25. lekcija
1993. gada 19.maijs

 Katoļu Baznīca Krievijas impērijas laikā

Pēc otrās Polijas dalīšanas 1792.gadā Krievijā iekļāva ļoti lielas katoļu apdzīvotās teritorijas. Katrīna II patstāvīgi nodibināja vēl divas bīskapijas. Ko nozīmē - patstāvīgi nodibināja? Krievijas valsts visiem spēkiem gribēja paturēt virsvadību pār katoļu Baznīcu, bet, protams, tas atdūrās uz pāvesta pretniecību. Šīs Katrīnas izveidotās bīskapijas Vatikāns lāgā nemaz neatzina, kamēr nebija izpildīti visādi noteikumi. Katrīnas cenšanās paturēt katoļu Baznīcu valsts iespaidā, protams, ļoti nepatika Vatikānam, jo bīskapam Staņislavam Sestžencevičam – Bohušam (1731-1826) Katrīna II, t.i., ne vairs Katrīna II, bet jau iepriekšējie valdinieki bija gribējuši izveidot tādu stāvokli, ka viņš varētu kļūt par patstāvīgās katoļu Baznīcas galvu Krievijā. Kā zinām, visi mēģinājumi šo bīskapu kaut kādā ziņā pacelt arī Vatikānā krievu valdībai neizdevās. Tas neizdevās arī ķeizarienei Katrīnai, bet Katrīna II izpelnījās vienu lielu atzinību ar kaut ko citu.

1773.gadā pāvests Klements XIV bija spiests slēgt jezuītu ordeni pēc Eiropas valstu spiediena, kuri bija lielā mērā sarūgtināti vai sakaitināti par jezuītu milzīgo ieplešanos un jau nekaunīgo varas lietošanu, jo jezuītu ordenis burtiski rīkojās pa Eiropas galmiem un Eiropas politiku kā viens virsspēks. Interesanti arī tas, ka pirmais protests nāca no vienas katoliskas zemes, un tā bija Portugāle, kura pirmā izraidīja jezuītus. Pāvests Klements XIV (1769-1774) 1773.gadā pēc Eiropas valstu – Portugāles, Spānijas un Francijas galmu pieprasījuma bija spiests slēgt jezuītu ordeni. Slēgt ar īpašo bullu ‘’Dominus ac Redemptor’’ – “Mūsu Kungs un Pestītājs”. Tā sākās pirmie vārdi. Bullas vienmēr nosauca ar pirmajiem vārdiem. Klements jau nu pamatoja, ka, protams, mūsu Kungs un Pestītājs zināmā mērā ir laikam neapmierināts, ka tāds jezuītu ordenis eksistē. Jezuītu ordenis tika slēgts visās katoļu zemēs  visā pasaulē.

Katrīna II šo bullu aizliedza publicēt Krievijā, un jezuītu ordenis Krievijā palika kā  vienīgajā patvēruma vietā. Jezuīti to ar prieku un pateicību pieņēma un izmantoja, kamēr pēc Napoleona laika atkal cits pāvests - Pijs VII (1800-1823) ar savu rīkojumu 1814.gada 7.augustā jezuītus atjaunoja tādā veidā, kādā viņi bija. Šis notikums katoļiem bija ļoti izdevīgs, jo katoļu darbošanās, ko viņi bija pasākuši arī Latgalē jezuītu personā, netika traucēts.

1830.gads. Poļu Brīvības cīņas, poļu sacelšanās. Par iemesliem mums nav šeit jārunā. Polija bija varmācīgi sadalīta triju valstu – Krievijas, Prūsijas un Austrijas - starpā. Beidzamā sadalīšana bija 1795.gadā, kad arī Kurzeme nonāca Krievijas varā. Un pēc 35 gadiem poļi ar labi organizētu sacelšanos gribēja nokratīt krievu jūgu. Tas viņiem neizdevās.

Represijas ķēra ne tikai poļu patriotiskos elementus, bet arī sevišķi Lietuvu, kura bija bijusi viena vienība kopā ar Poliju, ļoti lielā mērā arī katoļu Baznīcu. Slēdza pāri par 200 katoļu klosteru. Aizliedza konversiju – pāriešanu katoļticībā. Aizliedza noturēt jauktās laulības citās konfesijās, kā tikai, ja viena daļa ir pravoslāvā, tad pravoslāvos. Tāpat jaukto laulību bērnu kristīšanu pravoslāvībā. To vēlāk piedzīvojām kā cīņas paņēmienu pret evaņģēlisko Baznīcu Vidzemē un Kurzemē. 1841.gadā – klosteru un kapitulu zemju konfiskācija, stingra kontrole pār semināriem. Nikolajs I sevišķi asi vērsās pret uniātiem, slēdza daudzus klosterus, baznīcas nodeva pravoslāviem. Nikolajs II pats divreiz bija Romā un pat audiencē pie pāvesta, meklēdams slēgt konkordātu starp Romu un Krieviju un meklēdams kaut kādā veidā salabināt pāvestu, neraugoties uz aso uzstāšanos pret katoļu Baznīcu. Jau pirms šī nodomātā un noslēgtā konkordāta, ko tomēr noslēdza, slēdza 191 vīriešu klosteri un 34 sieviešu klosterus. Arī dominikāņu klosteri Latgalē tika slēgti. Latgalē bija daudz dominikāņu. Arī Aglona ir dominikāņu dibinājums. Dominikāņu klosteris Pasienā un bernardīniešu klosteris Viļānos – slēgti. Tika likti šķēršļi mūku uzņemšanai. Iestāšanās klosterī bija ļoti apgrūtināta. 1850.gadā iznāca rīkojums, ka mūki, kuru klosterī ir mazāk par astoņiem, pārvietojami uz kādu citu klosteri un šāds klosteris tad slēdzams vai nododams pareizticīgo ziņā.

Aleksandra II laikā (1855–1881) notika otrā lielā poļu sacelšanās 1863.gadā. Šī sacelšanās smagi skāra Latgales latviešus. Krievija nežēlīgi apspieda sacelšanos. Milzīgu neslavu ieguva galvenais sacelšanās apspiešanas vadītājs ģenerālgubernators grāfs Muravjovs, kurš bija nesaudzīgs pret dumpiniekiem, likdams tos kārt un šaut. Starp citu, viņa vārdā bija nosaukta dzelzceļa stacija un miests, tagad pilsēta Ziemeļlietuvā, ko saucam par Mažeiķiem. Visus krievu laikus to sauca par Muravjovu. Poļiem viņš bija lielākais ienaidnieks, ienaidnieks Nr.1, kurš viņu atmiņā uz mūžīgiem laikiem ir palicis kā “kārējs” (vešateļ). Viļņā kādā laukumā viņam bija uzcelts piemineklis. Poļi, kas Viļņā dzīvoja lielā pārsvarā, protams, visus savu māju logus bija aizslēģojuši pret šo laukumu un taisījuši vēl citādus trikus. Vecie ļaudis stāsta, ka poļu studenti kaut kur bija dabūjuši kādu vilku un ar vilka taukiem iesmērējuši pieminekli. Pieminekļa atklāšanas dienā visi Viļņas suņi nākuši tur kaukt. Nu, tā jau ir pretestība. Kā nu to prata, tā darīja. Vēlāk, kad poļi bija ieguvuši neatkarību, šis piemineklis tika noplēsts.

1865.gadā tika pārtraukti diplomātiskie sakari starp Romu un Krieviju. 1866.gadā aizliedza noturēt procesijas ārpus baznīcas. Ļoti līdzīgi kā padomju laikā. Slēdza baznīcas, atdeva pravoslāviem, starp citu, arī Stružānu baznīcu. Rusifikācijas dēļ Baltkrievijā katoļu baznīcās lika sprediķot krieviski. Tomēr vissmagākā lieta bija aizliegums iespiest grāmatas latīņu burtiem. Tas smagi skāra latgaļus un lietuviešus. Vienīgā grāmata bija ārzemēs drukātā lūgšanu grāmata, ko ieveda kontrabandas ceļā. Katoļu apvidos iesūtīja pravoslāvu misionārus. Pēterpilī nodibināja Garīgo Kolēģiju kā augstāko instanci bīskapu garīgajās lietās. Katoļu bīskapi atteicās tur sūtīt savus asesorus. Viņus pašus izsūtīja trimdā. Atslābums un piekāpība bija maza. Archibīskaps enerģiski cīnījās par katoļu Baznīcas tiesībām, izglāba Stoļerovas baznīcu. Stoļerovas baznīcu gubernators bija nolēmis slēgt, – un te ir raksturīgs slēgšanas un saglabāšanas dialogs. Kas tad par lietu bija Stoļerovas baznīcā? Lūk, Stoļerovas baznīcā bija kāda Jēzus Kristus skulptūra, un baznīcā notiekot brīnumi, cik var saprast, tās brīnumdarītājas skulptūras vai statujas dēļ. Protams, tas bija liels apdraudējums pravoslāvībai, ka katoļu baznīcā notiek brīnumi. Gubernators domājis, ka šie brīnumi ir jāpārtrauc, bet enerģiskais archibīskaps tomēr izcīnījis to, ka baznīca un tās brīnumi palika neskarti.

Vispār ar šiem brīnumiem bija daudz visāda veida īpatu izdarību. Nevarēju nekur atrast autentisku Aglonas baznīcas vēstures tapšanu. Aglonu dibinājuši dominikāņi. Un atkal brīnumdarītāja glezna – tā tur sevi bija parādījusi kaut kādā veidā īpaši. Pati tapusi no nekurienes, atrasta brīnumainā kārtā, varbūt pat no debesīm nokritusi. Un tad tur ir reģistrēti kādi brīnumi un tamlīdzīgi. Mēs viņiem tos atstājam, un tagad arī zinām, ka šie brīnumi vienmēr notiek tādā laikā, kad tas kaut kādā ziņā speciāli ir vajadzīgs. Piemēram, lielais Lurdas brīnums 1858.gadā. Tas nāca tad, kad vajadzēja pasludināt, kad pāvests Pijs IX (1846-1878) četrus gadus iepriekš pasludināja bullu “ Ineffabilis Deus “ - par Marijas bezvainīgo ieņemšanu. Tad pēkšņi tanī alā, kur tas avotiņš tecēja, tur Pireneju kalnu priekškalnos Lurdā četrpadsmitgadīga meitenīte ir redzējusi parādāmies Jaunavu Mariju 18 reizes. Un Jaunava Marija ir viņai pateikusi latīniski: es esmu Immaculata Conceptio (Bezvainīgā Ieņemšana). Meitenīte jau nu latīņu valodu nebija pratusi, bet izrādās, ka tos vārdus viņa pilnīgi bija sapratusi. Un tas arī bijis lielais pamatojums šādam svarīgam lēmumam. Tagad, cik tālu mēs varējām pavērot, kādu laiku atpakaļ bija tāda diezgan cītīga meklēšana atrast kādus brīnumus arī te mūsu Aglonā, lai varētu cienīgi sagaidīt pāvestu. Tajā ziņā debesu politika ar zemes politiku iet roku rokā.

Krievijas beidzamā ķeizara Nikolaja II laikā bija daudz ierobežojumu. Stingra kontrole pār semināru darbību. Bīskapi un priesteri bija it kā internēti savās vietās: priesteri savās draudzēs, bīskapi savās diacēzēs. Aizliegta jebkāda katoļu garīdznieku pulcēšanās. Aizliegtas bīskapu vizitācijas bez iepriekšējas gubernatora atļaujas un piekrišanas. Nebija atļauts iestāties vēl atlikušajos klosteros. Lietas gāja uz vēl stingrāku ierobežošanu. 1905.gada manifests formāli atcēla šos ierobežojumus, un no 1905. līdz 1917.gadam katoļu Baznīca piedzīvoja tādu zināmu atelpas brīdi, tās darbinieki izvērta enerģisku un spēcīgu darbošanos. Archibīskaps Šenbergs piegrieza lielu vērību jaunatnes audzināšanai un katechizācijai. No rusifikācijas politikas jau Krievija tomēr neatkāpās.

1917.gada 25.jūlijā par Mogiļevas archibīskapu (Mogiļevas archibīskaps bija visas Krievijas katoļu augstākais garīdznieks, krieviem bija tikai šī viena archidiacēze – Mogiļeva; pārējās, piemēram, Viļņa, kuri bija padota Latgale un Žemaiķi, kuri bija padota mūsu Kurzeme kā katoļu provinces, tās vēl bija tikai bīskapijas) – par Mogiļevas archibīskapu iecēla Eduardu fon Ropu, kurš cara valdības laikā bija desmit gadus pavadījis trimdā. 1919.gada 29.aprīlī padomju valdība viņu apcietināja. Katoļi gan panāca viņa atbrīvošanu, un viņš aizceļoja uz Poliju. Viņa vārds mums ir interesants tajā ziņā, ka viņš vienu laiku bija arī Latgales īpašais, garīgais administrators. 1921.gadā pirms Lieldienām katoļu archibīskapa Ropa vietā apcietināja Cepļaku. Viņu gan atbrīvoja. Katoļiem kaut kā vienmēr tas ir izdevies, ka viņi varējuši panākt arī atbrīvošanas. Vēlāk to redzam arī par kādiem priesteriem. Cepļaku otrreiz apcietināja 1923.gadā, notiesāja uz nāvi, bet vecuma dēļ nāvessodu neizpildīja. Viņu izraidīja uz Latviju 1924.gadā.

Jau pēc Oktobra revolūcijas zem lielinieku režīma 1917.gada nogalē un 1918.gadā pāvests Pijs XI nosūtīja uz Maskavu jezuītu bīskapu Mišelu d’Erbiņjī (d’Herbigny), kurš viņa uzdevumā konsekrēja par bīskapiem Mogiļevas prelātu un archidiacēzes administratoru Antonu Maļecki, Pēterpils svētās Katrīnas baznīcas vikāru Boļeslavu Sloskanu (ar šo vārdu vēlāk sastapsimies jau Latvijas laika katoļu Baznīcas vēsturē) un Maskavas franču Baznīcas prāvestu Nevē (Neveu), ieceļot viņus par administratoriem Pēterpils, Maskavas un Mogiļevas apvidos. Kādēļ šāds pieminējums? Tādēļ, ka katoļi savas Baznīcas dzīvi un eksistenci vispār mēra un saista ar garīgās administrācijas eksistenci. Palikt bez bīskapa kādai diacēzei vai kādam katoļu pulkam, tas katoļiem nozīmē burtiski palikt ganāmam pulkam bez gana, bez iniciatīvas un bez tiesībām kaut ko darīt. Patiesību sakot, patstāvīga rīcība bez bīskapa ziņas pati par sevi jau katoļu Baznīcā ir nopelta. Tā nemaz nav iespējama. Šie bīskapi tika konsekrēti slepeni, bez padomju valdības piekrišanas, jo tas arī nebūtu pieļauts. Šo paņēmienu, kā tagad esam redzējuši, lietoja arī citās padomju iekārtas zemēs, kur atradās katoļu draudzes. Pāvests tā darīja laiku pa laikam. Ne tikai konsekrēja bīskapus, bet iecēla pat kardinālus, kuru vārdi netika pieminēti. Liekas, tāds kardināls bija arī Čīles katoļiem un vēl kādās vietās, ko viņi sauc inpecto, t.i., kardināls sirdī. Tas kardināls ir zināms tikai pāvesta sirdī. Bez šaubām, katoļi paši jau to dabū zināt, bet uz ārieni varas priekšā viņš nav zināms un tā tiek zināmā mērā pasargāts no represijām.

Turpināsim mūsu pārskatu. Atkārtoju vēlreiz – tas ir nepilnīgs, un bez tam arī dažās lietās ar tādu zināmu nepieciešamību atkārtots.

Par Latgales atmodu garīgā ziņā.

Latgales skolu sākumi meklējami XVII gadusimta jezuītu un vispār katoļu garīdzniecības aprindās. Pēc jezuītu kolēģijas slēgšanas Cēsīs 1625.gadā to pārcēla uz Daugavpili un tur atvēra 1630.gadā. 1638.gadā jezuīts Juris Elgers atvēra lajiem Daugavpilī gramatikas klasi. 1757.gadā darbību uzsāka garīgais seminārs Krāslavā. Pirmā tautskola Latgalē tapa 1845.gadā Vārkavā, 1854.gadā Līvānos, 1860.gadā arī Andrupenē un Zvirgzdenē. 1864.gadā krievu valdība nodibināja Vitebskas guberņas tautskolu direkciju. Latgale administratīvi bija iedalīta Vitebskas guberņā. Ir ļoti interesanti pētījumi, ka šī Vitebskas guberņa vēl daudz lielākā mērā bija latgaliska, nekā to varam iedomāties, un ka sevišķi apvidi aiz Latvijas austrumu robežas, piemēram, Osveja, jau bija īstenībā ne mazāk latviski un katoliski kā Latgales vidienē, bet tie palika kaut kādā veidā ārpus Latvijas robežas, kad robeža tika nosprausta. Ne tikai Osveja, arī kādi citi apvidi.

XVII gadusimta jezuītu ziņojumi liecina, ka pagānisms vēl pilnos ziedos. Ir īpašas ziedu vietas, dievināja ozolu – vīrieti, sievieti – liepu, cienīja veļus. Jezuīti, cīnīdamies pret to, izcirta svētos kokus un birzis, kristīja un mācīja katoļu lūgšanas un grēksūdzi.

Kad Gustavs Adolfs 1621.gadā ieņēma Rīgu, padzītie jezuīti apmetās Latgalē un Kurzemē. Viņu centrs bija Daugavpils. Jezuīti bija arī tie, kas bija devuši pirmās grāmatas, kā to jau pieminēju iepriekš. Laikā no 1673.gada līdz 1863.gadam, t.i., gandrīz divu gadusimtu laikā ir zināms 151 latviešu katoļu grāmatas tituls. Par spīti visam, bija stipra turēšanās pie pagānisma. Laikmeta liecinieks Brants liecina, ka Latgales latvieši ir dedzīgi katoļi. „Viņi ir vienaldzīgi pret visu, tik ne pret viņu katoļticību.” Tas bija 1845.gadā. Tautu nomāca kūtrība, ko arī spilgti izcēla šis laikmeta liecinieks. Arī vienkāršās, nepieciešamās dzīves lietās un izdarībās. Viens no šiem kūtrības iemesliem bija arī lielā nabadzība.

Viens no latgaliešu neizglītības iemesliem bija Viļņas ģenerālgubernatora fon Kaufmaņa 1865.gada 6.septembra cirkulārs. Tas bija tas pats cirkulārs, kas izdots sakarā ar vispārējo, latīņu burtiem iespiesto grāmatu izplatīšanu - tas aizliedza izplatīt grāmatas. Latgales policija 1871.gada janvārī ar varu atņēma visiem tirgotājiem “leitiskas grāmatas poļu burtiem” un pat lika parakstīties latgaliešu lūgšanas grāmatas izdevējam Gustavam Manteifelim - pārpoļotam vācietim un katolizētam evaņģēliskajam vācu muižniekam, lielam kultūras darbiniekam Latgalē, arī latgaliešu tautas tradīciju vācējam un publicistam - , ka viņš tādas neizdos. Aizliegums palika spēkā līdz 1904.gada 24.aprīlim, kad ķeizara ukazs piešķīra iespieduma brīvību kā leišiem, tā arī latgaliešiem. Krievu burtiem iespiestās grāmatas latgalieši nelietoja. Paralēli gāja kampaņa par latgaliešu un lietuvju rakstību pārcelšanu uz krievu burtiem. To latgalieši un tāpat lietuvieši nelietoja. Garīgo literatūru un literatūru vispār Latvijā un Lietuvā  evaņģēliskajiem ieveda no Austrumprūsijas kontrabandas ceļā. Katoļi savu garīgo literatūru iespieda Rīgā. Ļoti interesanti. Protams, tā tika izplatīta tikai nelegālā veidā.

Latgalieši sāka pārpoļoties, ko 1910.gadā liecinājis ievērojamais darbinieks Francis Kemps, ka vairāk attīstītie un bagātākie sāk atrauties no savas sādžas iedzīvotājiem, sadraudzēties ar apkārtējo sīko šļahtu un runāt tikai poļu valodā. Liela nozīme bija arī nabadzībai, ko pastiprināja iedzīvotāju pieaugums. Latviskai kultūrai nelabvēlīgi bija arī poļu tautības baznīckungi. Tā radās aizspriedums pret latviešu rakstu valodu, ko mācīja uzskatīt par “čiuļu runu”.

Pirmie latviešu inteliģenti bija viņu pašu baznīckungi, kas sāka rasties jau XIX gadusimta pēdējā ceturksnī: Andrejs Sīpolnieks (no 1866.gada), baznīckungs Jōņs Višņevskis (no 1886.gada), Francis Trasuns – ievērojams vārds, kas vēlāk Latvijas vēsturē bija ievērojams arī kā politiķis (no 1892.gada), Pēteris Smelteris (no 1894.gada) un citi. Starp pašu tautības garīdzniekiem radās arī pirmie patrioti. Smelterim 1896.gada katoļu Māju kalendārā ir raksts “Tēvu zeme dārgā, cik tu mīļa man”. Miķelis Dukaļskis, dzimis 1891.gadā, vēlākais prāvests Barkavā, un citi ietvēra savā mīlestībā visu Dzimteni, visu Latviju.

Francis Trasuns (1864–1926) – spilgts nacionālās idejas priekšstāvis. Pirmais 1901.gada Zinību komisijas vasaras sapulcē lasīja referātu par Latgali, mēģināja sajūsmināt pārējās Latvijas latviešus kultūras darbam Latgalē. Latgaliešu tautiskās apziņas pamošanās sākās Pēterpils katoļu garīgajā seminārā 1884./1885.gados. Francis Trasuns izdeva latgaliešu gramatiku poļu valodā un tulkoja arī kādu garīga satura grāmatu, ko vēlāk latgaliešu grāmatu aizlieguma laikā slepeni izdeva žīds Zeliks Garnecs. Slava šim jūdu cilvēkam! Francis Trasuns ierosināja arī vākt tautasdziesmas, kas izvērsās plaši un saistīja daudz darbinieku.
Tālākajā attīstībā jau pienākam pie laika pēc ķeizara gāšanas. 1917.gada 12.martā Latgaliešu palīdzības biedrība karā cietušajiem savās telpās Pēterpilī (Ļoti lielā mērā interesanti, ka arī latgaliešu tikpat nacionālās, kā garīgās rosmes tajā laikā lielā mērā bija saistītas ar Pēterpili.) sasauca plašāku apspriedi par Latvijas valsts dibināšanu, kurā piedalījās inteliģences, strādnieku un karavīru priekšstāvji. No tiem 23 ir balsojuši pret, bet 46 ar Franci Trasunu, Skrindu, Rancānu un Rubuli (Visi šie vārdi vēlāk sastopami arī Latvijas vēsturē.) – par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju. Ievēlētā komisija, tās daļa aizbrauca uz Rēzeknes kongresu, kas notika 1917.gada 26.aprīlī – Latgales Latviešu kongress, kurš, starp citu, pieņēma šādus lēmumus:

1. Latgalei, Kurzemei un Zemgalei ir jāapvienojas;
2. Latviešiem kopīga valoda, bet divas izloksnes, kurām pilnīgas tiesības savās robežās;
3. Ticības un Baznīcas lietās latgalieši nav atkarīgi no valdības, bet no garīgās priekšniecības (Atkal ļoti raksturīgais katoļu moments!), kurai ir pilnīga brīvība stāties tiešos sakaros ar pāvestu.

Šeit redzams latgaliešu katoļu, viņu garīgās atmodas, garīgo interešu virziens.