3. lekcija
1992. gada 21. septembris

Kristianizācijas pasākumu apdraudējumi

Jaunie veidojumi un kristianizācijas pasākumi bija pastāvīgi apdraudēti no tuvākajiem un tālākajiem pretiniekiem. Tuvākos pretiniekus jau pietiekami skaidri redzējām. Mēs redzējām, kādā noskaņā bija, piemēram, lībieši pret Bertoldu un kā viņi deklarēja savu sapratni par šo svešinieku mēģinājumiem viņiem uzspiest kaut kādus līgumus, pieņemt kaut kādu ticību un maksāt kaut kādas nodevas. Protams, viņi aiz saviem saimnieciskajiem un politiskajiem apsvērumiem tam visam arī pretojās.

Bez tam bija arī ārējie apdraudējumi. Laiku pa laikam ārzemēs salīgtie karotāju pulki bija ļoti nepastāvīgs un ļoti nedrošs spēks, lai nodrošinātu kristīgās ticības rezultātus. Kas bija šie ārzemēs salīgtie krustneši? Tiešām, šeit atkal sastopamies ar tiem negarīgajiem momentiem, kas kādreiz tika ienesti un piesegti ar garīgo motīvu, bet patiesībā šo garīgo motīvu ļoti spēcīgi postīja. Viņi ieradās pavasarī un gāja savās kara klaušās nežēlīgi pret nepakļāvīgajām ciltīm svešā zemē cīnīdamies, kur nu katrreiz bija vajadzīgs. Viņiem ar pāvesta bullām vienmēr bija pasludināta visu grēku piedošana. Viņi varēja darīt, ko vien gribēja, jo grēku piedošana jau bija nodrošināta. Bez tam viņi drīkstēja laupīt, bet rudenī atgriezās apmierināti ar to, ka ir viskārtīgākie cilvēki pasaulē: ar piedotiem grēkiem un ar pilniem maisiem laupījumu. Pat tādam nolūkam, kādam viņi kalpoja, - pakļaut vai - kā viņi toreiz vēl gribēja sacīt – nomierināt šīs pretniecīgās ciltis, pat tādam nolūkam šis paņēmiens un šie darītāji ļoti maz līdzēja. Kad bija saņēmuši visu apsolīto algu un grēku piedošanu, viņi rudeņos ar savu laupījumu kuģoja atpakaļ, itin nemaz neieinteresēti vairs tālāk cīnīties par ticības izplatīšanu pie nekristīgajiem, bet atstādami jaunos pasākumus un panākumus neapsargātus pret vietējo cilšu un arī ārējiem uzbrukumiem.