1202. gada ziemā, kad bīskaps Alberts vervēja krusta karotājus Vācijā, Turaidas Teodorichs saziņā ar bīskapu Albertu nodibināja garīgu bruņinieku ordeni – Fratres Militiae Christi – Kristus cīnītāju brālība – Kristus cīnītāju brāļi vai brālība (Kristus karapulku brāļi – L.Adamovičs). Šim ordenim, kas bija dibināts pēc Palestīnas Templiešu ordeņa parauga, bija arī dots templiešu statūts. Atšķirībā no templiešiem Fratres Militiae Christi – vēlāk saukti par zobenbrāļiem vai Zobenbrāļu ordeni – laicīgajās un garīgajās lietās nebija pakļauts pāvestam, bet Rīgas bīskapam. Šeit bija viena ļoti būtiska atšķirība no pārējiem ordeņiem. Pirms krusta kariem, bet arī līdztekus krusta kariem bija dibināti trīs šādi ordeņi.
X gs. noslēgumā un XI gs. Palestīnā bija izveidojušies trīs spēcīgi ordeņi. Pirmais bija tapis tā sauktais Hospitāliešu ordenis vai joannīti, vēlāk pazīstami arī kā maltieši pēc tās vietas, kur viņi novietojās pēc Palestīnas zaudēšanas. Viņu pirmais uzdevums bija apsargāt svētceļniekus, kuri devās no Eiropas uz Svēto Zemi, jo bija jāceļo cauri muhamedāņu apdzīvotiem apgabaliem. Pastāvēja, bez šaubām, kaut kādi nolīgumi, ka svētceļniekus muhamedāņi laida cauri, bet tajā pašā laikā ceļotāji joprojām bija briesmās un arī uzbrukumos. Tāpat arī bija uzdevums slimnieku kopšana.Joannītu ordenis jau arī tapa kā Hospitāliešu vai Slimnīcasordenis, kā slimnieku kopēju ordenis, mazāk kā karotājs.
Nākošie bija tā sauktie templieši – Templiešu ordenis, kas savu nosaukumu bija ieguvis no novietnes kādreizējā Tempļa laukuma tuvumā, tas bija izteikti militārs ordenis, galvenokārt no franču bruņniecības. Hospitālieši – tie bija itāļu bruņinieki. Franču ordenis pēc Palestīnas zaudēšanas, kad to atguva muhamedāņi, pārcēlās uz Eiropu.
Un beidzamais bija Teitoņu jeb Vācu ordenis, kas pēdējais izveidojās Palestīnas teritorijā un kur tas varēja palikt tikai īsu brīdi, jo, kad Palestīna bija zaudēta, tad arī Teitoņu vai Vācu ordenis pārcēlās uz Eiropu, vispirms uz Venēciju, bet vēlāk - 1230. gadā šis Vācu ordenis pārcēlās uz Polijas novadu, Polijas varā esošo prūšu novadu – uz Kulmas zemi. Mūs Vācu ordenis interesē tāpēc, ka tas ienāca arī mūsu vēsturē.
Lai tā lieta būtu nedaudz skaidrāka, ievērojiet šo zemi, kura te nav parādīta savās īstajās robežās, – šī nelaimīgā mūsu brālīgo senču zeme, kas tagad ir salauzta gabalu gabalos. Tā bija gar Vislas teci un sniedzas vēl uz augšu līdz Lietuvas robežai, agrāk arī līdz Klaipēdai. Šī vieta, ko krievi sauc par Kaļiņingradas apgabalu, patiesību sakot, ir Austrumprūsijas ziemeļdaļa; Austrumprūsijas dienviddaļa un Austrumprūsijas rietumi tagad ir Polijas pakļautībā. Polija te bija veidojusies atkal kā viena nacionāla zeme. Šeit bija tā sauktā Mazovija, Polijas centrs - varbūt vairs ne gluži sākotnējais - centrs ir citur, bet šeit bija izveidojusies Mazovijas firsta zeme. Šeit ir raksturīgais Vislas līkums, no kura tad uz augšu sniedzās prūšu zeme. Mazovijas firsts, nespēdams tikt galā ar prūšiem, kas bija ļoti kareivīgi un spaidīja poļus itin spēcīgi un bija neuzvarami, – nevarēdams ar viņiem tikt galā, aicināja palīgā Vācu ordeni, kas bija apmeties Venēcijā un kurš stāvēja bez darba, tā sakot, - kam ieroči rūsē. Aicināja palīgā pret kareivīgajiem prūšiem un piešķīra (Ņemiet to vērā, šeit mēs atkal sastapsimies ar vēstures pasaciņām un leģendām!) viņiem šo Kulmas novadu par īpašumu un uzdāvināja viņiem visu Prūsiju. Kad poļi visā savā vēsturē vēl tagad runā niknu valodu par Vācu ordeni, kas viņiem bija lielais ienaidnieks, kurš apdraudēja poļu zemes un kurš galu galā arī pakļāva poļu zemes un iespaidoja tālāko Polijas atkarību un apdraudētību no Vācijas, tad viņi aizmirst vienu lietu, kaVācu ordeni Mazovijas firsts Konrāds IV aicināja. Vācu ordenis neiebruka Polijā. Mazovijas hercogs aicināja, ielūdza, uzdāvināja vienu novadu un uzdāvināja arī visu Austrumprūsiju tam klāt! Un Vācu ordenis iesāka sistemātisku Prūsijas sagraušanu. Protams, arī ordenis reiz tika novests līdz katastrofai. Ar laiku šeit izveidojās ordeņa valsts – Vācu ordeņa valsts. Šī Vācu ordeņa valsts bija nozīmīga, kad nodibinājās Livonijas ordenis – ceturtais ordenis no šiem karotājiem bruņiniekiem - mūki bruņinieki, mūki karotāji – arī tā viņus var saukt. Šie iepriekš pieminētie trīs bija padoti tieši pāvestam, bet ceturtais - Rīgā dibinātais ordenis, pēc būtības pilnīgi analogs šiem Palestīnas ordeņiem – bija padots Rīgas bīskapam, vēlāk Rīgas archibīskapam. Tas atkal bija unikāls stāvoklis, un tam vēsturiski bijusi liela nozīme mūsu tautas likteņos.
Zobenbrāļu ordenis – Kristus karotāju brālība - šeit jau bija ieguvis lielus zemes gabalus, jo pēc nolīguma ar bīskapu no visām iekarotajām zemēm ordenis saņēma vienu trešo daļu, pāvestam nāca divas trešās daļas, tomēr cīņās, kuras izraisījās ordenim sadursmē ar latviešiem, zemgaļiem, kuršiem un arī pa daļai lietuviešiem, – cīņās pie Saules – Zobenbrāļu ordenis tika sakauts un iznīcināts tā, ka bija palikuši tikai divi brāļi, un tie lūdza pāvestu, lai viņus uzņem Teitoņu ordenī – Vācu ordenī.
Tā ar 1236.,1237. gadu izveidojās jauns stāvoklis, kad šīs teritorijas tika iekļautas ordeņa valstī. Pa starpām atradās bīskapa teritorijas, bet šeit izveidojās liela ordeņa valsts, kas sniedzās no Aizvislas līdz Rēvelei pie Somu līča. Ordenim piederēja apgabali arī Pomerānijā un tad sniedzās pāri, Lietuvu neieskaitot, sniedzās pāri uz Kurzemi, Vidzemi un Igauniju. Tā sauktais bijušais Rīgas ordenis tur bija iekļauts, bet Livonijā esošā daļa tika saukta par Livonijas ordeni – Teitoņu ordeņa Livonijas zars.
Kā jūs zināt, ordeņa brāļi dod trīs parastos mūku solījumus - nabadzība, šķīstība, paklausība un ceturtais solījums ir cīņa pret neticīgajiem. Vēlāk Reformācijas laikā katoļu baznīcā izveidojās garīgais, var teikt, agresīvais militārais ordenis – jezuīti, kuriem tāpat bija četri solījumi. Parastie mūku solījumi: nabadzība, šķīstība, paklausība pāvestam un cīņa pret neticīgajiem un baznīcas ienaidniekiem. Tā kā šī ideja nekad katoļu baznīcu nav pametusi, ka pie ticības cilvēki ir jāpiespiež un jāpietur tad, kad viņi ir piespiesti.
Ordeņa stāvoklis šeit un tā padotība Rīgas bīskapam. Tas var radīt iespaidu, ka Rīgas bīskaps, vēlāk archibīskaps, bija ļoti varens vīrs: viņa rīcībā bija karaspēks, pie tam karaspēks, kas nedevās katru rudeni prom, bet kas šeit pastāvīgi bija uz vietas, kuru varēja izmantot, kurš varēja darboties nepārtraukti visu laiku. Tātad liela priekšrocība un varbūt liels ieguvums bīskapam Albertam.
Nolīgums dalīt iekarojumu. Šī zeme vairs netika uzskatīta par novadiem, šādiem vai tādiem, bet – iekarotās zemes, bīskapa teritorija, vēlāk arī cita bīskapa teritorijas un ordeņa teritorijas. No vienas trešdaļas vēlāk apvērsās lietas otrādi - sevišķi tas attiecās uz Igauniju un Vidzemes apvidiem -, ka ordenis paturēja sev divas trešdaļas, un bīskapam palika viena trešdaļa. Un beidzot notika tā, ka tas uzrīdāmais zvērs, kas bija bīskapa rīcībā, izspruka no maisa, kurā bīskaps to turēja, un uzmetās pašam bīskapam plecos. Un jau ar XIV gs. Rīgas archibīskapi īstenībā bija ordenim pakļautie, nemaz nerunājot par mazāko bīskapiju bīskapiem. Tādējādi ideja, ko savā laikā bija lolojis bīskaps Alberts, arī bija galīgi izirusi.
Ordeņa priekšgalā stāvēja brāļu vēlētais meistars jeb mestrs. Viņa sēdeklis bija Rīgā. Svarīgos gadījumos sanāca visu ordeņa brāļu kopsapulce – ordeņa kapituls. Karā mestrs bija visa karaspēka virspavēlnieks, bet organizētājs un mobilizētājs bija bīskaps. Tur parādījās viņa vara un viņa tiesības pār ordeni. Ordeņa brāļu skaits nebija liels, un tas arī ļoti mainījās. Brāļi krita kaujās, tāpēc ordeņa locekļu skaitu vienmēr papildināja ar iebraucējiem.
