3. lekcija
1992. gada 21. septembris

Bīskaps Alberts

Tagad piegriežamies bīskapam Albertam un redzam, ka bīskapa Alberta rīcība bija pavisam citāda. Viņā tūlīt redzam politiķi, lielas enerģijas cilvēku. Viņš ieradās ar jau organizētu karaspēku, piestāja Daugavas grīvā un tūdaļ piedzīvoja to pašu, ko piedzīvoja Meinhards. Meinhards sākotnēji vēl tā, bet, ko piedzīvoja Bertolds: tūlīt lībieši viņu aplenca un jau apdraudēja pie dzīvības. Viņš dabūja no Salaspils bēgt uz Ikšķili un tur tad saaicināt lībiešu vecajus. Un, kā jau jūs to dzirdējāt, neprasīdams un neuzstādīdams nekādas iepriekšējās prasības, viņš sanāksmē tad uzstāda šo ultimātu: dodiet šurp ķīlniekus. Krustneši, protams, pēc šī uzbrukuma atkal darīja savus postījumus, tāpēc lībieši bija pakļāvīgi un baiļu pilni. Bīdamies, ka viņus neaizved uz Vāciju, jo Alberts bija licis viņus internēt kādā no telpām tanī pašā Rīgas vietā, tātad kaut kur Rīgā, bīdamies, ka viņus visu baru neaizved uz Vāciju, viņi tos trīsdesmit jaunekļus vai zēnus bīskapam bija nodevuši. Apmēram trīsdesmit - chronists saka. Bīskaps bija ļoti iepriecināts, sēdās kuģī un brauca uz kādu neilgu laiku atpakaļ uz Vāciju.

Kas notika ar šiem zēniem, ar šiem jaunekļiem, tālāk chronika to nestāsta. Mūsu domas un secinājumi var iet visādos virzienos. Iespējams, ka no viņiem ir kādi nākuši atpakaļ jau kā sagatavoti katoļu priesteri. Iespējams, ka viena daļa ir gluži vienkārši palikusi Vācijā, jo arī toreizējās ārzemes, arī toreizējā Eiropa fascinēja šos primitīvos dzīves apstākļos un primitīvā kultūrā dzīvojušos cilvēkus. Tā kā nebija brīnums, ka viņi palika arī uz neatgriešanos. Nav domājams, ka viņiem noticis kaut kas ļauns, bet gluži vienkārši viņi, iemācīdamies valodu, iepazīdami rakstus un rakstīšanas iespēju, ar to pašu jau gluži dabīgi bija atraisījušies no tautas, kurai šīs kultūras lietas bija svešas.