Zināmā mērā noslēdzot šī laikmeta apskatu, gribētos vēl pakavēties vienā mazā jautājumā. Un tas ir jautājums par ķēniņu Kaupu – vienu no tām personībām, kura mums no chronikām un no vēsturiskām ziņām samērā spilgti ir izcelta vai samērā spilgti izceļas ar to, ka ir tur pieminēta.
Pieminot šo vārdu, mēs latviešu literatūrā un populāros uzskatos sastopamies ar tādu īpatu aizspriedumu, kas ir vairāk pamatots literatūrā nekā faktos, ka šis lībiešu virsaitis vai ķēniņš tiek uzskatīts par nodevēju. Kādā ziņā un kāpēc, to mēs varam tikai minēt aplinkus, domājot par to, ka viņš nepārstāvēja to uzskatu, kas tautiskā romantisma laikā, kad pagātnes uzminēšana bija nonākusi tādā dzejnieku brīvvaļā, atainoja lietas citādi, nekā mēs tās esam mācījušiem pazīt.
Kā zinām, ķēniņš Kaups bija valdnieks tā sauktajos Piegaujas lībiešos. Šis Piegaujas lībiešu apvidus sniedzās no Daugavas grīvas, visgarām Gaujai līdz pat igauņu novadiem. Šeit bija lībiešu zeme, kuras valdnieks bija ķēniņš Kaups, ar rezidenci Turaidā.
Lūdzu iedomājieties laikmetu XII /XIII gadsimteņa mijā. Daugava un Polocka. Polocka valdīja Jersikā. Jersikas valsts vai Jersikas protektorāts sniedzās iekšā letgaļu zemē un vēl tālāk: arī Koknese jau bija pakļautībā, arī Salaspils lībieši maksāja Polockai meslus, tātad, viņi jau bija protektorātā, kā mēs tagad sakām. Lūk, visa Daugava jau bija sveša upe. Te gan dzīvoja lībieši un letgaļi, bet valdīja jau krievi. Tālāk - Pleskava un Talabas jeb Tālavas ezers. Alūksne un Tālavas novads. Gaujas augštece. Pleskava un Novgoroda nepārtraukti, nepārtraukti ”sita” pa šo vietu. Vēl šis Gaujas gabaliņš Turaida nebija pakļauta. Turaida bija maiglēs no abām pusēm. Maigles varēja saslēgties. Tās arī būtu saslēgušās, ja pēc tik baismīgās Tālavas izpostīšanas 1180. gadā, kad vairāk nekā gadusimtu Dienvidigauniju un Ziemeļlatviju ”dragāja un drupināja” Novgoroda ar Pleskavu, ja šeit nebūtu ieradušies tādi vīri, kuri cilāja arī ieročus, nezin vai šeit nebūtu sastapušies vieni krievi ar otriem.
Šeit vidū bija viens no tiem valdniekiem, kurš ļoti labi atcerējās to, ko zināja stāstīt vēl pagājušās paaudzes par Polockas iebrukumu Zemgalē. Pēc tam, kad Polocka bija ieguvusi Jersiku, tai vēl vajadzēja dabūt Zemgali, lai tiktu arī pa Lielupi un pa Lielupes pietekām uz jūru. Ar Zemgali bija ļoti čakla un rosīga tirgošanās skandināviem; skandināvu akmeņi (Zviedrijā Nedervaldes rūnu akmens ieraksts) mums to stāsta. Tas viss šim valdniekam bija zināms. Šajā situācijā pie valdnieka Kaupa ieraugām īpašību, kuru neredzam ne pie viena cita (varbūt pie kuršu Lameiķa) – reālpolitiķi: ja draud kāds spēks, tad jāmeklē pretspēks. Šie, kas bija ieradušies – tas karotāju pulks, – tiem bija ieroči, tie varēja stāvēt pretī. Kas no tā iznāks tālāk, to jau viņš nezināja. Tas ir viens.
Otra lieta. Šis valdnieks bija viens no tiem, kas pieņēma kristīgo ticību un to nenomazgāja, bet parādījās savā izpausmē kā pārliecības cilvēks. Tas tik lielā mērā iejūsmina. Mēs nezinām viņa kristīšanas laiku. Chronika viņu pirmo reizi piemin 1200. gadā. Vai tas būtu viņa kristīšanas gads? Pēc viena uzskata tas bija noticis jau Meinharda laikā. Viņa dēlam bija vārds Bertolds – arī kristīts. Un te nu nezinām, kādā veltījumā tas bija nācis. Vai tas bija veltījums bīskapa Bertolda piemiņai, vai viena izcila bruņinieka Bertolda vārdam, kas kaut kādā veidā bija izcēlies ar tādām īpašībām, kas imponējušas Kaupam, vai kā. Katrā ziņā Kaupa ģimene bija kristīga, vēlāk arī viņa meitas dāvinājumi un darbošanās sakarā ar Madlienu un tamlīdzīgi.
Viņš bija pārliecības cilvēks, ar kuru Alberts satikās jau kā ar pārliecinātu kristieti. Alberts, gribēdams radīt pāvestam iespaidu par savas misijas sekmēm un līdz ar to dabūt apstiprinājumu Rīgai kā archibīskapijai, deleģēja Kaupu līdzi Teodoricham uz Romu pie pāvesta pie Innocenta III 1203. gadā. Tomēr notika kaut kas pavisam cits. Kamēr Alberts domāja par to, kā iespaidot pāvestu sev par labu, pāvests Innocents III, kura virskundzību atzina vesela rinda lielu Eiropas valdnieku (ne tikai garīgo virskundzību, bet arī politisko vasaļu atkarību) –pāvests Innocents, lielais politiķis, milzīgās enerģijas cilvēks, līdz ar to arī lielās godkāres cilvēks – uzrunāja lībiešu virsaiti – šo mežoni no kaut kurienes – par ķēniņu. Tas bija kaut kas sevišķs.
Jūs zināt, ka tā sauktajā diplomātijā un diplomātijas adresējumā ir vienmēr ietverta kāda dziļāka doma. Jūs nevarat uzrunāt vienādi Dānijas ķēniņieni un viņas vīru. Dānijas ķēniņiene ir ķēnišķā majestāte, viņas vīrs ir ķēnišķā augstība, jo viņa ir ķēniņiene, bet viņš ir tikai viņas vīrs. Redziet, tādas diferencītes mums aizslīd gar ausīm kā tukši vārdi.
Tomēr no visvarenā pāvesta tikt pagodinātam par ķēniņu – te jau iekšā slēpās kaut kas tālāks. Te bija tas moments, kur pāvests redzēja: še sākās Livonijas veidošana par tā saukto kristīgo katoļu pāvesta valsti, kur atsevišķie novadi būs vietējo valdnieku hercogistes vai kā citādi tās sauktus: par lībiešiem, kuršiem, zemgaļiem, letgaļiem utt., būs viņu patstāvīgās īpašās valstiņas vienā kopsakarībā, padotībā pāvestam. Ja tas būtu noticis, vācu loma šeit būtu bijusi niecīga. Nemaz nevarētu būt doma par to, ka šeit nodibinātos vācu virsvara vai virskundzība.
Viņš apdāvināja šo lībiešu ķēniņu un uzdāvināja viņam Chieronīma pārrakstītu Bībeles eksemplāru. Tā bija milzīga relikvija! Relikviju dēļ karos cīnījās! Relikviju iegūšanu atsvēra ar zeltu! Tām bija milzu vērtība. Kad raugās mūsu tagadējie vēsturnieki, kas pieskaras šim jautājumam par Kaupa saņemto grāmatu, tad viņi nicīgi saka tā: kas tad tur, pāvests iedeva vienu grāmatu līdzi. Tas nebija tā, ka viņš iedeva tur vienu dzeju grāmatiņu vai vienu partijas programmu. Tā bija grāmata, kuras vērtība nemaz nebija izsakāma toreizējā pasaulē un toreizējos vērtību standartos. Tas rādīja tikai, ar kādu lielu vērību pāvests redzēja iespēju šeit veidot savu ideju. Un viņa ideja, savukārt, ko tā būtu nesusi šīm tautām, kuras nebūtu ne ordeņa, ne arī vācu valsts pakļautībā.
Alberts to lietu laikam saprata, ka noticis citādi, nekā viņš bija domājis. Mēs tālākajās attiecībās redzam, ka Alberts centās, lai aizsteigtos priekšā pāvestam. Šī ķēniņa Kaupa viesošanās pie pāvesta bija 1203. gadā. 1207. gadā bīskaps Alberts savu novadu, kas jau bija viņa rokās, un vēl iespējamās citas zemes nodeva un saņēma atpakaļ kā lēni. Kā vasalis saņēma lēni no vācu ķēniņa. Toreiz nebija ķeizars, bet tanī vienā starpvaldīšanas laikā bija ķēniņš. Līdz ar to šis apvidus kļuva politiski atkarīgs no Vācu Nācijas Svētās Romas Valsts. Šeit pāvestam bija aizšauts priekšā aizšaujamais. Pāvests atspītējās, Alberts par archibīskapu netika. Nomira Innocents, nomira Alberts, bet Rīgas archibīskapijas nebija. Tā tapa tikai ar piekto Rīgas bīskapu – ar Albertu II Zauerbēru. Tā kā šeit bija viena liela spēle, kurai būtu bijusi ļoti liela ietekme un nozīme mūsu tautas likteņos.
Otra lieta, ko arī pārmet Kaupam, ka viņš tajos karagājienos, kas bijuši, piedalījies ar - kā chronika saka – ar uzticīgajiem lībiešiem, uzticīgajiem letgaļiem ordeņa pusē. Kas bija šīs cīņas? Šīs cīņas bija, piemēram, ļoti spēcīgā cīņa pie Imeras upes ar igauņiem 1210. gadā, kur šis baismīgais igauņu iebrukums un postījumi, un arī naids pret kristīgo ticību – tas saņēma pretspēku. Tā bija smaga un briesmīga cīņa. Igauņi it kā uzsverot to, ka Kaups esot bijis nodevējs, bet mēs no viena viedokļa varam to saprast, jo igauņi uzskatīja visas šīs vietas par savas zemes turpinājumu. Lībieši arī bija viņu cilts. Un, lūk, te viens stājās pretī, šo cilti neļaudams sakļaut ar igauņiem. Būtu tas noticis pēc mīļo brāļu igauņu prāta, Rīga tagad būtu Igaunijā.
Vēsturē ir daudz vairāk pasakainā un brīnišķīgā nekā dēku romānos, bet ar šo personu – ar ķēniņu Kaupu – mūsu literatūra ir apgājusies nejēdzīgi. Mūsu literatūrā, – jūs jau zināt, ka literārā sacerējumā ir tāds zināms karkass, tāds režģis, pēc kura būvē to tālāko. Tur ir varoņi, teiksim, pozitīvais varonis, izcilais pozitīvais varonis, blakus personāži, tumšā personība, naidīgais spēks. Un tikai tad, kad tas viss ir kopā, tad var uztaisīt kādu fabulu. Lūk, pēc tāda fabulas konstruēšanas paņēmiena mūsu romantiķi un arī toreizējie, var teikt, ”īpatpatrioti” bieži šo un to iekonstruējuši iekšā mūsu vēsturē. Un tur, kur ir bijis vajadzīgs negatīvais tips, tur ir iesprauduši ķēniņu Kaupu, jo, kamēr Lāčplēsis cīnās par kaut ko gaišu un labu, tur viņam apkārt ir Spīdola un Laimdota un kas vēl visi, bet tas tur sadarbojas ar iebrucējiem, ir postītājspēks un tamlīdzīgi. Nu, šodien to redzam sevišķi spilgti, ka mirušie ir visklusākie liecinieki, viņi vairs nevar pateikt “nē”, bet tad viņu vietā kādreiz, mēdz sacīt, – tad runā tie, kas viņus interpretē. Nepadodieties vēsturiskiem romāniem, dzejnieku un rakstnieku fantāzijām! Vēsturē tās ir bīstamas. Visas pasakas ar laiku atkal atklājas, un tad ir slikti. Tomēr ir vērts šos jautājumus pētīt.
Kā kristīga personība cilvēks, kas bija aizbraucis no šejienes uz Romu, cilvēks, kas bijis audiencē pie pāvesta, kas redzējis šo – kaut vai ārējo – krāšņumu, kas redzējis kristīgās ticības izpausmi, nu, ne jau vienmēr kaut kādās katoļu baznīcas ēverģēlībās, jo tās atklājas cilvēka skatiem citādā veidā un citādos sakaros, bet tajā brīdī, kad viņš tur bija viesis un kad viņš dabūja redzēt šīs baznīcas, šīs ticības izpausmi tās garīgajā spēkā, tās ārējā spožumā, – mēs esam tiešām līdzi pārliecināti par to, ka tas, ko viņš kā neofīts saņēma šeit Livonijā – kristību, – tas viņā bija guvis spēcīgu pastiprinājumu. Viņš kā viena kristīga personība bija atnācis un darbojies tur, kur viņš bijis kā izlīdzinātājs un aizstāvis pret netaisnībām, kas notika latviešiem, lībiešiem no ordeņa puses un no viņu spaidīšanām. To arī chronika stāsta, tikai to kādreiz negrib redzēt, jo tas mazina to literārās personas, literārās personības radīto tēlu. Tēlu rada – ir tāds teiciens. Neradiet tādus tēlus!
