1. lekcija
1992. gada 7. septembris
Kristianizācijas sākumi Latvijā
Pārejot pie Latvijas un latviešu cilšu saskares ar kristīgo ticību un kristianizāciju, ir nepieciešams ieskatīties Viduseiropas, Ziemeļeiropas un Ziemeļaustrumeiropas vēsturiskajā laikmetā no XI līdz XIV gs., jo nav iespējams izolēt ne Latvijas, ne Latvijas Baznīcas vēsturi no pieminētā laikmeta un apvidus politiskās un garīgās dzīves norisēm un notikumiem. Pieminētais laikmets, kad Latvija sāka ievirzīties vispārīgās vēstures redzeslokā, bija Eiropas politiskajā un garīgajā dzīvē liela spraiguma un intensīvas aktivitātes laikmets. To mēdz apzīmēt arī par augstajiem jeb ziedošajiem viduslaikiem, kad uz gaistošajiem klasiskās Romas tradīciju pamatiem Eiropā veidojās gluži citāda iekārta.
Klosteri, bīskapijas, universitātes un tirdzniecības sakari, jaunu valstu veidošanās, spraigumi, kari, Rietumu un Austrumu konfliktu saasināšanās, islāma agresija un cīņas ar to, garīgās važas, konflikts cīņā par prioritāti, spēcīgas personas, kas veido laikmetu ar pasaules vēstures nozīmi, 1054. gada lielā šķelšanās Romas un Austrumu starpā, gadu simtiem ilgās kontraverses, kas nu bija ieguvušas savu galīgo izveidojumu, – visas šīs lietas, bez šaubām, atrada savu atbalsi un iespaidu arī uz šejienes ciltīm un viņu dzīvi.
Šinī laikmeta fonā ieskatoties, mūs sevišķi interesē kristīgās ticības ekspansija vēl nekristīgajos Eiropas ziemeļos, ziemeļaustrumos un pa daļai arī vēl Viduseiropā. Laikmets ap gadu tūkstošu miju raksturīgs ar spējo un plašo vidus, austrumu un ziemeļu Eiropas tautu kristianizāciju. Ap 1000. gadu visa plašā teritorija no Melnās jūras līdz Ziemeļjūrai, Baltijas jūrai, no Donavas līdz Volgai bija tāda varena garīga viļņa apsmelta, kur vēl nomalē palika tikai Baltijas jūras austrumpiekrastes novadi. Polijas kristianizācija – 966. gads, čechu – vēl īsi pirms tam, Krievijas kristīšana, izejot no Bizantes, – 987. gads, Ungārija – 1000. gads, Skandināvijas zemes – Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Islande – gandrīz visas vienlaicīgi ap 1000. gadu. Īru bīskaps Jānis mira mocekļa nāvē Vācijas Baltijas jūras piekrastē Meklenburgā 1066. gadā, Prāgas archibīskaps Adalberts devās par misionāru pie mūsu ciltsbrāļiem prūšiem un mira viņu zemē mocekļa nāvē 997. gadā. Vēl tikai Kurzemes un Igaunijas piekrastes bija it kā ārpus šiem notikumiem. Vai tādēļ, ka tie bija tikpat drosmīgi cīnītāji un tikpat naidīgi pret svešiniekiem kā prūši? Vai arī šeit bijuši kādi vēstneši, kas sludinājuši un tad miruši kā mocekļi? Kas cēlis pirmo baznīcu Kolkas ragā ap 1050. gadu? Vai tikai XI, XII gadusimts, tā sauktais otrais vilnis, skāra šejieni? Tie ir jautājumi, kas ļoti lielā mērā vēl prasa noskaidrošanas un atbildes.
Nekādā ziņā, kavējoties pie Latvijas Baznīcas vēstures sākumiem, nedrīkstam paiet garām arī ļoti ievērojamam apstāklim, kas lielā mērā bija līdzi noteicējs šī laikmeta kristianizācijas centienos un metodēs. Tas bija tā saucamais krusta karu laikmets. Neatkarīgi no vispārējās Baznīcas vēstures notikumiem, atcerēsimies, ka šo krusta karu garīgais stimuls un spraustais mērķis bija Svētās Zemes un tās svētvietu, pāri visām lietām – Kristus kapa atkarošana no muhamedāņiem un atkal iekļaušana kristīgajā pasaulē. Šim uzdevumam un šim mērķim cieši blakus nostājās, dabīgi, arī nolūki piegriezt kristīgajai ticībai nekristīgos muhamedāņus, jūdus un pagānus. Ar laiku, kad primārais mērķis šķita pa daļai panākts un, īpaši, kad tas galīgi izgaisa islāma spēcīgajā pretofensīvā, vēl neatrisināto Eiropas tautu kristianizācija un no katoļu baznīcas atkritušo zemju iedzīvotāju piespiešana atkal atgriezties katoļticībā izvērtās par šo karu galveno mērķi. Krusta kari tad vērsās pret nekristīgajiem un atkritējiem nevis kaut kur austrumos, bet arī pašā Eiropā. 1. krusta karš (1096–1099) beidzās ar Jeruzālemes iekarošanu. Uzskaitīt tālākos un uzskaitīt šo mijiedarbību un izmainīgo veiksmi, nebūtu nepieciešams. Gala iznākums jums ir zināms tāpat no vispārējās vēstures, ka beigu beigās pats galvenais mērķis – Svētās Zemes atkarošana un atkaliekļaušana kristīgajā pasaulē – bija neveiksmīgs, tas neizdevās, bet tam līdzi nāca daudz citu blakusparādību, pie kurām šeit mums nav tuvāk jākavējas. Tomēr paši krusta kari palika kā viens ierocis vai spēks, kurš joprojām turpināja darboties; un pēdējais no tiem, kurš ļoti lielā mērā nosacīja izšķirīgi arī mūsu pašu tautas vēsturi, bija viens no šādiem krusta kariem, pie kura pakavēsimies vēlāk.
Laikmets no X līdz XIV gs. bija pāvesta varas kulminācijas laikmets cīņā pret laicīgo varu, cīņā par ideju – Regnum universale – Vispasaules valdība. Ar šo Regnum universale sastapsimies arī mūsu Baznīcas vēsturē kā vienu no būtiskiem faktoriem. Atcerieties šo vārdu! – Vispārējā vai Vispasaules valdība, valdīšana – pāvesta pretenzija būt ne tikai par garīgo pasaules valdnieku, bet arī par laicīgo valdnieku, stādot savā vasaļu atkarībā laicīgos valdniekus. Par to kavēsimies vienā mazliet sīkākā apskatē, kas skar mūs īpašā nozīmē.
Ordeņu dibināšanas laiks. Līdz tam pastāvēja viens lielais, klasiskais ordenis – benediktīņuordenis, dibināts jau IV gs., bet laikmets XI, XII, XIII gs. bija jauno ordeņu dibināšanas laiks. Šie ordeņi vēlākajā Baznīcas vēsturē un arī mūsu Baznīcas vēsturē ir ar savu lielu nozīmi kristianizācijā, teiksim, kristīto tautu audzināšanā. Tie bija tā saucamiegarīgieordeņi, ne militārie, ne karotāju ordeņi, bet gan ordeņi, kas rīkojās ar citādiem paņēmieniem – ar audzināšanas paņēmieniem. Šajā sakarā jāpiemin dominikāņi, kas dibināti 1215. gadā un nosaukti par sprediķotāju ordeni, franciskāņi, dibināti 1223. gadā, tas bija ubagotāju mūku ordenis. Vēl ļoti interesants ordenis, kas mums svarīgs - cistercieši (no cisterium – klosteris, lat.). Tas tika dibināts kā benediktīņu ordeņa reformētais atzars 1098. gadā. Pirmais klosteris Latvijā, kas bija dibināts 1205. gadā Daugavgrīvā, bija šis cisterciešu ordeņa klosteris. Raksturīgi ir tas, ka cistercieši uzturēja dzīvu sakaru ar Livoniju. No cisterciešiem arī nācis viens ļoti ievērojams vīrs Latvijas vēsturē - viens pāvesta legāts Alnas Balduīns. Par to būs mūsu vēstures apskatā tālāk.
Lūkojoties laikmeta fonā, mūsu skatam jāpievēršas arī kaimiņiem pāri Baltijas jūrai – Skandināvijā un kaimiņiem austrumos – Krievijā.
Hamburgas archibīskapija dibināta 831. gadā, vēlāk 864. gadā apvienota ar Brēmeni, bija dibināta kā atbalsta punkts ziemeļu misijai. Tur bija divi ļoti enerģiski bīskapi – Adalberts I (1043–1072) un Adalberts II (1123–1148). Katrā ziņā pieminiet arī divus pāvestus, kuri mums ir vajadzīgi, tā sakot, fonam, – un tie ir Gregors VII(1073–1085) un Innocents III(1198–1216). Šie vārdi lielā mērā stāvēs mūsu vēsturisko laiku kūmās. Adalberts I, enerģiskais Hamburgas–Brēmenes archibīskaps, bija lolojis vienu nodomu: izveidot no pāvesta samērā neatkarīgu, plašu veidojumu, tā saucamo Ziemeļu patriarchātu, kurā bez Brēmenes un Hamburgas garīgi jau pakļautām zemēm būtu iekļauta visa Skandināvija un arī visas tās zemes, kādas ap Baltijas jūru vēl tiktu kristianizētas. Viņa pēcteču laikā šeit mūsu pirmie rietumu misionāri – Meinhards, Bertolds, tāpat arī Alberts – bija Brēmenes–Hamburgas bīskapa pakļautībā.
