1. lekcija
1992. gada 7. septembris

Kristianizācijas sākumi

IX, X gadsimtā

Mums jāpievēršas kristianizācijas sākumiem, kādus var mēģināt konstatēt Latvijā pirms šiem oficiālajiem, jau īstajiem misionēšanas notikumiem. Šeit ir divas galvenās teorijas, ja tā tās var dēvēt.

IX un X gadsimtenis. Šinī laikā visu Eiropu pāršalca tā sauktās normāņu briesmas. Par pasargāšanu no tiem tajā laikā neatlaidīgi Dievu lūdza visās baznīcās. No Skandināvijas zemēm dāņi, zviedri, norvēģi – pārdroši jūrnieki, nežēlīgi postītāji un laupītāji – turēja baiļu varā visu Eiropu, savos kuģos braukādami visapkārt Eiropai, dibinādami savas valstis Itālijas dienvidos, uzbrukdami arī Bizantei. Arī okeāna plašums un bargums viņus nebiedēja un neapturēja: Islande, Grenlande, Ziemeļamerikas piekraste viņus jau pazina. Viens no galvenajiem mērķiem bija Konstantinopoles – tā laika bagātības un varenības simbola –iegūšana. Uz šo mērķi veda divi ceļi: apkārt Eiropai pa jūru un jau sen pazīstamais tirgoņu ceļš – pa upēm, kas ērti un plaši sazarotas Eiropas austrumu plašumos. Tā IX gs. vidū – oficiāli pieņemtais datums 862. gads – jau ievērojamā tirdzniecības centrā Novgorodā vai, kā to sauca skandināvi, Holmgordā (Salaspilī - burtiski tulkojot), valdīja no Roslagenas (Roslagen) Zviedrijā nākušais vikings – varings Ruriks (Hrörek), ar saviem diviem brāļiem. Viens no tiem Sinenss bija Lādogā, Aldeigiaborgā un Truvors (Thorwaldr) valdīja Izborskā, Isaborgā, arī Ziemeļkrievijā. Šī normāņu–vikingu-rusu nostiprināšanās tagadējās Krievijas ziemeļrietumos kļuva par Krievijas valsts sākumu. Līdz ar tās veidošanos radās arī pastāvīgās saskares ar kaimiņu tautām un ciltīm ziemeļos un rietumos: ar somiem, igauņiem, letgaļiem, lībiešiem, leišiem. Krievijas vēsturē IX un gandrīz viss X gs. vēl bija pagānisma laikmets. Rurika pēcteču laikā valsts smaguma centrs pārvietojās uz Kijevu, bet, pastāvot lielai novadu brīvībai, Novgoroda, Pleskava, Polocka dzīvoja savu īpato dzīvi. Mums ir svarīgi šīs trīs vietas atcerēties. Kāda bijusi saskarsme, grūti spriest, jo nav uzglabājušās nekādas tiešas ziņas. Krievijas chronikas sākas tik pēc Krievijas kristianizācijas. No tām tad arī ir iespējams rekonstruēt un retrospektīvi secināt agrāko laiku notikumu raksturu.

Ar Kijevas firsta Vladimira pāriešanu kristīgajā ticībā 988. gadā iezīmējās jauns posms visā Krievijas vēsturē. Ar šo laiku sākam gūt zināmu skaidrību un ieskatu arī par Austrumu baznīcas iespaidu uz Baltijas austrumpiekrastes tautām. Šīs tautas dabūja just Novgorodas, Pleskavas un Polockas firstu politisko un militāro aktivitāti. Krievu senās chronikas dod skaidru ieskatu. Novgorodas chronikas piemin karagājienus un postījumus pret igauņiem un Tālavas letgaļiem. Un te seko vesela rinda šo datumu: 1030., 1055., 1060., 1111., 1113., 1116., 1163., 1176., 1179., 1190., 1191., 1192. Tātad nepārtrauktie uzbrukumi un postījumi! 1107.gadā zemgaļi sakāva Polockas karapulku, kurš zaudēja 9000 (!) kritušo. Diemžēl Polockas chronikas mums nestāsta, kā Polocka ieguvusi savu atbalsta punktu un savu koloniju pie Daugavas augšteces – Jersiku, par kuru jau XII gs. beigās un XIII gs. sākumā ir šī brīnišķīgā ziņa, cik tur mierīgi zvana zvanus un ka krievu ticība tur atradusi savu vietu, un krievi šajā ziņā, protams, ir ienākuši tīri miermīlīgi. Pie jautājuma, kā šī miermīlība varējusi tapt, vēl pakavēsimies nedaudz vēlāk.

Ir divas vēsturiskās pasaciņas.

Viens ir tā saucamais vācu variants: pirmās kristīgās vēsts nesēji esot bijuši vācieši. Vidzemi, tā saukto Līflandi, līdz tam nepazītu pasaules salu vai malu, nejauši atklājuši Lībekas tirgotāji XII gs. vidū, kuru kuģus vētra iedzinusi Daugavas grīvā, un drīz pēc tam sākusies šīs nepazītās zemes kristianizācija, kas, kā teiksma tiek veidota tālāk, ir noticis “ar uguni un ar zobenu”, piespiežot varmācīgi vietējos iedzimtos pieņemt jauno ticību. Šis īsumā pārstāstītais variants ir pasaciņa. Šī zeme nebija nekāda nepazītā zeme, jo to pazina jau romieši, kur tad nu vēl pēc vairākām tūkstošgadēm vācieši to nebūtu pazinuši. Tomēr tam ir savs izskaidrojums: vācu–austrumu tirdzniecībai vācieši īstenībā Baltijas jūrā tā brīvi iekļuva tikai pēc Lībekas dibināšanas. Un tas bija XII gadusimta vidū.

Krievu variants: jau no XII gadsimta Austrumu baznīcai piederīgajās Jersikā, Koknesē un Tālavā ir bijusi pareizticība. Tātad kristīgā ticība no austrumiem atnākusi jau agrāk un pie tam mierīgā (!) ceļā. Noskaidrojot vēsturiskos notikumus, ir jāsargās no leģendām un mītiem un jāizturas pret tiem kritiski, lai cik seni un šķietami ticami tie liktos. Tas pilnā mērā attiecas arī uz mūsu tematu. Ja tikai uzskaitām to uzbrukumu un sirojumu nepārtraukto rindu, kas nākuši no Novgorodas un Pleskavas puses pār Igauniju un pār Tālavu, tad jau varam iegūt priekšstatu par “miermīlību”, ar kādu pravoslāvība ienākusi. Piemēram, pēc visšausmīgākās izpostīšanas – 1182. gadā, kad Tālava un Dienvidigaunija bija izpostītas līdz beidzamajai iespējai, tur tad arī tika iedibināta pravoslāvu ticība.

Numismātika ir parādījusi, ka šie sakari bijuši jau daudz senāki un ar daudz vairāk ciltīm un saskarēm. Mūs interesē, cik lielā mērā šīs saskares ir bijušas jau kristīgās ticības veidā un nozīmē.

Ziņas par kristīgās misijas sākumiem mums sniedz daži īpati raksturojumi, kādus atrodam, piemēram, Rimberta chronikā – dāņu chronikā, kas runā par baznīcas uzcelšanu Kurzemes piekrastē. Tas ir saistīts ar konkrētu personu, ar Dānijas ķēniņu – Svenu Estridsonu. Viņš šinī ziņā mūsu vēsturē ienes vienu stariņu, kas ļauj kaut ko saskatīt par tā saucamajiem vēl nesāktajiem sakarīgās misijas darbiem. Viņa gads mums arī var būt interesants, jo tas ļauj atkal izdarīt citus secinājumus: 1047.–1076., tātad vēl pirms vācu misijas sākumiem.

Rimberta chronika piemin, ka Svens Estridsons ir ļoti iepriecināts par ziņu, ko viņš saņēmis no kāda tirgotāja, ar kuru acīmredzot viņam arī iepriekšbijuši sakari, ka Kurzemē ir uzcelta baznīca. Un arī pieminēta vieta – Domesness, un tas jau ir ļoti īpati. Starp citu, šis vārds Domesness palika mūsu ģeogrāfiskajos apzīmējumos no vācu puses, vēlāk arī krievi to pārņēma Kolkas raga apzīmējumam. Ness ir tāpat deguns, kā arī zemes rags. Domesness - tātad – Doma vai baznīcas rags. Tas ir baznīcas rags, kas iznāk šinī vietā no Kurzemes piekrastes un nošķir Baltijas jūru no Rīgas jūras līča. Tiek pieminēts, ka ap šo ragu uz Zemgali ir braukuši arī skandināvi. Tomēr mēs nezinām vietu, kur atradusies šī dāņu celtā baznīca, par kuru tādā iepriecinājumā bijis ķēniņš, jo viņš bija devis arī līdzekļus baznīcas celšanai un tad saņēmis priecīgās ziņas, ka tāda baznīca ir uzcelta. Par šīs baznīcas likteņiem nezinām patiesībā neko. Iespējams, ka tā bija tāda pat celtne, kādas toreiz Skandināvijā bija ļoti parastas celtnes – tās bija koka slietņi. Nu, protams, koka celtnēm ir īss mūžs. Vēlākā Baznīcas vēsturē zinām, ka mūsu baznīcām skaitām gadus simtos - divi, trīs, četri, pieci gadu simti, retā ir, kas var parādīt sešus, septiņus gadu simtus, citas ir tādas jaunākas, lai gan baznīcu vietas ir vecas. Izrādās, ka tur ir nomainījušās lāgu lāgam šīs koka celtnes, kas, nonākdamas nelietojamā stāvoklī, nojauktas, un tad atkal celtas tajā vietā; reizēm atkal tādas pat koka celtnes un citreiz mūra celtnes. Acīmredzot tur ir bijusi šāda koka celtne, un, domājams, ka ne jau tā baznīca bija uzcelta un pamesta; gan jau tā bija kā kuģa ceļa virziena rādītāja lietota, tai apkārt bijušas arī, bez šaubām, ēkas priesterim vai priesteriem, varbūt pat kāds neliels klosteris.

Pavisam nesen, pirms dažiem gadiem, vēl padomju publikācijās par mūsu archaioloģiskām lietām kādi archaiologi bija devušies ar lielu un labu nodomu meklēt šīs baznīcas pamatus. Pēc vārdu atmiņām viņi varējuši it kā uzzīmēt, ka tanī apvidū tiešām kāda baznīca eksistējusi. Diemžēl neesmu paturējis vērā, un atzīmes ir palikušas kaut kur arī ne gluži pa rokai, ka ir taču mēģināts iezīmēt un atrast pat tās līnijas, bijušo pamatu līnijas, ar to apstiprinot šādas baznīcas eksistenci. Vienu laiku jau uzskats bija tāds, ka tās ir tīrās pasakas - tur nav daudz ko ticēt.

Tajā pašā chronikā, pieminot šo baznīcu, chronists raksta un raksturo kuršus. Un raksturo tos kā ļoti nežēlīgus, mežonīgus, ļaunus cilvēkus. Nu, to var iedomāties, jo kurši ar skandināviem bieži vien kāvās, un tā cīņa bija kā nu kuro reizi, ne vienmēr kurši bija uzvarēti. Kurši – tāpat kā sāmsalieši igauņi – ir devušies uz Skandināviju, laupīdami, dedzinādami, tā kā kuršiem piedēvē šādas īpašības, bet arī vēl kādu citu. Un šī viena īpašība ir mums ļoti, ļoti vērā ņemama. Chronists raksturo kuršus par ļoti striktiem pagānisma ļaudīm, kuru starpā burvības, buršanas, zīlēšanas un maģiskas nodarbības esot tik plaši izplatītas, ka katrā mājā ir šādi zīlnieki. Uz šo zemi no visas Eiropas – no Grieķijas, no Spānijas (es atkārtoju tikai Rimberta vārdus) ceļojot pēc orākuliem, tas ir, pēc zīlēšanas. Piezīmīte ir samērā īsa, bet tā ir tik ārkārtīgi neparasta. Un, ja mēs Rimbertam varam ticēt – vismaz to, ko Rimberts stāsta par baznīcu, ko viņš stāsta par ķēniņu Estridsonu, tas viss ir pareizi, – grūti domāt, ka viņš būtu rakstījis pasakas, runādams par kuršiem, parādīdams šos cilvēkus kā mežonīgus, nežēlīgus un neiecietīgus ticības lietās, nodevušos maģijai, burvestībām, visām šīm tumšajām mākām.

Pie šīs piezīmes gribētos kaut ko piebilst klāt. Raksturīgi, ka nav runas ne par tempļiem un svētvietām, ne par priesterību. Vai tas būtu aizmirsts? Kad skatāmies vēlākā Latvijas vēsturē un kad skatāmies mūsu orālajā tradīcijā, mums nav pieminēti ne tempļi, ne priesteri. Ir bijusi kaut kāda īpata reliģija šīm ciltīm, starp citu, ļoti līdzīga senajiem prūšiem, kas no vienas puses tāpat bija ārkārtīgi viesmīlīgi, no otras puses, ārkārtīgi neiecietīgi, ja kāds mēģināja iedziļināties viņu burvestībās. Latviešu reliģija summējās maģijas, burvestību, māņticības ieražās. Tās atrodam mūsu orālajā tradīcijā. Tempļu nav, svētvietu nav, priesterības nav. Katras mājas tēvs ir arī priesteris, viņš izdara visas maģiskās un burvestīgās padarīšanas. Tas, ko mūsu zemē atrod pie lieliem kokiem, akmeņus vai zem akmeņiem paliktus upurējamos priekšmetus vai dzīvniekus, tie vēl nav tempļi, tās vēl nav svētceļojuma vietas. Tas met ļoti īpatu skatu arī uz latviešu tālākajām attiecībām ar jauno ticību. Ir mēģinājums nostādīt jautājumu tā, ka latvieši pretojās kristīgajai ticībai, aizsargādami savu senču ticību. Viņi bijuši reliģiskā ziņā aizskarti. Ja mēs skatāmies uz viņu reliģiozitātes kvalitāti, - tur nebija, ko aizskart, un tur nebija, ko aizstāvēt. Tas ietilpa tanī rubrikā, ko saucam maģiskie paradumi, burvestīgās izdarības. Un, kad skatāmies uz lībiešu un arī letgaļu pretestību kristīgajai ticībai, tad mums jāsvītro šis reliģiskais moments. Mēs atrodam neskaitāmos depozītus, milzīgos aprakto mantu daudzumus, kas jau atrasti un kurus vēl atradīs, un redzam to bezgala izdevīgo situāciju, šo Daugavas un Gaujas lejteku, pa kuru nāca un gāja tirgoņi, ar kuriem varēja tirgoties, mainīties, arī laupīt, arī spekulēt. Kad notika laupītāju gājieni no svešas puses, tad tika ziņots, kādus milzīgus sudraba krājumus laupītāji varēja paņemt no šiem lībju un letgaļu ciemiem. Tātad bizness bija ļoti attīstīts. Ļoti! Kad ieradās šie no aizjūras un gribēja tanī pašā vietā palikt, – klausieties, kurš cietīs, ka viņa veikalam blakus konkurents uztaisīs savu veikalu! Tas nebija nekas cits, kā viens materiālistisks konkurences naids, ka, lūk, šie svešie ienācēji - un vēl bez tam viņi dibina veselu pilsētu, - ka tie, tā sakot, aizcirtīs viņiem šo zelta bedres ieeju. Nu tirgoņi griezīsies iekšā Rīgā un tirgosies ar tiem, kas dzīvos Rīgā, un ne vairs ar Salaspils, Ikšķiles un citiem lībiešiem un letgaļiem. Daudz vienkāršākas lietas. Tur nav nekādas romantikas. Mēs neatrodam nekādas pieskares kaut kādam kultam. Vienīgā un arī maģiskā izdarība toreiz – pārbaude ar ”likteņa zirgu” kas, celdams ”dzīvības” kāju pāri noliktajam šķēpam, izglāba no nāves mūku Teodorichu - dēļ labības: visi lauki izkaltuši, ražas vairs nebūs, lūk, vainīgs ir kristīgo Dievs, un tāpēc tas priesteris ir jāupurē dievekļiem.

Daudzas lietas iegūst citu izskatu, ja ieskatāmies to norisēs.

Piedodiet, ka ne gluži sakarīgi esmu varējis jums dažas lietas pārstāstīt, jo šeit mijas cits caur citu laikmeti un notikumi, gan paralēli, gan pretnieciski. Pie mūsu kristianizācijas pirmsākumiem vēl pievērsīsimies, īpaši runājot par tā saucamo “miermīlīgo” pareizticības misiju