25. lekcija
1993. gada 19.maijs
Lielnieku varas laiks Latvijā
1917.gada 7. novembris – 1918.gada 20. janvāris
Lielinieku laiks Latgalē sākās jau tūdaļ ar lielinieku revolūciju 1917.gada novembrī, tāpēc ka Kurzemē 1917. gadā bija vācu okupācija, vēlāk pienāca klāt arī Vidzeme ar Rīgu, bet lielinieku vara bija nodibinājusies visā Krievijā, arī Vitebskas guberņa un Latgale ietilpa šajā iejomā. Sarkanais terors Latgali sasniedza jau 1918.gada nogalē - ātrāk un ilgāk par pārējo Latviju.
Šeit ir raksturojumi, kuri nākuši no pašu katoļu puses par šīm lietām. Vispārējo stāvokli par lielinieku valdīšanas metodēm Latgalē 1919.gadā raksturojis Francis Trasuns. Viņš šos šausmu laikus pieminējis divās runās, ko teicis Latvijas Satversmes sapulcē. „Es tanīs laikos biju Latgalē, kad darbojās komunisti. Es nodzīvoju ar viņiem kopā pusotra gada. Pirmais komunists, kas atbrauca Latgalē, jau pirmajā mītiņā Krāslavā pateica, ka viņam esot mazāk matu uz galvas, nekā viņš esot nonāvējis cilvēkus. (Lieliska vizītkarte!) Daugavpilī cilvēki bez kādas tiesas sprieduma tika apcietināti, apšaudīti pat ar lielgabaliem, pusdzīvi aprakti. Rēzeknē atkal tāpat bez kāda tiesas sprieduma, bez kādiem pierādījumiem, tikai uz aizdomu pamata, ka tie gaida balto atnākšanu, tika apšaudīti pat mierīgi pilsoņi.” M.Bukšs šinī sakarībā norāda uz brāļiem Skangeļiem, kurus lielinieki nošāva 1919.gada 27.maijā. Baznīckungs Trasuns tanī laikā darbojās Prezmu draudzē, kur viņu labi cilvēki izglāba no drošas nāves. Pēc tam pa visu juku laiku viņš bija spiests slapstīties, izvairoties no apcietināšanas. Pret Trasunu vajāšanas vērsās sevišķi asi, jo viņš bija ne tikai priesteris, bet arī rosīgs latviešu tautas darbinieks. Kā likteņa ironija jāatzīmē tas, ka baznīckungs Trasuns 1906.gadā, kad viņš bija ievēlēts Krievijas pirmajā Valsts Domē, jau pirmajā runā enerģiski iestājās par 1905.gada revolucionāru apžēlošanu, nonākdams savā kategoriskajā runas veidā pat konfliktā ar Valsts Domes priekšsēdētāju. Tagad lielinieku laikā par viņu bija sacīts un saukts: pie sienas un vairāk nekā!
Nelielu pārskatu par teroru Latgalē 1919.gadā devis bīskaps Rancāns. Tur šis terors plosījās ilgāk nekā Rīgā un Rīgas apkaimē. Galvenais noteicējs Latgalē 1919.gadā bija Jūlijs Daniševskis – līdzīgi Stučkam - Ļeņina uzticības vīrs. Jāzeps Rancāns raksta: „Pirmie upuri krita no gara darbinieku rindām. Šeit jāpiemin Nautrēnu prāvests Severijs Martinenass, Landskoronas prāvests Jānis Bikšis. Abi šie garīdznieki krita no komunistu lodēm kā drošsirdīgi varoņi un mocekļi. Arī daudziem citiem garīdzniekiem bija jāpiedzīvo smagi pārbaudījumi un ciešanas. Garīdznieku vajāšanas plosījās visā zemē, tāpēc daži bija spiesti meklēt patvērumu kaimiņu zemē Lietuvā. Šeit bija izceļojuši vecākās paaudzes garīdznieki: maģistrs Skrinda un dekāns Pāvils Tukišs. Šinī zemē arī plosījās pēckara laika epidēmijas, un abi šie centīgie priesteri, apkalpodami lietuviešus, 1919.gadā krita par upuri sērgām. Savā Dzimtenē citi garīdznieki tika vazāti pa cietumiem un padoti komunistu izsmieklam un naidīgām vajāšanām. Tā, piemēram, prāvests A.Sviklis un dekāns Fr.Lukšo bija apcietināti un ievietoti cietumā, pirmais Ludzā, otrs Kuldīgā. Šos sirmos tautas darbiniekus no drošas nāves izglāba ticīgie draudzes locekļi (Atkal šeit ir viena īpatība, kas ļoti atšķiras no evaņģēliskās dzīves apstākļiem mūsu draudzēs, draudžu locekļu attiecībām pret viņu ganiem), samaksādami par saviem priesteriem lielas kontribūcijas: par prāvestu A.Svikli 34’000 rubuļu un par dekānu Fr.Lukšo 6’000 rubuļu”.
– Kāpēc tāda starpība?
Nu, tāpēc, ka katrs bija savā vietā. Cenas tajos tirgos bija dažādas. Viens bija ievietots Ludzā, tas bija Sviklis, un Lukšo bija Kuldīgā. Ir jau zināma cenu starpība starp dažādiem tirgiem, arī pie sarkanajiem, arī pie viņu vergu tirgus.
„Daudziem citiem priesteriem bija jādzīvo mežos vai purvainās, nepieejamās salās. Vienīgi ticīgā tauta tos pasargāja no drošas bojāejas un beidzot nogādāja drošībā pāri frontei Latvijas armijas aizmugurē.” Arī tā draudzes locekļu uzticība, kura šeit, tā tikai garām ejot, pieminēta, katoļu ļaudīs ir lielāka – patvert savā mājāpriesteri dzīvības briesmās, tas jau bija lielā mērā goda un ticības darbs. Bija jau arī pie mums kaut kas tamlīdzīgs, bet vai tik konsekventi. „Tanī pašā laikā sāka vajāt ticīgo tautu un inteliģenci, kas stāvēja par ticību un Baznīcas brīvību. Šeit būtu godam minami reizē ar savu prāvestu Martinenasu mocekļa nāvē Nautrēnos kritušie, tāpat 16 Asūnes draudzes locekļi, kā arī astoņi Krāslavas draudzes locekļi, kas ar savām asinīm apzīmogoja tautas un Baznīcas brīvību.” Ja Rīga bija pakļauta piecus mēnešus komunistu patvaļai, Kurzemes un Zemgales lauki vēl īsāku laiku, tad Latgale uzdūrās komunisma režīmam jau 1918.gada decembra sākumā un daži tās stūri vēl 1920.gada pirmajos mēnešos izbaudīja lielinieku mežonības, kad vēl nebija visa Latgale atbrīvota, kad vēl šie novadi bija krievu rokās. Dažam labam piemeklētam cilvēkam Latgalē tādēļ iznāca ciest ilgāk par citiem. Viens no tādiem bija katoļu prāvests Alfons Pastors, vēlākais Saeimas deputāts. Viņu atzīmēja par baltās armijas organizētāju, uzsākot vajāšanu jau pirmajās padomju diktatūras dienās. Viņam iznāca slēpties no vajātājiem veselu gadu, dzīvojotmežā paša izraktā alā. Krītot komunistu rokās, viņam būtu draudējusi droša nāve. Padomju Latvijas valdības priekšsēdētāja vietnieks Jūlijs Daniševskis, Sarkanās armijas revolucionārās kara padomes priekšsēdētājs, jau 1919.gada 27.marta ziņojumā bija spiests atzīt savas armijas katastrofālo stāvokli un visādā veidā skubinājis uz modrību, drosmi un tamlīdzīgi. Patiesi arī pretī padomju varai bija nostājies spēcīgs, nesalaužams pretinieks. Tā bija pati tauta. Visās malās tapa cīņas vienības, tā sauktie zaļie – nacionālie partizāni, kuri jau 10.martā uzbruka Balvu stacijai kapteiņa Artura Veckalniņa vadībā. Šo partizānu kustība un rosme vērsās plašumā un Latvijas vispārējā vēsturē ieguvusi savu vietu ar to darbošanos, kas ļoti lielā mērā kavēja, traucēja padomju varai un tās militārajam spēkam. Tik tālu šis nepilnīgais pārskats, kas mūs pietuvina Latvijas neatkarības laikam, jo arī šeit redzam kaut ko no zaļo partizānu cīņām, kaut ko no Latvijas Brīvības cīņām un turpmāk mēģināsim ieskatīties vēstures lappusēs, kas jau saistīsies ar neatkarīgās Latvijas tapšanu.
Vēlreiz gribētu tikai sacīt, ka arī par šiem nepilnīgajiem skatiem uz katoļu Baznīcas un tās darbinieku dzīvi, lai man piedod katoļu vēsturnieki, ja es neesmu varējis to pasniegt izsmeļošāk un varbūt arī precīzāk, bet arī no tā mēs ieraugām tikai vienu lietu, ka Latvijas vēsture un latviešu tautas ievirze vērtējumā par Kristīgo Baznīcu latviešos paiet garām ļoti lielai, patiesībā arī būtiskai latviešu tautas dzīvības pamatnei – Kristīgai Baznīcai. Neskatoties uz tām pretestībām, kādās evaņģēliskā Baznīca bija izaugusi vācu garīgās diktatūras laikos un katoļu Baznīca poļu diktatūras laikos, tie ir faktori, kas būtiski ir veidojuši un noteikuši mūsu tautas dziļākās eksistences pamatus. Tas ir mūsu nākošo vēsturnieku uzdevums – par jaunu atklāt šīs lietas, kuras ir aizmirstas vai ignorētas.
