Viss šis laikmets un turpmākie gadu desmiti tika aizpildīti ar gandrīz nepārtrauktām cīņām – bellum omnium contra omnes – visu karš pret visiem. Savā starpā vāci, leiši, lībji, letgaļi, zemgaļi, kurši, igauņi – visi bija iekļauti karos un karadarbībās, kur draugi un kur pretinieki, kur sabiedrotie un ienaidnieki nepārtraukti mijās. Šis cīņu attēlojums neietilpst mūsu apskatāmajā vielā, tās norises precīzais attēlojums pieder vispārējai vēsturei, un tas ir ļoti lielu, dažādu svārstību un pārmaiņu pilns. Gala rezultāts tomēr bija, ka šī pakļautība beidzot notika, un palika vienīgi vēl tikai Zemgale un tāpat lielā mērā arī Kursa, kas nebija pakļautas.
Tajā pašā laikā šinī notikumu jūklī bīskaps darbojās ar parasto enerģiju. Viņš vairākkārt ceļoja uz Vāciju, vēl vienmēr vervēdams krusta karotājus, tajā pašā laikā izkārtodams savas attiecības ar Vācijas ķēniņu, Brēmenes archibīskapu un pāvestu.
1207. gadā bīskaps Alberts spēra vienu izšķirīgu soli: viņš ieradās pie Vācijas ķēniņa. Toreiz īpatā kārtā Vācijas ķeizaru rindā šis viens ķēniņš Filips bija tikai ar ķēniņa titulu, bet viņš bija tā sauktās Vācu Nācijas Svētās Romas Valsts oficiālā galva. Bīskapam Albertam tanī brīdī kā Rīgas bīskapam piederēja iespaids pa Daugavu uz augšu - labais krasts. Šeit ir Koknese, šeit ir Jersika un Jersikas novadi, kuri mums nav skaidri zināmi, bet kuri ir aptvēruši vienu labu daļu Latgales, cik mēs varam saprast. Bez tam bija jau iegūtie apvidi, arī virzienā uz Gauju, jo ordenis savienībā ar tālaviešiem bija cīnījies un atsitis krievu okupantus no Ziemeļlatvijas un no Dienvidigaunijas. Tātad bīskapa ziņā, respektīvi, arī ordeņa pakļautībā bija viena, nu, ne visai liela, bet jau iespaidīga teritorijas daļa. Un nu bīskaps Alberts pie vācu ķēniņa Filipa šo iekaroto zemi, pakļauto zemi nodeva ķēniņa jurisdikcijā un saņēma to atpakaļ no ķēniņa kā lēni.
Lēnis ir stāvoklis, kad kāds virskungs kādu daļu savas zemes, kādu novadu nodod kādam citam ar zināmām saistībām. Lēņa saņēmējs ir atkarīgs no lēņa devēja ar ārējām lietām, zināmā mērā, kopējo politiku, arī militārām saistībām: viņam ir jāuztur karaspēks un jācīnās līdzi savam lēņa kungam. Tajā pašā laikā novadā, ko saņēmis, viņš ir pilnīgs un neierobežots kungs: tiesas spriešanā, naudas kalšanā, administratīvi visādās lietās – tur viņš ir brīvs kungs.
Vācu zemēs šādi lēņa kungi, šādi lēņa saņēmēji daudzkārt bija arī bīskapi, kuri saņēma vienu bīskapijas teritoriju kā savu laicīgo valsti. Tādu laicīgo valsti nu ieguva bīskaps Alberts.
Kādas sekas un nozīme bija šim aktam? Bīskaps Alberts joprojām palika Brēmenes bīskapa sufragāns – Brēmenes bīskapam garīgi padotais. Bīskaps Alberts joprojām palika pāvestam pakļauts caur Brēmenes archibīskapu. Pakļauts bīskaps – kā simtiem citu, bet viena lieta bija mainījusies: pāvestam ceļš uz šīs zemes iegūšanu par savu teritoriju bija ciet. Nu šīs zemes kungs skaitījās Vācijas ķeizars. Pāvests, ja nu varbūt ļoti gribētu, tad varētu arī kādus paņēmienus lietot, lai ko panāktu, bet katrā ziņā viņam vairs nebija tiesiskās iespējas to darīt.
Pāvesta sapnis par tā saukto Māras valsti - terra Mariana, ko katoļi šodien neatlaidīgi propagandē kā savu, tā sakot, piesaistīšanas un biedrošanās līdzekli, bija izsapņots. Tādas Māras zemes nav! Tā netapa. Nosaukums tapa priekšlaikus un izgaisa līdz ar notikumiem, kas to neapstiprināja. Palika tikai vācu ķeizarvalsts viens garīgais firsts ar šo teritoriju, kas viņam bija izveidota.
Ar to bīskaps Alberts sanīdās ar pāvestu un arī ar Brēmenes archibīskapu. Un tā doma, ka viņš varētu dabūt –viņa mērķis bija dabūt metropolitāna statūtu - kļūt par Rīgas archibīskapu, nepiepildījās, jo pāvests bīskapam Albertam to nedeva. Pēc tā laika mērauklām archibīskapus, ne tikai bīskapus iecēla vēl cerējamās zemēs, kur tikai nedaudz bija kristīgo, lai, tā sakot, rosinātu šīs lietas. Tā tas notika arī Skandināvijā ar Lundas, Upsalas un Trondheimas archibīskapijām savā laikā. Pāvests rīkojās citādi, lai sariebtu Brēmenes archibīskapam, kas visu laiku bija lolojis lielās domas par Ziemeļu patriarchāta izveidošanu, kurā plašās Brēmenei pakļautās zemes Ziemeļvācijā un pa daļai Skandināvijā jau atradās Hamburgas–Brēmenes metropolitāna varā. Ideja bija arī Skandināvijas zemes garīgā ziņā pakļaut Brēmenei. Un pakļaut Brēmenei, lūk, šo jauno bīskapiju, kura jau bija tapusi kā Brēmenes pakļautā bīskapija. Visi šie trīs bīskapi: Meinhards, Bertolds un arī Alberts bija viena un tā paša archibīskapa – Brēmenes archibīskapa Hartviga II – konsekrēti, iecelti bīskapa amatā, un viņu pārvaldītie iecirkņi līdz ar to ietilpa Brēmenes archibīskapijā kā atsevišķas bīskapijas. Pāvestam šī Ziemeļu patriarchāta lieta tiešām nelikās pa priekam un pa dūšai. Viņš vispirms atbalstīja Dānijas metropolitāna neatkarību un Lundas bīskapiju – vēlāk archibīskapiju – atraisīja no Brēmenes pakļautības, tāpat atraisīja Rīgas bīskapiju no pakļautības Brēmenei. Radās tāds īpati vienreizīgs stāvoklis: tā sauktā nepakļautā bīskapija – ekseptā bīskapija. Tāds stāvoklis šur un tur katoļu baznīcā ir, kad viena otra bīskapija nav pakļauta nevienam archibīskapam. Tās bīskaps bauda gandrīz pilnīgas archibīskapa tiesības, viņš atrodas kaut kādā tiešākā sakļautībā ar pāvestu, bet nav vietējā, tuvākā archibīskapa sufragāns.
Un, lūk, bīskaps Alberts nu palika „karājoties gaisā”: Vācijas zemes firsts ar savu bīskapiju, nepakļauts Brēmenei, bet arī nekļuvis metropolitānbīskaps. Notika vēl dīvainākas lietas: pāvests pieļāva, ka bīskapam Albertam ir sufragānbīskapi jeb pakļautie bīskapi - kā īstam archibīskapam. Tādi, piemēram, bija Sēlijas un Zemgales bīskapi. Viņi gan nepastāvēja ļoti ilgi, bet tomēr – bija bīskapi Sēlijā, bija arī Zemgales bīskapi tanī vēl neīstās pakļautības laikā, un tie bija Rīgas bīskapa, ne archibīskapa, pakļautie bīskapi.
Redziet, kāda sarežģīta spēle. Un šai spēlei cauri redzam, ja to gribam saskatīt, arī tālāko vācu politiku, kā vēlāk to redzēsim, kad šeit bija ieradušies pāvesta legāti. Vispirms archibīskaps Modenas Viļums, lai šeit kārtotu lietas ar jaunkristītajiem un viņus kaut kā pasargātu pret netaisnībām, bet sevišķi otrais legāts – bīskaps Alnas Balduīns. Vācieši viņu ļoti, ļoti nosoda, jo Alnas Balduīns ieradās jaukt lielisko baznīcpolitiku šinī zemē. Jautājums bija, kā Alnas Balduīns bija panācis to, ka ķēniņš Lameiķis no savas puses slēdza ar pāvestu lēņu līgumu, kļuva pāvesta lēnis un kļuva valdnieks savā teritorijā. Un kurši bija neatkarīgi no Rīgas archibīskapa, neatkarīgi no ordeņa. Tas, protams, ārkārtīgi saniknoja vispirms jau pašu ordeni, un notika ļoti neglīts fakts, kurš vēlāk lielajā pasaules politikā šad un tad ir atkārtojies un lietots kā ļoti iespaidīgs paņēmiens: šos dokumentus kuršiem nolaupīja, atņēma Zobenbrāļu ordenis. Kā tas notika, nav tuvāk zināms. Kurši palika, tā sakot, bez apliecības par to, kas viņi ir. Un tūdaļ arī ordenis metās ar visu spēku uz Kursu un mēģināja to pakļaut.
Šis kuršu līgums ir datēts ar 1231. gadu. Līdz ar to vajag būt arī tuvu tam laikam, kad šie līgumi tikuši iznīcināti, Kursa tika pakļauta un Kursas zemi sadalīja citādi: ordenis dabūja divas trešdaļas un jaundibinātā Kurzemes bīskapija – Piltenes bīskapija – dabūja vienu trešo daļu teritorijas.
Atkarība no vācu ķeizarvalsts mūsu vēsturē bijusi pilnīgi vai gandrīz nemanāma. Mēs zinām, ka tā sauktā Vācu Nācijas Svētās Romas Valsts bija viens milzīgs konglomerāts – sīkāku, lielāku lēņvalstiņu sakopojums no Ziemeļjūras līdz Alpiem, kur daža laba valstiņa bija tikai viena pagasta lielumā un kuru atkarība no vācu ķeizara bija minimāla, vācu ķeizars īstenībā praktiski vispār tikpat kā nevaldīja. Šī valdīšana notika to lēņu un viņu cīņu starpā, kas norisinājās tā, it kā viņi nebūtu viena kunga pavalstnieki, it kā viņi būtu viens otram pretinieki. Lielās cīņas, ko vācu ķeizari izcīnīja tanī laikmetā, bija cīņas par varu ar pāvestu, cīņas par Itāliju. Piegriezt vērību, kas notiek te, augsti ziemeļos, tas viņiem likās pārāk neinteresanti. Ļoti interesanti bija tur, kur tie apelsīni un citroni zied un ienākas tajā smukajā, skaistajā Itālijā. Tur vācieši sevi lielā mērā bija iesaistījuši uz dažiem gadu simteņiem. Vēlāko laiku, tagad moderno laiku, vācu nacionālisti, politiķi ar lielu gaušanos pārmet to saviem kādreizējiem valdniekiem, ka viņi tur ir pilnīgi neauglīgi cīkstējušies par Itāliju un neko nav ieguvuši, neskatoties uz to, ka tā zeme bija viņiem atvērta, tomēr viņi nav to ne kolonizējuši, ne pakļāvuši sev, ļāvuši lietām pašām par sevi kaut kā citādi notikt. Mēs sakām paldies Itālijai, ka tā vācus pieturēja valgā un mums bija nedaudz brīvāk, vācu ķeizarvalsts iespaids uz šejieni bija minimāls. Sevišķi to varēja manīt tad, kad bija kāds kritisks stāvoklis, un tāds kritisks stāvoklis radās Reformācijas laikā, kad Livonijas sabrukums bija tuvu, kad krievu uzbrukumi nāca virsū ļoti spēcīgi. Kad ordeņa mestrs lūdza vācu ķeizaru palīgā, tālāk par solījumiem lieta negāja. Kas bija solīts, tas arī netika turēts, un tā šī zeme bija atstāta pati savam liktenim draudošo briesmu priekšā. Tā kā šī pakļautība un atkarība praktiski nebija nekāda, un Alberts bija suverēns valdnieks savā teritorijā, bet arī tikai savā teritorijā.
Pa to laiku ordenis bija tā nostiprinājies, ka tas jau jutās no bīskapa neatkarīgs. Jāņem vērā vēl tikai viena lieta, ka bīskapa garīgā vara sniedzās arī pāri ordeņa zemēm. Viņš bija arī ordeņa garīgais virskungs, tomēr politiski viņš bija tikai viens no partneriem, un vēlāk tas izvērtās par bīskapa, respektīvi, archibīskapa pakļaušanos ordeņa varai un spēkam.
Piemēram, šis izkārtojums tūdaļ ļoti būtiski atsaucās arī uz attiecībām ar Jersiku, Polocku un Koknesi. Lai gan zināmā mērā Vācijas ķeizara vara bija iluzora, tomēr tas un visāda veida līgumu, visāda veida attiecību veidošanās bija faktors, kas nosvēra svaru kausu lielā mērā uz Alberta pusi. Tāpēc arī Jersikas pakļaušana, neskatoties uz cīņām, kas ar Polocku vēl notika, un draudzības līgumu slēgšana būtu grūti saprotamas, ja ņemtu vērā, ka Alberta vara vēl bija ļoti niecīga, salīdzinot ar Polocku, tomēr ordenis plus vācu ķeizara aizmugure bija tie momenti, kas palīdzēja šeit nostiprināties un izvērsties.
Centieni iegūt archibīskapijas statūtu Albertam neizdevās. Jāatzīmē, ka šinī laukā sastapās divi ļoti līdzīgi raksturi un ļoti līdzīgi spēki: enerģiskais, politiski spējīgais, mērķtiecīgais bīskaps Alberts un taisni tikpat enerģiskais, tikpat lielais politiķis, tikai pār daudz lielākiem plašumiem – tā laika pāvests Innocents III, lielākais no pāvestiem, tāpat kā Gregors VII pirms viņa, lielākais starp pāvestiem pāvestu garajā rindā, kas savai varai centās pakļaut arī laicīgo varu. Sevišķi to varēja just pie Gregora VII, kas gluži vienkārši deklarēja, ka laicīgie valdnieki vispār ir tikai vasaļi un pāvests ir tas, kas viņiem izdala šos lēņus. Viņš gribēja to ļoti panākt, zīmējoties uz Dāniju, bet tas viņam neizdevās, un vēlāk tā lieta vispār galīgi izjuka. Beidzamo triecienu šinī virzienā pāvests dabūja piedzīvot vēl vienu gadusimtu vēlāk – 1308. gadā, kad valdīja pāvests Bonifācijs VIII. Vēl bija mēģinājums to panākt, bet uz mēģinājumu bija ļoti spēcīgs prettrieciens no Francijas puses.
Innocents III palika nepakustināms, zīmējoties pret Albertu. Viņš Albertam nevarēja piedot, ka tas bija atraisījies no viņa lēņa, no vasalitātes. Tātad pāvests viņam arī nedeva šo archibīskapiju, lai gan dabīgi tas varēja arī notikt, jo pāvesta paša intereses jau nu bija zudušas.
Tāda pat bija arī Innocenta III politika, zīmējoties pret Brēmeni, ka Brēmenes vara arī tika sašaurināta ar to, ka Skandināvijas bīskapijas vairs netika tai pakļautas.
Vēl viens ļoti interesants moments, kas arī rāda šo varbūt īpato iespītību cīņā Innocentam ar Albertu. 1211. gadā ir dibināta Rēveles, respektīvi, tagad sakām – Tallinas – bīskapija, pirmā bīskapija igauņu zemē. Dabīgi būtu, ka šī Livonijas bīskapija būtu sakarībā ar Rīgu, bet pāvests ar vienu sitienu, tā sakot, trāpa diviem saviem pretiniekiem: viņš pakļauj Rēveli Lundai – Dānijas metropolei. Šis apvidus toreiz bija Dānijai; neaizmirstiet, ka zviedri tur ir tikai kādus trīs gadsimtus. Līdz ar to tā tika izņemta no Brēmenes–Hamburgas un izņemta arī no Rīgas pakļautības. Dabīgi, pēc visiem apstākļiem tai vajadzēja būt Rīgai. Interesanti tas, ka arī vēlāk, kad Rīga jau bija archibīskapija, arī tad Rēvele jeb Tallina neietilpa Rīgas metropolē. Tur gan ietilpa citas Igaunijas bīskapijas – Tērbatas un Hapsalas (Hāpsalas) bīskapija, bet neietilpa Rēvele, jo tā bija un palika pakļautībā Dānijai, Dānijas archibīskapam.
