Latvijas Baznīcas vēstures nosaukums

Nosaukums “Latvijas Baznīcas vēsture” rāda, ka mums ir darīšana ar kādu vēstures disciplīnu. Turklāt tas norāda, ka šī vēstures disciplīna norobežota no vispārējās vēstures diviem īpašiem sašaurinājumiem. Vispirms, tā aptver no vispārējās vēstures tikai to daļu, kas attiecas uz Latviju un tās vēsturi. Otrkārt, tā pievēršas Latvijas vēsturei, galvenokārt tām norisēm un notikumiem, kam sakars ar Baznīcu un garīgo dzīvi Latvijā.

Latvijas Baznīcas vēstures priekšmets un uzdevums ir iepazīties un noskaidrot latviešu tautas nākšanu saskarsmē ar kristīgo ticību, ar šīs ticības izplatīšanos un nostiprināšanos, kā arī ar ietekmi un iespaidu, kādu kristīgā ticība ir atstājusi latviešu tautas dzīvē. To darot, mēs nepārtraukti paliekam Latvijas vispārējās vēstures ietvaros, tāpat arī nesaraujami esam saistīti ar visas pasaules kristīgās Baznīcas dzīvi, vēsturi un vēsturi vispār. Zīmējoties uz Latvijas vēsturi, varam sacīt: Latvijas vēsture sākotne ir nesaraujami un būtiski saistīta un identiska ar Latvijas kristianizēšanu. Laiks, kas bijis pirms Latvijas kristianizācijas, zināmā mērā ir Latvijas aizvēstures laiks, minējumu un vispārējo vērojumu laiks, bet īsti vēsture, kas jau ir fundēta notikumu un norišu precizējumā un arī to dziļākā vērtējumā, – tas ir sācies tikai ar Latvijas kristianizāciju. Palikšana Latvijas vēsturē un palikšana arī vispārējās vēstures rāmjos, – to redzēsim no pārējiem kopsakariem, kad vairāk tuvosimies mūsu Baznīcas vēstures notikumiem. Mēs nevaram būt izolēti no tā, kas kristīgajā Baznīcā ir norisinājies pirms Latvijas kristianizācijas. Mēs esam arī šeit organiska sastāvdaļa: līdzi eksistēšana tikpat lielajai kopējai vēsturei, kā arī līdzi eksistēšana pasaules garīgās dzīves un Baznīcas vēstures norisēm. Arī no savas puses šīs vēstures nozares to norisēs Latvijas Baznīcas vēsture līdzi ietekmē un līdzi veido. Kā jau pieminēju, ka Latvijas vēstures sākotnība sakrīt ar mūsu Baznīcas vēstures sākotnību. Uzskats, ka Latvijas Baznīcas vēsture no vispārējās Baznīcas vēstures un vispārējās vēstures skatījuma sava apjoma un satura ziņā maznozīmīga, provinciāla, ir nepareizs un liecina par nezināšanu un neizpratni šajā jautājumā. Mēs zinām, ka Latvijas vēsturē ir notikumi, kuriem ir bijusi ne vien liela nozīme Latvijas un latviešu tautas dzīvē un likteņos, bet kuri ir būtiski un spēcīgi ietekmējuši pasaules vēstures notikumu gaitu. Par tiem šinī gadījumā mums nav īpaši jārunā, ja mēs domājam par tādiem notikumiem kā Latvijas kristianizācija, kas novilka robežu starp Austrumiem un Rietumiem uz gadu simtiem kulturālā, reliģiskā, nacionālā ziņā. Tāpat mēs domājam par notikumiem, kas risinājās Pirmajā pasaules karā, kad lielās pasaules likteņus izšķirošās cīņas vienā īpatā posmā atrada savu liktenīgo pagriezienu taisni Latvijas teritorijā, taisni Rīgas aizstāvēšanas cīņās, kas lielā mērā noteica tālāko kara gaitu. Tāpat arī varam sacīt, ka notikumi, kas bija beidzamā laikā uzgūlušies uz mums kā slogs, ir, ja mēs tagad vērojam atpakaļ, ietekmējuši ļoti ievērojamā veidā visas pasaules un sabiedrības dzīvi un lielā mērā arī notikumus. Tas pats arī ir sakāms par Latvijas Baznīcas vēsturi un tās vietu vispārējā Baznīcas vēsturē. To mēs lielā mērā varbūt varēsim arī kaut cik redzēt, kad tuvosimies Latvijas kristianizācijas notikumiem, ka kristīgās ticības nostiprināšanās no Rietumiem šeit ir ietekmējusi vispārējo kristīgās Baznīcas notikumu gaitu un norisi. Bīskapa Meinharda misijas darbs un viņa pēcteču darbošanās noteica stabilo garīgo robežu Austrumeiropā un šo divu kultūru atšķirību, kura nav varējusi tikt izjaukta, neskatoties uz visiem ārkārtīgajiem notikumiem, kādi ir risinājušies. Pāvesta Innocenta III mēģinājumi izveidot šeit garīgo valsti Terra Mariana pāvesta tiešā pārziņā, pārvaldībā ierosināja vietējo cilšu konsolidēšanos un divu tautu – latviešu un igauņu izveidošanos. Kurzemes misionāru darbošanās Gambijā un Tobago salā jau ap 1650. gadu iezīmēja luteriskās ārmisijas sākumus vispār. Luteriskā misija, kas enerģiskāk un plašāk sākās un arī vēlāk izvērtās, nāca laika ziņā vismaz kādus simts gadus vēlāk.

Latvijas Baznīcas vēstures nosaukums nav sens. Tas tapis tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kā konkrēts ģeogrāfisks jēdziens ienāca pasaulē, un tās vēsture sāka izlobīties no čaulām, kas to bija gadu simtiem apņēmušas, bet Baznīcas vēsture – šajā gadījumā Latvijas Baznīcas vēsture – arī ieguva savu īpato izskatu un veidu lielā mērā, tāpat kā Latvijas vēsture vispār, kas, atskaitot atsevišķus fragmentus, pētījumus, visumā bija atrodama tikai starp toreizējo vēsturisko publicējumu rindiņām. Šiem vēstures darbiem bija citi apjomi, citi nosaukumi un arī cita ievirze. Vācu vēsturnieki runāja par Baltijas vai Krievijas valsts Baltijas provinču, vēl agrāk par Livonijas, retumis vēl arī par Kurzemes vēsturi. Krievu vēsturnieki visumā nemēdza izdalīt šejienes vēsturi un apskatīt to atsevišķi no Krievijas valsts vēstures, pieminēdami Austrumjūras novadu (Ostzeiskij kraj) vai Krievijas nomales (Okrajini Rossiji). Arī runājot un rakstot pat Baznīcas vēsturi Latvijā, tai ne vienmēr ir bijuši vienādi apzīmējumi. Izcilais Latvijas Baznīcas vēsturnieks profesors Adamovičs grāmatu, kas domāta skolas vajadzībām, apzīmējis par “Dzimtenes Baznīcas vēsturi”. Tas, protams, ienes tādu siltu, personīgu skaņu mācāmajā priekšmetā, bet to arī it kā ierobežo par daļu tiem, kam vārdi Latvija un dzimtene sakrīt. Tāpat arī kāds cits pieminētā profesora definējums “Latvju Baznīcas vēsture” satur sevī jau nopietnāku ierobežojumu. Mūsu laikos vispār nemaz vairs nav iespējams kādu etnisko grupu izdalīt atsevišķi no kopsakara ar citām ne saimnieciski, ne politiski, ne kulturāli, ne vēsturiski, ne arī reliģiski. Latvju Baznīcas vēsturei tad vajadzētu kavēties tikai pie latviešu tautas garīgās dzīves un rosmēm vien. Varbūt, ka to zināmā mērā varētu izdarīt, zīmējoties uz pirmskristīgā laika ticējumu, ieradumu, kultisko paražu noskaidrošanu, bet attiecībā uz kristīgās Baznīcas vēsturi un latviešu tautas saskari ar kristīgo ticību tas nemaz nav iespējams jau tā apstākļa dēļ vien, ka latviešu cilšu kristianizācija un iesaistīšanās Eiropas reliģiskajā un kultūras dzīvē gandrīz bez izņēmuma ir notikusi ar citu tautu – vācu, krievu, zviedru, poļu, dāņu – iniciatīvu un viņu vadībā. Šeit blakus vēl jāpiezīmē, ka, ja skatāmies uz tautu kristianizācijas notikumiem, tad patiesībā gandrīz bez izņēmuma atrodam šo faktu, ka Evaņģēlija nešana kādā tautā ir vienmēr, gandrīz bez izņēmuma notikusi ar citas tautas vēstnešu starpniecību. Tā tas bija, piemēram, ar vāciešiem, kuru kristianizācija sākās ar angļu un īru mūku starpniecību. Tā tas bija Skandināvijā, kur nāca misionāri tāpat no Anglijas, kā no Vācijas. Tā tas bija Somijā, kur Somijas evaņģelizētājs bija anglis. Tā tas bija arī citās vietās, arī Krievijā, kur Krievijas evaņģelizācija – pievēršana kristīgai ticībai – nāca ar grieķu starpniecību. To varam līdz bezgalībai turpināt, jo visās tā saucamajās misijas zemēs tie, kas nesa Evaņģēliju – Āfrikā, Āzijā, Austrālijā, Amerikas ciltīm, nekad nebija viņu iezemieši. Retos gadījumos varbūt ir bijis, ka neparastā kārtā kāds no šīs tautas, pats būdams kristīts pirmais, ir tad arī nesis tālāk šo vēsti. Tā kā šeit mūsu vairīšanās no tā, ka mēs esam no svešām rokām saņēmuši kristību, tas ir tāds ļoti nepārdomāts pārmetums vai iebildums, kurš nepavisam nav kaut kas specifisks, mums raksturīgs, bet vispār kristīgajā Baznīcā ļoti bieži notiekošs. Tā mēs šo dažādo tautu iniciatīvā un vadībā, lai gan tā mums kādreiz bijusi nemīlama, bet taisni šinī iniciatīvā, esam tapuši par kristīgās vēstures sastāvdaļu. Tā tas ir mūsu vēstures sākotnībā, ka nevaram to apzīmēt par “latvju”, ne arī par “dzimtenes” Baznīcas vēsturi, jo tā gan aptver arī dzimteni, bet arī tās latviešu tautas daļas, kas ir ārpus šīs dzimtenes un kuru dzimtene nepavisam nav Latvija, tāpat aptver ļoti lielā mērā ne tikai latvjus, bet arī Latvijas teritorijā un ar latviešiem kādreiz liktenīgi sasaistītās tautas, pirmkārt, vācu un krievu tautas viņu kopvēsturē un viņu garīgajā Baznīcas vēsturē. Baznīcas vēsture – šajā gadījumā Latvijas Baznīcas vēsture – nav tikai vēsturisks priekšmets vien. Tas nav tikai ārēji fiksētu faktu summējums un formāls apkopojums vien. Baznīcas vēsture, būdama šīs vēstures daļas būtiskais centrs, tās sirds un serde, izceļ to no profanitātes un uzsver tās teoloģisko raksturu un uzdevumu. Līdzdalībā vispārējās vēstures problēmās tā neizšķīst, neizmainās, bet patur savu specifisko teoloģisko būtību. Baznīca veido tādu institūtu, kuram savā eksistencē gan ir izveidojušās savas noteiktās formas un veids, kuri gan ir vēsturiski uztverami, ciktāl vispār pagātnes veidojumi pieejami vēstures pētniecībai, bet tas, ko kristīgā draudze izteic savā Ticības apliecībā ar vārdu BAZNĪCA, nav šis institūts, bet gan dzīvā, klātesošā caur Viņa Garu un Vārdu darbojošā Kristus draudze. Kad runājam par Baznīcas vēsturi, mēs nevaram nekādā veidā atvairīt to, ka tās sākotne ir šajā inkarnācijā - Dieva ienākšanā cilvēcē un vēsturē, un šo notikumu tālākā veidošanās, neraugoties uz ārējiem trūkumiem vai pat pretišķībām; tā ir un paliek, un patur savu teoloģisko raksturu ne tikai kā teoloģiska disciplīna, bet arī kā īpati par sevi esoša vieta, kurā sastopas ar laicīgo dzīvi un rosmi arī tās pārlaicīgie sākumi un būtiskie pamati. Tā ieiet vēsturē, vēsturiskajās formās un veidojumos, izpaužas laiku gaitā. Līdz ar to rodas jautājums: kā un cik daudz šī darbošanās atbilst uzdevumam. Un šis uzdevums arī ir pēdējā Baznīcas vēstures kritiskā mēraukla. Visam kriticismam cauri tās pasludinājums un tās iedarbība dzīvē nekad nepaliek pilnīgi aizsegta, tās sekas izmaina cilvēces laicīgo dzīvi un kārtību, bet īstās patiesības pētniecībai kristīgā izpratnē pieder Dieva tiesa visā tās nepielūdzamībā, Baznīcas vēsture nav tikai Dieva tiesas sadauzīto trauku lausku kaudze vien, kas liecina par nepilnībām, nederību, grēcīgumu. Baznīcas dzīve ticīgā skatījumā ir trauks, kas glabā sevī dārgu mantu. Tas ir instruments, ko lieto, darot savu pestīšanas darbu cilvēcē, viņas dzīvais Kungs. Un tāpēc ir viens īpats apstāklis, kas varbūt savā laikā kritiskos cilvēkos ir izsaucis tādu vīpsnājumu it kā savas vientiesības dēļ. Kad cilājam vēl pirms Pirmā pasaules kara rakstītās grāmatas, kas ietver sevī Baznīcas vēsturi, un tādas bija, piemēram, ticības mācību grāmatas, kur bija Bībeles stāsti, Katķisms un mācāmā viela skolās, piedevām bija arī kādi skati no Baznīcas vēstures, šīs Bībeles stāstu grāmatas kādreiz bija apzīmētas ar tādu vārdu, par kuru jāsaka, ka jau tā laika gudrie un sevišķi vēl mūslaiku gudrie cilvēki kādreiz tā vīpsnāja, – “Dieva Valstības vēsture”, uzskatīdami to par tādu paradoksu: vai tad Dieva Valstība risinās kaut kādā vēsturiskā gājumā un vai kāda vēsture vispār varētu tikt saukta par Dieva Valstības vēsturi. Protams, šis apzīmējums lielā mērā tiešām varbūt ir vientiesīgs un varbūt arī ļoti pārdrošs, bet aiz tā visa tomēr stāv viens patiesības grauds dziļākā būtībā.. Visus notikumus, kurus redzam norisināmies Baznīcā, mēs nevaram atdalīt, lai cik kādreiz tie ir aizsegti ar ļoti cilvēcīgām kļūdām, vainām, noziegumiem, lai kādi būtu šie aizsegi, visam tam cauri redzam šo pārlaicības momentu, šo inkarnācijas brīnumu, bet arī faktoru, darbīgo faktoru, kas darbojas šinī pasaulē un cilvēcē un kura ārējo norisi mēs saucam – Baznīcas vēsture. Pilnā mērā tas pats attiecas arī uz Latvijas Baznīcas vēsturi