Līdz ar šiem notikumiem – ar iekaroto, pakļauto zemju sadalīšanu un iekarošanu, ko vācu vēsturnieki apzīmē par zemes nomierināšanu, protams, vietējās Baltijas tautas bija ārēji nomierinātas, vietējie nemieri un sacelšanās, pat lielā igauņu sacelšanās (1343–1345) vairs neko nespēja izmainīt šinī stāvoklī.
Nomierināšanās tomēr nenāca. Sākās cita veida nemiers. Tas iezīmējās jau bīskapa Alberta laikā: sākās cīņas ordeņa un bīskapa, vēlāk archibīskapa, starpā varas un iekarojumu dēļ, kas gandrīz nepārtraukti ilga visus trīs katoļu laikmeta gadusimtus un kas arī veicināja pašas Livonijas sabrukumu. Raksturīgi ir tas, ka agrāko cilšu nesaticības vietā, kas radīja šo nedrošību un vienmēr arī atklātumu pret uzbrucējiem no ārpuses, tagad šī nedrošība bija kļuvusi stabila un konstanta tanī pastāvīgajā kontraversē, kāda bija starp ordeni un starp bīskapu, respektīvi, archibīskapu un bīskapiem.
Arvien vairāk šinīs cīņās par varu un iespaidu iesaistījās arī citi dalībnieki: domkapituli, lēņu kungi, pilsētas. Viss šis laikmets bija – bellum omnium contra omnes – visu karš pret visiem. Īsti kari. Iekarojumu un ieguvumu sadalīšana un pārvaldīšana sagādāja tā sauktiem “laimīgajiem” mantiniekiem rūpes, nepārtrauktas cīņas, zaudējumus, savstarpēju neuzticību un naidu.
