3. lekcija
1992. gada 21. septembris
Rīgas un ordeņa dibināšanas nozīme
Šiem diviem pirmajiem, lielajiem pasākumiem – Rīgas dibināšanai un ordeņa dibināšanai – bija ļoti liela izšķīrēja nozīme ne tikai bīskapa Alberta darbībā un viņa mērķu sasniegšanā, tam pienācās izšķīrēja nozīme visas mūsu tautas un Baltijas vēstures gaitā. Jā, pat zināmā mērā pasaules vēstures mērogā. Par šo ordeni mēs varam būt dažādās domās.
Protams, lūkojoties no latviešu un latviešu cilšu viedokļa, varam sacīt tikai to pašu, ko savā laikā lībieši sacīja bīskapam Bertoldam: viņš ir varaskārs un mantkārīgs, brutāls un nežēlīgs, un netaisns savās cīņās, bradādams pāri šīs iekarotās un iekarojamās zemes ciltīm, cilvēkiem un viņu interesēm.
Tomēr vienā ziņā mēs esam kaut kādu pateicību parādā arī šim ordenim. Ordenis, pieaugot savā spēkā, izveidoja Baltijas ģeogrāfiju uz vairākiem gadu simteņiem, ieskaitot vēl šo laiku. Ordeņa varā nāca igauņu zemes un latviešu zemes. Mēs runājām par prūšu zemēm, kuras bija pakļautas tiešajam Vācu jeb Teitoņu ordeņa iespaidam. Ordenis cīnījās ne tikai uz iekšpusi ar nepakļautajām un nekristianizētajām ciltīm, bet izveidoja arī valni pret austrumiem, jo austrumu ekspansija joprojām bija ļoti spēcīga. 1240. gadā ordenis taisīja lielu sitienu pret Pleskavu, ieņēma un divus gadus noturēja Pleskavu. Tāpat ordenis taisīja vienu atsitienu pret Novgorodu. Kādu laiku tas turēja savā varā pat ingru zemes daļu. Šeit Kaporijā uzcēla cietoksni, kur bija izveidota pat viena bīskapija. Tātad šeit ordeņa darbība ar savām pilīm pret Vitebsku, pret Polockas zemēm sakrita ar latviešu un igauņu etnogrāfiskajām robežām. Šīs latviešu un igauņu etnogrāfiskās robežas arī kļuva par ordeņa varas jeb ordeņa valsts, gandrīz varētu sacīt, robežām un tika noturētas līdz Livonijas sabrukumam. Un arī tad, kad XVI gs. iestājās Livonijas sabrukums, arī tad, kad Livonija tika sadalīta un kad vēlāk to pārstaigāja un ieguva savā varā Krievija, arī tad šī robeža, kas kādreiz bija izveidota kā militārā robeža, – šī robeža kā kulturālā robeža palika nemainīta. Arī pēc tādiem, jāsaka, Pospolītijas iebrukumiem un pakļautības mēģinājumiem, kādi norisinājās no 1629. gada līdz Pirmajam pasaules karam un kuri atkārtojās tagad – XX gs. vidū, kad šī pakļautība un mērķtiecīgā anihilācija, tas ir, mērķtiecīgā iznīcināšana tiklab nacionālā, kā kulturālā ziņā, neraugoties uz pilnā mērā neaizsargātību pret šīs agresijas spēku, – šī robeža nav zudusi. Un, lai gan mēs tagad, kā paši sakām, ieejam Eiropā un izskatāmies tanī Eiropā īsti noskranduši, tomēr tā Eiropa no šejienes vēl nav zudusi. Robeža starp Austrumu un Rietumu kultūrām. Robeža starp Austrumu baznīcu un Rietumu baznīcu. Ko būtu varējis nozīmēt šis robežas trūkums, jūs varat iedomāties. Notikumi, kas norisinājās latviešu un igauņu zemē vēl īsi pirms Meinharda ienākšanas, jau rādīja, uz ko lietas tēmē. Pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies tad, kad nedaudz pakavēsimies pie kādas ievērojamas, izcilas personības mūsu vēsturē. Un tas ir lībju ķēniņš vai virsaitis Kaups, kas ļoti drūmajā politiskajā un militārajā situācijā mēģināja izrauties no tiem žņaugiem, kādi nāca arī pār viņa zemi, kad Tālava un Jersika, un visa Daugavas lejastece bija krievu ziņā.
Varam sacīt, ka šajā ziņā ordenis ir veidojis arī kādus pasaules vēstures notikumus un radījis situāciju, kas tagad skatāma kā viena ģeogrāfiskā konstante.
Ar ļoti labi izraudzīto vietu jaunceļamajai pilsētai Rīgai jau no paša sākuma pienācās metropoles loma, ap kuru centrējās un veidojās tiklab garīgā, kā arī saimnieciskā, politiskā dzīve. Un tāpat tapa arī pirmais politiskais un administratīvais veidojums, pirmie valstiskā veidojuma sākumi. Neapšaubāma bija arī garīgās metropoles loma, kuras iespaids izšķirīgi ietekmēja visas apkārtējās ciltis.
Tāpat ordenis, neskatoties uz visām savām negatīvajām īpašībām, neapšaubāmi bija tas, kas izveidoja šo jauno stāvokli, kas bija ne tikai jaunais stāvoklis mūsu zemei, bet arī jaunais stāvoklis visai Eiropai.
