2. lekcija
1992. gada 14. septembris

 Bīskaps Bertolds

Bīskapa Meinharda darba turpinātājs bija Livonijas otrais bīskaps Bertolds(1196–1198). Divus gadus. Lokumas (Loccum) cisterciešu klostera abats no 1194. gada. Brēmenes archibīskaps Hartvigs II, ko jau pieminējām, 1196.gadā Bertoldu iesvētīja par Ikšķiles bīskapu.

Viņš bija citāda rakstura vīrs nekā mirušais Meinhards. Šķēpu, pēc kura Meinhards tikai vilcinādamies sniedzās kā pēc drošības, pārliecināšanas un garantijas līdzekļa, Bertolds satvēra nešaubīdamies. Viņš, liekas, jau bija bijis šeit Baltijā arī bīskapa Meinharda laikā un pazinis šejienes apstākļus. Domājis, ka jau viņa ierašanās visus pamudinās uz kristietības pieņemšanu, bet bija spiests steidzīgi bēgt, jo lībji bija diskutējuši: vai viņu sadedzināt, vai noslīcināt, vai nosist. Tādas vien bija tās problēmas lībiešiem.

Atgriezies Gotlandē, viņš devās pie pāvesta. Celestīns III atkārtoti deva bullu, kas aicināja uz krusta karu pret atkritušajiem lībjiem. Sprediķodams un vervēdams Frīzijā, Vestfālē un Lejassaksijā, Bertolds savāca krusta karotāju pulku un 1198. gada jūlijā ar kuģiem iebrauca Daugavas grīvā, kur, kuģus pametis, devās uz Salaspili un sūtīja aicinājumu pieņemt kristīgo ticību. Bertoldabēgšanas mēģinājuma iedrošināti, lībieši bīskapam deva atraidošu atbildi. Nu likās, ka ultima ratio – pēdējais arguments – ir cīņa. Tā notika 1198. gada 24. jūlijā smilšu kalnos, tagadējās Rīgas tuvumā. Kara zirgs Bertoldu ienesa bēgošo lībju pulkā, kuri viņu nodūra un saplosīja. Krustneši par to nežēlīgi izrēķinājās slepkavodami un iznīcinādami. Baiļu pārņemtie lībieši lūdza mieru. Vienā dienā Salaspilī nokristīja sešdesmit, Ikšķilē - veselu simtu lībiešu. Priesteri saņēma pienesto labību no katra arkla, kā arī uzklausīja solījumus, jo dotie solījumi arī par pārtikas piegādi priesteriem, kas bija internēti Salaspilī, netika turēti. Tikai pēc tam krusta karotāji aizbrauca. Palika tikai viens tirgoņu kuģis, kura ļaudis un priesteri pārziemoja. Tikko lībieši jutās drošībā, tie atkal devās Daugavā nomazgāt kristību un sāka izturēties draudīgi, bet, kad aizsala Daugava un kuģu ierašanās vairs nebija iespējama, izlaupīja Ikšķili un piespieda mūkus bēgt uz Salaspili. Bija izteikti draudi, ja līdz Lieldienām vēl būs palicis kāds priesteris, to upurēs dieviem. 1199. gada 18. aprīlī visi atlikušie priesteri kuģī devās prom. Likās, ka Meinharda uzsāktais misijas darbs nu bija pilnīgi izbeidzies.