Pienākam atkal pie viena liktenīga laikmeta Latvijas vēsturē un līdz ar to Latvijas Baznīcas vēsturē. Tas ir Ziemeļu karš vai Lielais Ziemeļu karš (1700–1721).
Jābūt skaidrībā par Ziemeļa kara izcelšanos un motīviem, kas to izraisīja. Atcerēsimies vienu lietu, ka Krievijas ekspansija vienmēr bijusi ļoti rosīga un agresīva, zīmējoties uz šo Baltijas piekrasti, zīmējoties uz tā saukto veco Livoniju. Jau tie notikumi, kas bija risinājušies Jāņa Briesmīgā un vēlāk Alekseja Michailoviča valdīšanas laikos, mums dod pietiekami skaidru liecību, ka Krievija nebija atkāpusies no nodomiem, kuri tai bija jau vecās Polockas, vecās Novgorodas un Pleskavas laikā, kurus tikai uz laiku nobremzēja tatāru iebrukums Krievijā, paralizējot tās aktivitāti uz āru. Kad šis iebrukums bija pārvarēts, sākās Krievijas agresija par jaunu jau Ivana III, tāpat arī Vasīlija III, un tāpat arī Jāņa IV – Jāņa Briesmīgā laikā un vēlāk. Esam pienākuši pie Pētera Lielā laikiem Krievijā. Krievijas priekšgalā bija ļoti enerģisks valdnieks ar pavisam jaunām idejām, paņēmieniem, ar milzīgu enerģiju un mērķtiecību, pie tam dažādos virzienos – tiklab kultūras dzīvē, zemes iekšējās organizācijas jautājumos, kā arī diplomātijā, militārajās lietās.
Zviedrija, savukārt, tad pārdzīvoja krīzes laiku. Bija radies konflikts zemes iekšienē starp ķēniņu, respektīvi - valsts varu, un starp muižniecību. Un sevišķi spilgti tas izpaudās Vidzemē. Tas bija tā sauktais muižu redukcijas jautājums.
Zviedrijas valdība atradās ļoti lielās saimnieciskās grūtībās, sevišķi pēc ķēniņienes Kristīnes valdīšanas. Cik viņas tēvs Gustavs II Adolfs bija enerģisks un gudrs valdnieks, tik šī sapņainā dāma, kas beidzot pārgāja katoļticībā un nobeidza savu dzīvi Romā, dzīvoja pavisam citādā pasaulē un rosīgi izdalīja valsts īpašumus saviem labvēļiem. Tā ļoti daudz valsts zemes tika izdāvāts, valsts ienākumi bija apsīkuši. Ķēniņš Kārlis XI šinī ziņā ievadīja citu līniju. Lai izbeigtu nesaimnieciskumu un, otrkārt, arī lai mazinātu muižniecības varu un, treškārt, lai iegūtu Zviedrijas valstij līdzekļus, viņš izsludināja visu īpašumu revīziju. Tos, kas nav bijuši muižniecības rokās, t.i., zīmējoties uz Vidzemi, kā īstie piešķīrumi Livonijas ordeņa un bīskapa laikā, – tos viņš ieskaitīja atkal atpakaļ Zviedrijas, t.i., valsts fondā. Ar to muižnieki zaudēja piecas sestdaļas savu īpašumu un brēca lielā brēkšanā, ka tagad viņiem jāņemot ubaga spieķis rokā, jo tiesības, ka viņi var šos īpašumus saņemt nomā, viņus neapmierināja tāpēc, ka noma bija augstāka, nekā tā parasti būtu bijusi. Zviedrija ar to bija ieguvusi sev līdzekļus. Tomēr Zviedrija, sevišķi Vidzemē, bija ieguvusi sev lielu ienaidu. Šis ienaids pirmoreiz jau uzplaiksnīja tad, kad Kārlis X, gribēdams Vidzemi miera kārtā pievienot tāpat kā Igauniju, piedāvāja Vidzemes kārtām savu programmu. Šinī programmā, starp citu, bija tas, ko esam jau pieminējuši, – īpašais zemnieku stāvoklis, kas ierobežoja muižnieku patvaļu pret zemniekiem, piešķīra zemniekiem brīvību un brīvlaišanu, kā arī brīvu arodu izvēli un izglītību viņu bērniem. Muižnieki nonāca trakās dusmās un sašutumā: ķēniņš nevis uzlabo viņu stāvokli, bet grūž postā. Un viņi nevarēja Kārlim X piedot tādu uzmācību viņu privilēģijām un viņu stāvoklim. Varbūt, ka taisni tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ Zviedrija nevarēja toreiz paņemt Vidzemi, bet Vidzeme krita poļu rokās. Tad, kad Vidzeme bija no poļiem atkarota, šie ķēniņi, sākot jau ar Gustavu II un tāpat Kārli XI, bija zemnieku stāvokli ļoti paturējuši vērā, tāpat arī viņu izglītību, kas visu laiku briesmīgi kaitināja muižniekus, jo izglītots cilvēks ir slikts vergs. Tas, ka šī zemnieku kārta no gluži vienkārša kārtas stāvokļa kļūst par kādu tautu, – tas viņus ļoti kaitināja, tas bija apdraudējums visu laiku piekoptajai iekšējai politikai: šo zemnieku kārtu, kura runāja nevācu valodā, to padarīt brīvu un pacelt par kaut kādu tautu.
Nu pienāca klāt vēl tā sauktās muižu redukcijas. Ar to Zviedrija bija gandrīz vai vācu muižniecību izaicinājusi un vienā situācijā jau pilnīgi atklātā veidā. Šeit jāpieskaras kādai vēsturiskai personai, kurai bija ļoti izšķiroša nozīme mūsu vēsturē, līdz ar to Baznīcas vēsturē, bet mēs varam ar zināmu pieļāvumu sacīt – ļoti liela nozīme Eiropas vēsturē vispār. Tas bija vācu muižnieks Johans Reinholds Patkuls(1660–1707). Īpata, ļoti negatīva personība visādā veidā. Nepašaubāmi spējīgs un apdāvināts jurists, arī diplomāts. Viņš bija Vidzemes muižnieks, kura īpašumi bija Ziemeļvidzemē. Viņa tapšana jau ir ļoti īpata. Jāsaka tā – visspilgtākā negatīvā personība Baltijas un īpaši Vidzemes vēsturē. Šaurās iekarotāju, pakļāvēju virskārtas, bruņniecības, muižniecības ideoloģijas centienu, politikas, bet arī spilgtākais, pilnīgākais viņu infanktivitātes un nenosvērtības iemiesotājs liktenīgajos notikumos, zināmā mērā sevī satverdams visas šejienes muižniecības īpatās un negatīvās īpašības. Vidzemes vācu muižnieks – diplomāts, kurš ar savu ārkārtējo naidu pret savu valsti Zviedriju un viņas ķēniņu ne vien sagrāva tās lielumu, bet pazudināja Vidzemi un visu Baltiju, atdodot to jaunajam, augošajam, nežēlīgajam, agresīvajam spēkam – spēji un spēcīgi augošam Krievijas imperiālismam, un uzrīdīdams to Eiropai. Šis spēks nākošajos gadusimtos sagrāba arvien jaunas Eiropas teritorijas, paturot Eiropu nepārtrauktā biedā, izraisīdams tā saukto Ziemeļu karu.
Patkula bērnība un jaunība bija ļoti īpati simboliska. Viņš piedzimis 1660.gada 25.jūlijā cietumā Stokholmā. Jocīgi. Viņa tēvs bija apcietinājumā. Zviedru valdība bija viņu kaut kādu nodarījumu dēļ apcietinājusi, un māte, tēvu pavadīdama, arī bijusi turpat. Un tur piedzimis šis dēls Johans Reinholds. Citi bērni, kas viņiem bijuši pirms tam, bija jau miruši. Īpata bijusi Patkula māte. Tā laika liecinieki saka, ka viņi nav tik ļaunu, tik negantu cilvēka raksturu redzējuši. Viņas nepārtrauktā runāšana bija visvisāda veida lādēšanās, draudēšana un agresivitāte, pat pret saviem bērniem, nolādēdama tos, kaut viņi būtu ellē, – ārkārtīgi savādi – kaut viņus uz rata saplosītu - tas bija viens no toreizējiem nāves soda veidiem. Tā viņa nolādējusi pati savus bērnus. Nu, Johans Reinholds uzauga. Viņš bija imatrikulēts Ķīles Universitātē 1677.gadā. 1680.gadā viņš atgriezās Vidzemē un darbojās savās muižās. 1687. gadā viņš iestājās karadienestā un bija virsnieks - kapteinis Rīgas zviedru garnizonā. 1688. gadā viņš pirmo reizi piedalījās Vidzemes landtāgā, t.i., muižniekuZemes sapulcē. Landtāgs Patkulu 1690. gada februārī ievēlēja par Vidzemes muižnieku privilēģiju sakopošanas komisijas locekli. No 1690.gada oktobra līdz 1691.gada novembrim kopā ar vēl otru delegātu Vudbergu viņš uzturējās Stokholmā šo privilēģiju apstiprināšanai pie ķēniņa, bet bez panākumiem. Kā zināms, Zviedrijas ķēniņi pret vācu muižnieku privilēģijām bija ar stipri lielu atturību. 1694.gada 12.decembrī Zviedrijas kara tiesa Patkulam piesprieda vispirms ļoti bargu sodu – labās rokas nociršanu un visu godu atcelšanu, ko vēlāk pārvērta pat nāvessodā par valsts nodevību. Par ko tas bija? Tāpēc, ka iesniegumi, ar kuriem Patkuls griezās pie Zviedrijas valdības un ķēniņa, bija sastādīti tik agresīvā un aizvainojošā formā, ka tur saskatīja vispirms ķēniņa un arī Zviedrijas valsts apvainojumu un, kā mēs tagad varētu sacīt, pretvalstisku rīcību. Tomēr Patkulam izdevās aizbēgt. Viņš aizbēga un patvērās Kurzemē. Tiesa viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu par valsts nodevību. Pat tāds vēsturnieks kā Arbuzovs pieļauj, ka Patkuls esot lietojis ļoti smagus vārdus, apelēdams pie valdības, un ļoti izaicinošā un rupjā veidā griezies tanī apziņā, ka Baltijas muižnieks ir šis privilēģiju cilvēks, kurš stāv ārpus un pāri visiem citiem.
No Kurzemes Patkuls devās uz Vāciju, Itāliju, Franciju un Šveici. 1698.gadā viņš iestājās dienestā pie Polijas ķēniņa Augusta II, kurš tanī pašā laikā bija arī Saksijas kūrfirsts, un kļuva par Polijas ķēniņa diplomātu, veidojot koalīciju pret Zviedriju. Viņš bija iededzies ārkārtīgā naidā pret Zviedriju, un visa viņa rīcība bija vērsta tikai uz atriebību. Baltijas muižniecība kādreiz ir gribējusi Patkulu nostādīt kā patriotu un varoni, bet Širvens un citi objektīvi vēsturnieki to pilnīgi noliedz. To noliedz arī Arbuzovs, kas citādi ietur tādu itin maigu līniju, un to var arī saprast. Piemēram, padomju chistoriogrāfija izdomājusi pat tādu argumentu, ka Patkula uzstāšanās pret Zviedriju bijusi brīvības cīņa un cīņa par latviešu zemnieku atbrīvošanu no Zviedrijas kalpošanas un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, lietas apgrieztas diametrāli pretējā virzienā. Turpretim tas pats Arbuzovs, kas lielā mērā sniedzas uz šo rusofīlo pusi, spiests atzīt, ka Patkula rīcībā nebija nekā patriotiska, jo viņš bija tikai savas kārtas interešu cīnītājs, un Panteniuss – vācu vēsturnieks – pavisam skaidri saka: tur nav nekāda patriotisma, tur bija tikai personīgās intereses, milzīgais personīgais naids, atriebības kāre un tikai muižniecības intereses. Ko Patkuls gribēja panākt? Viņš griezās pie Polijas ķēniņa un rosināja veidot koalīciju pret Zviedriju, kurā piedalītos Dānija, Saksija, Polija un Krievija. Krievijai varētu iedot pieeju pie jūras – Ingermanlandi, bet Vidzeme nāktu kā atsevišķa muižnieku republika Polijas protektorātā. Protams, Patkulam tur būtu pirmā vieta, un tādā veidā Zviedrija varētu būt sagrauta. Tā bija naivitāte – domāt, ka viņš tāpēc saorganizēs lielu koalīciju no lieliem spēkiem, tikai tāpēc, lai viņš pats iegūtu Vidzemē šo izcilo, atsevišķo stāvokli. Tā, protams, bija naivitāte jau pašā savā sākumā, bet šī politiskā urbināšanās panāca savu. Ir ziņas, ka Patkulam jau bija tikšanās ar Pēteri. Tomēr tās ziņas ir tādas, ka šī tikšanās notikusi kaut kad 1698.gadā, kad Pēteris bija atceļā no saviem braucieniem iepazīstoties ar Eiropas kultūru. Viņš bija viesojies pie Polijas ķēniņa Augusta II, kur tanī laikā bijis Patkuls. Patkuls bijis tas, kas rosinājis nodibināt šo valstu koalīciju, lai uzbruktu Zviedrijai un lai Zviedriju sadragātu, ka Krievija tur dabūtu savu daļu, Polija dabūtu savu daļu, dāņi dabūtu savu daļu un Patkula plāns – šī atriebība – būtu izdevusies. Dāņi, piemēram, dabūtu atpakaļ to, ko viņi bija zaudējuši Gustava Adolfa un Kārļa X laikā, kad zviedri izspieda dāņus no Skoles, no tagadējās Dienvidzviedrijas, kad Dānija palika tikai uz savām salām un Jitlandes pussalas, bet Zviedrijas teritorijas: Hālande, Brekinga un Skole. Tās bija aprāk Dānijas teritorijas līdz ar Lundu - kādreizējo Dānijas metropoli. Arī dāņiem tas būtu bijis ļoti izdevīgi. Krievija tanī brīdī bija saistīta cīņā ar Turciju, un Pēteris cīnījās par jūras sasniegšanu pie Azovas. Un šeit nu Pēteri pagrieza uz otru pusi. Patkuls, ļoti labi pārzinādams Zviedrijas apstākļus, varēja uzrādīt, kur šai stiprajai valstij, kas tad skaitījās stipra un pat lielvalsts Eiropas valstu starpā, – kur ir tās vājās puses, lai pārliecinātu Pēteri, ka var droši doties zviedriem virsū.
Tā Patkuls kļuva par Lielā Ziemeļu kara ierosinātāju, kura sekās Krievija ielauzās Eiropā. Un šī ielaušanās vairs nebija noturama. Ar katru nākošo Krievijas valdnieku Krievija lauzās arvien tālāk un dziļāk, tālāk un dziļāk uz Eiropu, tās pēdējie sapņi bija par Gibraltāru un vēl tālāk. Viss šis krievu imperiālisma jaunākais izvirdums, sākot ar XVIII gadusimteni, ir Patkula nopelns. Un mēs viņu šinī ziņā turam par vienu ļaunu ģēniju, kas ir ne tikai pazudinājis Baltiju, bet arī uzgrūdis šo agresīvo spēku Eiropai, kas vairs nemitējas cauri gadusimtiem.
Patkuls izstrādāja plānu uzbrukumam Rīgai un 1699.gadā muižniecības vārdā parakstīja Vidzemes padošanos Augustam II. Viņš rīkojās tā, it kā lietas būtu jau kārtībā. Un 1700.gadā piedalījās sakšu uzbrukumam Vidzemei. Viņš kopā ar Polijas ķēniņu Augustu II un Pēteri piedalījās vēl vienā apspriedē 1701.gadā Biržos, Lietuvā. 1702.gadā viņš pārgāja Krievijas dienestā un kļuva Pētera pilnvarotais sūtnis pie Polijas ķēniņa, lai atturētu Poliju no separāta miera slēgšanas ar Zviedriju, tāpēc ka Kārlis XII smagi kāva poļus, un poļi jau arī varbūt būtu gribējuši slēgt mieru ar Zviedriju. Patkula uzdevums bija atturēt viņus no šāda miera slēgšanas. Bet tad Patkuls kļuva par šķērsli Saksijas nodomam slēgt separātu mieru ar Zviedriju. Saksija arī bija karā līdzi, tāpēc ka Polijai un Saksijai bija personālūnija ar vienu valdinieku. Patkuls laikam par daudz stipri mēģināja šo lietu ietekmēt. Viņš par daudz paļāvās uz sevi, kad gribēja atturēt sakšus no separātā miera, un 1705.gadā decembrī Saksijas valdība to pavēlēja apcietināt. Pēc Altranštetes miera līguma, ko Saksija noslēdza ar Zviedriju, 1706.gadā 14.decembrī Saksija izdeva Patkulu Zviedrijai, jo tā bija viena no Kārļa XII lielajām prasībām kara laikā. Viņš gandrīz ne tik daudz kāvās ar saviem pretiniekiem, cik gaiņājās pakaļ Patkulam, lai dabūtu viņu rokā. 1707.gada 30.septembrī Patkulu Polijā sodīja ar nāvi, saplosot uz rata. Saplosīšana uz rata - tas, ko viņa māte savos lāstos nepārtraukti vēlēja, tas tad arī bija noticis. Patkula kvēlais naids un nodevība pret Zviedriju – savu evaņģēlisko valsti. Tanī laikā, kad konfesionālie jautājumi bija ļoti būtiski un svarīgi, viņš šiem jautājumiem bradāja pāri. Eiropeiska valsts, kultūras valsts, brīvības valsts zemniekiem – Zviedrija. Visās lietās tā bija pārējai Eiropai priekšā. Pret šo valsti uzstājās Patkuls, kas patiesībā bija viņa valsts, kuras pavalstnieks viņš bija, un uzrīdīja tai šo Krievijas melno tumsu.
Šeit redzam to, ka Patkula loma – negatīvā un ļaunā rīcība – ne tikai vēlreiz šausmīgā karā samala Vidzemi, bet kļuva arī par tālākām, arvien augošām briesmām visai Eiropai. Līdz tam Krievija eksistēja tur savās stepēs un cīņās ar aziātiem un turkiem, nu tā sāka brukt virsū Eiropai. Kādi bija motīvi? Mēs tos arī minējām. Patriotisms? Nekāda patriotisma. Kā jau minēju, tikpat Pantēnijs, kā Solovjovs, par citiem nemaz nerunājot, Solovjovs savā “Krievijas vēsturē” Patkulu piemin ļoti negatīvi. Viņš vienprātīgi secina, ka tikai šauras kārtas intereses līdz ar personīgo ieguvumu un naidu ir viņu vadījušas.
Šeit jāatgādina kāda ievērojama zinātnieka vārdi, kas ir gadusimtu vēlāk runāti citā sakarā, ka ir lietas, kuras ir vēl smagākas nekā noziegums. Tās ir kļūdas. Noziegumu var dzēst, aizmirst, kaut kādā veidā kompensēt, bet kļūdas – tās iet tālāk postīdamas. Tā ir noticis arī šinī gadījumā.
Diemžēl Patkula zīmogu Baltijas bruņniecība saglabāja uzticīgi uz visiem turpmākiem laikiem, notikumiem un situācijām. Tā cīnījās ar jaunlatviešiem, jaunigauņiem, tā neredzēja neko citu, kā tikai savas kārtas intereses. Tai valsts interešu patiesībā nebija. Patkuls atklāja vienu zīmīgu lietu, ka visā Livonijas pastāvēšanas laikā un arī tad, kad tā sāka sadalīties un to sadalīja, Baltijas muižniecība neuzrādīja nekādas valsts intereses, nekādus centienus valstiskam izveidojumam, lai gan priekšnoteikumi tam bija bijuši lāgu lāgiem. Tā ir pastāvējusi, eksistējusi tikai kā viena kārta svešas iedzīvotāju masas vidū un interesējās tikai par savas kārtas privilēģijām un priekšrocībām, pārdodamās un atdodamās jebkurai varai, kas tai šīs privilēģijas un intereses garantēja. Tā ir viena no ļoti zīmīgajām līnijām, kas iet cauri Baltijas vācu eksistencei un vēsturei.
1700.gadā izcēlās Lielais Ziemeļu karš. Krievi ar lielu armiju uzbruka un aplenca Narvu. Zviedrijas priekšgalā bija jauns ķēniņš. Visi domāja, ka šis astoņpadsmitgadīgais jauneklis neko lielu nevarēs izdarīt, bet Zviedrijas ķēniņš bija ļoti enerģisks un ļoti spējīgs. Viņš ātrā gājienā sakāva krievu karaspēku pie Narvas un iznīcināja viņus. Vēlāk Pēteris sacīja, ka viņi pateicas zviedriem par to skolu, ko zviedri devuši krieviem pie Narvas. Tāpat viņš atsita pārējos uzbrukumus Baltijas jūras piekrastē, bet tad sākās krievu iebrukums Vidzemē. Kārlis XII bija aizņemts ar cīņām Ukrainā. Viņš gribēja iet cauri Ukrainai uz Maskavu. Krievi tanī pašā laikā iebruka Vidzemē, kas bija maz apsargāta, ar ļoti vāju garnizonu. Atkal notika šausmīgas postīšanas, cilvēku laupīšanas un aizvešanas. Alūksnes izpostīšanā, kas bija 1702.gadā, - mēs to jau pieminējām - Gliku, viņa ģimeni un laikam tik, cik vien varēja vēl alūksniešus dabūt, tos aizveda uz Krieviju.
Iebrūkot krievu armijas virspavēlnieks Šeremetjevs raksta caram Pēterim ļoti raksturīgu un ļoti interesantu ziņojumu, kuru mums vajadzētu paturēt to ļoti svarīgo vārdu un deklarāciju vidū, kādi tiek vēsturē kādreiz saglabāti:,,Man tev jāziņo, ka visuvarenais Dievs un visusvētā Dievmāte piepilda tavu vēlēšanos: ienaidnieka zemē nav vairs, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, no Rīgas līdz Valkai viss ir izpostīts. Visas pilis sagrautas. Nekas nav atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa kādai muižai pie jūras.” – Raksturīga depeša. Kādreiz mēdz bāzt acīs vāciešiem, ka viņi uz savu karavīru sprādzēm likuši vārdus: “Dievs ar mums”. Nu, bet viņš tomēr nebija ar viņiem. Izrādās, Šeremetjevs konstatējis, ka Debestēvs un visusvētā Dievmāte ir palīdzējuši viņiem Vidzemi izpostīt, tā ka tur vairs nekā nav, ko postīt. Vai, kāda apgrēcība! “Tev nebūs Dieva svētāko vārdu nelietīgi velti valkāt!”
Tādās lietās ir kādreiz savādi. Kad cilājam šos vēstures notikumus, vienmēr paturiet prātā vienu lietu: Baznīcas vēsture ir – tā kā kādreiz vecos laikos teica – Dieva Valstības vēsture. Tas izklausās vientiesīgi. Un tomēr vērojiet vēsturi, un tad jūs arī redzēsiet Dieva īpatā prāta un gribas manifestāciju un to, kas ir ārpus tikai paša cilvēcīgā. Ne par velti mūsu Baznīcas vēsture, bet arī lielā mērā pasaules vēsture, ir ņēmusi pavisam citu - nevis virzienu, bet - iekšējo virzījumu inkarnācijas notikumā ar Dieva ienākšanu cilvēkā un cilvēcē. Šo būtisko faktu mēs nevaram eliminēt no vēstures un tās notikumiem. Lai kā tos redzam un vērtējam, aiz tiem, caur tiem kādreiz pilnīgi neparedzētā un nepārredzētā veidā Dievs manifestējas.
1710.gada 15.jūlijā Rīga kapitulēja krieviem un ienāca Šeremetjevs. Arī pats Pēteris drīz ieradās un tika te ar gavilēm saņemts.
Šis notikums un šis gads saistās ar baismīgiem posta pavairojumiem. Šo postu vēl pavairoja bads un ievazātais šausmīgais mēris 1709./1710.gadā, kurš pārsviedās arī uz Kurzemi un tur plosījās postīdams. Izcēlās briesmīga mēra epidēmija. Gandrīz visa Rāte, sekretāri un mācītāji izmira. Visa zeme bija drausmīgi izpostīta, palikusi vietām pat bez iedzīvotājiem. Kad Rīga, Pērnava un Rēvele 1710.gadā padevās Krievijai, citu pilsētu nemaz vairs nebija. Valmiera, Cēsis, Valka, Vīlande, Rūjiena kopš 1703.gada bija galīgi nopostītas. Tērbata un Narva piedzīvoja to pašu 1708.gadā. Iedzīvotāji tika izvesti uz tāliem Krievijas novadiem austrumos un ziemeļos.
Ķeizars Pēteris savā un pēcteču vārdā apstiprināja muižniecībai un pilsētām viņu privilēģijas un tiesības, kā arī vācu valodas tiesības Baznīcā, skolā un satiksmē. Evaņģēliskā ticība pēc nemainītās Augsburgas Ticības Apliecības un tās simboliskajiem rakstiem, bez iejaukšanās, tīri un nesagrozīti saglabājama, tika garantēta, bet šajās zemēs arī grieķu reliģijai dotas tiesības brīvi un netraucēti būt piekoptai. Un tūdaļ, ienākot Rīgā, viena, bet patiesībā divas baznīcas tika paņemtas pareizticīgās Baznīcas vajadzībām. Tagadējā baznīca – Pētera–Pāvila baznīca Citadelē – tā gan tika uzbūvēta vēlāk par jaunu, bet tā arī bija viena no baznīcām, kuru ienākot Pēteris Lielais tūdaļ lika pārvērst par pravoslāvīgo. Vēlāk to izbūvēja jau tādā izskatā, kā tā tagad izskatās.
Kā jau minēts, garīgā dzīve bija ārkārtīgi cietusi. Draudzes bija tikpat kā izjukušas. Cilvēki sērgās izmiruši un izklīduši. Mācītāju trūkums bija liels. Universitāte Tērbatā bija slēgta. Vispārējais posts bija ārkārtīgi liels. Dievnami nopostīti. Rīgā no astoņiem mācītājiem septiņi miruši mērī. Atlikušais kādu laiku bija spiests apkalpot visas Rīgas baznīcas. Mazajās pilsētās un uz laukiem bija vēl ļaunāk. Ap 60 draudžu laikā no 1704. līdz 1720. gadam bija bez mācītājiem.
Iestādes. Krievijas ķeizara apstiprinātās muižnieku privilēģijas atjaunoja muižniekiem pārstāvību Vidzemes jauktajā virskonsistorijā, atjaunoja Baznīcas virstiesas, virspriekšniekus un draudžu muižu patronāta tiesības, apmierināja muižniecības tieksmes turēt visu noteikšanu pār Baznīcu savās rokās. Baznīcas centienos pēc autonomijas muižnieki uzvarēja un paturēja savu virsroku. Draudzēs saimniecība, pārvalde un disciplīna arī tika pārveidota: viens vai divi baznīcas priekšnieki muižturu un patronu rokās. Baznīcas konventiem tikai blakus loma. Mācītāji bija atkarīgi no patroniem. No zemnieku vidus vienīgās Baznīcas amatpersonas – pērminderi. Ģenerālsuperintendenti tāpat bija atkarīgi no bruņniecības.
Garīgās dzīves atjaunošanās varēja notikt gausi un pakāpeniski. Zviedru laiku Baznīcas likumi un tradīcijas, garīgās rakstniecības sasniegumi un skolu sākumi ienāca kā pagātnes mantojums Baznīcas dzīvē, darba atjaunošanā un izveidošanā. Kā jau redzējām, Glika skolu darbs – lai kā postīts – vēl tomēr bija varējis saglabāties un saglabāt savu iespaidu un kaut cik arī savus darbiniekus cauri visiem piemeklējumu laikiem. Muižniecības priviliģētais stāvoklis uzspieda Baznīcas pārvaldei un dzīvei savu īpatēju zīmogu. Tas lielā mērā turpinājās līdz pat Pirmajam pasaules karam. Palika spēkā Zviedrijas 1686.gada Baznīcas likumi ar muižniecības privilēģiju noteiktiem grozījumiem līdz pat 1832.gadam, kad tika iespiesta rokasgrāmata, svētku dievkalpojumu kārtība un arī jaunais Krievijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums.
Esam arī patiesībā pienākuši pie robežas, kas iezīmē atkal vienu jaunu posmu: pie Krievijas virsvaras – tā posma, kad Krievijas varā ir Vidzeme un Igaunija, bet Kurzeme vēl pagaidām ne.
