Pienākam pie jauna posma un jauna laikmeta, ko varētu apzīmēt par bīskapa Alberta laikmetu (1199–1242). Patiesībā mēs varam to vēl paplašināt tālāk līdz 1292.gadam, līdz galīgai latviešu zemju pakļaušanai un arī iekļaušanai katoļu baznīcā.
Livonijas pirmā misionāra, vēlākā bīskapa Meinharda un viņa pēcteča bīskapa Bertolda darbībai bija visai mazi un nestabili panākumi. Ar bīskapa Bertolda nāvi un krusta kara neveiksmi: priesteru izraidīšanu, lībju atkrišanu un atlikušo priesteru internēšanu Salaspilī līdz viņu izraidīšanai vai nāvei, likās, ka šis pirmais misijas pasākums ir cietis galīgu neveiksmi un ir pilnīgi iznīcināts.
Par Baltijas austrumpiekrastes cilšu īsto kristianizētāju un piegriezēju katoļu baznīcai neapšaubāmi ir uzskatāms trešais Livonijas bīskaps, Brēmenes domkungs Alberts, kurš sevī apvienoja baznīcas vadītāja, valstsvīra, politiķa un karavadoņa īpašības. Viņā bija vienkopus visas tās īpašības, kas raksturīgas viduslaiku enerģiskajiem bīskapiem–cīnītājiem, kuri reizē bija baznīcas vadītāji, karavadoņi, cīnītāji par baznīcas tiesībām ar laicīgajām varām un dažbrīd pat ar pāvestu, nežēlīgi un konsekventi cīņās pret ķeceriem un pagāniem, Klervo Bernarda (Bernard de Clairvaux) krusta karu idejas sekotāji, ka neticīgie ir piespiežami ar varu. Bīskaps Alberts bija sava laika bērns. Gados vēl jauns. Viņa spēju un radniecisko sakaru dēļ mātes pusbrālis, Brēmenes archibīskaps Hartvigs II, viņu iecēla par Brēmenes domkungu - Doma kapitula locekli, kas bija tā sauktais garīgās pārvaldes loceklis. Alberta tēva – viņa mātes pirmā vīra – dzimtais uzvārds nav skaidri zināms. Nav īsti droši, tas ir Bukshevedens vai arī savādāk rakstīts. Alberts fon Bukshevedens. Nav arī īsti skaidrs, kādā uzvārdā saukti viņa divi brāļi (pusbrāļi) – Rotmars un Gerhards. Otrā vai trešā laulībā Alberta mātei ir ar Appeldernu (Hogero no Apeldernas – pēc Indriķa chronikas), un šo vārdu kādreiz nepareizi uzskata arī par Alberta uzvārdu. Alberta pusbrāļi no šī viņa mātes vīra ir Egelberts (Engelberts), Teodorichs (Ditrichs) un Johans, kuri vēlāk saistīti ar Alberta darbošanos Livonijā.
Atrodoties Brēmenes domkunga amatā, Alberts guva plašu pieredzi katoļu baznīcas dzīvē un problēmās. Vēl vienmēr Brēmenē bija dzīvas atmiņas par vareno archibīskapu Adalbertu I un viņa plašajiem baznīcpolitiskajiem, godkārīgajiem plāniem nodibināt Eiropas ziemeļos Brēmenes vadībā Ziemeļu patriarchātu un ietilpināt tanī tikko kristītās un vēl kristāmās tautas ap Baltijas un Ziemeļu jūru: Baltiju, Skandināviju, tālās ziemeļu salas.
Alberts tāpat bija ļoti labi informēts par Meinharda un Bertolda darbošanos un apstākļiem Baltijas austrumu piekrastē un tās kaimiņzemēs. Liekas, ka viņš jau bija apmeklējis Livoniju savu priekšgājēju laikā. 1199. gada martā vai aprīlī archibīskaps Hartvigs II, kurš savā laikā iesvētīja par bīskapiem Meinhardu un arī Bertoldu, iesvētīja Albertu par Livonijas bīskapu. Alberts tūdaļ pārdomāti un enerģiski stājās pie sava uzdevuma. Viņš bija pārliecināts, ka lībji un letgaļi ir piespiežami turēt savus dotos solījumus un palikt pie kristīgās ticības vienīgi ar ārēja spēka un ārējas varas palīdzību, jo visi Meinhardam dotie solījumi un līgumi bija pastāvīgi lauzti, nokristītie atkal atgriezušies pagānismā. Viņa uzskati šajā ziņā diemžēl izrādījās pamatoti. Jau 1199. gadā viņš dabūja no pāvesta Innocenta III krusta karu bullas, kāda bija dota jau Bertoldam, atkārtojumu. Viņš devās pie Dānijas ķēniņa Knuda (Kānuta Canutus) un archibīskapa Absolona Lundā, kurš bija Brēmenes Hartviga pretinieks. Apmeklējums Ziemassvētku laikā Magdeburgā pie vācu ķēniņa deva tikai tukšus solījumus. Krusta karotāji no Dānijas, Saksijas, Vestfāles pulcējās Gotlandē, un 1200. gada pavasarī ar apmēram piecsimts karotājiem divdesmit trīs kuģos Alberts ieradās Daugavas grīvā un Salaspilī, un vēl atrada kādus iebiedētus mūkus, kuri tur bija patvērušies, atbēgot no Ikšķiles. Jau tūdaļ Alberts pārliecinājās par savu uzskatu pareizību. Viņš divas reizes piedzīvoja lībiešu uzbrukumus. Vienreiz pat pēc pašu lībju izlūgtā miera viņi Albertu turēja ielenktu Salaspilī. Par atbildi Alberta karotāji izpostīja lībiešu apvidus, un Alberts tos piespieda slēgt mieru. Viņš ielūdza lībju vecajus un paturēja tos locus Rigae – Rīgas ciemā, Rīgas vietā internētus kādā mājā, un no viņiem paņēma trīsdesmit ķīlniekus – lībju dižciltīgo dēlus. Tos viņš, dodoties uz Vāciju, paņēma līdzi, lai sagatavotu misijas darbam viņu pašu tautā. Vēlreiz atkārtoju – tas bija to laiku un arī vispār katoļu baznīcas misijā ļoti parasts un pielietots paņēmiens, kas dod labus panākumus – paņemt līdzi un izskolot par misionāriem jaunkristīto, svešo tautu locekļus, kuri tad var griezties atpakaļ savā tautā un misionēt.
Mazliet aizsteidzoties priekšā, jo mums tālāk par viņiem nebūs daudz ko runāt, – šie trīsdesmit jaunekļi ir palikuši vēsturē tā kā pazuduši, mēs nezinām, kas ar viņiem ir noticis. Viņi ir bijuši ievietoti kaut kur klosteru skolās un ir izgājuši, bez šaubām, varbūt ar kādu retu izņēmumu, savas apmācības un pat iesvētīti priesteru kārtā. Ļoti iespējams, ka kādi no viņiem nākuši vai sūtīti šeit atpakaļ, bet ir viens tāds apstāklis, kas neļauj mums to īsti konstatēt. Tiklab no vācu puses, kā arī no viņu pašu puses. Viņi jau bija iegājuši citā tautā. Viņi bija iegājuši katoļu tautā, kā saka, viņi bija uzņēmuši Rietumu pasaules garīgo kultūru, bet arī citādi, iespējams, ka nemaz netika griezušies atpakaļ. Ja ņemam vērā, no kādas vides viņi bija nākuši – no tā īpatā primitīvisma kulturālā un garīgā ziņā, kādā šeit dzīvoja mūsu ciltis, šis vilinājums bija ļoti liels, redzot toreizējo Eiropu ar augsto viduslaiku uzplaukumu katedrālēs, mākslā, celtniecībā un arī sadzīves tikumos un veidos, klosteru intensīvajā dzīvē, kurā tika kopti visādi kultūras pasākumi, klosteri bija izglītības centri. Varbūt, ka daudzi bija iestrēguši tur un vairs netika nākuši atpakaļ. Varbūt, ka tie, kas atnāca atpakaļ, vairs šeit nebija pazīti kā savējie. Un varbūt, ka viņus arī negribēja tik ļoti eksponēt kā vietējos. To vēlāk redzam tanīs sakarībās, kad izsekojam latviešu un vācu attiecības. Tur gāja līdzi kāds īpats pavediens: šīs pakļautās masas, jo latvieši tanī brīdī politiski, kulturāli bija tikai masa, bez veida, bez savas patstāvības, un atrautība no šīs masas – tā tika no abām pusēm veicināta.
Pastāv viena doma par chronistu, kas sevi dēvē – latviešu Indriķis – Henricus (Heinricus) de Lettis – Indriķis no latviešiem vai latviešu Indriķis. Ap viņu ir sīkstas cīņas. Vāci katrā ziņā viņu grib nostādīt par ienācēju no Vācijas un vācieti kā Lonas Indriķi – Henricus de Lon; latviešu vēsturnieki, rūpīgāk un pamatīgi vēl iedziļinādamies šajos jautājumos, tomēr nākuši pie slēdziena, ka šis Henricus de Lettis ir bijis latvietis, proti, viens no tiem Alberta aizsūtītajiem jaunekļiem. Par to, zināmā mērā, liecina viens apstāklis: chronista ļoti lielā uzticība bīskapam Albertam. Viņš patiesībā ir bīskapa Alberta chronists un viņa darbības izcēlējs. Nav izslēgts, ka šī Vācijā iegūtā izglītība, garīgais pamats un stāvoklis bija to tik ļoti lielā mērā tuvinājuši bīskapam, kas viņu bija savā laikā sagūstījis un kā gūstekni aizsūtījis uz vietām, kuras taču izrādījās labākas nekā tās, kuras bija pametis. Nav izslēgts, ka ir bijuši arī citi, tikai mēs viņus nepazīstam.
Ja velkam tādu zināmu paralēlismu ar Jersikas Jurģi un viņa pareizticīgo stāju, tad Jurģis bija pilnīgi izkusis krievestībā un pareizticībā. Viņš pārrakstīja krievu Evaņģēliju. Ir tikai atsaukšanās, ka viņa tēvs ir bijis latvietis; bet viņš vairs sevi par tādu nejūt.
Var jau būt, ka ir viens apstāklis, kuru mūsu vēsturnieki, mūsu patrioti - es teikšu vairāk, kaut kā neņem vērā. Vispirms mēs ļoti glaimojam sev. Mīļie komilitoņi un komilitones, glaimot sev un savu vēsturi kaut kādā veidā uzfrizēt, un kaut kādā veidā to parfimēt vai vēl citādi uzlabot ir nepateicīgs darbs. Neviena lieta nav tik laba kā pati patiesība. Mēs visu laiku no romantiķu laikiem dzirdam par latviešu ļoti augsto kultūru, un mūsu augstā kultūra ir mūsu villainītes, caunu cepurītes, labi koptās druvas un tā tālāk, bet mēs pilnīgi izlaižam no prāta, ka tādi kultūras elementi kā alfabēts, tādi kultūras elementi kā kults un reliģija – vienalga kādā izpausmē, bet organizēta reliģija, mēs aizmirstam, ka sabiedriskā organizācija un vadītāji - personības, ir savas tautas visdrūmākajos apstākļos izvadījušas cauri. Mums nav nevienas atmiņas latviešu garamantās, orālajā tradīcijā, ne par vienu personu vienalga kādā stāvoklī: ne vadoni, ne varoni, ne ķēniņu, ne priesteri, ne gudrinieku. Visa latviešu sabiedrība ir kaimiņš - tuvais kaimiņš, labais kaimiņš, ļaunais kaimiņš. Un, lūk, – kur trūkst šīs lietas, tur indivīds, kas tomēr saskaras un izjūt garšu šajos kultūras momentos, pazūd šai savai primitīvajai videi. Retumis viņš varētu arī atgriezties, ja nerodas apstākļi, kas viņu speciāli bremzē atgriezties, kā tas bija latviešiem vācu pārvaldes laikā, kad tā latviešu masa, bezpersoniskā masa, tika turēta šinī stāvoklī. Pirmoreiz vārdu “kungs” vai “kungi” latviešu tradīcija sāka pieminēt tad, kad “bargi kungi darbu deva, nedod svētu vakariņu”. “Bez saulītes vakarā” dzied barga kunga klausītāji. Tad latvietis iepazina, ko nozīmē kungs, ko nozīmē sabiedriskās pakāpes.
Alberta darbošanās priekšā bija četri galvenie virzieni, viņa darbošanās mērķi. Pirmais, neapšaubāmi - pats galvenais, bija viņa tiešais bīskapa uzdevums – šejienes cilšu kristianizēšana, garīgās dzīves organizēšana un iekļaušana katoļu baznīcā. Otrais uzdevums bija noskaidrot un nokārtot savas attiecības ar Brēmenes archibīskapu, kuram bija pakļauta jaunā Livonijas bīskapija un kuras sufragāns viņš pats bija. Tāpat bija svarīgi noskaidrot un precizēt savas atkarības veidu pret pāvestu, kas vēlāk izrādījās visai svarīgs jautājums Albertam. Treškārt, noskaidrot un nokārtot jauniegūto zemju un to pārvaldi attiecībā pret Vācu Nācijas Svētās Romas Valsti. Ceturtkārt, noskaidrot attiecības ar apkārtējām kaimiņvalstīm, tautām un valdniekiem, pirmkārt, jau ar Baltijas vēl nepakļautajām, neatkarīgajām, pretniecīgajām ciltīm – sēļiem, zemgaļiem, kuršiem, igauņiem, tad ar Lietuvas valsti un lietuviešiem, ar Polockas, Pleskavas un Novgorodas valstīm, un ar Skandināvijas zemēm. Katrs no šiem uzdevumiem jau pats par sevi bija liels un sarežģīts. Tas prasīja vispusīgu un spēcīgu orientēšanās spēju un enerģiju, jo vairāk tādēļ, ka visi šie jautājumi bieži prasīja vienlaicīgu pārredzamību un vienlaicīgu risināšanu.
Jau pirmais iespaidīgais solis bija viņa attiecības ar lībiešiem, ar viņu dižciltīgajiem un ar ķīlniekiem, kuri bija saņemti gūstā, par ko nupat minējām.
Tāpat bija vēl kāds jauns pasākums, kas bija izkārtojams ar tiem pašiem lībiešiem. Pie tā bīskaps Alberts stājās ar visu savu enerģiju, pāriedams no defensīvas – no aizsargāšanās stāvokļa – uz ofensīvu. 1201. gadā laikam tanī pašā laikā, kad bija runa ar šiem uzvarētajiem lībiešiem, kuri bija piespiesti dot ķīlniekus, lībieši piespiedu kārtā dāvināja Albertam laukumu pie Rīgas upes pilsētas celšanai - vietā, kura tika saukta locus Rigae.
Par šo locus Rigae – Rīgas ciemu vai Rīgas vietu vēsturnieki ir dalītās domās: vai tas ir tikai ģeogrāfisks vispārējs apzīmējums jeb tas ir apzīmējums kādai jau eksistējošai, konkrētai nometnei, varbūt pat pilsētai. Arvien vairāk rodas iespaids, ka tā tas nevarēja būt, ka tirdzniecības sakaros, kas gadu simtiem risinājās pa Daugavu augšup, lejup, ka tur būtu tikai smilšains upes krasts, pie kura piestāja un atnāca no vienas puses, no otras puses, patirgojās un aizbrauca. Kā zinām, tagad visi tie, kas nodarbojas ar komerciju, dibina firmas, un firmas dibina savas nometnes, savas noliktavas, savas pārvaldes ēkas. Kaut kas no tā paša visos laikos aptuveni arī tāpat ir bijis. Šai vietai ir jābūt kaut kādā veidā ierobežotai, ar kaut ko saistītai, tur ir jābūt kaut kādām lietām, kas paliek uz vietas. Beidzamajos archaioloģiskajos meklējumos Rīgas vecpilsētā, Alberta laukumā, kad šie pamati tika rakti ļoti dziļi, tika atrasti kārtu kārtām ielu klājumi vai ēku atliekas - to rādīja ievērojama architekte, arī archaioloģe, kas vadīja šos izrakumus. Tas uzstāda jautājumu mūsu archaioloģijai – atrasti mūra ēkas pamati, kas sniedzas vēl pirms Latvijas tā sauktā vēsturiskā laika. Ir jautājums par to, kā šādi pamati būtu varējuši rasties un ko tie ir nozīmējuši, kādas celtnes tur bijušas. Acīmredzot ir tā, kā arī mūsu vēsturnieki ir nākuši pie slēdziena: lībiešu ciemi šeit ir bijuši Rīgas vietā –viens vai pat vairāki, un šī tirgotāju apmetne ir eksistējusi. Un tā sauktā Rīgas dibināšana 1201. gadā, ko vācu vēsturnieki grib uzskatīt par dibināšanu tukšā vietā, kad atbraukušie karotāji, mūki, tirgotāji, vārdu sakot, Rietumu kultūras nesēji, šinī pilnīgi tuksnešainajā vietā nodibinājuši veselu pilsētu – nebūs patiesa. Acīmredzot, lietas ir bijušas savādāk - šī apmetnes vieta, kas sniedzās uz kādu pilsētas veidu, jau eksistēja, un Alberta rīcība bija tikai tā, ka šī vieta tika īsti nostiprināta, apveltīta ar celtnēm un nepieciešamajām ēkām, kas atbilst patiesai pilsētai. Tāpēc arī šeit bija tas pilsētas dibināšanas, respektīvi, pilsētas tiesību piešķiršanas brīdis šai nometnei, kas pastāvējusi jau agrāk.
