3. lekcija
1992. gada 21. septembris
Bīskapa Alberta darbošanās mērķi
Bīskaps Alberts, arī lielais politiķis, stāvēja vienlaicīgi vairāku lielu problēmu priekšā. To arī atkārtoju vēlreiz. Neapšaubāmi, ka pats galvenais bija viņa tiešais bīskapa uzdevums – šejienes cilšu kristianizācijā, garīgās dzīves organizēšana un iekļaušana katoļu baznīcā. Noskaidrot un nokārtot savas attiecības ar Brēmenes archibīskapu, kuram bija pakļauts šis bīskaps un jaunā bīskapija un kuras sufragāns viņš bija. Tāpat bija svarīgi noskaidrot un precizēt savu atkarību pret pāvestu, kas vēlāk Albertam izrādījās visai svarīgs jautājums. Kā vēlāk redzēsim, – šī ļoti intensīvā spēle: bīskaps Alberts, archibīskaps Hartvigs un pāvests Innocents, pa starpām nedaudz arī Vācijas ķeizars. Noskaidrot un nokārtot jautājumu par jauniegūtajām zemēm un to pārvaldīšanas veidu un stāvokli pret Vācu Nācijas Svētās Romas Valsti. Un noskaidrot attiecības ar apkārtējiem kaimiņiem, kaimiņu valstīm un tautām. Vispirms ar Baltijas vēl nepakļautajām, neatkarīgajām, pretniecīgajām ciltīm: sēļiem, zemgaļiem, kuršiem, igauņiem, ar Lietuvas valsti un lietuviešiem, ar Polockas, Pleskavas un Novgorodas valstīm, ar Skandināvijas valstīm. Viņš pēkšņi atradās vienā zemē un situācijā, kas līdz tam atradās kādā īpatā jau zināmā stabilitātē pret visām šīm dažādajām varām, bet arī šo dažādo varu ietekmēs un to spēku laukā vajadzēja orientēties un izvadīt cauri savu uzdevumu un savas idejas. Katrs no šiem uzdevumiem jau pats par sevi bija liels un sarežģīts. Tas prasīja vispusīgu un spēcīgu iedziļināšanos, gudrību, enerģiju – jo vairāk tādēļ, ka visi šie jautājumi bieži vienlaicīgi pārsedzās un līdz ar to lielā mērā arī sarežģīja pārredzamību un risināšanu.
Jau pirmais solis – lībiešu dižciltīgo gūsts, ķīlnieku saņemšana – rādīja enerģiju un mērķtiecību, ar kādu no paša sākuma jaunais bīskaps stājās pie sava uzdevuma, pāriedams no defensīvas, kādā atradās viņa priekšgājēji, ofensīvā. Tajā pašā 1200. gadā lībieši piespiedu kārtā dāvināja Albertam laukumu pie Rīgas upes pilsētas dibināšanai. Šī vieta – locus Rigae – Rīgas ciems nebija nekāda sveša, nepazīstama vieta. Šeit jau bija sena tirgoņu sastapšanās un preču apmaiņas vieta. Bīskaps Bertolds šī ciema tuvumā atstāja savus kuģus. Turpat tuvumā notika izšķirošā un viņam liktenīgā kauja.
Uz to pašu vietu arī Albertsdevās ar lībju vecajiem, kuri tika kristīti - Anno, Aso un citi. Te, Rīgas ciemā, saaicinājis lībju vecajus, viņš saņēma pieprasītos ķīlniekus. Šajā lībju ierādītajā vietā bīskaps Alberts lika pamatus jaunceļamai pilsētai Rīgai 1201. gadā, kad sākās pilsētas celšanas darbi.
Ap Rīgas izcelšanos, kā jūs zināt, ir daudz vēl neskaidru jautājumu un pieņēmumu. Vecu vecā vēstures tradīcija – vācu tradīcija – mēdz lietas uzskatīt tā, ka patiesībā nebija nekas - pilnīgi tukša vieta, un šinī tukšajā vietā, kas izrādījās visādā veidā piemērota un ērta, bīskaps Alberts pēkšņi iedomājās uzcelt pilsētu. Tas ir tā. Arī šādā izskaidrojumā jau slēpjas kāda interpretācija. Proti, interpretācija, kas pastiprina vācu chistoriogrāfijas agrākos uzskatus, ka šī zeme vispār bija dziļas mežonības un pilnīgas anonimitātes vieta, kura pasaulē nemaz nebija pazīstama, un, lūk, šie vācu kultūras un ticības nesēji to atslēdza un sāka visu no nulles. Arī šāda pilsētas dibināšana tur notikusi. Šis pieņēmums jau sen ir izgaisis.
Šī locus Rigae –Rīgas vieta bija kaut kas ļoti stabils. Jau izrakumi ir pierādījuši ciemu atliekas, pie tam tur – tagadējās Rīgas teritorijā – ir bijuši vairāki šādi ciemi. Ir lielā mērā izpētīta arī vieta, kur varēja atrasties pati Rīgas osta – Rīdzenes upes ietekā un grīvā – un ir bijušas, bez šaubām, arī citas celtnes. Tur, kur notika tirgošanās, tā nevarēja notikt, kā mums tagad uz ielām: viens noliek galdiņu, saliek tur visādas mantiņas un pārdod tās. Tā jau kādreiz arī vecos laikos kaut kur notika, bet, kad tirgoņi ieradās uz vairākiem mēnešiem vai tirgoņi nāca un gāja, kaut kādas patvertnes vietas tomēr bija. Tām vajadzēja būt. Kā minēju pagājušo reizi, izrakumos Alberta laukumā zem visiem koka seguma uzslāņojumiem bija redzams, kas varēja būt kādas celtnes pamatos. Tātad ir bijušas arī tādas celtnes. Ko darīja bīskaps Alberts, – tas bija tikai jau eksistējošās ļaužu nometne, zināmā mērā, centra pacelšana par pilsētu ar nepieciešamām celtnēm, kas ir vajadzīgas pārvaldei un visādām citām lietām, arī baznīcu celšana, arī vietas nocietināšana un pilsētas statūta došana šai vietai. Tiktāl varētu sacīt: bīskaps Alberts ir nostiprinājis un arī juridiski pamatojis šīs jau tapušās nometnes vietu. Tas bija ārkārtīgi liels un svarīgs darbs.
1202. gadā ieradās mūrnieki, kurus Vācijā savervēja bīskapa Alberta brālis Egelberts (Engelberts). Pilsētas vieta bija izvēlēta ļoti izdevīgā vietā, līdzīgi Lībekai – pie upītes un lielās upes ietekas jūrā, kas vienlaikus deva ļoti ērtu iespēju satiksmei un arī lielu nosargāšanas iespēju. Un tā Rīga jau no paša dibinājuma momenta tūdaļ izveidojās par centru, par metropoli, ap kuru pārējie novadi satecēja kopā, tāpat kā tās trīs lielās upes, kas, no dažādiem novadiem nākdamas, turpat Rīgas tuvumā satecēja jūrā. Tur bija kaut kas reizē simbolisks un arī kaut kas ļoti konkrēts. Rīgai bija jātop par metropoli. Un tāda tā arī kļuva.
Uz šo pilsētu Rīgu bīskaps Alberts jau 1201. gadā pārcēla savu sēdekli un tāpat arī domkapitulu no Ikšķiles, kas bija tālu no jūras un satiksmei neērtā vietā aiz Daugavas krācēm, kuras tomēr bija par lielu traucējumu kuģošanai. Rīgā cēla arī pirmo katedrāli. Tā vēl bija koka celtne, kura pēc 1215. gada ugunsgrēka tika celta no jauna jau kā mūra celtne – vietā, kas bija izraudzīta un izvēlēta jau 1211. gadā. Šo Doma uzcelšanas vietu, kas toreiz atradās vēl ārpilsētā, tad arī pievienoja pilsētai.
Doma baznīca tika celta un veltīta Jaunavai Marijai kā zemes patronesei. Kā tapa šis patronāts, par tām lietām runāsim nedaudz vēlāk, kad mums būs jārunā par pāvesta attiecību pret šo zemi –Assumptionis beate Virginis Maria.
Regulārkleriķi – ne pasaulīgie kleriķi – bija kapitula locekļi ar vēl Meinharda laikā noteikto Svētā Augustīna ordeņa statūtu un arī melno tērpu, bet 1210. gadā bīskaps Alberts domkapitulam piešķīra premonstratiešu (premonstriešu) statūtu un baltu tērpu.
Domkapitula statūtu mainīja vairākkārt: XIII / XIV gadusimtā tas atkal bija augustīniešu, tad Vācu ordeņa, 1425. gadā – atkal augustīniešu, no 1452. g. līdz Reformācijai – domkungu kanoniķu – augstāko garīdznieku kolēģija pie bīskapa vai archibīskapa. Šis domkapituls – kolēģija pie bīskapa vai archibīskapa baznīcas ar mūku dzīvei līdzīgu iekārtu un kopdzīvi (Viņiem bija tiesības iegūt arī privātīpašumu.) – domkapituls kā bīskapa Senāts sapulcējās ik dienas, lai pārspriestu svarīgās lietas. Sapulces laikā lasīja arī kādu Svēto Rakstu nodaļu - kapiteli; no šī nodaļas lasījuma ir cēlies ”kapitula” nosaukums. Jauno domkapitulu vairs nedēvēja par Livonijas, bet par Rīgas bīskapiju un Rīgas bīskapijas domkapitulu – (Episcopatus Livoniensis vietā Episcopatus Rigensis).
Tāpat bija ar Albertu: Alberts bija tikai Rīgas bīskaps. Jau šinī apstāklī iezīmējās pāvesta īpašā politika un viņa nodomi Baltijā. Alberta centieni bija valdīt pār visu Livoniju, tātad tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā dzīvojošām ciltīm, un viņa ideja bija, ka pāvests paceltu Rīgas bīskapiju vai Livonijas bīskapiju, kā tas bija sākotnēji, par archibīskapiju, respektīvi, par īpašu baznīcas provinci.
Saprotiet šajos nosaukumos vienu zināmu starpību: Livonijas bīskaps un Rīgas bīskaps. Livonija bija viss apvidus no Narvas līdz Ventai – latviešu, igauņu zemes. Lūk, Livonijas bīskapam, kas rezidēja Rīgā, tas nozīmēja savā dīglī turēt šo provinci, kurā ietilpst arī nākošās iespējamās bīskapijas šajā teritorijā. Pāvests Albertam atļāva tikai Rīgas bīskapa titulu. Tas nozīmēja, ka no visas Livonijas teritorijas tikai kāda teritorija ap Rīgu bija viņa garīgajā jurisdikcijā.
Šeit jau iezīmējās cīņas moments. Pāvesta doma bija cita: pāvests gribēja paturēt šīs jaunatgrieztās un vēl atgriežamās zemes savā tiešajā protektorātā. Organizēt tās tā, kā ir organizēts ap Romu, tā sakot, Patrimonium Petri, tas ir, Pētera daļa vai Pētera iecirknis, – tā šeit organizēt Jaunavas Marijas iecirkni – Patrimonium beate Virginis Maria. Palestīna bija Pestītāja zemē. Šeit atkal būtu bijuši sadalījumi – Pētera un Marijas zeme utt. Un šejienes bīskapi, ja arī kāds no viņiem būtu archibīskaps, būtu jurisdikcijā padoti tieši pāvestam. Protams, lūkojoties no bīskapa Alberta viedokļa, tas viņam bija neizdevīgi, tas gāja pret viņa godkāri, pret viņa dažā ziņā varbūt arī pareizo plānu, lai viss šeit sakļautos ap Rīgu.
No otras puses, tagad iedomāsimies tādu stāvokli, ja pāvestam būtu izdevies šo ideju īstenot, ka Alberts paliktu Rīgas bīskaps, viņam vēl piebiedrotos citi bīskapi, bet šī zeme būtu pāvesta teritorija. Pāvesta teritorija, protams, tiktu pārvaldīta arī laicīgā veidā. Varbūt tie varēja būt arī bīskapi, kuri reizē būtu arī laicīgie valdnieki, bet varbūt tie būtu bijuši laicīgie valdnieki, kas būtu nākuši no šejienes. Viens no pāvesta politikas veidiem bija iedzimto virsaišus, pakļaujot savai jurisdikcijai – garīgai un arī politiskai, šos cilšu virsaišus kādreiz pacelt par pāvestam pakļautajiem hercogiem vai firstiem. Zīmes uz to mums ir skaidras, par tām mazliet vēlāk runāsim, ka pāvests tiešām jau šādus soļus bija sācis spert. Rezultātā šeit būtu varējusi izveidoties viena kompakta teritorija pāvesta garīgā un arī laicīgā pārziņā, kuras valdnieki būtu mūsu pašu zemes cilšu virsaiši. Būtu izveidojušās, piemēram, Vidzemes vai Latgales hercogiste, Zemgales hercogiste vai Sēlijas hercogiste, vai Kurzemes hercogiste, un līdz ar to vācu iespaids būtu ļoti mazināts, ja arī ne izdzēsts. Viņiem nebūtu ilgstošās noteikšanas pār šīs zemes likteņiem. Mēs varētu būt zināmā mērā tāda kā vietējo – latviešu un igauņu – zemju federācija. Tas bija pāvesta nodoms, tomēr gan bīskapa Alberta, gan arī Brēmenes archibīskapa intereses bija tam pretī, un ap šo jautājumu jau pašā sākumā iedegās sīksta cīkstēšanās, ko mēs redzēsim tālākajā secībā. Šajā situācijā ārējās varas jautājums bija visai aktuāls.
