neatraidīt, kas pie viņiem nāktu garīgās apkopšanas lietās.

Mums vēl būs nedaudz ko runāt par šiem pravoslāvības notikumiem.