4. lekcija
1992. gada 5. oktobris

Draudzes, patroni un svēto kults

Mēs runājām par draudzēm, kas bija dibinātas. Šīm draudzēm bija arī tā sauktie patroni, kuri bija atbildīgi un rūpējās par viņu uzturēšanu. Tie varēja būt dažāda veida garīgās personības, piemēram, augsti prelāti, ordeņu zemēs arī pats ordenis. Laju patronāts pirms Reformācijas laika nav droši pierādāms.

Draudžu skaits un izvietojums līdz ar baznīcām laikā no XII līdz XVII gadusimtam visumā bija palicis nemainīgs. Rīgas archibīskapijā bija 40 vai 48, Kurzemes bīskapijā – 30, varbūt 26 draudzes, ieskaitot arī ordeņa zemes, jo tās bija padotas bīskapu garīgajai jurisdikcijai. Ordenis bija gan valdnieks pār šo teritoriju, bet draudzes, kas atradās ordeņa teritorijā, garīgi bija pakļautas arī attiecīgajiem bīskapiem.  Baznīcas vienmēr bija veltītas kādam svētajam. Rīgas Doms – Jaunavai Marijai, īpaši viņas debesbraukšanai, kā visas zemes patronesei. Nepareizi ir ieviesies šis nosaukums “Māras baznīca”. Var būt runa par Jaunavas Marijas baznīcu vai arī vienkārši tikai par Domabaznīcu, bet nekādā ziņā ne par Māras baznīcu. Māra ir viena sinkrētiska dievība, kas izveidojusies no kādām latviešu sieviešu dievībām – sieviešu patronesēm, sieviešu aizstāvēm – un kuras vārdā ir ietilpināts arī Jaunavas Marijas vārds īpatā latviskā veidā. Šis sinkrētisms ir tagad beidzamajos pētījumos pavisam skaidri parādīts, ka sākotnēji nekādas dievietes Māras nav bijis, ka šeit ir tā ļoti raksturīgā reliģiskā saplūšana, kad pagāniskais moments ar kvazikristīgo tiek salikti un savienoti kopā. Mums nav nekāda iemesla vienu kristīgu dievnamu pārdēvēt tādā apšaubāmas, puskristīgas, puspagāniskas personības vārdā. Tas ir atkal tāds jūsmojuma vai jūsmības moments, kas grib mūsu reliģiskos vai kvazireliģiskos elementus izbīdīt kaut kādā veidā tādā priekšplānā kā būtiskus un svarīgus, un arī vērā ņemamus un mantojamus tālāk. Tātad, šai baznīcai – Doma baznīcai – arī ir savs nosaukums. Tāpat šis Marijas vārds ir arī Alūksnes, Burtnieku, Gaujienas, Umurgas, Mazsalacas un vēl citām baznīcām. Svētajai Annai veltītas Doles, Ērģemes, Palsmanes, Piņķu, Kuldīgas, Krimuldas, Limbažu, Suntažu baznīcas. Svētajam Andrejam – Madlienas un Salacgrīvas baznīcas. Svētajam Bērtulim veltītas Carnikavas, Rūjienas, Siguldas, Salas baznīcas.
Un svētajam Jurim, ordeņa patronam, veltīta Rīgā vecā ordeņa baznīca, kuras mūri vēl tagad ir, bet pārvērsti par kaut kādu, nezinu, kādu kultūras iestādi; arī Salaspils baznīca.
Svētajam Jēkabam – Rīgā lauku draudzes baznīca.
Svētajam Jānim Kristītājam veltītas Rīgā dominikāņu baznīca; Cēsu, Lēdurgas, Trikātas, Valkas baznīcas.
Svētajai Katrīnai – Rīgā franciskāņu bijušā klostera baznīca, Viļķenes, Nītaures, Kuldīgas baznīcas.
Erceņģelim Miķelim – Baldones, Alsungas baznīcas.
Svētajam Nikolajam – Piņķu, tāpat arī klostera baznīca Daugavgrīvā.
Svētajam Pēterim – Rīgas pilsētas patronam pilsētnieku baznīca, Ādažu, Jēkabpils baznīcas.
Svētajam Pāvilam – Kokneses baznīca.
Svētajam Sīmanim – Valmieras, Mālpils baznīcas.
Katoļu baznīcas kults, liekas, visumā kārtīgi izpildīts.

Draudzes par saviem baznīckungiem un viņu dzīvesveidu daudzreiz tika ievākušas smagas apsūdzības par neatļauto, tā saukto konkubinātu, viņu bezlaulības stāvokli pārkāpjot. Tad arī sūdzības par vietējo valodu neprašanu. Sprediķošana kādreiz notika ar mūku palīdzību. Mūki, kas dzīvoja šeit savos atsevišķajos klosteros, īpaši franciskāņi un dominikāņi, vienmēr bija pazīstami arī kā sprediķotāji mūki, bez tam arī kā tādi ļaudis, kas vairāk palika kontaktā ar iedzīvotājiem un, protams, bija apguvuši vietējās valodas.