Baismīgajā karā, kad Jāņa Briesmīgā karapulki pārpludināja gandrīz visu latviešu Vidzemes daļu, jūru neaizsniedzot, to draudīgi izpostīdami, cieta arī evaņģēliskās baznīcas laukos. Evaņģēliskās draudzes, kas jau bija sākušas izveidoties uz laukiem un mazpilsētās, – daudzas gluži vienkārši aizgāja bojā.
No kara briesmās neskarta palika tikai Rīga, nepievienodamās 1561. gada Pacta subjectionis. Ņemiet vērā šo Rīgas īpato periodu, tas bija ļoti svarīgi. Pacta subjectionis bija 1561., tad līdz 1581., respektīvi, 1582. gadam Rīga dzīvoja, zināmā mērā, tādu neatkarīgu dzīvi, piemēram, tas pats ļoti svarīgais 1577. gads – konsistorijas izveidošanās varēja notikt, jo Rīga bija neatkarīga un varēja savas iekšējās lietas vairāk vai mazāk kārtot. Līdz 1582. gadam, kad poļu ķēniņš Stefans Batorijs, sakāvis krievus un ieguvis no krieviem viņu kopš 1558. gada ieņemto Vidzemi, ieņēma Rīgu un iekļāva to savā jau izveidotajā Pārdaugavas hercogistē.
Šajos divdesmit Rīgas neatkarības gados veidojās un nostiprinājās evaņģēliskā Baznīca. Bija svarīgais, kā jau pieminēju, organizatoriskais notikums – konsistorijas veidošana.
Latviešu draudzes dzīvoja no Ramma un Eka mantojuma. Šim Eka un Ramma mantojumam nāca klāt vēl viens mācītājs ar savu tiesu – Johans ton Dale (Dalen), arī Jēkaba draudzes mācītājs. Šis īpatais ir ‘ton’ norāda, ka tur bijusi kāda holandiska vai arī lejasvācu pieskaņa.
Vāciešiem pie dižciltīgajiem kādreiz arī ir tas ‘cum’ – baron fon un cum Dalen. Viņš tātad bijis saistīts ar kādu dižciltību. Jēkaba draudzes mācītājs tikai trīs gadus: 1563.–1566. Vēlāk viņš bijis Doma draudzes mācītājs, un viņam ir vairākas tulkotas dziesmas, kuras arī vēlāk ir ievietotas tapušajā latviešu Dziesmu grāmatā.
