Pastāvēja klosteri: cisterciešu, franciskāņu, dominikāņu. Cistercieši bija viens īpats benediktiešu nozarojums, kas īpaši tanī laikā – XI/XII gs. Ziemeļvācijā rosīgi darbojās misionēšanas darbā. Ar vienu tādu klosteri – ar Heisterbachas klosteri – Rīgai ir bijuši ļoti īpaši sakari. Starp citu, no šī Heisterbachas klostera ir nācis bīskaps Bertolds, tāpat arī viens no legātiem – Alnas Balduīns ir cistercietis no Heisterbachas. Pastāvīgi klosteri bija arī Rīgā pie Katrīnas baznīcas (franciskāņu), dominikāņu pie Jāņa baznīcas, Daugavgrīvā pats pirmais, kas tika dibināts 1205. gadā, tāpat Limbažos, Koknesē, Aizputē.
Nav nekādu drošu ziņu par skolu pastāvēšanu. Iespējams, ka kādas ir bijušas pie klosteriem un pie Doma baznīcas. Archibīskaps Jaspers Linde (1509–1524) centās arī Livonijā panākt kādas latīņu skolas dibināšanu pēc Holandes ”kopdzīves brāļu” priesteru skološanas metodēm, lai novērstu lielos trūkumus zemnieku garīgajā apkopšanā un viņu dzīvē.
Pagastu sapulcēs tikušas pārcilātas arī citas izglītības lietas un garīgu rakstu apgādāšana vietējā valodā. Nekas no šiem mēģinājumiem vai centieniem nebija iznācis. Tam visam vēl nebija pienācis laiks. Raksti un skolu izglītība tikai Reformācijas laikmetā nāca pie latviešu tautas.
