14. lekcija
1993. gada 10.februārī
Krievu laiki
Iesākam jaunu posmu Latvijas Baznīcas vēsturē, kas lielā mērā iezīmē jauna laikmeta ievadījumu, kuru vienkāršā, populārā veidā varētu aptvert vārdā – krievu laiki. Ar veiksmīgi pabeigto Ziemeļu karu (1700–1721) Krievija beidzot panāca savu gadusimtiem ilgi kāroto mērķi – izlaušanos pie Baltijas jūras. Galīgā bijušās Livonijas zemju iekļaušana Krievijas valstī notika trīs paņēmienos. Nīstades mierlīgums Krievijas varā nodeva Igauniju - Igaunijas provinci, kā toreiz sacīja, t.i., tagadējo Ziemeļigauniju, un tā saukto zviedru Vidzemi – latviešu un igauņu zemes Vidzemē, tāpat Ingriju ar Ņevas grīvu un dažus Karēlijas novadus Somijā, tad Polijas pirmajā sadalīšanā 1772.gadā tā saukto poļu Vidzemi Latgalē un pēc Polijas galīgās iznīcināšanas trešajā sadalīšanā tika iegūta visa Latgale un 1795.gadā - Kurzeme. Latvijas Baznīcas vēsturē Krievijas virsvaras sākumperiods un turpmākais laiks iezīmējies ar dziļi būtiskām pārvērtībām un notikumiem. Pagalam izpostītā un vēl mērī izmirusī Vidzeme iezīmēja šo sākumu, kuram bija dots tāds īpaši drūms virsraksts, raksturojot Krievijas virsvaras sākumu un iezīmējot šīs virsvaras izsauktās dziļās un būtiskās pārmaiņas tālākā nākotnē. Par ievadījumu šim laikmetam varam uzskatīt iebrukušā Krievijas armijas virspavēlniekaŠeremetjeva ziņojumu caram Pēterim: „Man tev jāpaziņo, ka visuvarenais Dievs un visusvētā Dievmāte piepilda tavu vēlēšanos. Ienaidnieka zemē nav vairs, ko postīt. No Pērnavas līdz Tērbatai, no Rīgas līdz Valkai viss ir izpostīts, visas pilis sagrautas, nekas nav atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli, un šur tur pa muižai pie jūras."
Rīga kapitulēja 1710. gada 15. jūlijā, Šeremetjevs iegāja Rīgā. Nīstades miera līgums 1721.gadā apstiprināja šo ieguvumu un nodeva šīs provinces Krievijas rokās.
Tas tūdaļ saistījās ar pārmaiņu iezīmējumu. Jau ieejot Rīgā, bija jānodod grieķu Baznīcai divi dievnami – zviedru garnizona baznīca un vēl viena. Tūdaļ arī stājās spēkā likums, kas noteica zemnieku stāvokli. Sakarā ar lielo izpostīšanu un cilvēku trūkumu tika izdoti bargi likumi par bēgļu atkalizdošanu un aizbēdzēju atkalatgriešanu īpašnieku varā, pirkšanu un pārdošanu; pat nāves soda un arī izsūtīšanas tiesības muižniekiem tika dotas, zīmējoties uz viņu varā esošajiem zemniekiem. Varam teikt, ka šīs Krievijas varas nodibināšanās ne tikai zināmā mērā bija nodevēja Patkula izsauktais rezultāts, bet arī viņa ideju triumfs. Patkuls pats bija kritis Zviedrijas ķēniņa varā. Viņu izdeva Zviedrijas ķēniņam 1707.gadā, kad viņš tika sodīts ar nāvi, bet viņa ideja bija iznīcināt Zviedrijas virsvaru un atraut tai šīs Baltijas provinces. Patkuls cerēja, ka viņš tiks Vidzemē par kaut ko līdzīgu hercogam un varēs Pēterim uzdāvināt Igauniju. Protams, ne tikai Patkula nāve to aizkavēja, bet Pēteris nekad nebija domājis izlaist no savām rokām Vidzemi, uz kuru toreiz žēli skatījās arī Polijas ķēniņš, bet Pēteris nelikās ne zinis. Viņš bija uzvarētājs un diktēja savus noteikumus, tā kā šīs lietas bija ņēmušas pavisam citu virzienu.
Tomēr vienā ziņā Patkula triumfs parādījās muižniecībā. Patkuls jau neaizstāvēja Livonijas valsti un tās valstisko veidojumu. Tā vispār bija ļoti raksturīga iezīme, ka vietējai vācu bruņniecībai, t.i., tai šķirai, kas turēja visus valdības grožus savās rokās, bija pilnīgi sveša kaut kāda valstiskā doma par valsts izveidošanu un uzturēšanu, kā tas, piemēram, notika ar Austrumprūsiju, kur beidzamais mestrs kļuva par hercogu un šī valsts eksistēja vēl kādus gadusimtus. Vācu bruņniecība Baltijas provincēs tiecās tikai pēc savām ļoti šaurām interesēm. To redzēsim arī visos tālākos gājienos, ja pasekosim politiskai vēsturei, t.i., vara pār zeme un vara pār iedzīvotājiem vēl uz vecu vecās feodālās iekārtas pamata. Šeit vietā tas vārds, kurš padomju laikos tika lietots pilnīgi nevietā, zīmējoties uz tādiem režīmiem, kas kaut kādā veidā padomju režīmam bija nepatīkami, bet Baltijas muižniecības doma vienmēr bija feodāla.Tā pakļāvās virsvaldiniekam, bet virsvaldinieks savukārt dalījās varā ar saviem feodāļiem. Tas bija iespējams vecu vecajā viduslaiku iekārtā. Kad Eiropā valstu attīstība bija gājusi pavisam citādā virzienā, šī feodālā iekārta nebija iespējama. Vidzemes muižniecība, zvērēdama uzticību Krievijas ķeizaram, prasīja, lai tas apstiprina viņu privilēģijas uz zemi, uz cilvēkiem, kas tur dzīvo, un arī privilēģijas Baznīcas lietās. Krievijas ķeizars Pēteris vieglu roku šīs privilēģijas apstiprināja, jo viņam nepavisam nekrita svarā šādi sīkumi. Viņa domas gāja tālāk, un viņš labprāt apstiprināja vāciešiem vēl arī to privilēģiju, kuru nebija apstiprinājusi neviena katoļu vara, t.i., tā saukto Sigismunda II Augusta privilēģiju par muižnieku tiesībām Baltijā, kuru neapstiprināja pat katoļu valdinieki – ne Stefans Batorijs, ne arī pats poļu ķēniņš Sigismunds Augusts. Tad nu Baltijas muižniecība varēja gavilēt priekā, ka šeit lietas nokārtojušās vislabāk. Netika pamanīts tas, ka šinī privilēģijā tika iesprausts arī nosacījums, ka grieķu Baznīcai Baltijā ir tādas pašas tiesības kā evaņģēliskai Baznīcai. To tūlīnās manīja dievnamu atņemšanās, ienākot Rīgā, un tas gāja ar vēl tālākām sekām.
Kas notika drausmīgajā Vidzemes izpostīšanā? Kā atjaunojās kristīgā Baznīca? Iedomājieties, ka Vidzemē mērī bija izmiruši 80 000 cilvēku. Krievu karaspēks uz Krieviju bija deportējis vairākus desmitus tūkstošu cilvēku. Deportācijas nav nekāds Padomju Savienības izgudrojums. Deportācijas vienmēr gājušas līdzi krievu varai. Krievi bija vienīgā karotāja tauta, atskaitot aziātu varas, kuras arī cilvēkus uzskatīja par kara laupījumu, ne tikai viņu mantu, ne tikai uzliktās nodevas, bet arī pašus cilvēkus. Cilvēki bariem tika aizvesti uz Krieviju un tur nomitināti - ne tikai šajos regulārajos karos, bet arī atsevišķajos iebrukumos, sevišķi Alekseja Michailoviča laikā, kad bija lielais iebrukums Igaunijā. Igauņu bērniem piekrauti vezumi tika vesti uz Krieviju. Tā sakot, viens no paņēmieniem, kuru pilnīgā uzziedā dabūjām piedzīvot vēl vēlāk. Kā atjaunojās še dzīve? Jūs jau varat iedomāties šo traģismu. Atcerēsimies Vidzemes izcilo garīgo uzcēlēju un veidotāju Ernestu Gliku, kuru minam galvenokārt tikai Bībeles tulkojuma dēļ vien, bet kurš izvērsa plašu darbību audzināšanā, skolu darbā, draudžu organizācijā, izveidoja skolotāju sagatavošanas sistēmu. Tā sauktie Glika bērni, kas tika sagatavoti un devās draudzēs kā skolotāji un pērminderi, – tas bija viens milzu darbs, nepiedzīvots līdz tam laikam, milzīgs Vidzemes garīgā pacēluma laiks, nu ar vienu sitienu bija iznīcināts. Gliks un viņa ģimene tika deportēti kā vergi uz Krieviju, un tikai pavisam neparastu apstākļu dēļ varēja notikt tā, ka Gliks tika atbrīvots un varēja darboties vēl dažus gadus kā Krievijas apgaismotājs, bet viņa audžumeita vispirms kļuva par Pētera mīļāko un vēlāk par viņa sievu.
Bija divi galvenie faktori, kas palīdzēja veikt atjaunošanu izpostītajās draudzēs, kur vēl ilgus gadus nevarēja būt pastāvīgi mācītāji. Tie bija Glika bērni jeb Glika dēli, kas bija apmācīti Glika laikos, kas bija izklīdināti, tomēr vēl palikuši dzīvi. Tie darbojās kā mācītāju aizstājēji tukšajās draudzēs. Otrs apstāklis bija tas, ka gandrīz vienlaicīgi ar Krievijas varas nodibināšanos Latvijā ienāca hernhūtiešu brāļi, kuru vēsturi jau apskatījām, un tas nozīmēja mūsu tautas garīgo atjaunošanos. Protams, tie ir ļoti vispārināti kopsavilkumi, kuros saskatāmas zināmas latviešu tautas garīgās veidošanās pakāpes. Kā jau zināms, tikai ar Reformāciju latvieši saņēma savu rakstu valodu un pirmās grāmatas. Latvieši sāka spert pirmos soļus kultūras tautas virzienā. Pastiprinājums latviešu tautas garīgai augšupejai un arī pašapziņas izveidošanai bija XVII gadusimtenis ar Brāļu draudzi. Ieaugdams kristīgajā ticībā un veidojoties tautas apziņai, latviešu cilvēks jau zināmā mērā tapa par patstāvīgu - līdzi domādams, spriezdams, līdzi darbodamies. Patiesībā hernhūtieši bija latviešu patstāvības pirmie īstie ierosinātāji. XVIII gadusimtenis – pieaugšana izglītībā un nepārtraukta cīņa par tiesībām zemnieku jautājumā, latviešu tautas sacelšanās pret pakļāvēju galveno pakļaušanas spēku – viņu varu pār zemi un cilvēkiem. Šinī gadusimtenī izveidojās tā apzinīgā cīņa daudzajos zemnieku nemieros, kur latviešu zemnieks, latviešu cilvēks lauza un meklēja salauzt šo virsvaru pār sevi, būdams tikai – pēc dažu tā laika teorētiķu ieskatiem – lieta, inventārs, kamēr zeme, kuru viņš apstrādāja, un viņš pats bija zemes īpašnieka, virsīpašnieka īpašums. Lūk, cīņa par šī īpašuma – zemes - atbrīvošanu no tās vienpusīgajiem turētājiem un latviešu cilvēka atbrīvošanās cīņa ne tikai pret šiem uzskatiem, bet arī sistēmu, kas viņu turēja tikai par darba kustoni, tikai par inventāru - līdzīgu lopiem un līdzīgu darbarīkiem. Tāds bija XVIII gadusimtenis. Ja kādreiz runājam par latviešu tautas brīvības cīņām un ar to saprotam, ka tās bija cīņas, kuras izcīnījuši latviešu karavīri ar ieročiem rokā, tad jāsaka, ka īsti brīvības cīņas par latviešu tautas neatkarību – garīgo neatkarību un arī pašnoteikšanos – iezīmējās jau hernhūtiešu laikā un hernhūtiešu ietekmē, ko vēlāk ļoti asi uztvēra un kam pretdarbojās vācu vara. Arī cīņās par zemnieku patstāvību Hernhūtes garīgi pamodinātie cilvēki bija tie, kas lielā mērā šīs kustības izraisīja un vadīja. Tik tālu ieskats tādā gluži vispārējā veidā, zīmējoties uz šo laikmetu, ko mēs saucam un apzīmējam – krievu laiki.
Vēl jāpiemin divas lietas pie mūsu pabeigtā kursa.
