Savu pirmo lekciju šinī mācību gadā ievadīdami, dziedāsim meldijā “Mans Dievs, es Tevi slavēt sākšu”:
Jel mosties, Gars, no senām dienām,
Tu Gars, kas pirmiem lieciniekiem bij',
Dod Kristus ļaudīm, dod ikvienam,
Ka visi ir Tam Kungam liec’nieki;
Lai visur drīz Tavs Vārds, Kungs Jēzu, spīd,
Ka visas tautas Tev pie kājām krīt.
Sūt' savu Vārdu lieliem pulkiem,
Kas kalpo Tev un Tavā spēkā stāv,
Dod gaismu Tava Vārda tulkiem,
Lauz pušu velna viltību un nāv';
Tavs Vārds kā zvans lai skan pa pasauli
Un iezvan' jaunu svētdien' tuksnesī.
Dievs Svētais Gars, Tu patiesības, apgaismības un dievišķais padomdevējs Gars! Mēs Tevi lūdzam – nāc ar Tavu spēku un dāvanām, un atver mūsu gara skatu un liec mums saņemt Tavu patiesību, ar kuru Tu atklājies un atklāj savu spēku šai pasaulē. Āmen.
Apsveicu jūs, mīļās komilitones un komilitoņi, ar studiju gada sākuma pirmo lekciju Latvijas Baznīcas vēsturē. Varu vien sacīt, ka man ir ļoti liels prieks būt jūsu vidū, jūs redzēt un dalīties lietās, kas patiesībā ir ļoti aktuālas mums visiem - Latvijas Baznīcas vēsturē. Dievpalīgu šinī kopīgajā darbā!
Latvijas Baznīcas vēstures priekšmets
Vispirms kādi vārdi par šo priekšmetu – Latvijas Baznīcas vēsturi. Domājot par to, ko mums dod Baznīcas vēsture, šajā gadījumā Latvijas Baznīcas vēsture un tās studijas, gribu atgādināt ievērojamā Baznīcas un vispārējās vēstures zinātnieka, vēsturnieka Ādolfa fon Harnaka (1851–1930) teiktos vārdus: (Über die Kirchengeschichte):
Was ich gelernt habe, habe ich an der Kirchengeschichte gelernt, und wenn es mir vergönnt gewesen ist, über ihre Grenzen hinauszuschreiten, so hat sie mir die Wege gewiesen, denn nichts Menschliches ist ihr fremd.
Tas tulkojumā skan apmēram tā:
Ko es esmu mācījies, esmu mācījies pie Baznīcas vēstures, un ja man ir bijis vēlēts sniegties pāri pār tās robežām, tā ir bijusi tā, kas man rādījusi ceļus, jo nekas cilvēcīgais tai nav svešs.
Tie ir tādi nozīmes pilni vārdi. Un kad jūs iedziļināties vēstures studijās, vai tās ir vispārējās vēstures studijas, vai tās ir speciālās Baznīcas vēstures studijas, jūs atklājat vienu īpatu lietu, ka Baznīcas vēsture zināmā mērā ir kā tāds kauss, kas sevī satver visu teoloģiju. Tas ir teoloģiskākais priekšmets teoloģisko priekšmetu starpā, jo visi teoloģiskie uzskati, teoloģiskās atziņas un tas viss, kas ir saistīts un ko vēl citādi teoloģija ietver savās specializētās nozarēs, atrod savu vietu Baznīcas vēsturē. Mēs varam mācīties par mūsu ticības svarīgajām lietām, dogmatiskajiem veidojumiem, ilgstošajām dogmatiskajām cīņām, kamēr mūsu dogmatu lietas stabilizējās gadu simtiem ilgās diskusijās un pārrunās, – tas viss kā dzīva sastāvdaļa ietilpst Baznīcas vēsturē. Tāpat arī modernie uzskati, kurus mēs kādreiz reliģijas filosofijā dzirdam atkārtotus un priekšā celtus, kā viļņi nāk un aiziet, saplakdami atkal smiltīs, un atstāj par sevi tikai atmiņas Baznīcas vēsturē. Baznīcas vēsture ir šis visaptverošais priekšmets. Un šodien mēs stājamies pie šī priekšmeta un mēģinām saprast ne tikai ārējo, bet arī iekšējo, dziļāko, garīgo dabu.
Jūs, bez šaubām, bijāt klāt pirmajā septembrī mācību gada atklāšanas aktā, kurā savu ļoti pārskatāmo un vērtīgo lekciju sniedza profesors Klīve. Es domāju, ka jūs esat paturējuši vērā ļoti interesanto gala slēdzienu, ko profesors izteica un ar ko viņš šodien mūsu Latvijas Baznīcas vēstures studijas varbūt vēl tā īpaši izceļ un pasvītro. Pārskatot tā saucamā modernā laikmeta iezīmes un īpatības un pārskatot šī laikmeta aiziešanu un postmodernā jeb pēcmodernā laikmeta atnākšanu, kuru tagad piedzīvojam ar tā nepārredzamajām un ļoti diferencētajām kustībām, rosībām un veidojumiem, kas robežo it kā ar jaunām reliģijām, tad ir uzstādīts šis jautājums: kāda ir kristīgās ticības, kristīgās Baznīcas vieta visā šinī nepārskatāmajā un ārkārtīgi, var teikt, dinamiski izvērstajā rosmē, un tad šis ļoti vērtīgais gala slēdziens, kas iegulstas mūsu Baznīcas vēstures studijās, ir kristīgās ticības vienreizīgā, pāri pār visu esošā priekšrocība (es tik skaidri neatceros profesora definējumu), tas vienreizīgums, kas nav ne ar ko salīdzināms un kas nav padots tām izmaiņām, kādas ir visās tagadējās rosmēs, un tas ir tas, kā viņš teica: “Inkarnācija”, tas ir, Dieva ienākšana cilvēcē, cilvēces vēsturē. Tas ir reizē ne tikai mūsu konstatējums, tā ir arī mūsu lielā cerība un drosme šinī situācijā, tas ir mūsu uzdevums, ar kuru ieejam šī laikmeta tik ļoti komplicētajā un tik ļoti intensīvi izvērstajā uzskatu un pārmaiņu jūklī. Tas ir arī kā ievadījums, ko es šeit biju jau pirms tam līdzīgā veidā mēģinājis celt priekšā, kas tā ļoti nozīmīgi ievadīja mūsu teoloģijas studijas. |
