Cīņas vēl dažus gadus turpinājās, bet 1629. gadā bija noslēgtsAltmarkas pamiers. Tas arī bija tikai pamiers. Altmarkas pamierā Zviedrija ieguva latviešu un igauņu apdzīvoto Vidzemes daļu.
Austrumvidzeme – mūsu Latgale, tā sauktā poļu Vidzeme, Inflantija (Inflante poļske – poliski) – palika poļu varā līdz 1772. gadam, kad Polijas pirmajā dalīšanā toreizējās Polijas austrumu novadi līdz ar šo Inflantiju nāca Krievijas varā. Un šī Inflantija – mūsu Austrumvidzeme, mūsu Latgale – kļuva pilnīgi katolizēta un lielā mērā arī pārpoļota.
Poļi izrādījās par spēcīgākiem pārtautotājiem nekā vācieši. Vāciešus uzskata par lieliem pārtautotājiem, bet poļi viņus vēl pārspēja. Poļi pārtautoja pat Latgales vācu muižniekus. Vai varat iedomāties, ka kādu vācu muižnieku var pārtautot? Poļi to varēja. Mēs dzirdējām, cik neatkarīgi un norobežoti vācieši turējās no mums – latviešiem, bet poļi to varēja. Un, protams, muižnieki pārgāja katoļu ticībā.
Tur bija dažādi ceļi. Vispirms jau viņiem kā katoļiem uzreiz bija lielas privilēģijas. Evaņģēliskie bija otrās šķiras cilvēki Polijā un tika tikai pieciesti līdz atkal kādām jaunām represijām vai vajāšanām. Polijas galms bija ļoti spožs. Iespēja tur grozīties un klanīties pa Varšavu – tā nu arī bija iekārojama lieta, bet priekš tā vajadzēja būt katolim. Tad – daiļās polietes pievarēja dažu labu no šiem nepoļiem, nekatoļiem un, kur jau bija katoliete sieva, tur nenovēršami arī vīrs un visa nākošā ģimene bija katoliska. Tādā veidā, jāsaka, katolietes ir katolizējušas mūsu Kurzemē vairākus novadus – Alsungu, Skaistkalni – tur visur ir bijušas tās enerģiskās, daiļās poļu dāmas, kuras ir panākušas to, ka muižnieks arī tapis katolis. Un muižnieks, tapdams par katoli, arī savu novadu tūlīnās, protams, vērsa uz katolicismu. Tā, lūk, tas bija!
Poļi sadalīja zemes katoļiem un sadalīja tās arī vēl poļu muižniekiem, tā kā šī pārpoļošana un katolizēšana gāja pilnā spēkā. Un, ja statistika Latvijas laikā konstatēja, ka mums Latgalē ir samērā liels procents poļu tautības cilvēku, tad īstenībā tie nav nekādi poļi – tie ir latvieši, tikai pārpoļoti ar katoļu baznīcas starpniecību.
Lietuviešiem tā jau bija vēl lielāka traģēdija. Lietuvas galvaspilsēta Viļņa, kas bija arī otrā rezidences pilsēta Polijas–Lietuvas valstī, kur grozījās visa augstā kundzība, tā jau bija tik piepoļota ar īstiem poļiem, un bez tam viss tas novads tika tik ļoti pārpoļots, ka poļi vēl vienmēr uzskata - tā ir bijusi netaisnība, ka lietuvieši dabūjuši atpakaļ savu galvaspilsētu, ko viņi poļiem bija 1920. gadā nelietīgi un pretī visiem nolīgumiem paņēmuši, jo, lūk, Viļņa esot poliska. Un visus šos novadus – Viļņas, Grodņas, Lidas novadus, kur dzīvoja lietuvieši un vēl tālāk – baltkrievi, poļi ļoti intensīvi appoļoja un pārpoļoja. Tā radās tā sauktā poļu minoritāte tur, kur tā nemaz ar Poliju nestāv nekādā sakarā.
Poļu centieni Ukrainā bija tādi paši, bet Ukrainā viņi sadūrās ar lielu pretestību no ukraiņu puses, tur bija visādi cīņu paņēmieni, ar kuriem šī vēsture ir pilna. Tas mūs šinī gadījumā nesaista.
Līdz ar poļu valdību šie poļu muižnieki sacentās savā starpā jaunu baznīcu celšanā, un zeme dabūja noteiktu katolisku raksturu – tika iesaukta par Māras Zemi. Ļoti rosīgi tur darbojās jezuīti un dominikāņi.
Dominikāņi XVIII gs. sākumā radīja sev centru Aglūnas (Aglonas) klosterī ar brīnumdarītāju Marijas gleznu. Māras Zemes ķēniņienes reklāma ar visiem tiem festivāliem, kādus tur rīko, tiek tagad ar tādu īpašu pastiprinājumu kopta. Nu, kas tanī brīnumdarītājā ir tas brīnums? Brīnums ir jau pati tā brīnumdarītājas gleznas tapšana. Pēc pārstāstiem, kas, patiesību sakot, ir pasakaini (jūs paši varat to un tās kvalitāti novērtēt) – pēkšņi kaut kur Aglonas apkārtnē, kādā no mežiem atrasta šī brīnumdarītāja glezna, kas esot tā kā no debesīm nokritusi, jo neviens nav to pirms tam nekur redzējis. Un, protams, tūlīt tā arī sevi apliecinājusi ar dažādiem brīnumiem, tikai pašlaik kaut kā tos brīnumus vairs nedzird.
Šie atsevišķie reklāmas centri – propagandas un reklāmas centri – ir ļoti raksturīgi katoļu zemēm, kur katolicisms ir jānostiprina nekatoliskos vai arī vāji katoliskos apvidos, vai apvidos, kā, piemēram, Dienvidamerikā, kur visa ļaužu ticība vēl ir pavisam pagānismam blakus. Tur taču viens tāds gadījums no vienas vietas tiek pārstāstīts kādā tādā apcerējumā: kaut kāds katoļu priesteris, dziļi nelaimīgs, viņam tāda maza draudzīte kaut kur kalnos, paši indiāņi maz rādās un nekas tur liels nav. Ja tur nenotiek kāds brīnums, tad vispār nekas labs nav gaidāms. Un, raugi, šeit, vienā jaukā dienā, tā augstāk kalnā kaut kur pēkšņi parādās kāds milzīgs spožums. Priesteris organizē līdznācējus, visi rāpjas kalnā un redz tur tanī alā, tādā kā klinšu alā vai spraugā ugunis, kaut tādas jau tur vairs nav, bet redz: tur ir viena Jaunavas Marijas glezna tapusi. Un tas ir, protams, brīnums. Uzreiz šis brīnums top zināms visā sādžā, visā apkārtnē, tur sāk saplūst jau tūkstošiem cilvēku, tiek izsludināti īpaši svētki un procesijas, un mazā draudzīte pēkšņi ļoti spēcīgi ”iet uz augšu”, jo tur ir radusies jauna svētceļojuma vieta – atkal viena brīnumdarītāja - glezna nonākusi no debesīm un tur kādā klinšu alā novietojusies. Tāds ļoti spēcīgs impulss.
Pavisam jocīgi arī ir – tur, kur mēs dzirdam par šīm parādīšanām, beidzamā laikā ir konstatēti vairāki simti Marijas parādīšanās gadījumu. Un vienmēr par jaunu cilvēki piesaka, ka viņi ir redzējuši šādas vīzijas, bet nu arī vadība sākusi nedaudz tādu cenzūru visām tām lietām: vai nu viss tiešām tā ir bijis. Te vienreiz bija gribēts arī pie Aglonas redzēt Marijas parādīšanos. Kaut kas tur tā kā tādā miglā tāds balts rādījies, nezin, kas tas baltums ir bijis – vai tā kāda kaza bijusi vai kas – to nevar zināt. Brīnumi jau notiek. Un tie ir daudz brīnišķīgāki, nekā mēs iedomājamies.
Redziet, no tā mēs saprotam nozākājumu par mūsu evaņģēliskās Baznīcas vājumu un to Luteru, kas ir iznīcinājis tik daudz laba, un ka vajadzētu visas tās ”labās lietas” atkal atpakaļ. Es domāju, ka tad, kad mēs ieskatāmies Baznīcas vēstures notikumos un kristīgo konfesiju praktiskajā dzīvē, mēs ar savu vienkāršo “nabadzību” – tikai ar Dieva Vārdu – stāvam pāri brīnumdarītājām bildēm un citiem amuletiem, kādi tiek kopti ar burvestības paņēmieniem: lūgšanu burvestības, iesvētītie amuleti utt. Mēs zinām, ka tā ir negantība Dieva priekšā.
Jezuītu kolēģija un galvenā nometne bija Daugavpilī. Tur bija arī pārcelts Livonijas bīskaps. Un arī pieminētais Georgs Elgers tur bija darbojies, kura daudzie raksti, tulkoti no poļu un no vācu valodas, iznāca pēc viņa nāves.
Sāka iznākt grāmatas latgaliešu izloksnē. Pirmā grāmata Katķisms bija latviešu vidus izloksnē. Lai radītu šo nosargājumu pret bezdievīgo evaņģēlisko pasauli, pret visu negantību, lai pasargātu izglābtos Latgales ļaudis, sāka iespiest grāmatas latgaliešu izloksnē. Pirmā tāda bija “Katūliskā Dzīsmu gromota Dīvam – Visuvarīgam par gūdu un latvīšim par izmocīšanu sorokstīta un izgotovūta”, Viļņā, 1730. gadā “Pī baznīckungu jezuītu”. Pareizrakstība visur sekoja poļu rakstības paraugiem.
Ar Gustava II Ādolfa uzvaru un Rīgas ieņemšanu katoļu ticības restaurācija Vidzemē, kas sevišķi spēcīga bija kļuvusi pie Stefana Batorija, bija izbeigta. varēja brīvi turpināt Reformācijas darbu.
Ar to Evaņģēliskā Baznīca noslēdzas viens posms mūsu Vidzemes Baznīcas vēsturē. Posms, kurā evaņģēliskās Baznīcas cīņa par savu pastāvēšanu bija izcīnīta, un mūsu Baznīcas vēsture no šī brīža gāja divās daļās katrpus Daugavai savu īpatu gaitu.
Vidzemē sākās tā sauktie zviedru laiki, kas iezīmējās ar lieliem, spēcīgiem augšupejas momentiem evaņģēliskās Baznīcas dzīvē. No otras puses iezīmējās ar evaņģēliski luteriskās Baznīcas vēsturi Kurzemē, kur visa Reformācijas norise bija citāda nekā Vidzemē, daudz mazāk pakļauta tik krasām pārmaiņām un tāpēc daudz spēcīgāka, spējīga attīstīt un veidot savu īpato baznīcas iekārtu un dzīvi.
