3. lekcija
1992. gada 21. septembris
Bīskapa Alberta attiecības ar kaimiņiem
Jaunajā situācijā, kas bija radusies ar Rīgas dibināšanu, ordeņa tapšanu un organizētajiem krusta kariem pret vietējiem iedzīvotājiem, aktuāla kļuva arī problēma par attiecībām ar austrumu kaimiņiem, pirmkārt, ar Polockas valsti, kuras pakļautībā atradās Jersikas un Kokneses valstiņas un Daugavas piekrastes lībieši – viss Daugavas labais krasts.
Tātad, vēlreiz kavējoties pie austrumu ietekmēm, Tālava bija šeit. Gaujas augštece un tāpat novadi līdz pat Burtnieku ezeram, kas chronikās vēl tiek saukts igauņu vārdā – Astigerwe (Astijärv, Astijärve), un tāpat Gaujiena, kādreizējā Atzele. Šis vārds saglabājies vācu ģeogrāfiskajos nosaukumos; vācieši sauca Gaujienu par Atzeli, kas patiesībā ir vecāks vārds nekā Gaujiena. Tālavas novadi bija nopostīti un jau krievu rokās saņemti. Polocka bija iepletusies tanī vietā, kura bija aiz Jersikas robežas, varbūt jau līdz pat Aiviekstei, katrā ziņā arī Koknese bija krievu varā. Un, protams, ka lībieši maksāja nodevas Polockai – līdz pat Salaspilij, tātad līdz pat Rīgai. Un atkal ļoti īpatā stāvoklī bija Kurzeme, Zemgale un sēļu zeme. Ne velti kurzemnieki savā īpašā lokālpatriotismā kādreiz dziedāja: “Kurzemīte, Dievzemīte, brīvas tautas auklētāja.” Nu jā, tai bija vairāk tādu brīvības momentu nekā Vidzemei.
Jau 1203. gadā notika pirmā sadursme ar Polocku. Polockas valdnieks iebruka lībiešu zemē, aplenca Ikšķili, Salaspili. Jersikieši uz Rīgu devās viņam vēl palīgā. Tomēr, kad lībji nomaksāja meslus, polockieši tomēr aizgāja. Galu galā arī viņiem svarīgs bija materiālais ieguvums. Viņus būtu uztraucis tas, ja Alberts kaut kādā veidā šiem lībiešiem būtu aizliedzis maksāt meslus. Tas notika drīz pēc tam, bet vēl tad tas nebija noticis.
Veselu gadu desmitu ilgstošo cīņu, kurās piedalījās Koknese, Jersika, Turaidas lībji, sēļi, leiši un Polocka, rezultātā Koknese un Jersika tika nopostītas un atzina bīskapa Alberta virsvaru. 1208. gadā bīskapa karaspēks ieņēma Sēlpili un pakļāva sēļus, kas līdz tam bija leišu atbalsta punkts iebrukumiem Livonijā. Sēļu centrs bija Sēlpilī, kas ir pie Daugavas nedaudz zemāk par tagadējo Jēkabpili. Kad mūsu draugi leiši gāja sirot vai nu uz Vidzemi, vai uz Igauniju, te bija tā kāpnīte, pa kuru viņi kāpa pāri Daugavai un tad devās tālāk. Nu, un viņiem jau, protams, gāja arī pretuzbrukumā, droši vien tādā pašā ceļā.
1212. gadā Jersikā Rīgas bīskaps Alberts ar Polockas valdnieku Vladimiru slēdza miera, draudzības un tirdzniecības līgumu, ar kuru Polocka atteicās no savām pretenzijām uz Rīgu un Latgali un atslēdz vācu tirgotājiem Daugavas tirdzniecības ceļu. Bīskapa Alberta pakļautībā nu bija abi Daugavas krasti.
Zemgaļu pieeja Daugavai nav skaidra. Liekas, ka viņi tomēr pie Daugavas nav piesniegušies, bet sēļi, protams, gandrīz līdz pat Salaspilij – otrajā krastā. Sēlija pieņēma misionārus, deva ķīlniekus, apņēmās pieņemt kristīgo ticību un 1218. gadā dabūja savu bīskapu, kas drīz tika apvienots ar Zemgales bīskapiju.
