Sprediķis par Lk.19: 11-27. teikts Kristus draudzē 1999. g. septembrī.
Lk.19: 11-27. ….
Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars. Tu apgaismotājs, Tu dievišķās gudrības un padoma Gars, atdari mums Savu Vārda patiesību un atspirdzini, lai arī mēs Tavā priekšā būtu Tavas valstības iemantotāji. Āmen.
Kāda ļoti īpata līdzība. Tās sākuma daļa mūs kaut kā īpaši uzrunā un kaut ko īpašu atgādina. Runa līdzībā ir par kādu ievērojamu cilvēku vai valdnieku, kas, izdalīdams savu mantu, aiziet tālumā un pēc, nākdams atpakaļ, norēķinās. Līdzība ir ļoti skaidra un ļoti vienkārša. Jo mēs zinām, ka šeit ir runa ne par ko citu un ne par vienu citu kā par Visaugstāko Kungu Tēvu Debesīs. Un ir skaidrs arī, kas ir domāts ar atstātajiem, uzticētajiem podiem, ar uzticētajām mantām. Tās ir dāvanas, kuras Dievs izdala mums, cilvēkiem. Ne velti mēs sarunu valodā kādreiz sakām – kādam cilvēkam ir Dieva dāvanas, kāds cilvēks ir bagātīgi apdāvināts, kādam cilvēkam ir Gara dāvanas. Mēs jau to esam uzņēmuši ir savā izpratnē, ir arī savā valodas izteiksmē, ka Dievs, mūsu Debesu Tēvs, mūsu augstais visu Kungu Kungs ir ar savu īpašo vērību pret savu radījumu – cilvēku, viņam piešķirdams bez miesas un dvēseles vēl arī šīs īpašās dāvanas, spējas, iespējas. Raksturīgi, ka nav nekādas atšķirības šajās dāvanās pēc lieluma vai labuma, vai augstuma. Tās visas ir katra par sevi un tomēr kaut kas viens, kaut kas vienāds. Ja mēs tā īsti sastopamies ar cilvēkiem – kuriem ir dziļš pētniecības gars, vai tie ir mākslinieki, kas ar savām spējām saista citus, vai arī viņiem ir kādas citas īpatas spējas, kas viņus izceļ mūsu starpā, mēs tāpat sakām – Gara dāvana, Dieva dāvanas.
Dāvanas, protams, ir iedota viena un tā pati. Savā vērtībā, savā nozīmē, arī savā spēkā šai dāvanai piemīt īpašība, ka to var pavairot, ka tā iedota kādās rokās, kādā dzīvē, veidojas, top, – tās pārvēršas. Notiek tā, ka norēķināšanās brīdī viens nāk un saka – redzi, tā dāvana, ko Tu esi man devis, ir kļuvusi desmitkārtīga, tā ir pavairojusies. Šī cilvēka darbs, uzdevums, dzīve ir bijusi dāvanas tālāka veidošana, paplašināšana, piepildīšana. Un viņš tiek slavēts. Arī tas, kura dāvana nav bijusi tik liela, bet kura ir pieckārt vairota, tāpat saņem atzinību un kādu apbalvojumu, kas ir atkal kaut kas vienreizīgi liels – valdīt pār piecām pilsētām, valdīt pār desmit pilsētām. Protams, šīs pilsētas ir līdzībās sacītais iemantojums un gods.
Un visubeidzot nāk viens un atnes atpakaļ to, kas viņam bija uzticēts. Viņš saka: "Man bij bail rīkoties. Tu esi tik nesaprotams, Tu meklē to, ko Tu neesi devis, un pļauj tur, kur Tu neesi sējis. Es noglabāju, ņem atpakaļ to, ko Tu man esi devis." "Ak, tu, nelietīgais kalps." Naudas devējs nav vis apmierināts, ka ir saņēmis atpakaļ neskartu, neiztērētu, ko viņš bij uzticējis, Viņš ir ārkārtīgu dusmu pilns par to, ka nav darīts nekas, lai šīs dāvanas pavairotu. Tev vajadzēja dot tās mijējam, tu varēji nodot tās, kā mēs tagad sakām, uz procentēm, tad šis kapitāls būtu pieaudzis. To saka dāvanu izdalītājs, kurš pļauj tur, kur Viņš nav sējis, kurš meklē augļus tur, kur Viņš nav dēstījis. Viņš atklāj mums, cilvēkiem, mūsu dzīves saturu. Mēs esam Dieva radījums. Viņš ir devis savai radībai šo apslēpto brīnišķīgo spēju augt, pieaugt, veidoties, kļūt kaut kam vairāk, būt kaut kam vairāk. Mēs redzam, kā pieaug cilvēks: no maza bērniņa par jaunieti, no jaunieša par pieaugušu cilvēku, kura mūža gājumam ir noslēgums. Ir augšana, ir veidošanās šim ārējam cilvēkam, miesīgajam radījumam. Bet ir arī otra veidošanās, ir šis otrs uzdevums, kurš nevar palikt nepildīts, jo Dievs nav radījis miesu, lai miesa iztērētu dzīvību tikai elpojot un uzturoties, bet Viņš ir devis kaut ko no savām dāvanām. Tās ir Viņa dāvanas, kas pieder mums vēl bez mūsu locekļiem un miesas veidojuma kā tā neredzamā daļa. Šī neredzamā daļa ir dota, lai viņā veidotos. Mēs iepazīstam cilvēku pēc tā, kā viņš ir izlietojis šo Dieva iedoto podu, šo Dieva iedoto zelta, varētu teikt, fondu..
Bet līdzība ar to nav pabeigta, tai ir turpinājums, par kuru cilvēki nelabprāt domā un mūsu dienās vispār grib no tā atsacīties. Tie ir cilvēki, kuri stāv tanī pulkā, kas, aizejot šim lielajam bagātniekam, viņam aiz muguras spriež: "Mēs negribam, ka Viņš pār mums valda. Mēs negribam Viņu, mēs negaidīsim Viņu atpakaļ. Mums nav nekādas daļas gar Viņu". Arī tādi ir, kuri neatzīdami atsakās, gan saņemdami varbūt to, kas ir bijis saņemams, bet – "Mēs negribam, lai Viņš pār mums valda. Mēs negribam Viņu, mēs negaidīsim Viņu atpakaļ. Mums nav nekādas daļas gar Viņu."
Te līdzība mūs noved drūmā virzienā. Vispirms pie šī bailīgā, kas nav uzdrošinājies neko darīt, lai pagodinātu savas dāvanas devēju. "Ņemiet viņam nost arī to, kas viņam ir! Dodiet tam, kam ir jau desmit!" Kā! Kur tad ir taisnība? Mēs, cilvēki, tā nedomājam! Kāpēc tam pie tā desmit ir jāliek vēl klāt? Jā, tā ir dievišķā svētā patiesība – kam ir, tam tiek vēl dots, tas ir – ja viņš ir apliecinājis, ka tās ir Dieva dāvanas, kas ir viņam dotas. Viņš ne tikai to apliecina un dara, bet arī saņem vēl un vēl klāt. Tas ir šīs dievišķās kārtības brīnums, ka kapitāla pavairošana aug augdama, pieaug godībā. To mēs redzam pie tiem nenorimstošajiem cilvēkiem, uz kuriem kādreiz ar apbrīnu paceļam savas acis un domas, pie cilvēkiem, kas kļuvuši cilvēcei par gaišuma priekšzīmi, par svētību, no mazuma kaut ko sākdami, būdami nemierā ar to, kas ir jau darīts un spēts, līdz no tā top tas lielums, ko nemaz vairs nevar cilvēcīgi aptvert un saprast – tik ārkārtīgi bagāts ir Dievs. Viņš ir bagāts iedodams, bet Viņš ir bagāts arī papildinādams, atjaunodams arvien no jauna, stiprinādams. Tas ir Viņa žēlastības brīnums.
Apustuļi, liecinieki, tie pacietīgie, klusie un mierīgie, kuru augļi paliek neredzami cilvēku acīm un kuri nenorimst līdz kapa malai, vēl vienmēr un vienmēr saņemdami no jauna pie tā, kas jau ir bijis – Viņa žēlastības spēkus, Viņa uzdevuma mērķus, Viņa kalpošanas iespējas.
"Bet šos, kas negribēja, lai Es pār viņiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet Manā priekšā." Šausmas! Visa skaistā līdzība sabrūk, tā mums liekas. Sabrūk šīs nežēlības priekšā. "Dievs neļaujas apsmieties," ir kādā vietā Rakstos sacīts. Mēs varam būt slinki un laiski, un nogrūsti tumsā.
Bet ir vēl ļaunāks stāvoklis: šis brīvais cilvēks, kas pakampj to, kas ir Dieva dots, un tanī pašā laikā atgriezdamies zaimo, aizliedz un pasludina jaunu ticību. "Mums Dieva nevajag, mums nevajag, ka Viņš pār mums valda. Mēs paši varam valdīt." Tā jums liekas līdz tam brīdim, kad "mēs tiekam pļauti tur, kur neesam sējuši, salasām tur, kur neesam kaisījuši." Jo Viņš uzlasa arī tās atliekas, pelavas, kuras tiek sadedzinātas mūžīgajā ugunī.
Līdzība noslēdzas ar šo drūmo skatu. Ir bīstami atteikties no Dieva. Tā nav nekāda varonība nostāties uz skatuves un pateikt: "Es neatzīstu nekādus dievus, es pats sev esmu dievs." Tā nav nekāda varonība iet garām Dieva namam ar nicināšanu: "Te nav nekā priekš manis. Tā jāpārvērš drīzāk par darbnīcu vai par lopu kūti. Te nav ko meklēt." Arī to Viņš dzird. Arī tās lietas Viņš vērtē. Lai tev notiek pēc tava prāta, pēc tavas ticības. Ja tev Viņa nevajag, tad paliek šī vieta, šī drūmā vieta, kur Viņš nesniedz spēku, mūžīgā pazušana, nāve, kura nebeidzas, kuras mokas turpinās nebeidzamas, neizbeidzamas - izmisumā, elles tumsā.
Bijājams ir Tas Kungs, bijājams Savā žēlastībā, Savā spēkā, Savā svētumā. Bet bijājams arī Savā taisnībā. Viņa taisnība nav raudulīgā cilvēku līdzjūtība, kas ļauj visam notikt – "nu ko tur var darīt, lai jau katrs dara, kā viņam patīk, es palikšu maliņā". Dievs Tas Kungs nepaliek maliņā.
Āmen.
Tev lai ir gods un slava mūžu mūžos, ka mani svētījis tik bagāti. Katra diena, kas nāk, lai ir mūsu pateicība un slava Visuvarenajam Debesu Tēvam, debess un zemes Radītājam, visu dāvanu izdalītājam un visu spēku avotam. Slavējam Tavu žēlastību, ka mēs stāvam Tava Svētā Vārda gaišumā. Mēs pateicamies Tev no sirds līdz debesu augstumiem līdz ar visiem Taviem debesu pulkiem, ka Tu esi dāvājis dzīvību, ka Tu esi svētījis šo dzīvību, ka Tu to esi piepildījis ar Savu spēku varēt un spēt arī ciešanās, pārbaudās un grūtumos. Mēs pateicamies, Tev Tēvs, par katru dienu, arī par šo dienu, ko mēs svētījam kā Tava mīļā Dēla Augšāmcelšanās svētu piemiņu, ar Viņu līdzi augšāmceldamies Tavam uzdevumam, kādam Tu mūs katru savā vietā esi licis un visus kopā kā Tavus saņēmējus, Tev atpakaļ dāvinādami.
Svētī mūsu mīļo garīgo māti, mūsu Baznīcu, mūsu arhibīskapu Jāni Vanagu, mūsu Baznīcas vadību, visas draudzes, draudzes locekļus, darbiniekus, Dieva nama locekļus, visu mūsu tautu tās dzīvē un grūtumā, tās uzdevumā un gurdumā, tās pārbaudās.
Mēs lūdzam Tevi, palīdzi izlietot Tavas labās dāvanas, tās pavairojot un Tevi pagodinot.
Mīļais Tēvs, Tu visas gudrības un patiesības Dievs, tagad, šinīs dienās, kad atveras skolu un augsto skolu durvis, lai bērni un jaunieši ietu mācīties, izglītoties – mēs Tevi lūdzam, svētī katru skolu, no vismazākās līdz pat augstskolām. Svētī ikvienu, kas šīs durvis virinās, zēnus un meitenes, jauniešus. Mēs Tevi lūdzam, svētī tos, kas tur vadīs un mācīs, lai viņu gudrība būtu smelta no Tavas Patiesības, lai tās zinības un mākas, kuras tiks mācītas, būtu Svētā Gara apdvestas par celsmi tiem, kas mācās, par celsmi mūsu tautai tās grūtajā augšupceļā, par godu un pateicību Tavai žēlastībai.
Stāvi klāt visiem, kas ir pārbaudās, pasargi no kūtrības gara, no vienaldzības ticības patiesības lietās. Dodi spēku pastāvēt kārdinājumos, šaubās, izmisumā, varmācības, netaisnības, izvirtības un citu pārbaudu priekšā. Lai tad, kad mūsu dienu mērs būs pilns un mums būs jāstāv Tavā priekšā, ļauj mums būt tur, kur līdz ar Tavu Dēlu tiek teikta slava un pateicība mūžīgi.
Kungs Jēzu Kristu, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies! Kungs Jēzu Kristu, Tu Kungs un Dievs, paklausi ko mēs lūdzamies!
Āmen. |
