3. lekcija
1992. gada 21. septembris

Atskats par bīskapu Bertoldu

 

Šodien turpināsim apskatu par bīskapa Alberta darbošanās laiku, bet vēl mazs atskats uz vienu lietu, ko bijām jau daļēji apskatījuši, tomēr būtu dažā ziņā vērtīgi, ja mēs vēl pakavētos pie bīskapa Bertolda, pie personības, kas mūsu vēsturē it kā pazibēja un ātri izzuda. Kā jūs redzat pēc datiem, viņa darbības laiks bija no 1196. līdz 1198. gadam.

Vēl nedaudz pie viņa biogrāfijas, bet arī pie īsā laika, ko viņš te pavadījis, raksturīgajām iezīmēm. Kāpēc iezīmes ir tik raksturīgas – to varbūt apskata noslēgumā varēsim saprast. Atkārtoju un atgādinu, ka Bertolds bija no Lokumas cisterciešu klostera, kur viņš 1194. gadā bija kļuvis par klostera abatu. Tas jau ir liels amats - klostera priekšnieks. Brēmenes archibīskapa Hartviga II 1196. gadā iesvētīts par Meinharda pēcteci Ikšķiles bīskapu. Liekas, ka viņš bijis Livonijā jau bīskapa Meinharda laikā un iepazinies ar šejienes apstākļiem. Viņš bija citāda rakstura vīrs nekā viņa priekšgājējs un tāpat arī viņa pēctecis: Bertoldam trūka Meinharda pacietības un lēnprātības, tāpat arī Alberta politisko spēju un enerģijas. Ieradies pirmoreiz 1196. gadā, domāja, ka jau viņa ierašanās vien būs pamudinājums lībiešiem uz kristīgās ticības pieņemšanu, jo no lībiešiem, neraugoties uz to, ar cik daudz sarūgtinājumiem un pat dzīvības draudiem viņam bija bijis jāsastopas, Meinhards mirstot bija dabūjis solījumu, ka vietā lībieši pieņemšot jaunu bīskapu. Bertolds atgādinājis, ka viņš ir nācis lībiešu aicināts un kā Meinharda darba turpinātājs, apdāvinājis un pamielojis saaicinātos kristītos un arī nekristītos, bet jau pie kādas kapsētas iesvētīšanas Dolē lībieši savā starpā diskutējuši: vai viņu sadedzināt baznīcā, vai nosist, vai noslīcināt Daugavā. Briesmīgas lietas!

Tomēr mums mazliet jāieskatās arī lībiešu domu gājienos un lietās, ko viņi sacīja Bertoldam. Viņi pārmeta Bertoldam, ka viņš ieradies nabadzības dēļ, tas ir, lai šeit iedzīvotos. Vēlākās apsūdzībās parādās vēl citi motīvi. Raksturīgs šis motīvs ir tajā ziņā, kas rāda pašu lībiešu dabu - viņi bija tirgotāji-spekulanti. Viņi dzīvoja tanī izdevīgajā vietā, kur nāca labi ienākumi no visiem caurbraucējiem, un nu ieradās vēl kāds, kas arī grib iedzīvoties, pārņemt šo zelta upīti, kas te, Daugavas krastos, tecēja. Nekādi reliģiskie motīvi. Mēs nevaram tādus ieraudzīt un pierādīt. Arī citādi mēs nesastopam, ka lībiešu pretestība kristīgai ticībai būtu reliģiskas dabas pretestība: nevēlēšanās pieņemt svešus dievus un cieša turēšanās pie saviem ticības dārgumiem.

Bertolds slepeni devās uz kuģiem un ceļoja atpakaļ uz Gotlandi un no turienes uz Saksiju, un sūdzējās kā archibīskapam Hartvigam, tā arī pāvestam un visai kristīgajai pasaulei par Livonijas baznīcu. Un šī lielā sūdzēšanās bija par iemeslu tam, ka pāvests atjaunoja jau savā laikā Meinhardam izdoto krusta karu bullu līdz ar atlaidēm visiem, kas uzņems krusta zīmi. Tikt apzīmētam ar krusta zīmi – tas nozīmēja iestāties krusta karotāju pulkā, krusta karotāju dienestā. To šķēpu, pēc kura Meinhards tikai vilcinādamies sniedzās, Bertolds satvēra ar drošu roku kā vienīgo iespējamo argumentu sarunās ar lībiešiem.

Sapulcinājis karotāju pulku no dažādām Eiropas zemēm, viņš ieradās Daugavas grīvā, kur, kuģus pametis, devās uz Salaspili un sūtīja uzaicinājumu pieņemt kristīgo ticību. Salaspils atradās Daugavas vidū uz salas, tātad zināmā mērā drošā vietā, pasargātā pret kādiem pēkšņiem uzbrukumiem. Ar krusta karotājiem nonācis Salaspilī, kas atrodas upes vidū, viņš izsūtīja sūtņus krastā apvaicāties, vai lībieši ir ar mieru pieņemt kristību un arī to turēt. Viņš uzstādīja tiešu prasību. Uz to lībieši skaļi paziņoja, ka viņi šo ticību nevēlas ne pieņemt, ne turēt. Laikam ir notikusi tāda sakliegšanās pāri upei. Skaidra deklarācija. Kuģi jau bija prom, Bertolds vairs lībiešiem kaitēt neko nevarēja, tie jutās droši un sapulcināja savu karaspēku kaujas gatavībā aiz Rīgas kalna.

Kas tas par Rīgas kalnu ir bijis? Vai tas bijis Dzegužkalns, vai tas bijis Grīziņkalns, vai arī vēlāk pieminētais Kubes kalniņš tagadējās Esplanādes vietā – to nezinām. Katrā ziņā Rīgas tuvumā.

Tomēr lībieši bīskapam nosūtīja vēl vienu sūtni un lika vaicāt, kāpēc viņš atvedis līdzi karaspēku. Uz to Bertolds lībjiem licis atbildēt, ka tas noticis tādēļ - un te viņš teicis ļoti rupji -, ka viņi kā suņi atgriežas pie vēmekļa – no ticības atpakaļ pagānismā. Tad lībieši, šo pamatu noraidot un nepieņemot, paziņoja: atlaid karaspēku mājās un atgriezies pats ar mieru pie savējiem savā bīskapijā; tos, kas ticību pieņēmuši, vari spiest to arī turēt, pārējos aicini ar runām, ne ar rīkstēm. Bīskaps prasīja, lai drošības pēc viņam dotu par ķīlniekiem savus dēlus, ko tie pavisam noteikti noraidīja. Bija īss pamiers. Par zīmi nosūtīja savā starpā apmainītus šķēpus, bet, kad vāci gribēja dabūt zirgiem barību, viņiem uzbruka un vairākus nokāva. Uz to bīskaps nosūtīja šķēpus atkal atpakaļ un uzteica šo lauzto pamieru. Nu priekšā stāvēja tikai cīņa. Tad lībji kliedza savus kara saucienus, un iesākās cīņa. Krustneši ļoti spēcīgi bija devušies virsū lībiešiem un piespieduši lībiešus bēgt, bet Bertolda zirgs, ātrs un nevaldāms, bija ieskrējis dziļi bēgošo lībiešu pulkā, kur viņu kāds lībietis vārdā Imants nonāvēja – nodūra ar šķēpu, un pārējie viņu saplosīja gabalos. Par notikušo krustnešu karaspēks ļoti smagi atriebās, nodedzinot lībiešu sējumus, izpostot viņu ciemus. Tie atkal lūdza mieru un lūdza, lai viņiem sūta jaunu bīskapu.

Pa to laiku lībieši bija apgādājuši mūkus Salaspilī un Ikšķilē ar pārtiku un aiz bailēm, ka var nākt vēl lielākas sodības, steigā likušies arī nokristīties: Salaspilī kādi piecdesmit, Ikšķilē kāds simts. Lībieši sūtīja arī sūtņus uz Vāciju, lai viņiem dod jaunu bīskapu. Tomēr, kad krusta karotāji nomierinājās un aizbrauca, tad notika tā, ka lībieši, kā chronika saka, iznāca no savām pirtīm – vai viņi ir tur pērušies, vai tikai tvērušies, nezinām, - un aplaistījās ar Daugavas ūdeni, sacīdami: te mēs nomazgājam kristības ūdeni Daugavas ūdeņos, lai tie to aiznes pakaļ aizbraucējiem uz Vāciju. Vācieši bija kādā kokā izcirtuši kaut ko līdzīgu cilvēka sejai vai galvai, – to lībieši uzskatījuši par vāciešu dievu, no kura nākot visādas nelaimes viņu zemei. Viņi to koka galvu piestiprinājuši pie tāda kā plosta un arī laiduši pa Daugavu pakaļ aizbraucējiem, lai tas iet atpakaļ uz vācu zemi.

Lībieši atkal bija lauzuši savus solījumus, apdraudējuši, spaidījuši un apgājušies ļoti rupji ar priesteriem. Priesteri no Ikšķiles bēga tuvāk jūrai uz Salaspili, un tur viņi bija zināmā mērā internēti. Bija noteikts zināms termiņš: ja viņi nebūs vēl aizbraukuši prom, tad pēc Lieldienām arī tos visus nokaus. Lībji bija gribējuši nokaut arī tirgotājus, bet tie bija paguvuši ar savu kuģi aizbēgt.

Kādēļ šāds pārstāstījums ar dažām tādām sīkām lietām? Šie ir viedokļi no abām pusēm, kas tika izpausti: bīskapa Bertolda viedoklis un arī lībiešu viedoklis.

Vispirms, bīskaps Bertolds bija pilnā mērā Klervo Bernarda ideju skolnieks. Pēc visa veida kristīgās misijas senajos laikos Klervo Bernards, kas bija lielais krusta karu ierosinātājs, tam pamatojumu guva, balstoties uz vārdiem no Svētajiem Rakstiem: “Spiediet tos ienākt.” Jūs zināt, tas ir no Evaņģēlija, kur ķēniņš pavēl saviem kalpiem spiest uz viņa mielastu ienākt tos, kas vēl kavējas un nenāk iekšā, un šī prasība – piespiest tos, kas nevēlas vai kas vēl nav kristīgie, tā sakot, masu evaņģelizācija ar šķēpu un masu ietilpināšana – tas bija šis tā laika domu gājiens un paņēmiens. Tagad atkal ar citiem paņēmieniem grib uzreiz apsmelt veselas masas un tās iebīdīt kristīgajā ticībā un Baznīcā

Tomēr lībiešiem un arī nelībiešiem šāds domu gājiens bija absolūti svešs. Bez šaubām, tas viņus nekādā ziņā nevarēja ne apmierināt, ne arī dot pamatu tam, ka viņiem ir jātop kristītiem tad, kad šeit ar karaspēku ierodas viens kungs un prasa tā: nu, vai būs, vai nebūs, vai nāksiet, vai nenāksiet, ja ne – tad karš. Un šī lībiešu prasība: sūti karaspēku atpakaļ, aizej pats, pārliecini ar vārdiem un nevis ar rīkstēm. Otrām kārtām, tās aizdomas: nu jā, tu esi nācis nabadzības dēļ. Nevis nabags pats, tā sakot, nabadzību kā tikumu nesdams, bet nabadzība, kas meklē. Un to jau arī rādīja krusta karotāji, ka viņi atnākdami ne tikai spieda pie ticības, bet arī bagātīgi iedzīvojās laupīdami un vienmēr griezās atpakaļ, saņēmuši visu savu grēku piedošanu pēc pāvesta bullas, ar saņemto laupījumu, kuru nezin vai pat varēja pastiept. No tā arī redzam, cik bagāti ir bijuši šie Daugavas grīvas tirgotāji–spekulanti, kas kuģus redzēja braucam turp un atpakaļ. Laupītāji tur vienmēr nesa milzīgus sudraba daudzumus uz saviem kuģiem līdzi, tāpat vēl citas kādas lietas. Šie divi pamati.

Ievērojiet vienu interesantu lietu! Vai varam īsti saukt Bertolda metodi par reliģisku motīvu? Liekas, ka grūti. Pie Meinharda to vēl redzam: pie viņa lēnprātības, pacietības, izturības un nejaukšanās ar militāro spēku, bet Bertoldam redzam tikai šo varmācīgo paņēmienu – piespiest. Un saņemt drošības garantijas. Līgumi, kurus piedāvāja Bertolds par ticības pieņemšanu, ka tā nu lībiešiem jātur, – viņiem gluži vienkārši radās tāds izbrīns, jāteic: jā, bet kādēļ, kas tas ir? Lībiešiem laikam nemaz pietiekami nav bijis skaidrs, ko tas nozīmē – šī ticība, kā to viņu iebildumos arī dzirdam.

Otra lieta: tā cīņa, kas notika lībiešiem ar Bertoldu, nepavisam nebija ticības kontrastu cīņa, kur katrs aizstāv un katrs cīnās par savu ticību, kā par savu taisnību. Ar to bieži sastopamies misijas darbā un misijas laukā, ka tautas vai ciltis, vai personas, pie kurām nāk ar Evaņģēlija vēsti arī bez šķēpa, ka tas viņus ne tikai nepārliecina, bet kādreiz saceļ milzīgu naidu, vajāšanas, cīņu par saviem dieviem, par saviem svētumiem, par savu reliģiju, kāda ir pārmantota no viņu senčiem. Pie lībiešiem šo dedzību neredzam. Gan redzam viņu māņticības paņēmienus, to maģiju, kas bija tāds pavisam nožēlojams reliģijas substitūts, kā, piemēram, šie maģiskie paņēmieni nomazgāt kristību, paņēmieni ar šo koka tēlu vai tēla daļu, kurai, bez šaubām, vācieši nepiešķīra nekādu vērību, bet kas bija tapis lībiešu acīs par kristīgo Dievu un kas bija jāaizsūta prom. Vai vēlāk šī uzstāšanās pret Teodorichu, par kura dzīvību zīlēja ar likteņa zirgu. Tā bija maģija. Tā bija gan kaut kādas reliģijas korelāts, bet īstu reliģijas pārliecību par kaut kādu patiesības vērtīgumu, kuru nu grib apstrīdēt vai atņemt, – tādu neredzam. Vai tas ir tik ļoti paslēpts vēstures notikumos, mēs nezinām, bet katrā ziņā liecības par kaut kādu ticības degsmi lībiešos un arī vēlāk pārējās ciltīs – neredzam.

Var būt, ka šeit saskatām arī kādu daudz dziļāku sakni tautu un šo cilšu raksturā – ne tikai lībiešos, bet arī pārējās latviešu ciltīs. Un tā ir ļoti lielā vienaldzība vai pat vakuums reliģijas pusē, arī savas dabas reliģijas pusē. Maģija jā, bet ne reliģija. Un var būt – ja arī neturamies pie kaut kādām rases teorijām – var būt, ka šie notikumi dod zināmu izskaidrojumu tam, kā tas ir ar latviešu dievbijību vispār. Mēs dzirdam gan tādas īpatas žēlabas no ateistiskiem kultūrvēsturniekiem: jā, mums uzspieda – septiņsimt gadus atpakaļ – uzspieda svešu ticību, un tāpēc mums šī svešā ticība nav pa prātam. Mīļie draugi, septiņsimt gadu ir milzīgs laika posms dažāda veida augšanai un attīstībai. Un tautas, kas arī tāpat kādreiz ar varmācību ir kristianizētas, kā tas bija noticis ar sakšiem, kā tas bija noticis ar norvēģiem, – tur pēc vienas vai divām paaudzēm šī varmācība tika aizmirsta, bet šī iegūtā vērtība – kristīgā ticība dzina dziļas saknes un pat riesa jau ziedus. Ungāri, mežonīga Āzijas tauta, kas ienāca Pannonijas līdzenumā, pēc gadu simta - tā tika kristīta 1000. gadā - pēc gadu simta iesaistījās ārkārtīgi asās cīņās pret turkiem, pret turku uzmācību kristīgajai ticībai. Dziļu pārliecību par kristīgās ticības vērtību – to mēs nejūtam nemaz. Un, ja tā labi izsekojam, ļoti maz to jūtam arī tālākajā latviešu garīgās dzīves izpausmē un veidojumos. Un šie pārmetumi: mums septiņsimt gadus atpakaļ uzspieda, – mīļie, te jūs ar kaut ko taisnojaties. Tāpat kā šī otra taisnošanās: mūs paverdzināja septiņsimt gadus atpakaļ, mūs turēja par vergiem, – jūs laikam esat vergi, tie, kas tā saka, – ka septiņsimt gadus sistā mugura vēl šodien sāp un liecas. Ar visiem šiem teicieniem mēs kaut kādas tādas īpatas reabilitācijas taisām. Reabilitāciju savai reliģiskajai vienaldzībai, pat pretniecībai un reabilitāciju savai nepārvarētai vergdabai, ja tā var sacīt. Ar to ir ļoti bagāta mūsu poētiskā un prozas literatūra, kas apcer latviešu pagātni un tagadni, raksturu un vēsturi. Mēģiniet mazliet šajos jau gandrīz par dziļu patiesību pieņemtajos pieņēmumos orientēties un arī tos kritizēt. Tā ir tā lieta, kurā tekstu kritika ir ļoti vietā.