Kāda bijusi latviešu tautas attieksme pret katoļu baznīcu un kāda bija baznīcas līdzdalība tautas dzīvē un ticībā?
Lauku apstākļos tā visumā ir bijusi pavirša, virspusēja, pasīva. Ja pirmsākumā uzspiesto jauno ticību ārīgi un demonstratīvi mazgāja nost, tad vēlākos – nomierinātos – laikos pie tās ārēji turējās, bet turpināja vecās, pagāniskās ieražas un kultus. Tā pretestība, kāda bija parādījusies pirmajos laikos un varēja izpausties neatkarīgi, protams, vairs nevarēja tādā veidā izpausties. Nu tā izpaudās pasivitātē un ārišķībā.
Pilsētās, īpaši Rīgā apstākļi bija citādi. Rīga bija svarīgs administratīvs, saimniecisks un kultūras centrs, kur krustojās vietējie un ārzemju ceļi un iespaidi. Viduslaikos latviešu bija apmēram viena ceturtā līdz vienai trešdaļai no visiem iedzīvotājiem, tas ir, apmēram divi līdz trīs tūkstoši. Viņi piederēja noteiktam iedzīvotāju slānim: zemākajiem kalpotājiem, zemāko arodu amatniekiem, arī ostas un būvstrādniekiem. Pieeja augstākām kārtām un arodiem viņiem bija liegta. Piederībai šīm viņu pašarodu organizācijām, tā sauktiem amatiem, nāca līdz arī kāda noteikta līdzdaļa katoļu kulta paradumiem un ārējai reliģiozitātei. Katram tādam amatam bija savs amata patrons, tas ir, amata svētais, kas īpaši rūpējās par saviem, tā sakot, garīgajiem pavalstniekiem. Tā, piemēram, alus nesēju brālībai XII gs. bija savs patrons. XII gs. Rīgā, Jēkaba baznīcā, kas bija lauku baznīca, nodibināja altāri Jānim Kristītājam. Krāvēju brālība Pēterbaznīcā cēla altāri Tā Kunga Miesai – ar svēto Pēteri, Kristapu un Erasmu. Pēc uzglabātajām ierakstu ziņām redzams, ka tie attīstījuši lielu rosību par godu Svētajai Miesai un visiem svētajiem: bilžu godināšanu, Mišu noturēšanu. Liģeri saņēma pienākušās preces un tās nogādāja tirgotājiem. Tiem kopš 1463. gada bija savs altāris un vikārija Pētera baznīcā ar Jāni Kristītāju kā patronu. Zemākajiem arodiem vēl piederēja arī sālsnesēji un kaņepju kūlēji. Tie visi zināmā mērā aktīvi darbojās līdzi tai katoļu baznīcas, teiksim, rosmei, ko viņi uzskatīja par ticības dzīves kopšanu, proti, svēto kults un arī īpaša piederība un veltījums kādam sevišķajam svētajam.
Tā laika valodas terminoloģija galvenokārt darināta no Baltijā oficiāli lietotās vidus un lejasvācu valodas paraugiem, kas, savukārt, gandrīz visi aizgūti no latīņu valodas: altāris, priesteris, mūks. Tomēr kādreiz jāšaubās, vai tas vienmēr ir tiešām tikai no vācu valodas. Piemēram, mūks varēja būt tikpat labi aizgūts no skandināvu – mukk vai priesteris – prest – arī no skandināviem varētu būt aizgūts, Miša – Missa – tas ir aizguvums, kas nācis no latīņu valodas caur vācu valodu. Upuris, upurēt, bīskaps, prāvests, klosteris, eņģelis, paradīze, elle, baznīcas kungs – arī darināti katoļu laikos.
Par reliģisko dzīvi laukos var spriest tikai netieši. Archibīskapa Jaspera Lindes jau pieminētajās norādēs baznīcas dzīves un nabaga nevācu labā 1516. gadā vairākkārt uzsvērts, ka šejienes nule kristītie neesot līdzīgi īsti ticīgajiem un tos līdz pat XVI gadsimtam dēvēja par neofītiem (neofīts ir tikko nokristītais). Šiem neofītiem tika atgādināts ievērot baznīcas baušļus, ieturēt svētdienas mieru, apmeklēt svētdienas Mišas, noteiktajos laikos gavēt, dot desmito tiesu un upuri, kristīt bērnus mēneša laikā, parādīt pienācīgu cieņu sakramentiem. Turpat līdzās – stingri noteikumi, kas apkaro senas pagāniskas paražas, māņticības, kuras vēl turpinot viens otrs neofīts: kristības nomazgāšanu (arī tāda lieta tomēr vēl tiek pieminēta), firmācijas atlikšanu uz nāves stundu, Dieva tiesu ar nokarsēto dzelzi, zīlēšanu, pareģošanu, buršanu, laulības noteikumu pārkāpumus, apbedīšanu senajās kapenēs, pat mežā, mirušo mielošanu. “Dažs labs zemnieks no mūsu provinces, Livonijas iedzīvotājs, gaida savu laicīgo mantu pieaugumu un varu, un laimi no Pērkona, ko viņi sauc par savu dievu, no čūskām, tārpiem un kokiem, kam viņi pakļaujas” – tās ir chronikas ziņas.
Te jāsaka, ka katoļu baznīca pati lielā mērā bija veicinājusi senā pagānisma saglabāšanu ar savām adaptācijas un sinkrētisma metodēm, nākdama pretī formāli nokristītajiem un ievadīdama tos savās maģiskajās, kultiskajās paražās. Lielā mērā leģendu un teiksmu veicinātāja pati bija sekmējusi jaunpagānisma izveidošanos, kur mierīgi koeksistēja vecie ticējumi ar jaunajiem un ar kuriem iznāca cīnīties katoļu ticības restauratoriem vēl pretreformācijas laikā, kā arī evaņģēliskās ticības pārstāvjiem, kam bija ticis šis bēdīgais garīgais mantojums.
