1. lekcija
1992. gada 7. septembris

 Latvijas Baznīcas vēstures avoti

Mums lielā mērā svarīgais jautājums par Latvijas Baznīcas vēstures sākumiem, par vietējo cilšu pirmajām saskarēm ar kristīgo ticību liek mums pievērsties trim iespējamiem avotiem:

1. archaioloģijai;
2. orālajai tradīcijai;
3. citu tautu liecībām.

1. Kad savā apskatā pievēršamies archaioloģijai, Latvijas teritorija Baltijas jūras austrumu piekrastē atrodas ģeogrāfiski īpati eksponētā vietā, kas to padara par svarīgu ceļu krustojumu ar rosīgu un jau senu tranzītkustību – tiklab tirdznieciskos sakaros, kā arī kara gaitās. Latvijas rietumpiekraste ir atvērta pret Baltijas jūru, kuras rietumu krastos un ziemeļos atrodas vikingu zemes – Skandināvija, dienvidos un dienvidvakaros pie šīs jūras krastiem piesniedzas Viduseiropa, vācu zemes. Upes, kas tek pa Latvijas teritoriju un cauri tai, līdz ar to pietekām – Venta, Lielupe, Gauja un Daugava, kopš senlaikiem bija satiksmes ceļi ar austrumiem. Tas pavisam sevišķi sakāms par Daugavu, kuras augštece sniedzas tālu iekšā Austrumeiropas plašajos klajumos un tur pienāk tuvu klāt Volgas–Dņepras–Volchovas–Lovates upju sistēmām, kuras atkal, savukārt, izveido satiksmes ceļu sistēmu gandrīz nepārredzamā plašumā līdz Melnajai jūrai, Vidusjūrai, Kaspijas jūrai un arī tālos ziemeļu novados. Visi šie satiksmes ceļi bija pazīstami jau senākajos laikos un tika lietoti satiksmei no ziemeļiem uz dienvidiem, no vakariem uz rītiem un otrādi. Romas, Bizantes un arābu naudas, līdz arī dažādu Rietumeiropas zemju naudām, daudzkārt atrastas mūsu upju – īpaši Daugavas – krastos un izrakumos, un kapu vietās. Vikingi šeit ir ceļojuši jau IX gs. Kapu atradumos pie Daugavpils sēļu apbedījumos atrasti krustiņi, pēc padomju archaioloģijas žurnāliem - to starpā arī kāds neliels krucifiksiņš–piekareklis. Nav skaidri, vai tas ir lietots kā kulta priekšmets vai tikai kā rotājums. Pēc atraduma spriežot, jau no IX līdz XI gs. kaut kāda saskare ar kristīgo ticību austrumos ir bijusi. Un tāpat arī droši vien ar rietumiem. Šeit mēs pievēršamies vienai īpašai archaioloģijas nozarei, un tā ir numismātika.

Gribu jums norādīt uz kādu grāmatu un ieteiktu jums to iegādāties. T. Berga “Numismātika par Latvijas senatni”, Rīga, “Zinātne”, 1992. gads.

Numismātika ir archaioloģijas viena nozare, kura, kā autore pavēstī, saistīta ar monētu, medaļu, visāda veida citādu vērtības priekšmetu pētniecība. Meklējumi un pētniecība. Numismātikas īpatība ir tā, ka ļoti daudz var uzzināt taisni izrakumos, tāda veida depozītos, kad cilvēki, gribēdami paglābt savu mantu kara vai postījumu laikos, ierok to zemē; vēlāk šie ieraktie depozīti - trauki ar monētām - tiek pilnīgi nejauši atrasti pēc gadu simtiem. Veco laiku uzskats bija – visdrošākā banka ir zeme. Tā kā tagad nogulda bankas kontos, tā toreiz noguldīja zemē. Ja tas ir gudri un prasmīgi norakts, ka to nevar atrast sveši, tad tas kapitāls, kas tur atrodas – un kādreiz tas ir ievērojami liels, saturēdams arī zelta vai sudraba monētas un priekšmetus –, ir palicis neskarts. Pats īpašnieks varbūt to ir aizmirsis, varbūt nomiris, un manta atkal ir nākusi citās rokās.

Kāds ir numismātikas pētījumu nolūks? Numismātika palīdz noskaidrot laikmetu. Monētām, tagad jau nu visām monētām, kas pasaulē tiek kaltas, vienmēr gada skaitļi arī ir klāt un skaidrs norādījums par zemi, kas ir šo monētu kalusi. Tomēr kādreiz šie secinājumi ir jāizdara ar vēl tālākiem pētījumiem. Gada skaitļu trūkst. Kādreiz nemaz nav arī nekāda valsts apzīmējuma. Piemēram, romiešu naudām, kādas lielā daudzumā ir atrastas Latvijā, nav ne gada skaitļa, ne arī uzraksta, ka tās ir kaltas Romā, bet parasti tām ir ķeizara attēls, ķeizara galva profilā – ļoti populārs paņēmiens kādas monētas piederībai – kāda ķeizara laikā kaltas. Kādreiz ar trūcīgiem virsrakstiem šis vārds ir uzzīmēts un uzrakstīts, vai tas ir Klaudijs, vai tas ir Agripa, vai tas ir Nerons. Reizēm tikai kaut kādā saīsinājumā, reizēm tikai šis profils vien, kuru jāmēģina salīdzināt ar citur vēsturiski atrastām un identificētām zīmēm, kas atļauj noteikt, ka, lūk, šī monēta ir kalta tad un tad. Ja tā ir kalta, teiksim, tanī zināmajā laikā vai gadā un ja tā ir atrasta tik tālu nost no savas kalšanas vietas, tad, protams, tā ir liecība par to, ka šeit ir bijuši kādi, kas nākuši no šīs tālās zemes. Un arī tālāko var mēģināt secināt: bez šaubām, tie ir bijuši tirdznieciskie sakari, tās varbūt kādreiz ir bijušas arī cita veida sakarības – varētu domāt arī par kara gaitām, kad kara gaitās iegūtās svešās monētas tiek apraktas zemē. Katrā ziņā tas jau nosaka zināmu laikmeta rāmi. Tas ir ļoti svarīgi. Mūsu vēstures, mūsu senvēstures pētniecībai tam ir ļoti liela un būtiska nozīme. To jūs redzēsiet no vēlākā, kādēļ tas taisni tā ir.

Īpaša vieta archaioloģijā kā vēstures avotam ir numismātikai. T. Bergas grāmata šajā ziņā sniedz vērtīgas ziņas, kas uzrāda Latvijas cilšu saskari ar Eiropas un Āzijas valstīm jau ļoti senos laikos, kā arī ļauj pa daļai secināt šo sakaru raksturu. Pieminētā autore izceļ numismātiku par atsevišķu vēstures zinātnes nozari, kas apstiprinās, iepazīstoties ar autores ļoti rūpīgo, pārskatāmo un interesanto pētniecības darbu šajā nozarē, ko varam gūt no numismātikas pašreizējo pētījumu rezultātiem.

Sakari ar seno Romu. Vissenākā pie mums atrastā Romas monēta, un te ir viens datums vai viens laiks, ar kuru jau varam sākt noteikt Latvijas un latviešu cilšu sakarus ar šīm tālajām zemēm, – vissenākā atrastā monēta ir Romas ķeizara Marka Agripas (31.– 12. g. pirms Kristus) monēta. Visjaunākā, kāda ir atrasta, ir ķeizara Arkādija (395.– 408. g. ir šī ķeizara valdīšanas laiks) monēta. Tāpat ir atrastas, un te jūs brīnīsieties, cik ļoti dažādas, Faustīnas jaunākās, kuras miršanas gads ir 175., Antonija Pija (138–161) monētas un ķeizara Komuta (180–192) monētas. Tātad ļoti seni, tāli laiki. Monētas ir atrastas tā saucamā galvenā ceļa malās. Galvenais ceļš bija Dzintara ceļš, pa kuru ieplūda šīs monētas. Roma bija ļoti ieinteresēta dzintara iegūšanā. Dzintars Romā tika vērtēts augstāk par zeltu un skaitījās izcila rotaslieta, un tāpēc arī ekspedīcijas, tirdzniecības ceļi uz Baltiju bija pēc dzintara pa īpašo Dzintara ceļu. Tas sākās Karnuntumā. Karnuntuma toreiz bija ievērojama tirdzniecības pilsēta, arī Romas garnizona vieta un atradās pie Donavas, toreizējā Pannonijā, ļoti tuvu tagadējai Slovākijas galvaspilsētai Bratislavai. Tagad šī pilsēta vairs neeksistē, Ungāriju izpostīja tautu staigāšanas laikos. Šis ceļš gāja no Karnuntumas cauri Čechijai uz Silēziju un no Silēzijas uz Austrumprūsiju, uz tā saukto Sāmzemi, Sembu, seno senprūšu Sembu, tagad ieskaitītu Padomijas Kaļiņingradas apgabalā, Austrumprūsijā, kas bija ļoti ievērojama ar savām dzintara atradnēm. No turienes šis ceļš tālāk virzījās cauri Klaipēdai uz tagadējo Liepāju, uz Kurzemes piekrastēm. Šī ceļa malās ir atrodamas romiešu monētas, bet ne tikai tur. Daudz to ir gar Daugavu. Daugavas lejtecē, sākot jau no vidusteces, apmēram no Aiviekstes ietekas ar tādu arvien pieaugošu atradumu vietu daudzumu sniedzas līdz pat ietekai jūrā. Tas norāda uz Daugavas milzīgo nozīmi kā satiksmes ceļu, un līdz ar to tie depozīti, kas tur ir atrasti, pierāda, cik tālu ir sniegušās šīs saites.

Otrs atradumu veids ir austrumu monētas. Un tas ir vēl dažā ziņā interesantāks, jo tas sniedzas iekšā apvidos, kas nebija kristīgās ticības apvidi, tās ir kādreizējā Arābu Kalifāta zemes. No Spānijas rietumos gandrīz līdz Indijai, katrā ziņā, līdz Afganistānai un līdz pat tagadējām Vidusāzijas zemēm, kur tādās vietās kā tagadējā Taškentā un tāpat arī citur - Irākā, Sīrijā, Mazāzijā, Irānā kaltās monētas, sauktie – dirēmi. Tās laika ziņā ir jaunākas par romiešu monētām. Jaunākās, kas ir atrastas, ir IX gs., bet arī Arābu Kalifāts jau tikai tad tā īsti bija uzplaucis visā savā varā, spēkā un tirdzniecības sakaros. Protams, ir bijuši sakari ar tautām, kurām nemaz nebija kaltās monētas, bet kuras bija tirgojušās ar maiņtirdzniecību, ar mainīto metālu. Šīs Arābu Kalifāta monētas prasa ļoti rūpīgu izpēti, jo ir kaltas ļoti daudz dažādās vietās – Basrā, Bagdādē, Bosulā, Damaskā, Irānas apgabalos, pat Mazāzijā, Ziemeļāfrikā. Un visas tās kaut kā ir atradušas ceļu uz šejieni. Tirgoņi ir nākuši un gājuši, un atstājuši savas lietas.

Bizantes monētas ir atrastas, sākot ar Konstantīnu VII (913–959) un beidzot ar Michaēlu VII (1071–1078), proti, laikos, kad arī Krievija jau bija kristianizēta.

Pieminēt šeit vācu zemju monētas mums aizņemtu ļoti daudz laika, jo Vācijā vispirms jau bija ļoti daudz šo monētu kaltuvju. Atsevišķi zemes kungi, pilsētas un arī aptverošāki apvidi ir kaluši šīs monētas, kuras bijušas plašā apgrozībā visā toreizējā Eiropā un, bez šaubām, arī pie mums. Monētas aptver laiku, sākot jau ar X gs., bet, jāsaka, tās mums kā pierādījums sakariem jau patiesībā vairs nemaz nav nepieciešams, mums šie sakari ar vācu zemēm ir arī citādā veidā jau vēsturiski apliecināti.

Tāpat arī ir atrastas anglosakšu monētas – Etilorēna II (987–1016).

Bez tam skandināvu, pa kādām nedaudzām arī poļu, čechu un vēl pārējās, kurām no XI gs. nevarētu būt sevišķa vēsturiskā, chronoloģiskā vērtība, jo, ja pievēršamies tām kā Latvijas vēsturisko sakaru lieciniecēm, tad mums šīs lietas ir jau daudz vairāk un plašāk pieejamas arī citādi. Tomēr raksturīgi ir šie Romas, arābu zemju un tāpat arī Bizantes monētu atradumi.

Te jūs redzat, kāda nozīme ir vienai tādai atrastai monētai, kurai virsū ir gadskaitlis vēl pirms Kristus dzimšanas. Tas runā pretī tiem kādreizējiem, vientiesīgajiem, aplamajiem, varbūt arī pa daļai tendenciozajiem uzskatiem, ka pirms vācu tirgoņu ierašanās XII gadusimtenī, šī zeme, tā saucamā Livonija, bijusi kaut kas tāds pats kā Austrālija vai Jaunzēlande, par kuru eksistenci neviens nav varējis neko iedomāties. Un nu pēkšņi tā ir tikusi atklāta. Tas pieder pie tā sauktajām vēsturiskajām pasaciņām. Ar tādām mēs vēl sastapsimies, no tām mums ir rūpīgi jāvairās, un asi tās jākritizē. Tur mēs drīkstam būt teksta kritiķi un mēģināt izlobīt patiesību.

2. Ja lūkojamies uz fiksēto vēsturisko ziņu trūkumu latviešu tautā, tas mums liek pievērsties ar lielāku vērību tā sauktajai orālajai tradīcijai.

Ko tas vārds nozīmē? Latīņu valodā or (oris) – ir mute, un, kad jūs ejat aptiekā ar recepti pēc zālēm, tad tur pie visa tā cita, kas tur saprotams un nesaprotams uzrakstīts, ir – per or - ieņemams caur muti.

Mēs pievēršamies Baznīcas vēstures un līdz ar to arī Latvijas vēstures avotiem. Proti, orālajai tradīcijai jeb mutvārdu tradīcijai, kas tiek uzglabāta stāstījumu tālāk nodošanā. Latviešu tautai orālā tradīcija ir ļoti plaša un bagāta. Mūsu Dainas apjoma ziņā ieņem izcilu vietu tautu folklorā, bet tūdaļ jāpiezīmē, – kā vēstures avots tās ir nenozīmīgas. Ļoti dīvaini un žēl. Tās aptver cilvēku un sadzīves lietas, dod vērtējumu cilvēku morālajai stājai, satur ļoti daudz liriskas poēzijas, bet tām trūkst jebkādas saskares ar vēsturiskiem notikumiem, varoņiem, tautu vadoņiem un citāda veida personāžu, kā tas ir, piemēram, ģermāņiem, skandināviem, senajiem grieķiem, senslāviem, kur tautas orālā tradīcija glabā pat veselus mītus par tautas dzīves izcilajiem notikumiem un personībām. Apbrīnojamā kārtā latviešu tauta savās atmiņās nav saglabājusi nevienas personas vārdu, nevienu atmiņu par savu pagātni, par vēsturisko laiku. Ļoti raksturīgi, ka pat vēsturisko laiku cilšu, vadoņu vārdus: Viesturu, Tālivaldi, Kaupu, Imantu, Lameiķi un citus mēs iepazīstam no iekarotāju chroniku ziņām, kurus tautas pašapziņas pamošanās laikā romantiķi un superpatrioti nesakarīgi un tendenciozi ievijuši pašsadomātajos sacerējumos, kā tas, piemēram, ir Andreja Pumpura par epu nodēvētajā ”Lāčplēsī”, kas nemaz un nekādā ziņā šim nosaukumam neatbilst, bet ir pilnīgi brīvā fantāzijā izveidots it kā vēsturisks romāns. Eps vienmēr sevī satur vēsturisko elementu. Nepietiek vēsturiskā elementa vietā tikai pieskarties kādiem notikumiem vai personām, un tos patvarīgi tad kaut kādā veidā pieminēt, kā tas tagad notiek tā sauktajā vēsturisko romānu žanrā, kur paskaidrojums ir tas: jā, bet rakstnieks to tā izjuta. Nu tas uzreiz pamazina šāda sacerējuma vēsturisko vērtību un padara to par gluži vienkāršu beletristiku vārda vispārējā nozīmē. Tā tas ir ar Pumpura ”Lāčplēsi”, tāpat ar Raiņa pieminējumiem, zīmējoties uz vēsturiskajām senpersonām; tur autors iet savā brīvā solī un sauc sev līdzi lasītājus. Rakstnieka vārds zināmā mērā fascinē un grib piešķirt ticamību šiem sacerējumiem kā vēsturiskiem. Šeit ir vietā ļoti rūpīga kritika. Neļaujieties sevi pārliecināt, tikai noreibinoties ar kāda ievērojama vai pieminēta rakstnieka vārdu! Arī šāds rakstnieks var runāt aplamības. Sevišķi, ja lieta grozās ap vēsturiskām lietām, tur tendenciozitāte ļoti bieži ir valdošā.

Arī attiecības ar kaimiņu tautām mūsu orālajā tradīcijā pieminētas gandrīz vienīgi cilvēku sadzīves aspektā. Igauņi, lietuvieši un krievi pieminēti, ka uz turieni aizprecētas māsiņas un no turienes ņemtas sievas. Krievu zeme, kur, bez šaubām, ir būts, atstājusi iespaidu ar savām daudzajām baznīcām, kā to tautasdziesma saka: “Krustiem kaltā krievu zeme, kur saule cauri spīd”, bet, vai arī kāda dziļāka pieeja šiem krustiem ir bijusi, nezinām. Tie krustiņi, kuri retumis šur tur ir atrasti kādā apbedījumu vietā, var gadīties, ir tapuši kā suvenīri, kad mūsu mīļie latvieši brauca tirgoties uz Pleskavu vai Polocku, un tie krustiem kaltie nami, – varbūt, ka viņi tur ir ieskatījušies arī iekšā, bet nekas cits viņus nav saistījis, kā paņemt līdzi tādu smuku suvenīru, kas noderētu par rotaslietu, jo nekādas dziļākas reliģiskas noskaņas, skaņas un ieskaņas no šāda veida saskarēm nekur mūsu Dainās, mūsu garamantās, nav atrodamas. Nedaudz ir pieminēti prūši, senprūši, kur ir braukts pa sasalušo jūru uz Dzintaru zemi. Protams, īpašā vietā mūsu orālajā tradīcijā, mūsu Dainās, ir Vācija. Šādu vietu ir daudz. Tās ar savu kritiku vēršas pret vāciešiem, viņu stāju, raksturu, īpašībām, ļaunumu. Tomēr šīm Dainām nav vēsturiskas, drīzāk ­– kultūrvēsturiskas nozīmes, jo tās visas ir tapušas vēsturiskajos laikos, kas ir apliecināti jau dokumentāli, un mums tās neko sevišķu nedod; varbūt tautu attiecībās tās kādreiz kaut ko var arī parādīt, jo visai mūsu vēsturei cauri nepārtraukti aužas šīs vēsturiskās, kopīgās sadzīves momenti savos pretstatījumos un kontraversēs. Tomēr šīs lietas ietilpst mūsu apskatāmajā vielā citā nodaļā un arī citādā sakarā. Katrā ziņā šīm latviešu un vācu, teiksim, vietējo un iekarotāju attiecībām ir arī sava ļoti liela nozīme, ietekmējot vēstures notikumus un tautu dzīvi. Visas Dainas ir tapušas jau pēc XII gadusimta, un tās vienkārši var noderēt, kā raksturojums attiecībām un sadzīvei starp iekarotājiem un pakļautajiem jau vēsturiskajā laikā.

Vietējo fiksēto vēstures avotu trūkumam par iemeslu bija tas, ka latviešiem nebija pašiem savu rakstu zīmju un savas rakstības, kas fiksētu un uzglabātu nākošajām paaudzēm kultūras dzīves vērtības un vēsturiskās notikumu atceres, tāpat arī savstarpējās saskares iezīmes. Rakstu zīmes neaizguva arī no krieviem, neraugoties uz neapšaubāmiem kontaktiem. Tie, šķiet, norisinājušies tikai precību un tirgus jomā, ja neskaitām arī kara gaitas. Vēstures fiksēšana piekrita vēlāk svešiniekiem, kas, bez šaubām, to darīja savās interesēs un no sava viedokļa, tikai kā blakus apstāklim pieskaroties latviešu tautas dzīvei: krievu chronikas, Rietumu ceļotāju un vēsturnieku pieminējumi.

Tam līdzi nāca arī vēl latviešu tautas dzīves īpatība. Latviešiem nebija pilsētu. Par tādām nevar uzskatīt pilskalnu nometnes ar māju pudurīti ap tām.

Latviešiem nebija savas sabiedrības. Latviešu sabiedrība ierobežojās kaimiņam ar kaimiņu vai kaimiņam pret kaimiņu, ne tālāk un ne vairāk. Nav nekādu ziņu, ko latvieši darīja, kad sanāca kopā, kad viņi bija kopā desmit, simts vai tūkstotis. Nav nekādu ziņu, ka latviešiem būtu bijuši kādi vadoņi, kādi pieminami gudrinieki. Latvietis nekad nav cietis nevienu par sevi augstāku. To redz jau pat kaimiņu attiecībās. Bija šī izolētība, kura tikai atsevišķos briesmu gadījumos pēkšņi saveda kopā latviešus kaut kādai darbībai. Nebija pilsētu. Pilsēta ir lielais kultūras veicināšanas faktors, kur cilvēki sadodas kopā, kur notiek domu izmaiņa, ne tikai preču apmaiņa. Latviešiem pilsētu nebija.

Latviešiem nebija savas īstas, stabilas valsts organizācijas, kas cilvēku dzīvei garantē zināmu eksistences stabilitāti, garantē, paaudzēm un laikmetiem nomainoties, viņu kontinuitāti un veido arī kādas tautas vēsturisko situāciju apkārtējo tautu starpā. Tie cilšu virsaiši, kurus piemin chronikas, galvenokārt, bija tikai kara gaitās; vadoņi, izbeidzoties šīm kara gaitām, pēkšņi nogrimst kā ūdenī iekrituši. Latvieši par viņiem nesaglabā nekādas atmiņas.

Tas viss kļuva ļoti spēcīgs moments latviešu tautas tālākajā liktenī. Tad, kad ieradās iekarotāji, viņi atrada neorganizētu ļaužu kopu un varēja ar savu organizācijas spēku un mērķtiecību latviešus pakļaut, un pakļaut viņus pilnīgi. Latvieši nepazina savus kungus. Kungus viņi iepazina tad, kad “bargi kungi darbu deva, nedod svētu vakariņu”. Bargus kungus iepazina kā svešus kungus, kad sērdieņi dzied “bez saulītes vakarā” un ēd savu pelavu maizi. Tad latviešiem tapa kungi. Kakla kungi, sveši kungi, bet pašiem savējo taču nebija. Nebija neviena, kas viņu vidū būtu pacēlies un teicis: brāļi, dodamies kopā un meklējam tapt brīvi un patstāvīgi. Ja kaut kas tāds varbūt bijis mēģināts, turpat otrs latvietis jau tūlīnās ar savu pretošanos nepiedalījās. Visas šīs cīņas, kas notika, tās bija, zināmā mērā, tās niedru buntes salauzīšana pa atsevišķam stiebram. Nebija kopības. Tagad gan arvien apjūsmojam pēcromantiku un tos laikus, dzirdam apbrīnojamas lietas, arī pat Švābe raksta par to: latviešu virsaiši ceļojuši uz Rietumeiropu; tanī sakarā, kad ir pieminēts virsaiša Kaupa ceļojums pie pāvesta, tad viņš saka: bet bijuši arī daudzi citi, kas ceļojuši, un viņiem ir bijusi sarakstīšanās utt. Nu, bet kā tas varēja tā bez pēdām izzust? Latviešu superprakticisms: to, ko nevar paņemt rokā, tam nav vērtības, vērtība ir tikai redzamai, taustāmai mantai. Brauca tirgoties uz Pleskavu, uz Novgorodu, uz Polocku, grūstījās tur pa ļaužu baru un redzēja, ka šī vienkāršā tauta – ne priesteri, ne mūki, bet vienkārši strādnieki - sarakstās savā starpā. Viņu sarakste ir atrasta tā sauktajos bērzu tāšu rakstos. Viens amatnieks raksta otram: Mitja, atsūti man āmuru! Vai atkal: atsūti man naglas! Viņi ir pašlaik darbā, viņš aizsūta zīmīti savam kolēģim: atsūti man vajadzīgo piederumu. Latvieši taču to redzēja! Viņus nekas neierosināja, ka šajos kāsīšos ir kāda vērtība! Skandināvi atstāja šeit savus rūnu akmeņus, iekala savus rakstus un ziņoja, ka tāds un tāds Svens ir bieži ceļojis uz Kūrlandi vai kā citādi. Latviešus tas akmens interesēja tikai tik daudz, lai to iemūrētu mājas pamatos. Tas ir kaut kas apbrīnojams! Kad skatāmies uz mūsu senvēsturi, aizvēsturi, –esam staigājuši aizsietām acīm un mēs brīnāmies, ka mūs pakļāva. Raksts dod ziņu ne tikai kaimiņam, ar kuru var sakliegties, bet arī daudz tālāk. Kad notika pasaulē lielās kustības pret apspiedējiem un svešiniekiem, lielajā Indijā Sipāju sacelšanās, – strēmelīte ar dažiem uzrakstītiem vārdiem gāja apkārt pa visu zemi un rosināja: tanī dienā, tad un tad, to un to, tie un tie. Tā te tiešām nebija. Telefona toreiz nebija, un katrs bija par sevi.

Mūsu orālā tradīcija parāda lielo nevarību to priekšā, kas nāca ar lielākiem spēkiem. “Ar uguni un zobenu” – mēs šo pantiņu skaitām vietā un nevietā un neaptveram to, ka stiprāka par uguni un zobenu ir rakstu zīme! Un, lūk, pret uguni un zobenu nebija nekādu ieroču.

3. Liecības, ko gūstam no citām tautām šajā laikmetā, tāpat ir visai trūcīgas. Vienu liecības veidu mēs apskatījām, un tā ir numismātika, kas uzrāda sakarus ar tikpat kā visu tā laika pasauli: Skandināviju, Romas valsti visā tās Vidusjūras apjomā, arābu zemēm Austrumos. Tātad latviešu saskares ir bijušas ļoti plašas. Un arī tad mēs nebijām ierosināti fiksēt mūsu atmiņas vai notikumus, kaut ko uzrakstīt, kaut ko saglabāt. Mēs tagad pēc satrūdējušiem drēbes gabaliem un sarūsējušiem kapa priekšmetiem kaut ko mēģinām izlasīt. Jā, arī šo citu tautu liecības ir ļoti trūcīgas un vispārīgas. Jau pieminētā Latvijas ģeogrāfiskā situācija gan bija par iemeslu rosīgai satiksmei dažādu tautu starpā, bet ziņas, ko pasmeļam no skandināvu rūnu ierakstiem vai krievu chronikām, vai kādiem citiem gadījuma autoriem, vēstī gandrīz vai vienmēr tikai par viņu mainīgajām sekmēm cīņās starp skandināviem un kuršiem, prūšiem, lībiešiem, igauņiem, krieviem, zemgaļiem. Ir vēsturnieki, kuri grib saskatīt šejienes cilšu sakarus pat ar tālākiem apvidiem: Dienviditālijā, Bizantē. Visas šīs ziņas ir pārāk trūcīgas un fragmentāras, kas neļauj izveidot kādu īstu, pilnu kopsakaru. Ir mēģinājumi atrast šo Viduseiropas piekrastes tautu starpā kādas rakstu atmiņas par šejieni, par baltiem, par viņu dzīvi un par tirdzniecības sakariem, par sakariem ar Teodoricha galmu un tamlīdzīgi. Tas viss ir ļoti nenoteikti un arī ļoti šaubīgi. Monētu atradumi gan liecina jau kaut ko noteiktu laika ziņā, bet arī neko paša satura ziņā, atskaitot tirdzniecības sakarus. Tomēr tie arī atgādina, ka šī zeme nebija nekāda terra incognita – kā to kādreiz mēģināja nostādīt – nepazītais kontinents. Tas ir bijis pazīts, bet arī tām pārējām, lielākām tautām nebija nekādas citas lielākas intereses, kā tikai šie sakari, varbūt pa retam arī kaut kas cits.