Šajā situācijā izveidojās vietējās varas politiskā mentalitāte ar tai raksturīgo konsekvento norobežošanos no lielās, pakļautās tautas masas, uzturot gadu simtiem cauri striktu aparteīdu.
Jā, šo vārdu drīkstam attiecināt un lietot arī mūsu vēsturē, lai gan esam to iemācījušies tikai nesen, domājot par Dienvidāfrikas apstākļiem, kur līdz beidzamam laikam tā sauktais melnais cilvēks nemaz netika uzlūkots par cilvēku. Patiesību sakot, stāvoklis līdz ar vietējo cilšu pakļaušanu bija izveidojies arī šeit Latvijā un Igaunijā, un pakļautajās zemēs šeit pakļāvēji bija tikai plāna virskārta pāri zemajai, nospiestajai, praktiski beztiesīgajai, varētu sacīt, pavisam anonīmajai zemnieku kārtai. Raksturīgi tas, ka šinī laikā nekādi tautas apzīmējumi netika lietoti – ne igauņu, ne latviešu. Ja vēl iepriekšējās cīņās tas tā bija, tad nu sadalītajā zemē, kur bija cīņas par zemes turēšanu, piebiedrojās vēl nākošās cīņas, kad bruņinieki, kuriem bija dotas tikai lēņu tiesības, meklēja šīs lietas vēlāk pārvērst par īpašuma tiesībām uz apvidiem, kas viņiem bija piešķirti. Un ar to saistījās arī zemnieku kārtas pakļautība vietējai varai, vietējai pārvaldei, vietējam kungam. Šauras lokālās un šķiriskās intereses, savstarpējā sacensība bez apvienojošās valstiskās domas padarīja šo virskārtu allaž labprātīgu pakļauties jebkurai varai no ārpuses, kura tikai garantēja tās kārtas interešu un privilēģiju saglabāšanu. Tā tas bija gadu simtiem cauri.
Kas bija noticis ar tā sauktiem nomierinātajiem? No vēstures skatuves tie bija nobīdīti. Vācu chistoriogrāfija tikai retumis ieminas par tiem sakarā ar nemieriem vai pāvesta bullām ordenim, bīskapiem, saviem legātiem. Citādi, šķiet, šo tautu it kā nemaz nebūtu. Sākotnēji taču pamatā bija doma par šo tautu kristianizāciju. Tāda rupjos, vispārējos vilcienos bija notikusi ar līgumiem un tāpat ar militārās varas palīdzību. Arī tās katastrofas, kas bija notikušas ar zemgaļu izceļošanu, bija novājinājušas šīs vietējās, nomierinātās ciltis.
Latviešu un lībiešu apdzīvotajā teritorijā iedzīvotāji – šī zemnieku kārta – bija padota, pakļauta četriem valdniekiem, respektīvi, četriem zemes kungiem. Pirmais zemes kungs bija Rīgas archibīskaps. Tad savas ekspansijas paplašinātājs vienmēr bija arī 1202. gadā dibinātais ordenis, gan sākumā pakļauts bīskapam, vēlāk – neatkarīgs no viņiem. Tad – samērā lielās Igaunijas Tērbatas bīskapijā bija iesaistīti arī daži latviešu novadi. Un bez tam bija mazs, neliels novads, kura pakļautība bija Kurzemes bīskapam.
