Garīgā satura iespiestie teksti vispār ir pirmie latviešu valodas rakstiskie pieminekļi. Tie ir iespiesti laicīgā satura grāmatās kā valodas paraugi. Mēs tos pieminam tikai tādai zināmai ilustrācijai, jo tie īstenībā neko neiespaido mūsu garīgajā dzīvē.
Pirmais šāds paraugs ir tā sauktā Simona Grunava Tēvreize, kur “Mūsu Tēvs” lūgšana ļoti neveiklā, grūti saprotamā valodā ievietota Simona Grunava Prūšu chronikā – laikā starp 1529.- 1531. gadu kā prūšu valodas paraugs. Ļoti neveiklā valodā un rakstībā.
Otra “Mūsu Tēvs” lūgšana ievietota Bāzeles zinātnieka SebastianaMenstera ?(Münsters) 1550. gadā izdotajā ”Kosmogrāfijā” kā lībiešu valodas paraugs. To viņam bija piesūtījis kāds ceļotājs, literāts Hazentoiters (Hasenöters), to kādreiz sauc arī par Hazentoitera Tēvreizi. Arī šeit ir ļoti, ļoti neveikla valoda un tie, kas par šo neparasto valodu bija interesējušies, patiesībā nemaz nezināja, kas tā bija par valodu. Vienam tā bija prūšu valoda, jo ietilpa Prūšu chronikā, otram tā bija lībiešu valoda, kas ietilpa vienā zinātniskā darbā par kosmogrāfiju. Tā kā jūs redzat, cik neveikli bija tie sākumi, tomēr pēc datumiem tas neko lielu arī nemaina un neiespaido. Latviešu valodas rakstniecība ir sākusies ar šīm pirmajām garīgā satura grāmatām.
Par latviešu valodas fonētiskās rakstības un reizē arī garīgās rakstniecības nodibinātāju jāuzskata Jēkaba baznīcas latviešu draudzes pirmais mācītājs Nikolajs Ramms. Dzimis Rīgā. 1507. gadā bijis students Rostokā. 1520. gadā ieradies Rīgā un pieslējies Lutera mācībai. Viņš miris jau 1532. gadā, lai gan Buša uzrādītajā chronoloģijā parādīts, ka viņš vēl 1541. gadā ir Jēkaba draudzes mācītājs. Grūti saprast, kā tapušas šīs atšķirības.
Ramms baznīcas vajadzībām pārtulkojis vairākas dziesmas, kas izplatītas rokrakstā. Uzglabājusies tikai viena, sacerēta 1530. gadā, tātad, vācu Dziesmu grāmatas izdošanas gadā –laikam kaut kāda veida sakarība sadarbības ziņā tur ir bijusi. Un šī dziesma saucas “Svētie desmit Dieva baušļi”. Valoda, salīdzinot ar chronikās sastopamo valodu, tāpat arī rakstība, ir nesalīdzināmi labāka:
“No sirdes dubbena buus töv titczet unde Dewam weenam kalpota” – rakstībā ir īpatības, dubultnieki, vārds ‘kalpot’ ir beigās rakstīts ar ‘ta’ – ar piedvesumu, kā toreiz tā latviešu valoda runāta, kā tā ir sadzirdēta. “No sirdes dubbena” – “no sirds dibena” - varbūt, ka tā ir vecā dzirdamā skaņa; “unde” – “un” vietā.
Kaut gan bez atskaņām un ritma – Rīgas draudzēs šī dziesma dziedāta kādus 150 gadus.
Jānis Eks. Viņš bijis mācītājs no 1536. līdz 1552. gadam, bet atkal ir kaut kāda neskaidrība pie viena avota, kas uzrāda citādu viņa miršanas gadu. Viņa dzimšanas gads nav zināms. Viņš bijis Ramma pēctecis Jēkaba latviešu draudzē, bet pēc kāda varianta viņš visu to laiku nav bijis pie Jēkaba baznīcas. Ir uzglabājušās divas dziesmas, tulkotas 1535. un 1537. gadā. “Patteikts gir tas Kungx, tas Dews Israel” (tas ir pēc Lūkas ev. 1,68) un slavas dziesma “O, Jesu Christ, Tu es pattess Czilwex unde Dews”. Nu, protams, ‘ie’ skaņa nav nekur arī uzrādīta, tomēr arī šinī neveiklumā jau pazīstam latviešu valodu, jau pazīstam arī tās rakstību. Kopā ar ”Svētiem desmit Dieva baušļiem” šīs Eka dziesmas iespiestas 1615. gadā izdotajā latviešu Vidzemes Dziesmu grāmatā, kurai ir vācu virsraksts “Psalmen und geistliche Lieder oder Gesengen welche in der Kirchen Gottes zu Riga und anderen ortern Liefflandes mehr in Liefflendischer Pawrsprache gesungenwerden dem gemeinen Hausgesinde und Pawren zur erbawung nutz und fromen”, t. i., “Psalmi un garīgās dziesmas”.
Kāpēc lasu priekšā šo vācu virsrakstu? Tāpēc, ka tur pieminēts, kam tad šī Dziesmu grāmata bija veltīta. Tā veltīta Dieva baznīcām Rīgā un citās vietās Līflandē, vairāk līflandiešu bauru valodā. (Zemnieku valodā – pawr sprache – šo bauru; no tā latviešiem cēlies tas zāku vārds, kādreiz tā parafrāzē mēdz lietot – nu, bauri, – latviešu zemnieki apzīmēti par bauriem. Te tas vārds ir. Jūs redzat, ka tas vārds – latvieši – vēl kaut kā tā īsti neieskanējās pasaulē.) Jā, dziedāt un tāpat arī parastajās mājas draudzēs bauriem par celsmi, derīgumu un dievbijību – tā grāmata sataisīta. Tomēr grāmata ir latviešu valodā, tikai virsraksts ir vācu, lai tie, kas to ņem rokās, kas apkopj latviešu draudzes, lai tie var orientēties, ap ko lieta grozās.
Ja neuzskata par Katķisma daļu abas pieminētajās chronikās ievietotās Tēvreizes, tad tās arī ir pirmās grāmatas.
