14. lekcija
1993. gada 10.februārī

Katoļu Baznīca Kurzemē un katoļu Baznīca Latgalē

Gandrīz ir pagaisis tāds vārds kā Kurzemes rekatolizācija. Runājām gan par hercogistes laikmetu Kurzemē, gan par Kurzemes lielo garīgo uzplaukumu ar ievērojamiem vīriem – Manceli, Fīrekeru un citiem ļoti atbildīgiem, lieliem garīgiem darbiniekiem, piemēram, superintendentu Bīlovu un viņa pēcteci Grēvenu, tomēr gandrīz garām pagājis jautājums, kas bija ar katoļu Baznīcu? Katoļu Baznīca Kurzemē netika tādā veidā izraidīta ārā, kā tas bija Vidzemē. Zviedrijā katoļu ticība vispār bija ārpus likuma, katoļus izraidīja no zviedru zemēm, tāpēc arī Vidzeme bija paglābta evaņģēliska. Kurzemē to darīt nevarēja, tāpēc ka Kurzemes hercogiste bija Polijas atkarībā. Tā bija Polijas lēņvalsts, patiesībā Lietuvas lēņvalsts, un tai bija jādod garantija, ka katoļu Baznīcai tāpat ir tiesības Kurzemē. Hercoga pienākums bija uzcelt pa katoļu baznīcai abās hercogistes rezidencēs – Jelgavā un Kuldīgā, un bez tam - pieļaut arī katoļu darbošanos. Šī katoļu darbošanās izpaudās divējādā veidā. Vispirms - iekšējā un klusā aģitācija ar muižnieku pāriešanu katoļticībā. Tas notika ļoti vienkāršā veidā, ka kāds vācu muižnieks ieskatījās skaistā polietē un to apprecēja. Sievas pirmais nosacījums bija tas, ka viņam pašam arī jābūt katolim un visām lietām turpmāk ģimenē jānotiek katoliski. Tā kā muižnieks bija īpašnieks un viņam bija padoti muižas ļaudis, tad šī muižnieka zemes un iemītnieki arī tika rekatolizēti. Tā izveidojās katoļu, var teikt, ligzda Alsungā, kas bija pilnīgi evaņģēlisks apvidus, un tāpat arī Ilūkstes apriņķī Zemgales dienvidaustrumos - ar Ilūksti kā galveno centru. Tomēr tā bija ne tikai dažu pārpoļoto vācu muižnieku lieta, bet arī jezuītu misionāru nopelns. 1670.gadā Jelgavā jezuīti nodibināja savu rezidenci ar misijas centriem Alsungā un Augšzemē, t.i., Ilūkstē. Ilūkstē uzturējās 20 jezuītu un tur darbojās arī viņu kolēģija. XVIII gadusimtā tā bija vienīgā ģimnāzija, kur mācīja latviešu valodu, protams, misijas nolūkos. 1749.gadā Daugavpils jezuītu rezidencē starp 20 priesteriem bija 13 lietuvieši, 4 prūši, 2 baltkrievi, 1 kurzemnieks. Jelgavas rezidencē no 16 priesteriem latviski prata tikai viens un arī tā ne pārāk labi. Galvenais nebija tas, kādai tautībai viņi piederēja, bet kādam uzdevumam kalpoja. Jezuīti bija ieskatījuši par rekatolizēšanas iespēju ne tikai atsevišķo ģimeņu un dižciltīgo pievēršanu katoļu Baznīcai. Pāri visām lietām galvenā nozīme bija izglītībai un intensīvai dvēseļu kopšanai tā, kā viņi to saprata. Domājot par situāciju, sevišķi tas redzams vēlāk pie Latgales. Piemēram, pēc mēra, kad pa Kurzemes un Vidzemes draudzēm - Vidzemē bija kādas 50 draudzes un Kurzemē varēja būt apmēram tikpat – dzīvi bija palikuši tikai pāris desmiti mācītāju, pārējās draudzes bija palikušas vakantas, tad redzam, ka šie katoļu kungi varēja vienā savā centrā koncentrēt 20 priesterus. Un tas bija viens triecienspēks. Bez tam ņemiet vērā vēl vienu apstākli un mēģiniet to vienmēr sev priekšstatīt, kad jūs domājiet par Baznīcas dzīvi un darbu, par mūsu vajadzībām, par nepieciešamību kalpot un apkalpot draudzes. Mēs esam tādā īpatā stāvoklī arī normālos apstākļos – mācītājs, labi, viņš ir savā draudzē un tur izvērš aktīvu darbu ar draudzes darbiniekiem. Un tomēr viņš ir viens uz šiem daudzajiem kvadrātkilometriem kādā pilsētiņā vai pilsētā, kurš pārredz vairāk vai mazāk tikai to punktu, kas ir ap viņu. Turpretim šie čaklie katoļu ordeņa ļaudis, ne tikai jezuīti, bet arī citu ordeņu piederīgie ierodas savos nodibinātajos centros lielā skaitā un var kā skudras čakli rosīties visos virzienos vienlaicīgi. Latgales rekatolizācijā tas bija ārkārtīgi svarīgs, nopietns un izšķirošs darbs.

Latgales rekatolizācijai varam dot arī vēl citu nosaukumu. Tādu nosaukumu, kas vairāk saprotams cilvēkiem, kuri stāv tālāk no Baznīcas. Un šis nosaukums nav sevišķi skaists – latviešu valodas un latviešu tautas sašķelšana. Ievērojiet – ne tikai tautas, bet arī latviešu valodas sašķelšana! Pirms Livonijas sabrukuma 1561.gadā visa Vidzeme bija nesadalīta – ziemeļrietumi un dienvidaustrumi; ņemiet vērā, ka Vidzeme vēl zviedru laikos un pirms tam, pēc Livonijas sabrukuma, skaitījās gan tagadējā Vidzeme, gan arī igauņu ziemeļdaļa, gan arī Latgale bija Vidzemes daļa. Tikai ar 1621.gadu, ar Altmarkas pamieru, kas pārtrauca poļu karu ar zviedriem Baltijas dēļ, šī Pārdaugavas hercogiste bija padota rekatolizācijai. Altmarkas pamieru apstiprināja Olīvas mierlīgums – 1660.gadā.

Zviedrija ieguva ziemeļu, ziemeļrietumu daļu un dienvidrietumu daļu, t.i., tagadējo Vidzemi. Polijai bija šī Pārdaugavas hercogiste, t.i., Vidzeme ar Latgali, bet pārējā, atlikušā daļa, ko zviedri poļiem neatņēma, šis Vidzemes dienvidaustrumu stūris, ko poļi sauca par poļu Vidzemi un kuru mēs sākām dēvēt par Latgali, – tā palika zem Polijas līdz 1772.gadam. Dienvidaustrumu Vidzeme, iegūdama poļu Vidzemes – Latgales – nosaukumu, tika pilnīgi rekatolizēta. Ļoti spēcīga līdztekus bija arī pārpoļošana. Raksturīgi, ka vācu evaņģēliskie muižnieki, kas bija šinī novadā – tagadējā Latgalē, poļu Vidzemē, pārpoļojās: Plāteri, Korfi, Borchi, Hilzeni un vēl citas vācu dzimtas. Tas zināmā mērā ir viens kuriozs, ja ņemam vērā, cik sīksti vācieši turas pie savas vācietības. Poļi viņus samala. Pārpoļošanai bija stipri padoti arī Latgales latvieši. Vatikāns par Vidzemes valodu uzskatīja poļu valodu. Garīgā aprūpe ar maz izņēmumiem atradās poļu, respektīvi, leišu katoļu priesteru un īpaši jezuītu rokās. Jezuītu starpā bija arī latvieši, darbodamies kā priesteri un rakstnieki, un Viļņas Jezuītu akadēmijas mācību spēki: Juris Elgers (1585-1672), Ignats Rodlevskis (1714-1755), Juris Spuņģens (1692- 1733), Antons Rutkis (1704-1744), Ignats Jamaits (1745-1788). Parasti ar pārpoļotiem uzvārdiem – Rutkovskis, Spuņģjanskis – tie paši. Vēl Latvijas laikā man nācās sastapties ar dāmu, kura bija darbiniece dzelzceļu iestādē, – īsta Latgales latviešu ģimene, lauku ļaudis, uzvārdā Saulīši, Saulīte. Kundze bija neprecēta, viņas uzvārds bija Saulīte, bet savos katoļu Baznīcas rakstos – Savļiš, Savļišovna.

1773.gadā – tas gads ir vērā ņemams – pāvests Klements XIV izdeva bullu par jezuītu ordeņa slēgšanu. Jezuītu ordenis bija jau tik lielā mērā sariebis visai pasaulei, ka pāvests bija spiests to slēgt, bet Krievijas ķeizariene Katrīna II šo bullu neļāva izsludināt Krievijā. Un Krievijā patvērās jezuīti. Sekas bija tās, ka viņiem bija jāizbeidz darbība Kurzemes hercogistē, jo Kurzemes hercogiste drīz pēc tam arī bija pakļauta. Polijā ordenis bija slēgts. 21 gadu jezuīti bija izraidīti no Kurzemes, bet Vidzemē un Latgalē viņi savu darbību varēja turpināt netraucēti. Kad 1814.gadā pāvests ar jaunu bullu atkal atjaunoja jezuītu ordeni, tas šeit Baltijā vairs neatguva agrāko izcilo stāvokli. 1820.gadā Aleksandrs I pavēlēja jezuītus izraidīt no Krievijas un līdz ar to arī no visas Latvijas teritorijas līdz XVIII gadusimta vidum, un te ir tas raksturīgais, svarīgais moments. Līdz XVIII gadusimta vidum latviešu luterāņiem un latviešu katoļiem izdotā garīgā literatūra bija gan iespiesta dažādā ortogrāfijā, bet sarakstīta tajā pašā rakstu valodā – vidus dialektā. Ļoti svarīga ziņa, kas jāiegaumē visur tur, kur ņemam vērā mūsu atšķirības ar Latgali. Tagad dzirdam, ka latgalieši deklarē - viņi esot īpaša tauta un viņu dialekts esot patstāvīga valoda. Tam visam ir pavisam cits vērtējums un sākums. Pirmā latviešu iespiestā grāmata - Pētera Kanīzija katoļu Katķisms ir, šķiet, Ertmaņa Tolgsdorfa tulkojums. Tolgsdorfs dzimis ap 1550. gadu Prūsijā. Vispirms bijis priesteris Valmierā, tad Rīgā Jēkaba baznīcā un mūža beigās darbojies Cēsīs, kur arī 1620. gadā miris. Viņš saukts par Livonijas tēvu un apustuli. Sarakstījis vidus dialektā, t.i., pārtulkojis pirmo latviešu grāmatu – katoļu Katķisma grāmata. Tāpat arī sarakstījis vairākus citus rakstus, vārdnīcas un garīgas dziesmas. No tām nekas nav saglabājies. Tikai 1753.gadā – tas bija šķiršanās gads – Viļņas Jezuītu akadēmijas spiestuve laida klajā pirmo līdz šim pazīstamo latviešu grāmatu latgaliešu dialektā. Tā bija 117 lappušu bieza – Evaņģēliju krājums, kam par pamatu bija ņemts Elgera 1672.gada izdevums vidus dialektā. Pie šī darba bija strādājuši vairāki autori. Tas bija viens pārcēlums augšzemnieku dialektā ar daudziem aizguvumiem no krievu, poļu un leišu valodām. Šo izdevumu mēdz dēvēt par Asūnes Evaņģēliju, tātad šī dialekta pārņemšana uzreiz jau nozīmēja arī pielūžņošanu ar svešām valodām, tāpat kā to redzam pie lietuviešiem, kas apgalvo, ka viņiem ir tīrā lietuvju valoda, bet, pazīstot poļu valodu, var redzēt, ka vēl joprojām leišiem ir milzīgi daudz poliskumu, neskatoties uz tīrīšanas procesu, tāpat arī mīļajiem latgaliešiem, kas runā patiesībā latviešu dialektu ar daudz iestarpinājumiem no krievu un no poļu valodām. Kāda iemesla dēļ jezuīti pēkšņi sāka Latgales un Augšzemes katoļiem domātos rakstus pārcelt turienes dialektā, nav noskaidrots. Tā kā toreiz arī leišu grāmatas izdeva divos dialektos – žemaišu un augstaišu, un minēto Evaņģēliju redaktors bija leišu priesteris Lukaševičs, kas misionēja Latgalē, tad varbūt viņam ir savi nopelni šajā lietā. Šo latviešu literārās valodas sašķelšanu – mūsu latviešu literārās valodas sašķelšanu – padziļināja turpmākie politiskie notikumi. Tomēr ir vēl otrs moments, kas nav pieminēts, un, proti, tas, ka šī valodas atsvešināšana palīdzēja katoļiem nosargāt savus rekatolizētos latviešus no iespaidiem, kas viņiem atkal varētu rasties no evaņģēliskās latviešu daļas. Sevišķi spēcīgi jūtam arī pašreiz, ka tāds dialekts tiek īpaši uzsvērts, lai sargātu latgaliešus no saplūšanas ar latviešiem un uzturētu šo robežu. Pēc Latgales pievienošanas Baltkrievijai, Kurzemes katoļus atvienoja no Livonijas bīskapijas un pieslēdza Žemaitijas bīskapam, bet Latgales katoļus pievienoja 1783.gadā dibinātajai Mogiļevas archidiacēzei. Līdz 1798.gadam Latgalē gan atstāja Livonijas bīskapu, bet latgaliešu garīgo aprūpi faktiski veica jezuīti no ordeņa Lietuvas provinces, kam 1772.gadā Latgalē bija deviņi misijas punkti. Vēl Latgalē darbojās arī citi mūku ordeņi. Pasienē un Aglonā dominikāņi uzcēla klosteri un baznīcu, to pašu baznīcu, kur tagad ir tā brīnumdarītāja bilde, kā arī ierīkoja tur draudzes skolu. Lazaristi jeb arī sauktie misionāri – Misionāru ordenis – no 1757. līdz 1843.gadam vadīja Livonijas un Smoļenskas bīskapu uzturēto garīgo semināru Krāslavā, kas sagatavoja 253 priesterus. Kopš 1787.gada viņiem bija otra māja ar ģimnāziju un draudzes skolu agrākajā jezuītu centrā Ilūkstē. Tādas pašas skolas XIX gadusimta pirmajā pusē lazaristi aprūpēja Krāslavā, neliela franciskāņu – bernardīniešu misija atradās Viļānos. Latgales katoļu garīdznieku kopskaits XVIII gadusimta beigās bija ap pusotru simtu: 73 mūki, 32 jezuīti, 28 dominikāņi, 10 lazaristi, 3 bernardieši. Lai gan šo mūku vairums bija ārzemnieki, kas bieži vien lietoja puspolisku valodu un pat centās pakāpeniski pāriet uz poļu valodu, kā to apliecina 1780.gadā kāds zviedru tautības jezuīts, tomēr darbs Latgales kultūras celšanā visumā ir jāvērtē pozitīvi tādēļ vien, ka viņi bija vienīgie garīgā darba strādnieki. Laikā no 1772. līdz 1861.gadam, kad krievu valdība aizliedza rakstību latīņu burtiem, katoļu garīdznieki izdeva ap simts dažādu garīga satura grāmatu un rakstu latviešu valodā, lielākoties gan dialektā. Bez tam Aglonas teoloģiskajā studijā no 1820. līdz 1864.gadam, tāpat kā Tērbatas teoloģijas fakultātē tika mācīta latviešu valoda. Turpretim politiskā ziņā Latgales ievērojamākās muižnieku dzimtas – Hilzeni, Borchi, Plāteri orientējās uz Viļņu, bet pēc poļu – leišu kopvalsts sadalīšanas sapņoja par Lietuvas ūniju ar Krieviju. Ne viens, ne otrs no viņu variantiem nepieredzēja nekādu iznākumu, un autonomija Latgalei netika piešķirta. Krievu valdība ļoti labi saprata, ka tās pārkrievošanas un unifikācijas politika nesakrīt ar poļu neatkarības centieniem un poļi ar saviem neatkarības centieniem ir daudz bīstamāki Krievijai nekā Baltijas vācu separātisms. Poļu bija daudz vairāk, un poļu nacionālā kultūra – augstāka un agresīvāka nekā baltvācu. Tāpēc Katrīna II jau 1784.gadā mēģināja iejaukties Latgales skolu lietās, pieprasot trim pilsētām, vai tām nav vajadzīgi krievu skolotāji, ko šīs pilsētas noraidīja. Tikai Daugavpils jezuīti aiz diplomātiskiem motīviem un piesardzības savā kolēģijā 1785.gadā sāka mācīt arī krievu valodu. Tas īsumā ir skats uz Latgali, uz īpatnībām tās izveidošanā, kuras pazīstam vēl tagad, pār visām lietām - uz apstākli, kādēļ ir noticis tā, ka mums vienā tautā ir tapušas divas valodas. Zināmā mērā tas atgādina Dienvidslāvijas apstākļus, kur viena un tā pati tauta sevi dēvē divos vārdos: vieni ir horvāti, otri ir serbi, pieder pie divām dažādām, savā starpā asi naidīgām ticības šķirām: horvāti - katoļi, serbi -  pravoslāvi, un notiek šī savstarpējā cīņa un savstarpējie mēģinājumi vienam otru pakļaut. Tagad esam aculiecinieki visam tam, kā tas ir noticis. Iemesls bija tas, ka gadusimtiem ilgi šīs vienas tautas divas daļas atradās arī politiskā pāršķēlumā, tāpat kā mūsu Latgale bija atšķelta no Vidzemes. Horvātiem tas bija vēl daudz lielākā mērā, horvāti bija saslēgti ar Ungārijas valsti, tātad viņi bija padoti Eiropai, Eiropas iespaidam un kultūrai, serbi bija palikuši savā balkāniskajā, bizantiskajā pravoslāvībā, neiecietība un cīņu gars bija kā vieniem, tā otriem. Lai Dievs pasargā, ka mūsu tautai tā nenotiktu.

Turpinām pārskatu par Latvijas Baznīcas vēsturi, notikumiem un dzīvi krievu varas laikos. Viens no lielākiem un izcilākiem notikumiem, kas iezīmē to laiku, ir Tērbatas Universitātes dibināšana. Vidzemes muižniecība 1710.gada 4.jūlijā, kapitulējot Krievijas ķeizaram, par vienu no svarīgākajiem savas padošanās privilēģijas punktiem uzstādīja prasību paturēt Vidzemē universitāti, ko Pēteris līdzi citām muižniecības prasībām arī devīgi apsolīja. Tomēr vajadzēja paiet vēl gandrīz veselam gadusimtam, līdz universitātes atjaunošana, respektīvi, tās dibināšana Tērbatā īstenojās. Tērbatas Universitātes sākumi sniedzas atpakaļ zviedru laikos. Ķēniņš Gustavs II Adolfs (1524–1632), atņemdams poļiem Vidzemi, tūdaļ piegrieza lielu vērību izglītībai. 1630.gadā Tērbatā un 1631.gada 18.aprīlī Rīgā viņš nodibināja ģimnāzijas ar tolaik neparastu, valdošām kārtām ļoti nepatīkamu nosacījumu, ka šīs mācību iestādes domātas visu kārtu jaunatnei, ne tikai muižniecībai un namniekiem, bet arī zemnieku bērniem. Vēlreiz atgādināšu, ka ar šāda veida propozīcijām Zviedrijas ķēniņi ļoti kaitēja sev. Ar to viņi sakaitināja muižniecību, kura nekāda veida pielaišanu privilēģijās vai tiesībās zemnieku kārtai negribēja pieļaut. Tā tas bija, zīmējoties uz zemnieku tiesisko stāvokli, tā tas bija arī izglītības lietās.

Blakus 1477.gadā dibinātajai universitātei Upsalā, kas bija pirmā Zviedrijas valstī, šīs otrās universitāte Zviedrijas valstī – "Academia Gustaviana" – Tērbatas Universitātes dibināšanas rakstu parakstīja ķēniņš Gustavs II Adolfs kara nometnē pie Nirnbergas 1632.gada 30.jūnijā, tikai dažus mēnešus pirms savas nāves. Viņš krita kaujā pie Lipzemes 6.novembrī. 30.jūnijā viņš parakstīja Tērbatas Universitātes dibināšanas aktu un piešķīra tai visas Upsalas Universitātes privilēģijas. Vidzemes ģenerālgubernators Johans Šute (Skytte) savā atklāšanas runā 15.oktobrī uzsvēra, ka universitātes labumiem vienlīdz jābūt pieejamiem ne vien muižniekiem un namniekiem, bet arī zemnieku bērniem. Tātad tas pats tiek atkārtots, kas jau bija sacīts par ģimnāzijām. Universitātē bija četras fakultātes: teoloģijas, tieslietu, medicīnas, filosofijas ar sākumā imatrikulētiem 67 studentiem. Zviedri, somi, reti vācieši, latvietis, cik zināms, tikai viens – J.Reiters. Universitātes darbu traucēja un pārtrauca krievu iebrukums Tērbatā. Universitāte no 1657. līdz 1667.gadam pa daļai darbojas Rēvelē - Tallinā. 1690.gadā ķēniņš Kārlis XI to atjaunoja kā "Academia Gustavo - Carolina" un 1699.gadā kara briesmu dēļ pārcēla uz Pērnavu, kur tā arī izbeidz savu eksistenci kara darbības laikā krievu iebrukuma dēļ, kuri 1710.gada 12.augustā ieņēma Pērnavu.

Ķeizara Pētera solījumu Vidzemes muižniecībai par universitātes atjaunošanu Vidzemē nevarēja piepildīt un īstenot, neskatoties uz to, ka jau 1734.gadā Krievijas valsts vicekanclers grāfs Ostermanis tika iecelts par atjaunojamās universitātes patronu. Tālāk nekas tomēr darīts nebija. Krievijā iestājās tāds īpats laiks, tā sauktais sieviešu varas laiks. Ostermani pēc ķeizarienes Annas nāves, kuras uzticību viņš baudīja, Elizabete izsūtīja trimdā, un tikai vēlāk Katrīna II viņu reabilitēja. Līdz ar to viss, kas varēja būt darāms Tērbatas universitātes lietā, jau bija pagājis. 1798.gada 9.aprīlī ķeizars Pāvils I izdeva pavēli, ka visiem ārzemēs studējošiem, jo no Baltijas daudzi studēja Karalaučos, jāatgriežas Krievijā, lai tos pasargātu no kaitīgiem iespaidiem. Tas bija Franču revolūcijas sabangojuma laiks. Tā sauktās brīvības idejas tad klaiņoja pa Eiropu, un Eiropas absolūtie monarchi bija ārkārtīgi izbiedēti, ka šādi iespaidi neiemetas viņu zemē. Pāvils I, piemēram, tūdaļ izdeva ļoti radikālu noteikumu, ka studēšana ārzemēs aizliegta vispār, visiem jāatgriežas Krievijā. 1798.gadā rudenī Jelgavā sanāca četru muižniecības pārstāvju – Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas un Piltenes muižniecības pārstāvju - apspriede universitātes dibināšanas jautājumā. Radās lielas pretešķības. Kurzemnieki proponēja par universitātes vietu Jelgavu, kur kopš 1775.gada jau pastāvēja mācību iestāde ar akadēmisku līmeni – "Academia Petrina", t.i., Kurzemes otrā hercoga no Bīronu dzimtas – hercoga Pētera dibināta. Pēteris Bīrons – 1724.–1800. Ar citiem darbiem viņš nebija slavens un ievērojams. Viņš dzīvoja laikā, kad vēl Kurzeme bija pilnīgā Krievijas iespaidā, un hercogs Pēteris meklēja sev iespējas sagādāt muižas Vācijā, lai nepieciešamības gadījumā emigrētu no savas Kurzemītes, kas vēlāk tā arī notika. Vienošanās trūkuma dēļ jautājumu atstāja ķeizara izšķiršanā – Jelgavā vai Tērbatā. 1799.gada 4.maijā ķeizars Pāvils I ar pārveidojumiem apstiprināja plānu, un par universitātes pilsētu noteica Tērbatu. Jau noteica priekšlasījumu sākumu uz 1801.gada 15.janvāri un atklāšanu uz 15.maiju, kad negaidīti nāca jauna ķeizara pavēle: universitātei jābūt Jelgavā, bet visu pārtrauca ķeizara Pāvila I noslepkavošana 1801.gada 12.martā. Citādi varbūt tomēr būtu palikusi Jelgava. Viņa pēctecis - dēls Aleksandrs I jau 1801.gada 12.aprīlī – mēnesi pēc tēva Pāvila I nāves izdeva pavēli par universitātes pārcelšanu uz Tērbatu, kas ļoti sarūgtināja kurzemniekus. Kurzemnieki nelabprāt brauca studēt uz Tērbatu un sāka atkal braukt uz ārzemēm, kad tas bija atļauts. 1802.gada 5.janvārī ķeizars Aleksandrs I apstiprināja Tērbatas Universitātes statūtus, bet galēji tos parakstīja un apstiprināja 1802.gada 12.decembrī – ķeizara dzimšanas dienā, ko uzskata par Tērbatas Universitātes dibināšanas dienu. Krievi mēdza uzskatīt Tērbatas Universitāti par dibinātu universitāti - nevis atjaunotu, bet dibinātu. Svinīgā atklāšana notika 1802.gada 21., 22.aprīlī. Virsmācītāja Lenca iesvētīšanas runa Tērbatas Svētā Jāņa baznīcā bija par Sīraka grāmatas 24:3,10–13. Tikai 1802.gadā 1.augustā varēja sākties kārtējie priekšlasījumi. Imatrikulēti bija tikai 19 studenti. Gustavianai, t.i., pirmai universitātei bija 67, Gustava Carolinai – atjaunotai - vēlāk bija apmēram 50. Bija Teoloģijas, Jurisprudences, Vēstures–filosofijas un Fizikas–matemātikas fakultātes.

Jau zviedru laiku Gustaviana un Gustava - Carolina bija stingri luteriskas mācības iestādes konfesionālas fakultātes, tādēļ ka Baltijas iedzīvotāji gandrīz bez izņēmuma bija luterieši. Vienīgais luteriskās ortodoksijas pārstāvis bija dogmātikas profesors L.Everss - bez kāda īpaša iespaida. Fakultātē valdīja, kā tas toreiz bija viscauri, racionālisma gars. Izcilākais racionālists V.Hecelis savā Bībeles tulkojumā 1805.gadā tulkojis ļoti īpaši dažas vietas Svētajos Rakstos. Piemēram, viņam pieder tulkojums Jāņa evaņģēlija 2.nodaļas 4.pantam, kur Jēzus kāzās Kānā atraida savas mātes uzrunājumu. Hecelis šo vietu laboja un sacīja tā: „Labā sieva, tā jau ir mana un nevis tava darīšana." Viņa izdotajai pārlabotajai Bībelei izrādījās liela piekrišana. Tā bija dikti racionāli saprotama. Tomēr 1813.gada 12.decembrī ministrija viņam aizliedz lasīt eksegēzi.

Tātad Hecelis bija izcils racionālists, un racionālisms ne tikai universitātē, bet arī visā pārējā sabiedrībā bija ļoti izplatīts. Par izcilu racionālisma darbinieku un Heceļa ideju atbalstītāju var minēt ģenerālsuperintendentu Kārli Gotlobu Zontāgu, kas pēc studijām ieradās no Leipcigas. Viņš darbojās Jēkaba baznīcā, bija liels izglītības rosinātājs un humānists, vācu sabiedrībā ļoti cienīts, daudz vispār darbojies sabiedrības labā ar humānistu – racionālistu pieeju lietām, kā arī ārējās dzīves sakārtotībā. Labiekārtotība ir katrā ziņā ļoti svarīga lieta, piemēram, avīžu izdošanas veicināšana, dzeramā ūdens apgādes nokārtošana, higiēnas, mājkalpotāju jautājumi, ugunsdzēsības jautājumi, mākslas izstāžu rīkošanas. Tas viss nāca līdzi Zontāga darbībai.

Sākumā Tērbatas Universitāte atradās bruņniecības pārzināšanā un arī uzturēšanā, bet jau 1802. gadā universitātes pirmais rektors enerģiskais G.F.Parots panāca muižnieku kuratorijas atcelšanu un augstskolas pārvēršanu par valsts universitāti.

Vēl kādi vārdi par racionālismu un par Heceli. Sākotnēji dibināšanas laikā universitāte bija šī racionālisma gara nesēja, un Hacelis arī savos eksegēzes priekšlasījumos to lielā mērā veicināja. Savā priekšvārdā viņš runājis par Jauno Derību: „Jaunās Derības Bībele jeb cienījamais kristīgās ticības dokuments kā īstenais un vienīgais avots pārtulkots un ar piezīmēm izdots ar klāt pievienotu pārtulkošanas teorijas skici un pēcvārdu". Pārtulkošanas teorijas skici. Vajadzētu mūsdienu modernajiem teologiem pastudēt, kā vislabāk izdarīt to moderno pārtulkošanu, jo Hecelis jau arī bija izdomājis, kā veikt tādu pārtulkošanu. Jēzus, Pāvils un visi citi Jaunās Derības autori te runāja ap 1800.gadu lietotā apgaismības laika valodā. Kā piemērs ir Vēstules romiešiem 8.nodaļas 1. un 2. pants pēc Heceļa tulkojuma: „Īstos Jēzus reliģijas apliecinātājus līdz ar to neķer nekāds sods, jo tie neseko vis juteklībai, bet saprātam, jo aplaimojušā Jēzus saprāta reliģija mūs ir atbrīvojusi no juteklības un viņas posta." 1812.gadā Heceli atbrīvoja no Jaunās Derības eksegēzes pasniegšanas. Fakultāte, kuratorija un konsīlijs viņu aizstāvēja un gribēja paturēt. Arī viņi bija tāda gara ļaudis. Hecelis palika tikai par Austrumu valodu profesoru.

Aleksandrs I, pretēji Katrīnai II, nebija ne unifikācijas, ne rusifikācijas piekritējs, tāpēc Tērbatas Universitātes statūtos atļāva noteikt, ka mācību valodai jābūt vācu valodai. Tāpat arī 1809.gadā anektētajai Somijai, 1812.gadā anektētajai Besarābijai piešķīra autonomiju un to respektēja arī Baltijā. Aleksandra I laikmets bija dažā ziņā tāds īpats, kad redzam nelielus gaišumus arī garīgās lietās. Maijā Aleksandrs I pēc Katrīnas II parauga apceļoja Vidzemi. 1802.gada 21.aprīlī Tērbatā atklāja universitāti ar 19 studentiem un 7 profesoriem. Par fizikas profesoru tika aicināts Georgs Parots, franču izcelsmes cilvēks. Viņš bija arī pirmais universitātes rektors (1802–1803). Ķeizaram apmeklējot Vidzemi, Parots viņu apsveica mācību spēku vārdā ar uzrunu franču valodā un tūdaļ ieguva tādu ķeizara uzticību, ka turpmāk viņš visās lietās varēja griezties pie valdnieka tieši. – Reta privilēģija. Par universitātes kuratoru muižniecība bija iecēlusi senatoru un grāfu Manteifeli, kas atklāšanas runā slavināja Vidzemes muižniecību un uzbruka neaicinātiem un paviršiem ārzemju rakstniekiem par ļaunprātīgām un vienpusīgām publikācijām. Tas bija domāts zibens Garlībam Merķelim, kurš tolaik dzīvoja Vācijā un kurš bija smagi ievainojis vietējo muižniecību ar saviem drastiskajiem atklājumiem un pārmetumiem par zemnieku neciešamo, necilvēcīgo stāvokli Baltijā. Tas nepatika rektoram, kurš redzēja, ka, lai universitāte varētu darboties apgaismības garā, tai jābūt brīvai no muižniecības pakļautības un tai ir jāpakļaujas tikko dibinātai Krievijas Tautas apgaismošanas ministrijai, - kā trešai universitātei Krievijas valstī. (Viļņā – 1579., Maskavā - 1755.) Neprasot kuratora atļauju, Parots 1802.gada 12.decembrī panāca no ķeizara Tērbatas Universitātes pārvēršanu par valsts mācību iestādi, kurai tika piešķirta autonomija un 240 arklu kroņa zemes uzturam. Tas bija tāds ļoti ātrs un arī ļoti svarīgs gājiens, kas pasargāja universitāti no noslīgšanas pakalpības stāvoklī pret muižniecību, arī viens no iedragājumiem muižniecības visvaldības mūrī. Parots arī citādi sanīdās ar muižniecību. 1802.gadā viņš iesniedza ķeizaram plašu apcerējumu “Considérations sur la servitude“ zemnieku stāvokļa lietā. Tā bija oficiālā atbilde uz Braunšveigas profesora Cimmermaņa memorandu Vidzemē dibināmai universitātei - “Apsvērumi, zīmējoties, skatoties uz vergu stāvokli, uz verdzību”. Kritizēdams minēto autoru, šo Braunšveigas profesoru Cimmermani, kas uzskatīja cilvēku par jūga lopu, Parots arī sastādīja memorandu ķeizaram kalpu un zemnieku nemieru lietā, jo bija ienākušas smagas sūdzības par šiem nemieriem un nemierniekiem. Lai novērstu tālākas represijas pret nemierniekiem, ķeizars tūdaļ par savu komisāru Vidzemē iecēla Parota ieteikto landrātu Zīversu, arī vienu no apgaismotiem muižniekiem, un ģenerālsuperintendentu J.Dankvartu. Parots kopā ar minētajām personām izstrādāja reformu pamattēzes, ko 1803.gadā jau nosūtīja ķeizaram. Muižnieki bija ļoti sašutuši par Parota iejaukšanos zemnieku jautājumā un nolēma pie ķeizara celt sūdzību pret universitātes rektoru, notikumi rādīja labvēlību šim iesniegumam tā sauktajos 1804.gada zemnieku likumos. Tālāk šinī jautājumā neiesniegsimies, jo tas pieder jau pie vispārējās vēstures, tikai šeit pieminams tas, cik lielā mērā pat Tērbatas Universitāte ir varējusi būt spējīga ar vienas tādas personas - sava rektora starpniecību iedarboties svarīgajos mūsu tautas dzīves apstākļos un vispār - sabiedriskajā stāvoklī.

Tanī pašā laikā tapa tā sauktā svētā anglikāņu sekta. Trīs valdnieki: Austrijas Francis I, Prūsijas ķēniņš Fridrichs Ferdinands III un Krievijas cars Aleksandrs I 1815.gadā Parīzē, t.i., pēc Napoleona sakaušanas, parakstīja mistiska pietisma frāzēs sacerēto dokumentu, ka šie trīs valdinieki sadodas tādā kopībā, kurai nu kristīgās ticības garā jāsargā pasaulē miers utt. Viens no Tautu Savienības vai Apvienoto Nāciju pirmparaugiem savā īpatā variantā. Tomēr ne tas ir svarīgi, svarīgāks ir kaut kas cits. Par idejisko autori šim sacerējumam un šai idejai mēdz uzskatīt Vidzemes muižnieka Fītinghofa (Vietinghoff) meitu Barbaru Juliānu, kas bija precējusies ar krievu diplomātu baronu Krīdeneru un līdz 32. dzīves gadam bija itin lustīga sabiedrības dāma, bet, šķīrusies no vīra hernhūtisma ietekmē, piegriezās mistikai, uzstājās asi un spēcīgi pret antikristu Napoleonu, sludināja, ka  Aleksandrs I ir Dieva izredzētais, lai salauztu antikrista varu. 1806.gadā kopā ar Prūsijas ķēniņieni Luīzi turēja Bībeles stundas, kopa ievainotos, bet 1815.gada vasarā kļuva par Aleksandra I draudzeni. Aleksandrs I sauca Krīdeneres kundzi par debesu sūtni, un tas izpaudās vēl tādās brīnumainās lietās, no kurām mūsējie, kas karogus svētī, arī varētu pamācīties, ka sakarā ar krievu armijas parādi Parīzē pēc lielās uzvaras tika uzrīkoti astoņi pateicības altāri, pie kuriem tad nu šī dāma ir izdarījusi attiecīgas manipulācijas, un visi bijuši lielā sajūsmā, pats ķeizars - arī. Tā kā jūs redzat, – dažās lietās vēl nemaz neesam to līmeni sasnieguši. Vēl ir, kur pakāpties. Pēc tam Krīdenere devās uz Rīgu un nodibināja savu atmodināto pulciņu. Tomēr šo atmodināto pulciņu drīz slēdza ģenerālgubernators Pauluči. Ģenerālgubernators Pauluči atkal bija ļoti krass pretinieks visām reformām, kas varētu nākt par labu zemniekiem. Viņš arī iejaucās vienā lietā, kas kaitēja zemniekiem. Ķeizars Aleksandrs I, atgriezies Pēterburgā, pēc Krīdeneres ieteikuma 1816.gadā par izglītības un garīgo lietu ministru iecēla kņazu Golicinu, kas arī bija pietists un mistiķis. Viņa paskubināts, ķeizars Aleksandrs I 1817.gada 27.oktobra manifestā piešķīra hernhūtistiem Krievijā svarīgas priekšrocības: ticības brīvību, nodarbošanos ar amatiem un tirdzniecību, atbrīvošanu no karaklausības, atļauju lietot savus zīmogus, atļauju Hernhūtes bīskapu ordinētiem prezbiteriem, atļauju noturēt dievkalpojumus, celt lūgšanu namus, vadīt skolas. Sarektā pie Volgas nedaudz lejāk par bijušo Staļingradu atradās ļoti liela, ziedoša hernhūtiešu kolonija, kas bija tapusi sakarā ar jau Katrīnas II un vēlāk arī Aleksandra I aicinājumu un kur no Vācijas ieradās zemkopji – hernhūtieši, apmetās tur uz dzīvi, iekārtojās. Bija domāts, ka viņi ne tikai iekops šīs neapgūtās zemes, bet arī iemācīs krievu cilvēkiem strādāt. Tā lieta nu gan neizdevās. Šo manifestu Pēterburgas ģenerālkonsistorijas prezidents, vēlākais Nikolaja I aicinātais izglītības ministrs, Tērbatas Universitātes kurators (1817-1828) grāfs K.Līvens, tikko manifests tika izdots - 26.oktobrī, attiecināja arī uz Baltiju. Tas bija viens ļoti zīmīgs, kritisks un interesants moments. Ja tas būtu attiecināts uz visiem hernhūtiešiem Baltijā, tad jau te būtu izskatījies uzreiz pavisam citādāk. Kas tam nostājās pretī? Te jau bija draudi tā sauktai kungu Baznīcai – oficiālai luterāņu Baznīcai. Ģenerālgubernators Pauluči sadarbībā ar Vidzemes konsistoriju panāca, ka izdotā manifesta tulkojums ir jālasa citādi, kā tur bija rakstīts, proti, ka tas attiecas tikai uz kolonistiem vāciešiem, Katrīnas II aicinātiem, vai vācu brāļiem, un vācu brāļi šeit bija tikai daži. Pavisam Vidzemē bija 41 vācu brālis, Kurzemē tādu bija trīs. Līdz ar to tas atraisīja jaunu uzbrukumu tālāk Brāļu draudzei. Tika uzdots noskaidrot un uzskaitīt visus šeit esošos Brāļu draudzei piederīgos. Vidzemē tādi tika saskaitīti 19 tūkstoši, visā Baltijā – 29 tūkstoši ar 144 dievkalpojumu vietām, Kurzemē 1818.gadā tikai 12 brāļi. Tas ievadīja vai, varētu sacīt, pat turpināja jau sākto cīņu, kura bija vācu muižniecībai un evaņģēliski luteriskai Baznīcai pret Brāļu draudzi. Mēs šo cīņu apskatījām jau iepriekš. Ar dažādām maiņām augšup un lejup tā risinājās līdz par XIX gs. sešdesmitajiem gadiem. To šodien nevarētu īsti izrunāt un pabeigt. Tie ir jautājumi, kas saistās ar pārvācošanas un pārkrievošanas lietām, kuras 1830. un tālākajos gados ieguva sevišķi lielu nozīmi un svaru ar to, ka šinī pārtautošanas akcijā, kas bija vērsta pret latviešiem un igauņiem, blakus vāciešiem ieslēdzās arī krievi ar pārkrievošanu un ar pārvilkšanu pravoslāvībā.

Šeit jāpiemin vēl kaut kas, kas attiecas uz gadusimta sākumu un lielā mērā kļuvis gandrīz tāds kā piemineklis pašam ķeizaram Aleksandram un viņa darbībai. Tā ir Bībeles biedrība. Pasaulē šādas Bībeles biedrības bija sākušas rasties. 1804.gadā Anglijā, Londonā tika nodibināta Britānijas un ārzemju Bībeles biedrība, kuras norūpe bija izdot Svētos Rakstus ne tikai Anglijā un angļiem, bet ar laiku šī biedrība ir izvērtusi savu darbību tik ļoti plaši, ka faktiski aptver vai visu pasauli. Britānijas un ārzemju Bībeles biedrības izdevumos ir visdažādāko tautu Svētie Raksti, ļoti daudzi pirmizdevumi tādām tautām un tādās valodās, kurām ar šo Bībeles izdevumu vispār tika atklāta rakstniecība, kas vēl bija pilnīgi bez rakstības kaut kur ļoti nomaļos Āzijas nostūros, Āfrikas nostūros, Okeānijas salās - tautas un pat niecīgas tautiņas. Lūk, šai 1804.gadā dibinātai Bībeles biedrībai bija liels nopelns arī latviešu Bībeles izdošanā. 1805.gadā ar subskripciju – ar iepriekšparakstīšanos – tika izdots Jaunās Derības izdevums.Tas nebija vēl Bībeles biedrības izdevums, bet tam bija jādod atsauksme, vai izdošana ir iespējama. Bībeles biedrība neatrada to par iespējamu izplatīt. Tā vietā nāca jauns izdevums 1816.gadā, un ar Britānijas un ārzemju Bībeles biedrības atbalstu līdz 1830.gadam tā tika iespiesta Jelgavā pie Štefenhāgena sešas reizes.

Viens blakusvārds par Štefenhāgenu Jelgavā. Kas esat bijuši Jelgavā vai pazīstat Jelgavu, zināt, ka ar Jelgavas izpostīšanu iznīcināta arī tā sauktā Štefenhāgena spiestuve, kura pastāvēja vēl Latvijas laikā. Ļoti sena un liela kultūras darba iestāde, kas apgādāja galvenokārt garīgos rakstus, bet arī citus un bija viens tāds jēdziens pats par sevi – Štefenhāgena spiestuve. Tas nu ir zudis bez atlikuma. Vecais Štefenhāgens būtu pelnījis, ka Jelgavā vismaz kādu ielu nosauktu viņa vārdā, jo kultūras darbs, ko Štefenhāgena spiestuve bija darījusi, ir neizmērojami liels.

Pēc ārzemju Bībeles biedrības parauga 1812.gada 6.decembrī Pēterpilī nodibināja Pēterpils Bībeles biedrību ar garīgo lietu pārvaldes priekšnieku kņazu Golicinu priekšgalā. Šī Bībeles biedrība darbojās ļoti rosīgi ar apmēram 300 filiālēm – biedrībām Rīgā, Jelgavā un citur. Nelabvēlība pret šo biedrību uzreiz pacēlās pravoslāvībā. Bībeles biedrība apdraudot pareizticību, jo pareizticība apietas ar Svētiem Rakstiem, nu, tā kā ar sāli vai pipariem, tikai ne par daudz, lai nesamaitā ēdienu. Golicinu atcēla. Viņa vietā iecēla metropolītu Serafīmu, kurš pielika visas pūles, lai šī tik kaitīgā biedrība tiktu iznīcināta. To viņš arī panāca. Pēc ķeizara Aleksandra I nāves 1825.gadā tas viņam izdevās. Ķeizars Nikolajs I ar pavēli slēdza biedrību 1826.gada aprīlī. Ar firsta Līvena pūlēm izdevās panākt, ka Nikolajs I 1831.gada martā apstiprināja Krievijas Evaņģēliskās Bībeles biedrības statūtus. Ar Britānijas un ārzemju Bībeles biedrības atbalstu Krievijas Evaņģēliskā Bībeles biedrība šo Bībeli – 4. izdevumu ar gada skaitli 1825., tātad vēl Aleksandra gada skaitli, izdeva un līdz 1826.gada 12.aprīlim – līdz slēgšanai, kad tika apturēta Krievijas Bībeles biedrības darbība – bija jau iespiesti 5000 eksemplāru. Tas bija tā sauktais Bībeles 4. iespiedums latviešu valodā. Jaunā Krievijas Evaņģēliskā Bībeles biedrība saglabāja iespieduma stereotipus, kurus nosūtīja uz Somiju, uz Borgo. Toreiz tas bija zviedru nosaukums, tagad somi to sauc par Torgo, bet zviedriskais nosaukums ir Borgo. Šinī Borgo bija Somijas zviedru draudžu bīskapa rezidence, un tur Borgo iespieda latviešu Bībeli grāmatspiedējs Vidraholms. Varbūt, ka jūs, skatīdamies vecās, biezās Bībeles, atrodat kādu, kurai ir nesaprotamā kārtā atzīmēts, ka izdošanas vieta ir Borgo. Un šeit ir atkal kaut kāda sagadīšanās. Arī mūsdienās somi palīdz mums iespiest garīgos rakstus. Somijā Bībeles tika iespiestas, jo Somija neskaitījās Krievijas sastāvdaļa, tā bija ar Krieviju tikai savienota valsts ar kopēju valdnieku. Somija bija autonoma, tomēr tās autonomiju krievi visiem spēkiem mēģināja iznīcināt Aleksandra III un Nikolaja II laikā. Vēlākos gados, kad Krievijā vajāja revolucionārus, viņi iebēga Somijā. Nu, viņi tur gluži droši arī nevarēja justies, krievi tāpat viņus tur mēģināja uztaustīt, tomēr no somu puses viņiem nekas nedraudēja. Jā, Bībeles iespieda Somijā, bet 1845.gadā šo spiesto stereotipu plates ieguva Štefenhāgens Jelgavā un veica ar tām vairākus izdevumus, kamēr plates galīgi sadila. Tāds ir latviešu Bībeles biedrības un līdz ar to arī Bībeles likteņgājums krievu ķeizaru varas laikos.

Tālākais apskats, kas sniegsies lielajās un nozīmes pilnajās kustībās – pārvācošanā, pārkrievošanā, mums pašreiz nav sākams.