Rekatolizācijas darbs nebija ne viegls, ne arī veiksmīgs. Tas bija īpati rūgts, jo, lūk, pārbaudot pirmās – 300 gadu ilgās – katolizēšanas darba rezultātus pie latviešiem – Reformācija bija latviešus tik tikko vai nemaz nebija skārusi laukos, viņi vēl bija tanī pašā katoļu radītajā sinkrētiskajā katolicismā, un atklājās tā sauktais ”nokristītais pagānisms”. Katoļu atziņa par šīm lietām bija visai rūgta. Par pretreformācijas darbību un panākumiem tā laika jezuītu ziņojumos ir šādi dati, piemēram, no viņu pašu rakstiem: “Visas baznīcas pa visu Livoniju, ciktāl tā bijusi maskaviešu rokās, ir izpostītas. Nav it nekur atrodami kausi, nav it nekur svētku tērpi, nav it nekur Mišas grāmatas, nav it nekur altāru segas. Viss tas jāsagādā no jauna. Te ir liela, bagāta pļauja, bet maz strādnieku. Sākumā, bez šaubām, mums būs jāpiedzīvo vislielākās grūtības pat tanīs lietās, kas nepieciešamas miesas uzturēšanai, bet viss tas jāpanes Kristus dēļ dedzīgā garā, bet, attiecoties uz manu personu, cik vien man ir darba spēju, čakluma, erudīcijas, rūpības un centības – visu to, pat savu dzīvību, ja nepieciešamība to prasīs, es labprāt izlietošu Dieva draudzes labā, balstīdamies uz Dieva palīdzību.” – Tā raksta viens no šiem darbiniekiem 1582. gadā. No Ertmaņa Tolgsdorfa vēstules mēs dzirdam, ka “Rīgas iedzīvotāji tiktāl samaitāti un ietīti maldu tumsā, ka, izņemot vienkāršos ļaudis, reti kāds no citiem pilsoņiem apmeklē mūsu baznīcas. Tie ir 11 sludinātāji, kuru uzdevumiem seko visi, ienīstot turklāt visus katoļus”. Mēs redzam, ka Rīgā rekatolizācijas laikos tomēr bijuši 11 evaņģēliskie mācītāji. Raksturīgi un ļoti zīmīgi ir tas, ka vācu pretestība bija ļoti spēcīga, jo viņi balstījās jau tomēr zināmā pārliecībā, bet tā sauktā vienkāršā tauta jeb latvieši, kuri vēl joprojām taču dzīvoja vecajās katoļu paražās un māņos, viņi daudz vieglāk bija pieejami tām pašām lietām. “Manas domas gan ir, ka arī, ja atnāks cienījamais Cēsu bīskaps, viņš gūs maz augļus”, - arī vēl no tā paša rakstītāja.
Tagad runāsim sevišķi par latviešiem. “Kad katoļu ticība Livonijā sāka sagrūt, tad zemes kungi nemaz nerūpējās par apakšniekiem, tā ka tiem tikko bija iespēja iemācīties ticības pamatmācības. Un tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņu vidū tagad gandrīz nekas nav atrodams – izņemot kristību – no kā varētu pazīt tos par kristiešiem. Pa lielākai daļai viņi savas kāzas svin pēc pagānu paražām, kas nav nekādas kāzas. Katķisms guļ novārtā vai nu nicināts jeb aizmirsts. Kas dzīvo tālāk no pilsētas, no tiem nedaudzi prot Kunga lūgšanu “Mūsu Tēvs”. Tādēļ vienam pašam priesterim ir uzdevums apstaigāt novadus 20 jūdžu atstatumā, aicinot kopā novadniekus un zemniekus, sniegt visiem baznīcas sakramentus, grēksūdzi, Euharistiju, laulību, kaut gan ir lielas pūles un grūtības pierunāt uz Euharistiju un pēdējo svaidīšanu lielāko iedzīvotāju daļu, proti, kas nekad visā savā mūžā nav bijuši pie Dievgalda. Tomēr viņi kāri klausās kristīgo, respektīvi, katolisko mācību un vecos katoliskos ritus, kur vien viņi dabū zināt priesterus ceļā pārnakšņojam, tur pulkiem steidzas klāt un lūdz katrs sev kādu apustuli par sargpatronu un sāli, ko mūsējie iesvētījuši, un dažas citas tamlīdzīgas lietas. Šādos gadījumos viņus skubina pievērsties lūgšanām un klausīties sprediķus. Dažās vietās viens otrs, kam, liekas, ar buršanu bija uzlaistas slimības jeb kas apburtu lopu un lauku augļu dēļ bija piedzīvojis lielu ļaunumu, tika no tiem vaļā ar svētās velna izdzīšanas spēku un dievišķu labdarīšanu. Četras latviešu brālības, kas, iziedamas no diezgan laba iesākuma, bija tiktāl izvirtušas, ka tās nodullinājās tikai dzeršanas dzīru dēļ, ar mūsējo rosību atkal atjaunojušās pirmatnējā brīvībā. Lieldienu svētkos izsūdzēja grēkus 466 latvieši, pēc tam atsevišķās svētdienās pa visu gadu – 210, bet vācu – 300.” – Tas ir Rīgas kolēģijas ziņojumos.
Bez tam ir ziņojums par milzīgajām māņticībām, kādās tā sauktā vienkāršā tauta, respektīvi, latvieši joprojām arī bija ietverti.
Rīgas vācu pilsoņi nikni cīnījās pret katoļu uzmācību. Spilgts piemērs bija jau pieminētie kalendāra nemieri, kuros līdzi izpaudās arī cīņa par demokrātiskāku pilsētas pārvaldi. Raksturīga bija arī īslaicīgā uzvara ar Jēkaba baznīcas atkalatgūšanu no 1587. līdz 1591.gadam un jezuītu izdzīšana no Rīgas ar varu.
Katoļu rīcība guva zināmus panākumus nevācos: latviešos, poļos, arī mazvācos. Pieauga grēksūdzētāju skaits: Rīgā – līdz sešarpusi tūkstošiem, Cēsīs – pat līdz desmit, divpadsmit tūkstošiem. Latviešu zemnieki, liekas, ārēji vairāk pieķērās katoļu baznīcai un tās paražām, bet katoļiem pašiem vēl vienmēr bija jāliecina, ka visa latviešu tauta nodevusies pagāniskai elku kalpošanai.
Rīga palika par evaņģēliskās ticības stiprāko centru Vidzemē visu laiku, kur ticības lietas pārzināja konsistorija. 1591. gadā nodibinājās jauna pilsētas draudze un iesvētīja savu jauno baznīcu – Svētās Ģertrūdes baznīcu. 1615. gadā iznāca pirmā Vidzemes Dziesmu grāmata, tā sauktie “Psalmi un garīgās dziesmas”, kuras, kā jau pieminēju iepriekš, bija domātas ”pawreen”– bauriem un viņu garīgai celsmei. Tātad, tomēr, lai cik sīksti, bet kaut kas bija gājis uz priekšu. Un tas bija šīs Dziesmu grāmatas izdošanas laiks, lai gan, kā jūs redzat, no Reformācijas sākuma bija pagājis jau tuvu simts gadiem, līdz latviešiem tapa pirmā Vidzemes Dziesmu grāmata.
Radās arī pirmie latviešu tautības mācītāji. Profesors Adamovičs pieminējis kādu Sonne vai Zonne un domājis, ka tas bijis kāds latvietis ar pārtaisītu uzvārdu. Iespējams, tas teorētiski varētu būt, tikai ļoti grūti iedomāties veidu, kā tas būtu varējis notikt. Vienmēr paturiet vērā vienu lietu, ka bija ne tikai tautību šķirtne, bet arī sabiedriskā šķirtne. Latviešus, kurus sākam pazīt tikai Reformācijas laikā, ka tādi bijuši un tādā vārdā saucās, un tikai Rīgā, atrodam zemākajos strādnieku arodos. Viņi bija izkrāvēji, alus nesēji, kūlēji, vārdu sakot, visi tie zemākie amatniecības, melnstrādnieku amati, kuros viņi bija nepieciešami Rīgā kā tirdzniecības un ostas pilsētā.
Kādā gadījumā viens no latviešiem, viens no šiem – arī no izkrāvējiem – ir nabagu lādes pārvaldē vienu gadu un pēc tam viņa tur vairs nav. Vēlāk sastopamies pat ar rīkojumu, ka viņi arī Ģildēs vairs nav uzņemami. Tā šķirtne tika ieturēta.
Un iedomājieties: ko varēja šāds pawreen – tautas cilvēks! Kā viņš varēja tik uz augšu? Viņam nebija elementārās izglītības. Protams, tādu viņš varēja gūt tikai vācu valodā. Pieņemsim, ka viņš tādu iegūtu, bet kā? Kas viņu tur ņems, kas viņam tur ko ļaus darīt? Jezuīti savās apmācībās ņēma latviešus – tā ir viena cita lieta, bet evaņģēliskajiem mēs neredzam, kā viņi varētu pārvarēt šo sabiedrisko šķirtni. Arī turības jautājums. Izglītība, kura varēja notikt tikai ārpus Livonijas, teiksim, speciāla teoloģiskā izglītība: Rostoka, Vitenberga, Karalauči, vēl kādreiz kāda cita vācu universitāte. Apmaksāt toreizējās studiju lietas, tikt uz turieni, tikt atkal atpakaļ un tikt pieņemtam vidē, kas visa bija nelatviska. Es nezinu, vai tas nav gandrīz tāds pārsteidzīgs apgalvojums, ka tanī laikā būtu latviešu mācītāji. Var būt, ka, bez šaubām, kaut kādi draudžu darbinieki, pērminderi – jā, tie varēja būt pie latviešu draudzes vai latviešu draudzēm. Bet tālāk? Ļoti grūti to iedomāties. Vēl XVIII gs., kad jau latvieši vairāk vai mazāk bija varējuši un spējuši pa šādiem vai tādiem ceļiem caur zināmu turību izsisties kaut kur uz priekšu, – tad varēja būt tādi gadījumi, bet arī tie gāja caur ļoti lielu pretestību no vācietības puses. Mēs joprojām bijām un palikām aizbildināmie.
Luterāņu garīgais vadonis XVII gs. sākumā bija Baltijas vācu teologs Hermanis Samsons. Tas mums ir svarīgs vārds. Viņš bija lielais pretīspēlētājs, var teikt, sparīgajam poļu ķēniņam un lielajai katoļu pretreformācijai. Hermanis Samsons (1579–1643). Studējis Rostokā un Vitenbergā, kur iepazinies ar vēlāko Zviedrijas valsts kancleru Akselu Uksenšēru. 1605. gadā - maģistrs un mācītājs Vitenbergas pils baznīcā. 1608. gadā viņš bijis Rīgā, bez īpašas draudzes, Domskolas inspektors. 1611. gadā Doma baznīcas, 1615. gadā Pētera baznīcas virsmācītājs. Izcils Bībeles pratējs, saukts – Herculus Biblicus – Bībeles Herkuless, Bībeles spēkavīrs. Ass katoļu, īpaši jezuītu pretinieks, kuri viņu kā zēnu bija saķēruši un gribējuši aizvest uz kādu no savām iestādēm Vācijā, bet viņš ceļā no saviem gūstītājiem bija izbēdzis un tapis par katolicisma pretinieku. Ļoti bieži apdraudēts pat ar dzīvības briesmām, un viņam bija piedraudēts par kādu smagu apsūdzību katoļu varā pat maksāt ar dzīvību, bet viņu no šīm briesmām paglāba Gustava Ādolfaienākšana Rīgā 1621. gadā.
Poļu periods Vidzemē nebija ilgs. Par polonizācijas sākumu varam uzskatīt 1582. gadu, kad mierlīgums ar Krieviju izbeidza baismīgo Livonijas karu. Iegaumējiet, ka 1582. un 1598. - tātad pēc 16 gadiem izcēlās jauns karš starp Zviedriju un Poliju troņmantošanas jautājuma dēļ. Atkal smagi izpostīja zemi un klāt vēl nāca mēra sērga no 1601. līdz 1603. gadam. Pēc ilgām un mainīgām cīņām Zviedrijas ķēniņš Gustavs II Ādolfs 1621. gada 16. septembrī ieņēma Rīgu.
Šis notikums bija ārkārtīgi nozīmīgs evaņģēliskai Baznīcai un evaņģēliskai ticībai. Tas izbeidza vajāšanu periodu un iznīcināšanas briesmas, kādas sevišķi bija sākušās, Rīgu ieņemot Stefanam Batorijam. Evaņģēliskā Baznīca varēja atelpot un atkal ieņemt savu vietu, kas tai bija izveidojusies ar Reformāciju, proti, tapt par šīs zemes kristīgo Baznīcu vārda vispārējā nozīmē.
