Lūzums un krass pasliktinājums evaņģēliskajai baznīcai nāca ar Polijas uzvaru pār Krieviju. Arī pēcreformācijas laikā zināmas katoļu rosmes bija palikušas, bet ar Stefana Batorija nākšanu Livonijā, visa situācija Rīgā un Vidzemē ļoti krasi izmainījās.
Stefans Batorijs (1533–1586) bija Polijas ķēniņš no 1576. gada. Lielais – ne tikai krievu – uzvarētājs, kas ar savām kara operācijām piespieda krievus no Vidzemes atkāpties, viņš bija arī liels varonis pie Vīnes aizstāvēšanas pret turkiem; cēlies no ungāru dižciltības, ļoti neiecietīgs un krass katoļu baznīcas cīnītājs.
Viņš pats ieradās Rīgā un tūdaļ sāka ļoti rosīgi darboties, tūdaļ deklarēja, ka viņš Vidzemi, respektīvi, Livoniju ieguvis kā tabula rasa – (Šo vārdu jums nāksies šad un tad sastapt vēsturē arī citur, tas ir latīņu teiciens.) – neaprakstīta, tīra, balta lapa. (Starp citu, psicholoģijā arī kādreiz tāds uzskats ir pārstāvēts, ka cilvēks piedzimstot esot tabula rasa un ka tikai audzināšana, iespaidi to lappusi pieraksta pilnu. Nu, mēs tagad zinām, ka tas gluži tā nav, bet šis vārds tomēr ir tāds terminus technikos.) Viņš esot ieguvis Vidzemi, iekarodams to, un tūdaļ viņš var lietot savas ķēniņa tiesības, lai izskaustu ķecerus un dēstītu katoļu ticību. Batorijs nolēma dibināt Livonijas bīskapiju Cēsīs, izdot Pārdaugavas hercogistes iekārtas likumus tajā pašā 1582. gadā, neņemdams vērā nekādus šejienes vācu muižniecības nosacījumus, ieteikumus vai iebildumus.
Rīgas latviešu draudzei viņš atņēma Jēkaba baznīcu, to nododot jezuītu rīcībā, un tāpat arī Marijas Magdalēnas klostera baznīcu. Latviešu draudzei ierādīja bijušo dominikāņu baznīcu – Jāņa baznīca, kas Reformācijas laikā bija pārvērsta par noliktavu. Rīgā ieradās katoļu priesteri un jezuīti, kas nodibināja savu kolēģiju un iesāka rosīgu pretreformācijas darbību. 1582. gadā izdotā Livonijas Satversme neņēma vērā tā saukto Sigismunda Augusta privilēģiju, kas bija garantējusi evaņģēliskās Baznīcas stāvokli, bet evaņģēliskās Baznīcas – Augsburgas konfesijas Baznīcas – brīvā darbība bija tikai kā pieciestā blakus valdošajai katoļu baznīcai.
Pie Stefana Batorija sastopamies ar vienu īpatu, var teikt, precedentu šejienes zemju stāvoklī. Viņš deklarēja, ka Vidzemi ieguvis kā baltu lapu. Viņš to iekarojis, viņš to atņēmis Jānim Briesmīgajam. Viņš to nav mantojis tā, kā tajos laikos tik bieži bija, ka veseli novadi nāca valdnieka varā mantojuma vai dinastisko nokārtojumu ceļā. Un līdz ar to šis Stefana Batorija deklarējums, ka viņam nav jāņem nekas vērā, kas te iepriekš bijis: ne muižnieku privilēģijas, ne Sigismunda Augusta privilēģijas, ne evaņģēliskās baznīcas stāvoklis, viņš var rīkoties pilnīgi neatkarīgi, – tas atgādina mums 1941. gadu. 1941. gadā, kad Rīgu, Latviju un tāpat Igauniju ieņēma vācu karaspēks, izdzīdams krievus, un kad tūdaļ latviešos sākās pirmā lielā rosme atjaunot Latvijas valsti, protams, nu jau kaut kādā Vācijas pakļautībā vai atzīšanā, bet tomēr atjaunot bijušo Latvijas valsts stāvokli, tad vācieši un vācu kara pārvalde deklarēja taisni to pašu, ko Stefans Batorijs, - šī zeme ir okupētā teritorija un te nekādas bijušo valstu atjaunošanas nevar būt un notikt, šīs zemes likteņus izkārtos Vācijas valdība, Vācijas vara pēc saviem ieskatiem un savām interesēm. Tas bija viens ļoti rūgts atsitiens toreiz, bet precedentu – mēs jau redzējām – bija devis šis Polijas ķēniņš ar to, kā arī viņš lietas nostādīja. Batoriju nesaistīja nekas – tā ir iekarotā zeme, ar kuru viņš rīkojās pēc saviem ieskatiem.
Jezuīti savā mācību iestādē sagatavoja priesterus darbam arī uz laukiem un savā kolēģijā mācīja arī latviešu valodu, lika audzēkņiem latviešu valodā vingrināties katru dienu kādu pusstundu. Tas bija domāts šejienes katolizēšanas nolūkos.
Rosme izvērtās ļoti liela. Izpostītajā Vidzemē iekšā devās katoļu priesteri, dibināja tur katoļu draudzes, pārņēma vai atņēma evanģēliskās baznīcas, padzina mācītājus, kādi tur bija, un nostiprinājās kā katoļu zemē.
Pilsētās katoļiem bija spēcīga pretestība, sevišķi Rīgā. Pie pretošanās katoļu varai mēs vēl atgriezīsimies vēlāk, bet Stefana Batorija jauniekārtošanas radīja ne tikai nepatiku, bet arī īstus nemierus.
No 1584. līdz 1589.gada, izcēlās tā sauktie kalendāra nemieri. Kas bija šie kalendāra nemieri? Ienākot Rīgā, apbrīnojama bija šī Stefana Batorija rosme; kad paskatāmies, ko visu viņš tanī vienā gadā tika paveicis. Viņš tūdaļ lika pāriet uz tā saukto gregoriāņu kalendāru. Gregoriāņu kalendārs bija savā laikā pāvesta Gregora XIII uzdevumā izdarītie astronomiskie aprēķini, kas bija konstatējuši, ka kalendārs tanī laikā Saules laikam atpalicis 10 dienas, un 1914. gadā, kad Krievija vēl turējās pie vecā kalendāra, starpība bija 14 dienas – ar katru gadusimtu pa vienai dienai. Uz paša pāvesta ieteikumu Stefans Batorijs šo kalendāru bija ievedis Pārdaugavas hercogistē, kuru viņš jau bija iekarojis, un nu to ieviesa arī Rīgā. Tas Rīgā sacēla lielus nemierus. Rīdzinieki šinī apstāklī atkal saskatīja katoļu uzmācību un jaunus ierobežojumus, lai gan, patiesību sakot, tai lietai nebija tāda rakstura, bet pretestība šai kalendāra reformai izvērtās par īstiem nemieriem, kam pievienojās vēl arī visādi citādi blakusmotīvi, zīmējoties uz pašas Rīgas pārvaldi utt.
Šo nemieru laikā 1586. gadā Stefans Batorijs mira, un rīdzinieki uz īsu brīdi atguva Rīgas neatkarību. Ar 1586. gadu Rīga atkal izdzina katoļu priesterus no Jēkaba baznīcas, un trīs gadus Jēkaba baznīca atkal bija latviešu evaņģēliskās draudzes baznīca. Tāpat izraidīja visus jezuītus un lielā mērā atgriezās pie savas kādreizējās evaņģēliskās kārtības. Protams, nemieri ar to vēl nebija norimuši un pārsviedās arī, tā sakot, pilsoņu aprindās, visādās cīņās, galvenokārt ar Rāti par demokrātiskāku iekārtojumu un tamlīdzīgi. Tas viss izbeidzās tikai nākošā poļu ķēniņa valdīšanas laikā, kad tos, ko uzskatīja par galvenajiem vainīgajiem šajos nemieros – Gīzi un Brinkenu – sodīja ar nāvi 1589. gada 2. augustā – jau ķēniņa Sigismunda laikā. Līdz ar to Polijas vara pār Rīgu un Vidzemi turpinājās vēl gandrīz trīs gadu desmitus.
Polijas virsvaras laiks Vidzemē iezīmējās kā pretreformācijas laiks. Evaņģēliskās ticības nomākšana no katoļticības un katoļticības atkalatjaunošana Rīgā un Vidzemē. Latviešu, igauņu un latgaļu daļā visrosīgākie bija jezuīti, kuriem jau bija plaša pieredze un panākumi rekatolizācijā.
Kā zinām, tā sauktā pretreformācija, kura iezīmējās ar Jezuītuordeņa dibināšanu tās īstajā un spēcīgajā fāzē, panāca daudzu Vācijas zemju atkalatgriešanu katolicismā, un, piemēram, tādas zemes kā Austrija, Ungārija, Čehija, arī Polija, kuras jau bija ļoti stipri evaņģelizētas un ar ļoti daudz evaņģēliskajiem iedzīvotājiem, Jezuītu ordeņa darbības sekās tika pievērstas katoļticībai un atkal rekatolizētas. Saka, piemēram, ka Polija jau bija uz robežas kļūt par evaņģēlisku zemi un sevišķi Lietuvā vairs bija palikušas tikai kādas dažas katoļu baznīcas. Pārējā Lietuva jau bija evaņģēliska, bet ar saviem paņēmieniem – un jezuīti tajā ziņā bija ļoti veikli un prasmīgi – viņi mēģināja tūlīnās iegūt zemes augstākās virskārtas un ievērojamākos cilvēkus, kuru varā bija zemes pārvaldīšana un kāda noteicošā loma, līdz ar to notika rekatolizēšana. Nu šī rekatolizēšana ar lielu sparu metās virsū evaņģēliskajai ticībai Vidzemē.
Kā pretreformācijas darbinieks tādu īpašu ievērību pelna Ertmans vai Hertmans Tolgsdorfs vai Tolksdorfs – dzimis prūsis, ienācis no Austrumprūsijas, darbojies kādu laiku Valmierā, tad iestājies Jezuītu ordenī un iecelts par Jēkaba baznīcas priekšnieku. Vēlāk darbojies Rīgā un Valmierā, 1620. gadā miris Valmierā. Neatlaidīgs savā darbā. Ar savu pašaizliedzīgo darbu mēra laikā no 1601. līdz 1603. gadam viņš iemantojis lielu latviešu uzticību un mīlestību, iemācījies latviešu valodu, sastādījis un sarakstījis Katķismus, sprediķus, himnas. Viņu uzskata arī par pirmās katoļu Katķisma grāmatas – Pētera Kanēzija latīņu Katķisma – tulkotāju latviešu valodā. “Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems”. Šī grāmata iespiesta Viļņā 1585. gadā, un tā ir uzskatāma par pirmo mums zināmo iespiesto latviešu grāmatu. Ievērojiet – tas ir trīs gadus pēc Stefana Batorija ienākšanas Rīgā – uzreiz šis pēkšņais, atraisītais rekatolizēšanas spēks un spars.
Vienu lietu jezuīti bija sapratuši. To viņi bija sapratuši Eiropā un dubulti viņiem tas bija saprotams un svarīgs šeit, ka nemācīta tauta, lai arī turēta katoļu baznīcas ceremonijās, paradumos un tādā disciplīnas iespiešanā, vēl nav nekāds ieguvums un balsts katoļu baznīcai. Un jezuītu lielie panākumi Eiropā un vispār bija viņu pievēršanās izglītībai. Protams, to nevar sacīt par iekarotajām Amerikas zemēm, kur jezuīti arī rosīgi darbojās, bet Eiropas zemēs viņi bija skolu dibinātāji, audzināšanas iestāžu pārzinātāji, jaunatnes satvērēji, jaunatnes audzinātāji, pārliecinātāji ticībā, grāmatu iespiedēji.
Jā, par šīs grāmatas autoru mēdz uzskatīt pieminēto Tolgsdorfu, kuru Cēsu bīskaps bija nosaucis par Livonijas tēvu un apustuli. Tiešām arī gan jāsaka: sava uzdevuma pildīšanā, neatlaidībā, arī pašuzupurēšanās spēkā katoļi bija lielā kontrastā – sevišķi vēlākos laikos – ar to lēno miermīlību un tikai lokālo rosmi, kā raksturojami evaņģēliskās baznīcas darbinieki. Šāda veida dedzību vēl pašos Reformācijas notikumos gan varēja redzēt, bet vēlāk šī miermīlība bija drīzāk jau par apgrūtinājumu.
Tolgsdorfa rakstniecības darba turpinātājs bija jezuīts Georgs Elgers. Arī šis vārds mums ir pieminams. Dzīvojis no 1585. līdz 1672. gadam, liekas, bijis latvietis, dzimis Valmierā, vēlāk dzīvojis Rīgā, Cēsīs un sevišķi daudz darbojies Daugavpilī.
