6. lekcija
1992. gada 19. oktobris

Latvijas Baznīcas vēsture Reformācijas laikā

Kā jau minēju, Reformācijas notikumi ļoti drīz atbalsojās Rīgā, un Reformācijas kustība vai sakustinājums uz Rīgu nāca ne no tām pilsētām, ar kurām uzturēja dzīvu tirdzniecību, bet gan no samērā neievērojamas vietas, no patālas provinces vācu zemēs – no Pomerānijas, no Treptovas (Treptow). Treptovā atradās kāda ievērojama pilsētas skola. Šo skolu vadīja Johans Bugenhāgens – ievērojams zinātnieks un pārliecināts Reformācijas piekritējs, tuvs Mārtiņa Lutera un Melanhtona draugs. Starp citu, 1525.gadā viņš laulājis Luteru. No tā redzams, cik tuva draudzības saite viņiem bijusi. Bugenhāgena palīgs bija Andrejs Knopkens. Šo vārdu ir jāpatur vērā, jo ar to saistās mūsu luteriskās Baznīcas sākums Latvijā.Andrejs Knopkens – izglītots vīrs, kas bija studējis, liekas, Ingolštatē un Frankfurtē pie Oderas chumanitārās zinātnes, arī patristiku un kas bija sarakstījies ar RoterdamasErasmu – toreiz ļoti ievērojamo zinātnieku un chumānistu, kurš lielā mērā piedeva savam laikmetam arī īpato izglītības virzienu. Andrejs Knopkens, kas darbojās Rīgā no 1517.gada līdz 1519.gadam, bija ieradies no Treptovas. Viņš strādājis par kapelānu pie izkrāvēju brālības altāra Pētera baznīcā. Izkrāvēju brālība bija latviešu organizācija. Pēc tam Knopkens atkal atgriezās Treptovā. Kad Kamīnas bīskapa koadjutors Treptovas skolu Reformācijas ideju dēļ slēdza, Knopkens ar Bugenhāgena starpniecību, saņēmis Melanhtona ieteikuma rakstu, sava jaunākā brāļa Jēkaba Knopkena – Rīgas domkapitula locekļa – aicināts, līdz ar vairākiem jauniem vidzemniekiem, skolas audzēkņiem, atkal atgriezās Rīgā, savā agrākajā darbavietā Pētera baznīcā. Rīgā viņš iemantoja daudz draugu sava laipnā rakstura dēļ. Viņš sprediķoja evaņģēliskā garā, liekas, privātās telpās un turēja priekšlasījumus par Romiešu vēstuli. Viņa komentārs par Romiešu vēstuli latīņu valodā 1524. un 1525.gadā iespiests četras reizes. Tas rāda, cik ievērojams toreizējiem laikiem šis komentārs ir bijis. Knopkens no Rātes dabūja atļauju noturēt disputu.

Tagad mēģiniet izsekot divām tādām līnijām. Rīga bija katoļu archibīskapa rezidence, galvaspilsēta. Visas garīgās lietas vēl lielākā mērā, kā visur citur, taču atradās Rīgas archibīskapa tiešā uzraudzībā un pārziņā. Tomēr Knopkens dabūja atļauju no Rātes, no pilsētas valdes 1522.gada 12.jūnijā noturēt Pētera baznīcā disputu ar mūkiem ticības jautājumos par 24 tēzēm, asi kritizējot katoļu baznīcas iekārtu un mācību.

Šeit citēšu dažas no Knopkena tēzēm, kas ir atrodamas profesora L.Adamoviča grāmatā “Kristīgās Baznīcas vēsture” (225. lpp.). No šīm tēzēm var spriest arī par viņa uzskatiem.

VII tēze: Kas tic, tas dabūs taisnojošo garu, kurš pārvērš mūsu dziņas, tā ka mēs izpildām bauslību: nevis ar darbu liekulību, bet ar sirdsprātu un no sirds [ļoti evaņģēliska tēze], jo bauslība ir garīga.

X tēze: Ticīgie ir taisni nevis ar savu, tas ir ar darbu, taisnību, bet ar taisnību, ko Dievs sniedz caur Kristu savā žēlastībā bez mūsu nopelna. Tādēļ ar darbiem nevar nākt pie Dieva, nedz Viņu salabināt, bet nākt pie Viņa ar ticību, kas vēlāk top redzama caur mīlestību darbos. Jo ticīgiem ir dota vara tikt par Dieva bērniem, nevis darbu darītājiem (sk. Romiešu vēstules 10,3; 3,12).

XIV tēze: Pastarā tiesā Kristus neatdzīs nekādu (ārēju) dievbijību, nekādu māņticīgu gavēni, nekādas mūžīgas dziesmas, ne aizlūdzēju Olimpu, ne memorijas, brālības, dalību labos darbos, ne indulgencijas (atlaižas), ne vikāriju dibinājumus, ne tempļu un altāru celšanu, ne svētceļojumus, bet mīlestības darbus, kas izriet no ticības (sk. Rom.7,4).
[Tātad, sīki uzskaitīti visi katoļu tik svarīgie svēttapšanas darbi.]

XVIII tēze [ļoti asa]: Romas vilks ir aptumšojis Kristus slavu ar savu vārdu, apgalvo nekaunīgā kārtā, ka viņš esot klints, Pētera vietnieks un baznīcas galva un, izrāvis Evaņģēliju no cilvēku sirdīm, sēd Dieva svētnīcā kā ”izpostīšanas negantība” (antikrists), it kā būtu lielāks grēks noziegties pret viņu nekā pret Dieva bausli (sk.Rom.12,4).

XX tēze: Kristus negrib, ka viņa mācekļi tēlotu valdnieku lomas un lietotu varmācību pret avīm, kas izpirktas Viņa asinīm. Kristus atzīst par apustuļu pēcnācējiem tikai kalpotājus, kam viņš aizliedzis būt par valdniekiem (sk. Rom.12,17).

XXII tēze: Lai trīc Romas antikrists, kas citu priekšā piesavinājies Dieva kalpa titulu, un tomēr nemaz kā tāds neizturas, jo viņš tikko pielaiž ķeizara majestāti skūpstīt viņa netīrās, mūžīgās podagras cienīgās kājas un nolādē Viņu, ko Dievs atzinis par savu kalpu (Rom.13,2) un apkrauj lāstiem (sk.Rom.13,4).
Nu, asāk jau nevar par to, kas te ir teikts.

Tomēr ļoti savādi ir tas, ka, neraugoties uz šo aso cīņas pieteikumu, Knopkens palika neaizskarts. Tas bija Rīgas Rātes nostājas dēļ, kur viņš jau bija iemantojis draugus, un vecā, slimīgā archibīskapa Jaspera Lindes pasivitātes dēļ. Jaspers Linde jau bija tuvu savai nāvei, viņš mira 1524.gadā, nekādā veidā nevarēdams un arī lāga nespēdams turēties un nostāties pretī šai jaunajai kustībai, kas aizrāva cilvēkus.

1522.gada rudenī Rīgā kārtot savas mantojuma lietas ieradās kāds jauns, dedzīgs priesteris no Rostokas, Dieva Vārda un Lutera mācības sludinātājs, maģistrsSilvestrs Tegetmeijers. Viņš ātri guva piekrišanu, tā kā jau 30.novembrī - 1.adventā (Ievērojiet, ka Knopkens savu disputu turēja jūlijā Pētera baznīcā.) Tegetmeijers sāka sprediķot Jēkaba baznīcā.

Rāte ar pilsoņu piekrišanu 1522.gada oktobrī Knopkenu iecēla par mācītāju Pētera baznīcā. Iestājsprediķis notika 1522.gada 23.oktobrī.

Šīs abas iecelšanas, ko izdarīja Rāte, – Knopkena un Tegetmeijera iecelšana bija tieša iejaukšanās archibīskapa tiesībās un kompetencē, kura domkapitulam piekrita tiesības iecelt mācītājus. Archibīskaps bija pilnīgi nevarīgs pret šādu patvaļu. Jau bija sākušies zākājumi un uzbrukumi mūkiem, Aizputes klosteri pa daļai jau bija izpostīti. 1523.gadā divi Rīgas minorītu klostera mūki, sava priekšnieka sūtīti, devās uz Romu un arī pie ķeizara lūgt palīdzību nekārtību novēršanai. Tas palika bez panākumiem. Tie atgriezās Rīgā, neko nepanākuši. Taisni otrādi – viņi dabūja piedzīvot lielas nepatikšanas: Bomhofers tika apcietināts un viņam draudēja pat nāvessods par valsts nodevību toreizējā skatījumā, bet viņš tika cauri ar cietumu, vēlāk viņš arī aizceļoja.

Rīgas Rātes izdarītā mācītāju iecelšana iezīmēja pilnīgi jauna stāvokļa izveidošanos Baznīcas iekārtā un dzīvē – tās atkarību vai pakārtotību laicīgai varai, kas sevišķi spilgti izveidojās Reformācijas zemēs Vācijā, arī ar iejaukšanos baznīcas iekšējās lietās. Vācijā šīs lietas notika no vienas vietas, kad baznīcas pārvaldes lietas nāca vietējā valdnieka kancelejas izkārtojumā, kad vispār arī bīskapa amats vairs nepastāvēja, un tā sauktie baznīcas augstākie priekšnieki – superintendenti – bija valdnieka iecelti un no viņa zināmā mērā arī atkarīgi kā valdnieka ierēdņi.

Šajā laikā notika arī Rīgas tiešais sakars un sarakstīšanās ar Luteru. Johans Lomillers 1517.gadā bija archibīskapa sekretārs, no 1520.gada – Rīgas Rātes rakstvedis. 1522.gada augustā, tātad, pēc Knopkena disputa viņš rakstīja Luteram ļoti glaimīgu, var teikt, cildinošu vēstuli - “Aicinātajam Kristus apustulim, svētajam draugam”. Nu, uzrunas vārdi ir ļoti augsti celti. Lomillers ziņoja, ka šī tālā, nomaļā ziemeļu zeme – kristīgai pasaulei tikpat kā nepazīstama – arī pieķeras ticībai un tīrai mācībai. Ļoti pozitīvi vērtējis Knopkena darbu, bet kaut kas ir arī pārspīlēts un lietas nostādītas tā, ka visa šī zeme jau būtu atvērusies Reformācijai, ieskaitot arī ordeni, - kas nu bija drusciņ tiešām par tālu grābts – tāds stāvoklis vēl nebija.

Luters atbildēja tikai pēc gada – 1523.gada novembrī ar iespiestu apkārtrakstu “Izredzētajiem, mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristīgajiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā - Livonijā, maniem mīļajiem draugiem un brāļiem Kristū”. Luters izteica atzinību rīdziniekiem par viņu ticību un deva garīgas pamācības.

Uz vēstuli atbildēja Rīgas Rāte “visas Rīgas kristīgās baznīcas vārdā”, sirsnīgi pateicās un izlūdzās joprojām viņa padomu un aizlūgšanas Rīgas baznīcai. Nepārstāstīšu šeit visu saturu, tas pats par sevi ir interesants, bet tas aizņemtu daudz laika.

Jau 1524.gadā Luters atbildēja Rīgas Rātei, nosūtīdams 127. Psalma komentāru “Ja Dievs pilsētu neapsargā, tad sargi ir velti nomodā”, un izteica rūpes par skolu darbu, par garīdznieku materiālā stāvokļa nenokārtotību Vācijā un garīgas pamācības. Var redzēt – Luters šinī gadījumā bija iegājis tādās ļoti praktiskās lietās, skolu iekārtojuma jautājumā. Šeit viņš, bez šaubām, kavējās pie Vācijas apstākļiem un lietām, kas tur būtu nokārtojamas, un tāpat arī par tā saukto materiālā stāvokļa nenokārtotību garīdzniekiem, itin plaši raksturodams to, ka laicīgās varas rūpes par garīdzniekiem esot ļoti nekārtīgas un trūcīgas, tā kā viņiem jādzīvo badā vai jāmeklē sev citāda veida iztika.

Ļoti interesanti bija šie simptomi, kuri vēlāk arī parādījās pie dažām citām lietām, ka Reformācija, tā sakot, dzēsa dažas tādas lietas, kuras katoļu baznīca bija uzskatījusi gandrīz kā ticības un kulta pienākumus un ar kurām tā tomēr bija varējusi jautājumus risināt. Nu tā bija iekļuvusi tādā individuālās labprātības sfērā, un šī individuālā labprātība vienmēr meklē aizbildināties pret visādiem šāda veida pienākumiem - kā labdarības darbiem, kā arī, teiksim, uzturēšanām. Vēlāk visai vēsturei cauri mēs to arī redzam, cik daudz bija cīnīšanās – arī zviedriem, arī visiem citiem – ar patroniem, kuru rīcībā un aprūpē bija dievnami un skolas, ka viņi šinīs lietās bija kūtri, negribīgi un šīs lietas nemaz neņēma vērā. Jau šeit redzam šo iezīmi, kas vēlāk arvien vairāk sevi atklāja.

Lutera pirmās vēstules noslēgumā pēc ticības un kristīgās dzīves jautājumu apceres ir kāda piezīme. Tāda īpata piezīme. Kad viņš ir visāda veida garīgos padomus devis, kas ir tādā praktiskā nozīmē, tad viņš vēl piestarpina klāt un saka, ka visos citos kulta un morālās dzīves jautājumos jāgriežas pie vietējām autoritātēm. Tāds ļoti divdomīgs padoms, saprotams gandrīz tā, ka kulta lietām arī būtu jābūt atkarīgām no kārtojumiem, kādi būtu nākuši no ārējām varām.

Lutera raksti, bez šaubām, ļoti stiprināja evaņģēliski noskaņotos. Dedzīgie sprediķi, īpaši Tegetmeijera, pret katoļu mācību un kultu sakarsēja prātus.

1524.gada martā Rātes rokās nāca Bomhofera, kas bija viens no sūtņiem, kuri bija braukuši meklēt palīdzību pie pāvesta, vēstule savam ordeņa priekšniekam Vidzemē ar plāniem plašām represijām īpaši pret Rīgu. Tādas bija paredzētas pret jauno kustību un tās dalībniekiem. Šī pārķertā vēstule ļoti satrauca un radīja nemieru Rīgas Rātei īpaši un arī rīdziniekiem vispār, un rīdzinieku dusmas izvērtās tā sauktajos bilžu grautiņos. 1524.gada 6.martā notika uzbrukums franciskāņu klosterim. Daļa izlaupīto grāmatu nonāca Rātes īpašumā.

Rīgas pilsētas ievērojamā bibliotēka tās seno rakstu fondos glabāja daļu šo lietu, kas bija pārņemtas no Rīgas klosteriem, bet lielajā ugunsgrēkā, kad Rīga beidzamā kara laikā dega, tad sadega Rātsnams ar visu to, kas tur bija iekšā, - laikam tikai kāda neliela daļa ir izglābta.

10. martā notika īsts grautiņš. Pulks jaunāko melngalvju (Melngalvji bija tirgoņu brālība, neprecēto tirgoņu brālība, un šiem melngalvjiem Pētera baznīcā bija altāris, jo katrai šādai brālībai bija savs altāris, pie kura notika viņu īpašie dievkalpojumi vai aizlūgumi.) izpostīja Pētera baznīcā šo savas brālības altāri. Šim piemēram radās sekotāji. Satraukts pūlis ielauzās Pētera un Jēkaba baznīcās un izpostīja visas kapličas un blakusaltārus, izlauza iemūrētās relikvijas, sadragāja Marijas un citu svēto attēlojumus, tos sanesa un sadedzināja uz Kubes kalna tagadējās Esplanādes vietā.

Nedēļu vēlāk, 16.martā, Pētera un Jēkaba baznīcas tīrīja no pāvesta gružiem – kā toreiz teica – vēlreiz.
Parastā priesteru procesija Lielajā piektdienā, 25.martā, sakāpināja uztraukumu vēl vairāk, un 26.martā, Klusajā sestdienā, pūlis Tegetmeijera vadībā ielauzās Doma baznīcā un to izdemolēja. Lai novērstu iespējamo nemieru izcelšanos un asinsizliešanu (jau bija notikuši uzbrukumi franciskānietēm), Rāte 2.aprīļa agrā rītā izraidīja no pilsētas visus franciskāņus, kurus uzskatīja par nemiera izcelšanās vaininiekiem, jo Bomhofera sūdzība pie pāvesta un represiju draudi bija nākuši no franciskāņu puses.
4.maijā – atkal procesiju dienā – izraidīja arī visus priesterus.

Nenoskaidrotos apstākļos vēl augustā Doma baznīcā tika saskaldītas kapu plāksnes un demolēta archibīskapa kapavieta.

Tā kā arī latviešu organizācijām bija savas kulta vietas (izkrāvēju brālībai bija altāris Pētera baznīcā), tad arī latvieši, bez šaubām, būs aktīvi piedalījušies šajās demolēšanās un nemieros, līdz ar to vēsturē ierakstīdami arī savu vārdu.

1524. gada 29. jūnijā mirušā archibīskapa Jaspera Lindes vietā par Rīgas archibīskapu pāvests nozīmēja Jāni VII Blankenfeldu. Viņa asā, nepārdomātā varas politika apstākļus vēl vairāk saasināja. Lai nodrošinātu sev bruņniecības, tas ir ordeņa, atbalstu, viņš archidiacēzes vasaļiem piešķīra patronāta tiesības viņu muižu baznīcām, kas stipri atviegloja pāreju uz Reformāciju laukos. Reformācija laukos ieviesās ļoti lēni un vāji. Ir ziņas par sprediķotājiem Koknesē, Straupē un vēl šur tur.

Bija radies viens apstāklis ar divējādu nozīmi. Kā jūs zināt, archibīskaps bija arī zemes kungs, tās laicīgais valdnieks. Un viņam bija pakļautie vasaļi, t.i., bruņniecība – vēlāk tapuši par muižniekiem, kas par savu kalpošanu virskungam saņēma lietošanā muižas un īpašumus, bet kuri pēc viņu nāves pārgāja atkal citās rokās. Un tāpat arī draudžu lietās viņi nebija patstāvīgi. Nu Blankenfelds piešķīra patronāta tiesības šiem saviem vasaļiem, ka vietējais zemes īpašnieks – vēlākais muižnieks, pagaidām bruņinieks, vietējais zemes īpašnieks drīkst izvēlēt un noteikt mācītāju savas muižas robežās esošajās baznīcās un draudzēs. Tas bija tā sauktā patronāta sākums, ko vēlāk Reformācija arī pārņēma līdzi un kas izveidoja ļoti īpatu, latviešiem patiesībā ļoti smagu un netīkamu stāvokli baznīcā. Piemēram, līdz pat Pirmajam pasaules karam pastāvēja patronāta tiesības un muižniekiem bija tiesības baznīcās iecelt mācītājus. Vairāku tūkstošu draudzes locekļu lielā draudze – nespēcīga kaut ko vēlēties; muižkungs pats nosaka, kas būs mācītājs. Protams, tas bija viņa labs draugs, arī viņa ciltij piederīgais vācietis. Un tanī laikā, kad jau sāka rasties arī latviešu tautības mācītāji vai kad latvieši paši gribēja izvēlēties savu kandidātu no vācu mācītāju vidus, tas parasti viņiem netika ļauts, un tas radīja smagus konfliktus, kā to redzēsim, XIX gs., arī XX gs. sākumā.

Otra lieta bija tā, ka archibīskapa vara tika ļoti ierobežota arī garīgajās lietās. Blankenfelds, meklēdams atbalstu un aizmuguri pie muižniecības, atteicās no savas virskundzības pār Rīgu, par vienīgo virskungu Rīgā un tāpat lielā mērā arī Livonijā atzīdams ordeni. Tā bija gadu simtiem ilgā cīņa, ka ordenis, kuru bīskaps bija dibinājis kā savu ieroci un atbalstu, bija bīskapam ”uzmeties plecos” un nepārtrauktajās cīņās meklēja iegūt varu pār Rīgu. Tas bija tas svarīgākais, vērtīgākais objekts visā politiskajā cīņā. Vairāk vai mazāk, ja arī tiesības ordenim tika piešķirtas daļēji, tad tomēr virskungs – Rīgas virskungs – bija Rīgas archibīskaps. Blankenfelds no šīm virstiesībām atteicās ordenim par labu.

Tajā pašā laikā bija kāds notikums, kas pašu ordeni ļoti smagi satricināja, un arī ordeņa mestra stāvoklis kļuva ļoti sarežģīts. 1525.gadā visā šinī notikumu mutulī Vācu ordeņa lielmestrs, kas rezidēja Karalaučos Prūsijā, nolika savu virsmestra titulu un tiesības un sekularizēja ordeni - tam tika dzēsts garīgās organizācijas stāvoklis. Ordeņa zemes kļuva par laicīgu valsti, un virsmestrs, lielmestrs Albrechts kļuva par pirmo Prūsijas hercogu, tajā pašā laikā būdams Polijas ķēniņa vasalis.

Šis Prūsijas hercoga, Vācu ordeņa lielmestra, solis ļoti sarežģīja Livonijas ordeņa mestra un Livonijas ordeņa stāvokli. Stādieties priekšā Igauniju un Latviju, un ar mazu, mazu pārtraukumu pie jūras (patiesībā tā pārtraukuma nebija, jo Palanga nebija Lietuvā), caur Palangu savienojās šīs zemes ar Austrumprūsiju. Pēc Tannenbergas kaujas 1430.gadā ordenim bija palikusi vairs tikai puse no tā zemēm, tā sauktā Austrumprūsija ar Karalaučiem. Nu šī Austrumprūsija kļuva par laicīgu valsti un atdalījās. Ordenis sadalījās, jo Livonijas ordenis bija Vācu ordeņa viens zars. Livonijas ordeņa mestrs Pletenbergs, jau pavecs septiņdesmitgadīgs vīrs bija ļoti lielās grūtībās un spīlēs. Viņam gan vēl lika priekšā, ka viņš arī varētu darīt pēc Albrechta parauga un pārvērst Livonijas ordeņa zemes par hercogisti. Tomēr viņš no tā atteicās sava vecuma dēļ, bet ļoti lielas grūtības palika arī visādā citādā veidā. Viņš ieguva Vācijas valsts firsta tiesības, kas gan tikai teorētiski deva zināmu nodrošinājumu no Vācijas valsts puses. Vācijas valsts firsts bija tikai Rīgas archibīskaps. Ordenis tāds nebija. Šinī katastrofas laikā ordenis par tādu kļuva. Pletenbergs palika vecajā ticībā, bet viņš bija cilvēks ar zināmu toleranci, garīgajās lietās un to kārtojumos neiejaucās.

Runājot par maldu mācībām tā laika Latvijas Baznīcas vēsturē jāsaka, ka, lai gan saites ar seno kārtību bija sarautas, tomēr sektantisma un ekstātisma sludinātāju, orākulu bija maz. Nevar sacīt, ka Latvijas teritorijā viņiem būtu bijuši kādi lieli panākumi vai ka tādas kustības, kādas Vācijā iezīmējās ar tā sauktajiem atkalkristītājiem, jūsmoņiem un ekstrēmistiem, vai arī pievēršanās jau bijušajām ķecerībām, valdiešiem un tamlīdzīgām, būtu novērotas. Vienīgais tāds, par kuru varētu runāt, bija kažoku meistars Melchiors Hofmans, kas bija ieradies Baltijā un šeit arī uzstājies - gan Rīgā, gan tāpat arī igauņu pusē - ar saviem sludinājumiem. Viņš cilvēkus pa daļai bija aizrāvis, bet bez kādiem paliekamiem panākumiem un drīz tika arī izraidīts.

Līdz ar to sāka rasties un iezīmēties baznīcas pirmās organizācijas ārējās iezīmes, kuras diktēja pati dzīve. 1524. gada 24. martā, tātad, īsi pirms grautiņu sākuma pie Pētera baznīcas, nodibināja tā saukto nabagu lādi. Izklausās diezgan drūmi, bet tas bija tāds kristīgās palīdzības, sociālās palīdzības vai diakonijas sākums. Kādēļ tas bija vajadzīgs? Protams, trūcīgo, apgādājamo, nespējīgo netrūka. Kā tie tika apgādāti katoļu laikos? Katoļu laikos viņu apgāde bija, zināmā mērā, individuāla. Pa lielākai daļai tā saistījās ar klosteriem, kad klosteri no saviem līdzekļiem vai ienākumiem deva parasto pabalstu, ko trūcīgie saņēma pie baznīcām un klosteriem. Tas notika bez kādas īpašas sistēmas.

Ļoti raksturīga ir viena lieta, ko tūdaļ nomanām šeit tāpat, kā tas notika arī Vitenbergā, ka līdz ar katoļu garīgās saimniecības sagrūšanu notika ļoti būtiskas izmaiņas un grūtumi, šīs lietas organizējot. Mārtiņš Luters pats žēlojās, šķendējās un bārās, ka pilsoņi – kristīgie draudzes locekļi – briesmīgi kūtri nomaksā tos pāris grašus, kas būtu vajadzīgi vispārējam garīgam darbam un baznīcas uzturēšanai. Turpretī katoļu laikos viņi bija bagātīgi nesuši lielus ziedojumus par visām vajadzīgajām, teiksim, Mišām un devuši visādus, citādus maksājumus baznīcai. Tā, savukārt, bija varējusi ļoti labi ar šiem līdzekļiem grozīties.

Nu, ko mēs varam darīt un teikt? Tas neiederas, protams, šinī kursā, bet tas iederas dzīves lietu vērošanā. Mēs kaut ko no tām lietām arī joprojām esam mantojuši. Cik ļoti grūti ir ziedot baznīcai to latu! Tajā pašā laikā visām citām dzīves izdarībām varētu ar pilnu sauju bērt un dot, bet baznīcai kaut kā – tā taču garīga iestāde – tai kaut kā no gara jāpārtiek. Apmēram tā.

Un te nu ir arī viena no Reformācijas blakusparādībām: šī kristīgā cilvēka brīvība pēkšņi parādās tādā virzienā, ka viņš ir brīvs arī no visām saistībām, no visiem pienākumiem. Vācijā tas izpaudās ekstrēmā veidā, kad zemnieki sajuta, ka viņi bija brīvi arī no kungiem, no visas virsvaras un cēlās lielajā zemnieku karā. Jā, tās lietas liek daudz ko domāt. Vai ir tā, ka garīgās lietas cilvēkiem ir tās primārās, ja tās atstājam viņu pašu izšķiršanā?

Tātad, pie Pētera baznīcas bija nodibināta šī trūkumcietēju un nespējnieku apgāde, kuras ienākumi nāca galvenokārt no ziedojumiem un novēlējumiem, kas agrāk bija domāti katoļu baznīcas iestādījumiem. Šī sociālā palīdzība bija tās palīdzības vietā, ko katoļu laikos trūcīgie saņēma pie baznīcām un klosteriem. Šo kasi pārzināja septiņi vīri: divi pārstāvji no pilsētas valdes – no Rātes, divi pārstāvji no Lielās ģildes, divi no Mazās ģildes un viens pārstāvis no izkrāvēju brālības. Izkrāvēju brālība bija latviešu strādnieku brālība. Un šīs izkrāvēju brālības nozīmētais delegāts pie šīs kases pārziņas bija Jēkabs Celle. Tā kā šī brālība bija latviešu brālība, var domāt, ka viņš arī bija kāds no latviešiem, bet pēc viena gada pārvalde pārstāvi no izkrāvējiem vairs neuzņēma. Mēs nezinām – kādēļ. Tomēr vēlākos gados ļoti noteikti parādījās norobežošanās no nevāciem visās tanīs lietās, kur bija darīšana ar kādiem amatiem un arī ar kādām administratīvām lietām. Tā kā tas atkal ir kaut kas par sevi īpatējs.