Pirmā latviešu draudze

1524.gads bija nozīmīgs arī citādā ziņā, Latvijas Baznīcas vēsturē un latviešu tautas dzīvē tam ir tāda īpaša, izcila nozīme, jo pie Jēkaba baznīcas nodibināja latviešu draudzi. Silvestrs Tegetmeijers, otrais Rīgas reformators, tur sprediķoja jau 1522.gada novembrī.

Pirmais mācītājs latviešu draudzē minēts Nikolajs Ramms (Nicolaus Ramme). Ar viņa vārdu mēs vēlāk vēl sastapsimies citā sakarā. Mācītājs no 1527. līdz 1541. gadam. Nav skaidrs, vai viņš bija pirmais jeb pirms viņa vēl bija kāds, bet šis tiek skaitīts par pirmo latviešu mācītāju pie Jēkaba baznīcas. Varbūt, ka kāds cits arī ir darbojies, bet, kā viņš ticis ar latviešiem galā, grūti zināt, jo Tegetmeijers jau nu latviešu valodu neprata un tik īsā laikā arī nezin, vai varēja iemācīties. Un tie palīglīdzekļi, kādi toreiz varēja būt, nezin, vai bija varējuši būt pietiekami.

Viņam sekoja Johans Eks vai Johann Ekke, saukts arī Meks. Dažāda ir šī uzvārda rakstība: Ekks, Mekks, arī fon Mekks, fon Mecke, von Ecken, Eycken. Pie viņa darbības pakavēsimies nedaudz vēlāk un citā sakarā, kur mums būs jāsastopas ar to lielo, jauno sākumu, kas iezīmējās latviešu garīgajā dzīvē un arī latviešu tautas dzīvē vispār ar latviešu rakstības sākumu.

Šīs draudzes tapšanai bija ļoti liela nozīme Latvijas Baznīcas vēsturē, Latvijas un latviešu vēsturē vispār. Latviešu tauta kā garīgi organizēta vienība pirmo reizi nāca vēstures gaismā un spēra pirmo soli kristīgās un garīgās kultūras attīstības ceļā.

Pirmsreformācijas laikmetā, apmācīta mutvārdiski tikai kulta izpratnē un kulta izpildīšanā, latviešu tauta izveidoja sinkrētisko reliģiju hibrīdu – bez kāda virziena uz priekšu un uz augšu. Mēs zinām, ka katoļu laikā visa tā sauktā kristianizēšana (par evaņģelizēšanu nevar būt runa) pastāvēja dažu lūgšanu iemācīšanā, labi, ja kādu ticības locekļu apgūšanā, bet pār visām lietām – kulta izpildīšanā, piedalīšanās dievkalpojumos un visa tā līdzi darīšana, kas tur notika, un, protams, arī tādā īpatā patstāvīgā šo lietu pārstrādāšanā, bagātīgi izmantojot katoļu baznīcas dažādās, daudz proponētās leģendas un svētstāstus ar sevišķu uzsvaru Jaunavai Marijai. Marijas kults, sevišķi īsi pirms Reformācijas, uzrādīja ļoti lielu pastiprinājumu: jauni veltījumi, jauni altāra iekārtojumi, karogu veltīšanas un tamlīdzīgas lietas. Tas viss iestrādājās, tā sakot, mutvārdiski latviešu garīgajā apziņā, un no tā tapa un izveidojās šī sajauktā reliģija – sinkrētisms, kurš katoļu zemēs ir ļoti raksturīgs. Ļoti spilgti to redzam tādās zemēs, kur katoļu baznīcas vienvaldība un virsvaldība bija neapstrīdama gadu simtiem ilgi, kā, piemēram, Dienvidamerikā, Vidusamerikā, kur uz veco kultu un uz veciem ticējumiem speciāli uzpotēja Marijas kultu un vēl dažas katoļu baznīcas īpatības. Tas radīja to apjukuma stāvokli, kuru pašreiz katoļu baznīca tur dabū ļoti smagi pārdzīvot.

Šinī stāvoklī bija arī latviešu tauta. Un pirmās evaņģēliskās draudzes nodibināšana bija durvis uz kristīgo ticību un durvis arī uz kultūras dzīvi – kristīgās kultūras dzīvi un kultūras dzīvi vispār, kā to vēlāk dabūsim arī redzēt.

Mārtiņa Lutera ierosinātā Reformācija, izveidojusies evaņģēliskā Baznīca uzskatīja par savu uzdevumu iepazīstināt ļaudis ar Svētajiem Rakstiem, galvenajiem ticības mācības gabaliem Katķismā un ar Jēzu Kristu. Tāpēc Reformācija visur radīja baznīcas rakstniecību tautas valodā: Bībeles tulkojumus, Katķismus, lūgšanu grāmatas, Dziesmu grāmatas, dievkalpojumu kārtību.

Līdz ar pirmās evaņģēliskās draudzes nodibināšanos un Reformācijas tālāko izplatīšanos latviešos radās šī neatliekamā vajadzība pēc latviešu alfabēta un latviešu rakstu valodas. Reformācija kļuva par vārtiem ārā no māņticības un anonimitātes tumsas, kādā latviešu tauta bija ieslēgta.

Pāvesta izsludinātajai lāstu bullai pret Luteru, kuru bija uzdots izziņot arī Livonijā, panākumu nebija. 1525.gada Valmieras landtāgs un - vēl vairāk – kārtu sapulce nolēma lietu atlikt uz laiku, kad vispārējais koncils, pāvesta sasaukts un ar ķeizara piedalīšanos, izlems jautājumu par ticības lietām. Tas, protams, nekad nenotika. Turku briesmas Eiropā šādus pasākumus aizkavēja.

Turku briesmas. Turki jau bija nonākuši līdz pat Vīnei un aplenkuši to. Reformācijas izplatīšanās lietā šī briesmīgā turku uzmācība Eiropai pieklusināja visas citas intereses, visas pārējās lietas: ķeizara un pāvesta savstarpējās cīņas, cīņas un nodomus uzstāties ar spēku un ar varu pret Reformāciju. Beidzot - gribot negribot – pat vajadzēja šos evaņģēliskos dabūt savā pusē labprātīgi, lai varētu kopīgi novērst turku briesmas. 100 gadus pēc Konstantinopoles iekarošanas turki jau bija pārņēmuši visu Mazāziju, visus Balkānus un draudēja pašai Eiropas vidienei. Tā kā šī turku nelaime nāca par glābiņu Reformācijai vispār un lielā mērā arī tām lietām, kas bija saistītas ar Reformāciju mūsu zemē.