Bīskaps Meinhards

Rietumu kristīgās Baznīcas katoļu misijas sākumi laikā pirms XII gs. vidus ir sporādiski, laika un apstākļu ziņā grūti izsekojami un palikuši bez redzamiem, paliekamiem panākumiem.

XII gadsimta vidū šī misija ieguva jau noteiktu veidu, var uzradīt paliekamus rezultātus un, arvien plašāk izvērsta, noveda pie Baltijas, respektīvi, Livonijas: Latvijas un Igaunijas, Baltijas jūras austrumpiekrastes zemju, kristianizācijas. Šīs misijas sākumi un pirmie redzamie panākumi saistās ar mūka, vēlākā bīskapa Meinharda vārdu un darbošanos. Meinhards, priesteris, kanoniķis Zēgebergas augustīniešu kora kungu klosterī Holšteinā (Canonicus regularis ordini beati Augustini), ieradās kopā ar Lībekas tirgotājiem kuģos Daugavas grīvā pēc 1163. gada un no Polockas lielkunga (firsta, kņaza) Vladimira dažus gadus pirms 1184. gada dabūja atļauju sprediķot Daugavas piekrastes lībiešiem (lībjiem) katoļu ticību ar noteikumu, ka šie lībji joprojām paliek meslu maksātāji Polockai, tas ir, viņu protektorātā, Polockas protektorāts netiek atcelts. Šī atļauja un noteikumi ir visai zīmīgi laikā, kad iecietība vienam pret otru bija neiedomājama lieta. Tāpēc šis nolīgums izliekas diezgan neparasti. Tomēr te redzams, ka politika un tirdzniecība ir ņēmušas pārsvaru pāri pareizai ticībai. Daugava bija ļoti svarīgs satiksmes un tirdzniecības sakaru ceļš. Polocka bija spējusi nodrošināt savu varu pār visu tās garumu, pakļaujot Jersiku un Koknesi, piespiežot savā protektorātā un meslu atkarībā lībjus līdz pat Daugavas grīvai. Rietumu tirgoņu ierašanās un viņu nometnes Daugavas krastos bija svarīgi preču apmaiņas centri, kuru uzturēšana Polockai un polockiešiem bija izdevīga. Bija vērts ielaisties kompromisos un ļaut nīstās katoļu baznīcas priesterim ierasties kopā ar šiem tirgotājiem, pat atļaut tam sludināt iedzimtajiem, ja vien netika skartas politiskās atkarības lietas, meslu došana. Daugavas paturēšana savā protektorātā Polockai vēl jo īpaši bija svarīga tādēļ, ka mēģinājums izlauzties uz jūru cauri Zemgalei un iegūt tās upju sistēmu cieta smagu neveiksmi jau XII gs. sākumā, kā to pieminēju.

Sakarā ar bīskapa Meinharda 800 gadu jubileju, ko 1986. gadā plaši atzīmēja Rietumu Baznīca - tiklab katoļu, kā evaņģēliskais zars, Meinharda vārds, iznirdams no vēsturisko notikumu pakrēslas, modinājis jaunu ievērību un interesi, kā viens no pēdējiem, varbūt pēdējais tā sauktais tautu misionārs–apustulis. Šī interese par viņu mums ir vēl īpaša. Kas bija tā sauktie tautu misionāri–apustuļi? Tas bija misionēšanas veids iepriekšējos gadsimtos: jau VI, VII, sevišķi VIII, IX, X gadsimtā, kad atsevišķi misionāri, pa lielākai daļai mūki, devās uz svešām zemēm, pie svešām tautām, tur misionēdami. Ļoti daudz šinī ziņā bija darījuši īri, apmeklēdami tālas ziemeļu zemes un salas, arī Islandi jau pirms norvēģiem, min pat, ka viņi jau pirms vikingiem un pirms Kolumba ir bijuši Ziemeļamerikā. Šie misionāri - vientuļnieki, kādreiz dodamies ārkārtīgi grūtos apstākļos, bieži vien ciezdami arī martīriju, jau dibināja nometnes, klosterus un pulcināja ap sevi jaunkristītos. Šādi sporādiski misionētāji, neapbruņoti, tikai ticības pārliecībā iedami, tad bija pazīstami Eiropas ziemeļos, Skandināvijā un pa daļai arī ziemeļaustrumos. Mēs dzirdam par tādiem Prūsijā, piemēram, Austrumprūsijā bija ieradies Prāgas archibīskaps Adalberts un tur 999. gadā cietis mocekļa nāvi. Tāpat ir atsevišķi pieminējumi par mēģinājumiem sludināt Evaņģēliju šeit, Baltijas jūras piekrastē. Tomēr, lai tas būtu kā būdams, Meinhards paliek kā simbols īstam katoļu baznīcas misijas sākumam. Kāpēc viņš būtu minams arī par šo tautu misionāru? Tas izrietēja no viņa dabas. Viņš pēc savas dabas, cik to varam uzzināt, bija miermīlības un ticības cilvēks, kas nāca neaizsargāts, tikai paļāvībā uz to, ka viņš varēs pārliecināt un pievērst kristīgajai ticībai šejienes ciltis.

Meinharda izcelsme un dzimšanas gads mums nav skaidri zināmi. Šķiet, ka viņš ir dzimis ap 1125. gadu un cēlies no aprindām, kas tuvos sakaros katoļu baznīcas vadībai. Ievērojamie līdzekļi, ar kādiem viņš ieradās Baltijā, un sekmīgais izkārtojums ar Polockas lielkungu liek domāt, ka viņš ir bijis informēts par šejienes apstākļiem un varējis tajos labi orientēties. Iespējams, viņš šeit jau iepriekš kādas reizes bijis atbraucis. Viņš ir dzimis Holšteinā, turpat Vagrijas novadā, kur vēlāk bijis arī Zēgebergas klostera kanoniķis.

Ir svarīgi nedaudz ielūkoties šī Vagrijas novada vēsturiskajos apstākļos un dzīvē ap Meinharda dzimšanas laiku. Tas arī varētu dot kādu ieskatu arī par Meinharda dzīves apstākļiem un ierosmēm, kas viņam lika uzņemties misionāra darbu jau mūža otrajā pusē, jo viņš ieradās jau kā pusmūža cilvēks, kas sliecās uz vecuma pusi. Vagrija, kā arī visa pārējā Holšteina XII gs. sākumā bija slāvu cilšu – vendu, obodrītu un citu apdzīvota. Vācu ekspansija pāri Elbai uz austrumiem un ziemeļaustrumiem skāra arī šos novadus gan katoļu baznīcas, gan vācu firstu cīņu veidā. Šo vendu cilšu starpā ar lielu uzupurēšanos un gara spēku darbojās misionārs, vēlākais Oldenburgas bīskaps. Oldenburgas bija divas: viena Oldenburga, kas ir vairāk pazīstama – kādreizējās Oldenburgas pavalsts galvaspilsēta – ir uz rietumiem no Brēmenes. Otra Oldenburga tagad ir maza pilsētiņa netālu no Lībekas, toreiz ievērojams centrs. Šī Oldenburgas bīskapa–misionāra vārds bija Vicelīns – vendu apustulis. Viņš dzimis XI/XII gadsimta mijā, miris 1154. gadā, saukts – Vagrijas vendu apustulis, pastāvēdams un misionāra darbu veikdams lielās grūtībās un briesmās karu un juku laikos. Zēgebergā jau ap 1130. gadu atrodama misijas stacija, 1134. gadā ķeizars Lotars turpat lika uzcelt pili novada pakļaušanai, nosaukdams to par Zigebergu – Uzvaras kalnu. Turpat lika uzcelt arī klosteri un baznīcu, ko bagāti apdāvināja. Šo klosteri un Lībeku – slāvu Ļuboku (Ļubici) – ķeizars Lotars nodeva Vicelīna pārziņā. Pēc ķeizara Lotara nāves slāvi pili nopostīja, cieta arī klosteris, mūki bija spiesti bēgt, bet Vicelīns palika cauri briesmām savā uzdevumā, un 1142. gadā Zēgeberga atkal bija atjaunota. 1138. gadā vāci nopostīja slāvu pilsētu Ļuboku, un 1143. gadā Holšteinas grāfs Ādolfs II tās vietā bija uzcēlis vācu pilsētu Lībeku, bet, kad tā 1157. gadā nodega, uzcēla jaunu Lībeku, kurai bija lemts kļūt par vācu ”logu” uz Baltiju.

Krusta karu psihoze, kas toreiz pārvaldīja prātus, izpaudās arī nesvētīgajā vendu krusta karā 1147. gadā, kas palika bez cerētajiem panākumiem, bet stipri kaitēja mierīgajam misijas darbam, ko bija veicis Vicelīns ar saviem līdzstrādniekiem. Viņš miris 1154. gadā kā Holšteinas–Oldenburgas bīskaps.

Šie intensīvie politiskie un garīgās dzīves notikumi Holšteinā norisinājās Meinharda bērnības un jaunības gados, kā arī tuvā pagātnē, kas vēl bija viscaur spilgtā atmiņā. Nav izslēgts, ka viņš pat ir bijis Vicelīna līdzstrādnieks Zēgebergā. Uz šo notikumu fona ir veidojusies arī Meinharda dzīve, garīgā tapšana, uzskati un domas par misijas darbu vēl pēdējo nekristīto Baltijas piekrastes cilšu starpā. Zēgebergas klosteris ar tā misijas tradīcijām, tuvā Lībeka un intensīvie sakari ar Baltijas piekrastes un tālākām zemēm nevarēja neatstāt savu iespaidu, bet ļāva rūpīgi apsvērt apstākļus un sagatavoties misionāra darbam. Iespējams, ka Meinhards kā kuģa kapelāns jau vairākkārt bija pavadījis tirgotājus viņu braucienos, varbūt jau pagūdams nogludināt ceļus pie Polockas lielkunga.

Katoļu autori izsaka domas, ka Meinhards, iespējams, pats arī ir bijis vendu tautības, jo katoļu baznīcas praksē vienmēr ir bijuši centieni sagatavot sev jaunos misijas darbiniekus no pašu atgriezto tautu vidus. Meinharda vieglā kontaktu uzņemšana ar Baltijas piekrastes ļaudīm un ar Polocku it kā liecina par viņa slāvisko izcelsmi. Tāpat arī kulta praksē lietoto aizgūto slāvisko vārdu lietošana varot norādīt uz vendu vārdiem, kas lietoti jau Vagrijā. Pastāv arī uzskats, ka viņš ir pārvaldījis vendu valodu, un šīs valodas radniecība ar šejienes tuvajām slāvu valodām viņam arī atvieglojusi kontaktus.

Baltijā Meinhards ieradās jau pirms 1184. gada un ar Polockas lielkunga piekrišanu apmetās lībiešu ciematā Ikšķilē, kur cēla baznīcu un 1185. gadā arī pili, bet otru pili – 1187. gadā uz Mārtiņsalas Daugavā pretī Salaspilij; tagad tā ir appludināta. Meinharda laikos celta baznīca, kurai vēlākos laikos tika piebūvētas vēl lielākas telpas, bet pamatā bija šī senā baznīca kā altārtelpa, tā nu ir smagi cietusi. Vispirms to izdemolēja mūsu dedzīgie ateisti un palīdzēja arī vietējie iedzīvotāji, iznēsādami visu, ko vien var, no turienes ārā un prom, pēc tam to uzspridzināja, lai netraucētu šosejas izveidošanu, kaut gan baznīcas vieta atradās no šosejas nost. Tagad tur ir akmeņu kaudze.

Pils celšanai pamatā bija Meinharda nolīgums ar lībiešiem pēc kārtējā, pārlaistā, ļoti smagā leišu iebrukuma, laikam 1185. gadā, kad visi ikšķilieši un arī Meinhards bija spiesti glābties mežos. Meinhards teica, ka viņš lībiešiem, ja viņi pieņems kristīgo ticību, uzcels mūra pili, kuru nevarēs sagraut un kura būs patvērums uzbrukumu un briesmu laikos. Pils tika uzcelta. Lībieši pirms tam pieņēma kristīgo ticību, bet, kad pils bija uzcelta, viņi kāpa Daugavā un mazgāja svešo ticību nost – arī ļoti raksturīgi. Salaspilī, savukārt, zemgaļi, juzdamies traucēti ar mūra pils eksistenci, bija mēģinājuši to nojaukt - ievilkt pili Daugavā, apmezdami auklas vai virves. Meinhards gribēja ar lībiešiem un letgaļiem sadzīvot pa labam un paļāvās uz to, ka līgumi un apņēmības tiek turēti, bet viņš no vienas vietas piedzīvoja, ka visi līgumi, visi solījumi vienmēr tika lauzti. Un šķietamie panākumi – kristību panākumi – atkal un atkal tuvojās nullei. Ir gan ziņas par atsevišķiem kristīgajiem, kas tiek pieminēti arī kā mocekļi, kas ir cietuši nāvi no saviem pašu tautiešiem par to, ka palikuši ticībā, kamēr pārējie ir atkrituši.

Šī attieksme pret ticību ir ļoti īpata. Šajā negatīvajā nostājā pret kristīgo ticību mēs neredzam reliģisko naidu. Nav tā, kā tas, piemēram, ir bijis savā laikā ar senajiem prūšiem, kuri ir nokāvuši Adalbertu un arī kādus citus par to, ka tie aizskāruši, vai domāts, ka aizskāruši prūšu svētvietas, (Tempļu tur vēl nebija, bet par svētvietām tur bija kādas birzis.) jo tur bija aizliegts ieiet, tā sakot, svētuma aizskaršana, reliģiskais fanātisms – fanātiska turēšanās pie savas ticības. To mēs pie lībiešiem un letgaļiem nejūtam. Viņus vairāk nodarbināja šī draudošā konkurence: ka viņu izdevīgajā tirdzniecības vietā iemetīsies šie svešinieki, kuri nu ņems labo peļņu, kas nāk pa Daugavu augšā un pa Daugavu lejā no tirgotājiem. Visās tanīs nostājās mēs jūtam izteiktu materiālismu, racionālismu un, varētu sacīt, areliģiozitāti.

Meinhards ieradās ar ievērojamiem līdzekļiem, domājams, ka ar klosteru dotācijām, bet arī ar personīgajiem līdzekļiem. Viņš varēja atļauties piļu celšanai aicināt akmeņkaļus un amatniekus no Visbijas. No apkārtējiem iedzīvotājiem – lībjiem un letgaļiem – viņam nekādas dotācijas neienāca. Meslus bija uzlicis un joprojām saņēma tikai Polockas lielkungs. Desmito tiesu par labu baznīcai vietējiem uzlika tikai Meinharda pēcteči, kad tā sauktā pievēršana vai piegriešana ticībai bija notikusi un zināmā mērā stabilizēta.

Mūra piļu celšanu noteica divi apstākļi. Kad 1184. gadā bija uzcelta pirmā koka baznīca, veltīta Jaunavai Marijai, un bija radušies arī pirmie nokristītie, tad ziemai iesākoties, tirgoņu kuģiem aizbraucot prom un Daugava aizsalstot, Ikšķilei uzbruka leiši, nopostīja un nodedzināja neaizsargāto ciemu. Meinhards ar ikšķiliešiem bija spiests bēgt un meklēt patvērumu mežā. Atgriežoties nopostītajā ciemā, Meinhards lika priekšā celt mūra pili pēc viņa dzimtenes parauga, kas dotu drošību un patvērumu briesmu laikā, ar noteikumu, ka ikšķilieši pieņems kristīgo ticību. Kad pils un arī mūra baznīca bija gatava, ikšķilieši vāji atcerējās savus solījumus. Ar salaspiliešiem gāja vēl ļaunāk: kad mūra pils bija uzcelta, atkāpās pat jau nokristītie. Tie kāpa Daugavā nomazgāt svešo ticību. Salaspils piedzīvoja zemgaļu uzbrukumu, tiem nebija pa prātam svešinieku nostiprināšanās Daugavas krastos. Piebraukuši pa Daugavu un apmetuši pilij virves, viņi mēģināja to ievilkt Daugavā, protams, bez sekmēm.

Meinhards savā darbošanās laikā nevarēja uzrādīt lielus un drošus panākumus, tomēr ap jauno panākumu radās interese Brēmenē. Hamburgas–Brēmenes archibīskapi bija lolojuši domas par plaša Ziemeļu patriarchāta, lielā mērā neatkarīga no Romas, izveidošanu. Brēmenes archibīskaps Hartvigs II (1184–1207) dabūja iesvētīt par bīskapiem visus pirmos trīs šejienes bīskapus: Meinhardu, Bertoldu un tāpat arī Albertu.

Kādēļ šī Brēmenes - Hamburgas archibīskapīja pieminama? Ko nozīmēja Ziemeļu patriarchāts? Brēmene–Hamburga toreiz vācu zemēs bija vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā archibīskapija. Un šie archibīskapi, īpaši Hartvigs I, kas dzīvoja XII gs., loloja domu par visu šo ziemeļu novadu, vēl kristianizējamo Skandināviju, arī salām, kuras bija Ziemeļjūrā, iekļaušanu Hamburgas–Brēmenes bīskapijā kā atsevišķas bīskapijas un arī garīgās teritorijas, izveidojot tā saukto Ziemeļu patriarchātu, kurš, būdams pietiekami spēcīgs, lielā mērā varētu justies neatkarīgs no paša pāvesta. Protams, pāvesta jurisdikcija paliktu, bet atkarības moments jau būtu daudz mazāks, un tāpēc arī Hamburga–Brēmene meklēja Dāniju, Zviedrijas un Norvēģijas novadus, kā arī Baltijas novadus iekļaut savā garīgajā jurisdikcijā. Šis bija viens no galvenajiem motīviem tanīs cīņās, kas Meinharda laikā tikai sākās, bet īstenībā kulminēja bīskapa Alberta laikā: cīņas par garīgo varu, par garīgo patstāvību atsevišķajā katoļu baznīcas bīskapijā šajos novados un arī nacionālajās valstīs. Šeit bija vācu zemes un vācu pakļautās slāvu zemes, bet dāņi bija dāņi, zviedri bija zviedri, un tur tūlīnās arī radās opozīcija pret Hamburgu un Brēmeni no atsevišķajām zemēm, kas meklēja – pirmkārt, paši dāņi – garīgā ziņā pastāvību ar metropoles dibināšanu Dānijā. Kas ir metropole? Arī Rīga katoļiem tagad ir metropole, jo tajā rezidē archibīskaps, kuram ir pakļauti bīskapi. Tāpēc tas saucas metropolīta bīskaps vai archibīskaps, bet viņa pakļautībā ietilpst vairākas bīskapijas, izveidojot tā saukto garīgo provinci. No šīs iecerētās garīgās Hamburgas–Brēmenes provinces visiem spēkiem ārā raisīties meklēja Dānija un vēlāk arī Zviedrija, Norvēģija un Alberts arī. Tur sākās tās ļoti īpatās cīņas – visu karš pret visiem, kur cīnījās pāvests, Hamburgas–Brēmenes archibīskaps, Lundas bīskaps, vēlāk archibīskaps, tāpat arī Rīgas bīskaps Alberts, vēlāk šinī cīņā ieslēdzās arī ordenis. Tomēr tie bija jau tālākie notikumi.

Hartvigs II, savu iespaidu meklēdams pastiprināt, bija zināmā mērā Hamburgas–Brēmene misionārs, ja tā varam teikt. Viņam bija arī savas pamatotas tiesības, jo mūks Meinhards, tāpat viss Zēgebergas klosteris atradās Hamburgas–Brēmenes archibīskapa jurisdikcijā. Un 1186. gadā Hartvigs II Meinhardu iecēla, iesvētīja par Ikšķiles bīskapu. 1188. gadā pāvests Klements III šo iecelšanu apstiprināja.

Šie notikumi gan pacēla Meinharda prestižu katoļu baznīcas augstākajās aprindās, bet Baltijā tie izraisīja lielāku neuzticību pret svešiniekiem un viņu nodomiem. Bija brīži, kad Meinharda dzīvība bija apdraudēta.

Lielas grūtības un dzīvības briesmas dabūja piedzīvot arī Meinharda tuvākais līdzstrādnieks Turaidā, cisterciešu ordeņa mūks Teodorichsjeb Dītrichs. Viņš, liekas, ir kristījis arī Turaidas lībiešu ķēniņu Kaupu. Neražas un plūdu laikā turaidieši par savas nelaimes cēloni uzskatīja kristīgo Dievu un nolēma, lai nelaimi novērstu, upurēt Teodorichu saviem dieviem. Teodoricha likteni izšķīra ar zīlēšanu, ar tā saukto likteņa zirgu. Viena tāda spilgta, īpata epizode no šejienes apstākļiem. Lībieši nolēmuši, ka Teodorichs ir jāziedo, bet šo ziedošanu vai neziedošanu ir jāizšķir likteņa zirgam. Kas tas ir? Kādam no mūsu vecmeistariem ir arī glezna, kas attēlo šo notikumu - pāri šķēpam vai sakrustotiem šķēpiem ved tā saukto likteņa zirgu un vēro, kuru kāju tas pirmo cels pāri – vai dzīvības vai nāves kāju. Izrādās, ka zirgs ir pacēlis dzīvības kāju. Zīlētāji nav ar to apmierināti, viņi saka: kristīgo Dievs sēžot zirgam mugurā un tāpēc tas ir kaut kādā veidā jādabū nost; noslauka zirgam muguru un ved to atkal pāri šķēpam, un atkal zirgs ir cēlis dzīvības kāju. Tā šis misionārs, mūks Teodorichs palika dzīvs. Viņam bija arī sava liela nozīme miermīlīgajā misijas darbībā starp lībiešiem.

Meinhards juta sevi ielenktu un apdraudētu pēc salaspiliešu demonstratīvās atteikšanās no kristīgās ticības un rudenī gribēja doties prom aizbraucēju tirgoņu kuģos. Bīdamies, ka bīskapa rīcībai var būt viņiem bīstamas sekas, ka viņš var doties uz Visbiju vai uz Vāciju un noorganizēt tur karaspēku, kā tas ir piedzīvots un dzirdēts noticis citur, ikšķilieši, lišķēdami, liekuļodami bēdas un sirsnību, lūdzās Meinhardu, lai viņš paliek, solīdamies turēties pie ticības – kā chronika stāsta: ceļos krizdami, rokas skūpstīdami un raudādami, lūdzās: vai tu mūs, tēvs, pametīsi, vai tu mūs pametīsi. Vecā vīra sirds palika mīksta, un viņš nolēma palikt. Kad kuģi jau bija tālu prom Daugavā un kad tie vairs nebija sasniedzami, tie paši lībieši viņu apstāja draudēdami. Apstāja viņu ar īpatu izsmieklu, un šis izsmiekls paliek kā tāds nejauks virsraksts mūsu tautas vēsturē. Viņu uzrunā un saka: sveiks, rabīn, cik Gotlandē maksā sāls un vadmala? To viņi ir iegaumējuši no kristīgās ticības – šo Jūdasa sveicienu. Un ar Jūdasa sveicienu viņi Meinhardu sveica. Ir kādreiz tādi vārdi, kuri paliek tā, kā iededzināti. Tāpēc atbildību par katru vārdu, ko runājam! Vārdi ieiet vēsturē. Krievijas vēsture iesākās ar krievu delegācijas runu pie vikingiem, kur teikts: mūsu zeme ir liela, plaša un bagāta, bet mums nav kārtības; nāciet un valdiet pār mums. Krievi ir visos laikos mēģinājuši šo teikumu kaut kā izravēt ārā no savas vēstures, bet tas paliek. Tie ir dokumentēti chronikas vārdi, un tie ir palikuši kā virsraksts pār Krievijas vēsturi.

Stāvoklis bija kļuvis kritisks. Nodoms doties cauri visai zemei uz Igauniju bija jāatmet, jo bija jau nācis zināms, ka ceļā Meinhardu gaida sazvērnieki un nāve. Viņa lielā darba rezultāti bija mazi un nedroši. Redzot, ka bez reālas varas un spēka nav cerēto panākumu, Meinhardam radās nepieciešamība informēt pāvestu un lūgt reālu palīdzību – krusta karotājus. Tomēr, kā nokļūt pie pāvesta, kad katrs solis tika uzmanīts? Uzdevumu veikt uzņēmās Teodorichs. Tērpies priestera tērpā ar stolu un Evaņģēlija grāmatu, viņš devās ceļā kā priesteris, kas dodas pie mirēja ar Sakramentu. Šis gājiens sekmējās. Teodorichs varēja aizkļūt līdz Vācijai un no turienes līdz Romai. Tur viņš pāvestam Celestīnam III (starp 1194.–1196.g.) sniedza ziņojumu par šejienes tautām, par misijas darbu, tā panākumiem, vajadzībām un grūtumiem. Rezultātā Celestīns III atļāva Klervo kungam Bernardam rīkot krusta karu pret lībiešiem, kas atkrituši no katoļu ticības, izsludinādams atlaižas krusta kara dalībniekiem. Praktisku seku šai pāvesta bullai nebija. Nedaudz dalībniekus ar vienu kuģi vētra aizdzina uz Igaunijas krastiem, un, nekā nepanākuši, tie atgriezās atpakaļ. Uz lībiešiem šī ziņa par krustnešu kuģiem bija atstājusi zināmu iespaidu. Viņu draudi kādu laiku mitējās. Šādos apstākļos 1196. gada 14. augustā Ikšķilē mira bīskaps Meinhards - pirmais Livonijas bīskaps. Tur viņš arī tika apglabāts. Mirdams viņš vēl no ikšķiliešiem pieprasīja solījumu, ka tie viņa vietā pieņems jaunu bīskapu. Viņu apbedīja Ikšķiles baznīcā, bet XIV gadusimtā viņa pīšļus pārveda uz Rīgu un apbedīja Rīgas Doma baznīcā. Altāra telpā ir šī Meinharda kapavieta, kura gan vairākkārt ir pārveidota, laikam arī nesaglabādama visus pīšļus. Altāra telpas kreisajā pusē,