Vēl kavēsimies pie XVII gadusimta Vidzemes vēstures un Vidzemes Baznīcas vēstures. Mēs zināmā mērā ieejam vienā īpašā laikmetā, kuru varētu apzīmēt par Glika laikmetu. Ernests Gliksar savu personību un ar savu darbošanos aptvera gan šī XVII gadusimta beigu ceturksni, tomēr viņa nozīme lielā mērā izstaro tālāk uz priekšu, arī noslēdz XVII gadusimteni Vidzemē.
XVII gadusimtenis Latvijas Baznīcas vēsturē, latviešu un Latvijas garīgajā dzīvē bija tāds izcils. Patiesību sakot, tas raksturojams ar trim ievērojamiem vārdiem, kuri piepilda šo gadusimtu. Tie bija divi kurzemnieki un viens vidzemnieks – Ernests Gliks.
Esam jau pieminējuši Georgu Manceli, kurš ar savu “Postillu”, kas iznāca 1654.gadā, ja tā var tā sacīt, nodibināja garīgo rakstniecību un pavēra garīgai dzīvei plašu kristīgu ievadījumu. Viņam blakus ap gadusimta otro pusi pieminams lielais dziesminieks – Kristofs Fīrekers, kurš ienesa mūsu Baznīcā un tautā garīgo dzeju – kristīgās Baznīcas korāli. Ar savu ģeniālo latviešu valodas pazīšanu un valodas izjūtu viņš kļuvis par tādu kā visas latviešu dzejas ievadītāju un ceļa rādītāju. Ernests Gliks ar darbu pie Svēto Rakstu tulkošanas un vēl citiem ļoti izcilajiem – tā laika apstākļos un mērogā – audzināšanas un skolas darbiem pavērsis latviešu garīgā dzīvē ne tikai to, ka mēs saņēmām Svētos Rakstus, bet saņēmām tos skaistā un labā latviešu valodā. Tie iegājuši latviešu tautā kā garīgās dzīves pamats, pie kura latviešu tauta ir augusi. Glika audzināšanas un skolu darbs, savukārt, ir bijis pirmais lielais impulss, kas toreiz nesis audzināšanā ļoti ievērojamus augļus un pavērsis visu audzināšanu un skolas mācību pavisam citādi, salīdzinot ar to, kas līdz tam skolas lietās bija darīts, - tādā progresīvā virzienā, kur šis darbs varēja attīstīties un vispār ieguva savus īstos, labos pamatus. Tagad kavēsimies pie šī ievērojamā, izcilā cilvēka, kas Latvijas Baznīcas vēsturē, bet ne mazākā mērā arī Latvijas vēsturē vispār ir ievērojams, diemžēl, latviešu tautā maz pazīts un arī ļoti maz īsti pieminēts. Katrā ziņā mazāk nekā to būtu pieklājies darīt.
Ernests Gliks (Ernestus Glück)– viņa mūža gadi ir 1652.–1705. Dzimis 10.novembrī – Mārtiņa Lutera dzimšanas dienā. Tas arī zināmā mērā jau viņa bērnībai gājis līdzi, jo bija uzskatījuši, ka viņam kaut kas varētu būt kopīgs ar Mārtiņu Luteru. Skatoties no latviešu tautas un no latviešu Baznīcas viedokļa, mēs sakām – tas tā tiešām arī ir, jo to, ko Mārtiņš Luters bija darījis vācu tautai, atslēgdams tai Svētos Rakstus un dodams tos tautas valodā, – to Ernests Gliks izdarīja latviešu tautai. Viņš dzimis Vetīnā - Saksijā. Viņa tēvs bija mācītājs. Cilvēks ar izcilām gara spējām, ar ļoti vispusīgu garīgo interešu un garīgās darbošanās diapazonu. Mācījies Vācijā - studējis Vitenbergā un Leipcigā. 1673. gadā, darbu meklējot, viņš pārnācis uz Vidzemi. Laiks, kad dzimisErnests Gliks, Vācijai bija ļoti grūts. Nesen bija beidzies 30 gadu karš, kas ilgi bija plosījies tieši Vācijā un šo zemi ārkārtīgi izpostījis. Iedzīvotāju skaits bija samazinājies par vairākiem miljoniem, zeme bijusi vāji apdzīvota, nabadzības, posta, kara baismīgo seku un izpostījumu grūtumos. Tanī laikā no Vācijas cilvēki bieži vien devās uz apkārtējām zemēm, darbu meklējot; taisni garīgā darba veicēji, piemēram, mācītāji, skolotāji, mākslinieki, zinātnieki, mazākā mērā, zemnieki. Tas bija lielais emigrācijas brīdis, kad gluži vienkārši ļoti grūtajos dzīves apstākļos vācu ļaudis devās uz apkārtējām zemēm, un lielā mērā viņi palīdzēja šīm zemēm pie garīgās uzcelšanas, kā to redzam arī Glika gadījumā.
Gliks ieceļoja reizē ar Jāni Fišeru(Johann Fischer), kam Zviedrijas ķēniņš Kārlis XI uzdeva pārzināt Baznīcas lietas Vidzemē. Fišers bija labs administrators, un viņš arī, tā sakot, piešķīra zināmu raksturu Vidzemes Baznīcai. Pēc pirmā, ievērojamā Vidzemes superintendenta Hermaņa SamsonaFišers bija tas, kas arī izpelnījies ievērību ar savām īpašībām – gan kā administrators, gan arī lielā mērā kā garīgā darba veicinātājs.
Dzirdēdams par to, ka latviešiem vēl nav savas Bībeles, Gliks deva solījumu Dievam krietni izpētīt latviešu valodu, lai varētu tulkot Bībeli. Savā priekšvārdā Bībeles izdevumam viņš arī ļoti zīmīgi saka to, kas lielā mērā pamato viņa domas nopietnību: ,,Izstum sauli no pasaules, un tev cits nekas neatliks kā bieza tumsība un akls bezdibenis“. Tur, kur nav Bībeles, tur ir šis stāvoklis. Jo tāpat kā saule pie debesīm, tā Svētie Raksti pār cilvēka dzīvi ir šis lielais apgaismotājs spēks. – Tā viņš raksturo Bībeles trūkumu kristīgajā draudzē. Pēc dažiem gadiem viņš devās atpakaļ uz Vāciju, uz Hamburgu pie slavenā austrumu valodu pratēja Ekhardi papildināties ebreju un grieķu valodās. Pēc tam viņš atgriezās Vidzemē. No 1680. līdz 1683.gadam viņš bija garnizona mācītājs Daugavgrīvā. No 1683. līdz 1702.gadam bija viņa mūža svarīgais brīdis – Ernests Gliks bija Alūksnes draudzes mācītājs, vēlāk, no 1687.gada, Kokneses iecirkņa prāvests. Stingrs cīnītājs par latviešu tikumību un izglītību. Alūksnē viņš nodibināja trīs skolas, un apmācītie zemnieku puiši tūdaļ kļuva par skolotājiem citur. Izvērsās plašs skolotāju un skolu tīkls. Skolu iekārtošanā un grāmatu sagādāšanā viņa lielais spēks un enerģija arī parādījusies. ,,Cik bēdīgi šeit stāv ar nevāciešu ticību,” – tā viņš saka. ,,Tas vairāk ir apraudams nekā aprakstāms. Starp desmitiem viens māk Tēvreizi, un starp simtiem viens – to mazumiņu, ko viņi mēdz skaitīt par pieciem Katķisma galvasgabaliem. Tādēļ Baznīca un altāris stāv tukšs, tāpēc ka nav patikšanas ne pie tā Vārda, ne pie tā Sakramenta. Pret šādu postu var ko līdzēt vienīgi caur skolām. Kad pagājušos Miķeļos ar tām iesāca, tad apskaitās velns un tie, kas viņa pusē, ar visu svaru turējās pretī, melojot un lamājot. Bet Kristus ir uzvarējis, un uzvaras panākumu nu pazīst visa latviešu draudze.” Tāpat arī vācu draudzēs tas ir izrādījies, atklāti noturot eksāmenu. ,,Tas bija tas iesākums, gan grūts, bet ar lielu Dieva žēlastību svētīts. Uz nākamiem Miķeļiem tikai īsti būs jāsāk Jēzus Kristus vārdā, un tādēļ jārīkojas šādi: pils pagasta bērni mācāmi šeit Alūksnē, laicenieši – Opokā (tātad Opekalnā, cik var saprast), tie, kas pa lielākai daļai no Kalnamuižas un Ilzenes – Zeltiņos. Tāpēc visās trijās vietās jābūvē skolas nami. Taisni Miķeļa dienā katrs zemnieks atved sauktos skolas bērnus, un tā kā uzspiestais iesākums viņiem vēl svešs, tad jārīkojas, lietu uzvedot ceļā, kā notika šogad. Visvairāk kungi gādās par tiem, kas nespēj iztikt ar maizi priekš skolas bērniem līdz ziemas beigām...” Tās bija rūpes par apgādes tiesu šo skolasbērnu uzturēšanai. ,,Katrai lielkunga muižai jāpiekrīt tikai tam, ka no visiem viņa zemniekiem divi bērni, kas puslīdz pieauguši un apdāvināti, jātur še – Alūksnes skolā. Ar visu rūpību pūlēties tik daudz viņiem iemācīt, ka paši taptu spējīgi mācīt citus... Ja skolas bērns aizmuktu no skolas paslepeni, bez atļaujas, tad tēvs vai draugs, pie kā tas atskrējis, lai to tūlīt ved atpakaļ, citādi bērns dabū rīksti un tēvs pātagu (tātad arī ar zināmu stingrību). Priekš skolotāju uztura katrs zemnieks nedod vairāk kā sieku labības, kas viņam tā kā tā ir jādod šķesteram.”
Kāds Glikam bija nodoms, labāk noskaidrosies no tā, kā viņš pats izteicies savā 1699.gada rakstā, atpakaļ skatīdamies uz savu darbību: ,,Pašā šinī Bībeles tulkošanas darbā caur Dieva nolēmumu tiku aicināts uz Alūksni, kur nu Dievs man rādīja, ka jau pabeidzies Katķisms būs mācāms ne tik vien baznīcā, bet būs nēsājams rokās skolas bērniem, kas tam laikam, kad Vidzemē minēja zemnieku kārtas skolas bērnus, bija tā kā pasaciņa, par ko mēdza smiet un zoboties. Un tā Alūksne bija pirmā vieta latviešu zemē, kur ar Dieva žēlastību manas atnākšanas pirmajā gadā – 1683.gadā – trīs skolas iesākās, lai gan ar raizēm un errastībām, bet visaugstākais Dievs svētīja darbu tā, ka jau 1684. un 1685. gadā varēju no saviem izmācītiem zemnieku zēniem sūtīt skolmeistarus uz citām vietām un tos novēlēt tiem mācītājiem, kas pēc šī piemēra arī uzņēma skolas darbu.” Tādā kārtā gandrīz viss Kokneses apriņķis – 22 draudzes, kurām Gliks 1687.gadā bija celts par prāvestu, tapa apstādītas ar Alūksnes skolmeistariem. Un, lai gan no sākuma skolas nami vēl nebija celti, mācītāju kungi uzņēma savās mājās un tur labprāt lika Tā Kunga vārdam staigāt savu gaitu. Arī Gliks pats neatrāvās no tā, ko saka pravietis Jesaja 58.nodaļā 7.pantā – maizi lauza un namā ieveda, kā to jau dzirdējāt. Starp citu, šo audzināšanu savā mājā arī sastopam citā gadījumā pie Glika ar viņa namā uzturējušos Martu Skavronsku. Vēsturnieki strīdas un nevar īsti saprast, kādā stāvoklī un statusā šī latgaliešu vai latviešu meitene bijusi pie prāvesta Glika. Citi domā, ka viņa gluži vienkārši bijusi kalpone, bet tas nesaietas ar to, ko sastopam pie šīs jaunās meitenes, vēlāk jaunās sievietes - ar visai lielām zināšanām dažādās valodās, ne tikai latviešu, vācu un krievu, bet arī pat franču. Tādas lietas nemēdza mācīties kalpones, tās jau bija tālākas izglītības lietas. Drīzāk šis variants ir tāds, ka viņa bijusi audžumeitas kārtā, augusi kopā ar Glika ģimeni un tur arī apguvusi mājasmācībā to, ko citādi būtu mācījusies skolā. Kādēļ speciāli kavējamies pie šīs personas? Tas saistās ar Glika dzīves pašiem pēdējiem notikumiem, t.i., jau ar gūstu Krievijā, kur šī viņa audzēkne galu galā kļuva par lielās Krievijas pirmo ķeizarieni. Par to kādu mirkli vēlāk.
Nav ko šaubīties, ka trīs Alūksnes skolas Gliks bija domājis īsti kā “koku skolas”, kā audzinātavas, kuru audzēkņi pēc trim gadiem tapa aizvesti uz malu malām. Vēl pēc 1705.gada, kad Gliks jau bija aizdzīts un arī miris, viņa darbs Ziemeļu kara izputināts, Vidzemes austrumos arvien vēl minēti Glika “skolas puiši”, īpaši kā aizvietotāji aizvestajiem un aizbēgušajiem mācītājiem, – kas izpildīja kristīšanu un citas amata darīšanas. Pašai Alūksnes draudzei, kā liekas, vēl bija nodomāts tas labums, ka ikviens audzēknis, kas neaizgāja uz citu draudzi par skolotāju, mācīja visus bērnus, kas no apgabala savedami. Ka Glika pūliņi skolu lietās atrada plašu atbalsi, to liecina arī ziņojums, kas par Vidzemes lietām parādījies kādā Lībekā iznākošā žurnālā: “Nova Literaria maris Baltici et Septentrionis” (“Baltijas jūras un ziemeļu reģiona zemju jaunā literatūra”), t.i., Lībekā iznāca žurnāls, kas sniedza informāciju par kultūras dzīvi un zinātni Baltijas jūras un ziemeļu zemēs. Šis žurnāls 1701.gadā rakstīja, ka pēc notikušā krievu iebrukuma, redzēdami, ka palikuši sveiki, paši Kokneses apriņķa iedzīvotāji sūtot savus bērnus bariem tautas skolās (scholae vernaculae), tā ka skolotājiem tikko esot pa spēkam tos pārklaušināt.” Ja tad kara apstākļos bija tāda ietekme, tāda tieksme, varētu teikt, mācīties, tad nevar arī citādi būt, ka iepriekš jau ir padarīti vajadzīgie priekšdarbi un doti nepieciešamie ierosinājumi. Tā pēc cand. math. J.Strausbergapētījumiem prāvests Gliks Lubānas mācītājam, kas skolu lietās nav bijis diezgan gādīgs un uzņēmīgs, piesūtīja skolotāju pats ar varu. Kur rīcība ir tik enerģiska, tur vajag beidzot rasties arī panākumiem. Un panākumi Glika iecirknī varēja būt tīkams atbalsts arī Zviedrijas valdībai, kas centās visā Vidzemē ierīkot zemnieku skolas. Kā atceramies, pie saviem pirmajiem soļiem tad, kad Zviedrija vēl nebija iekarojusi, bet ķēniņš Kārlis X gribēja pakļaut Vidzemi un gribēja to darīt ar muižniecības un šejienes kārtu piekrišanu, tad viens no viņa programmas punktiem bija par skolu ierīkošanu zemnieku bērniem, un tas briesmīgi uztrauca un radīja milzīgu sašutumu muižniecībā, bruņniecībā, kas saskatīja tur tiešas briesmas savam iespaidam. Patiesību sakot, viņu domas bija gluži pareizas. Tās bija briesmas kārtībai, kāda pastāvēja toreizējā Vidzemē. Zviedru valdība no šiem nodomiem nebija atkāpusies un bija devusi rīkojumus skolu mācību lietās, kā to redzam ar skolu nodibināšanu Rīgā un Tērbatā, ar universitātes atklāšanu Tērbatā, – ar to zināmā mērā varam mērīt zviedru valdības interesi un enerģiju taisni izglītības jautājumos. Šeit arī minēts paša Zviedrijas ķēniņa izteiciens, ka ,,par brīnumu un prieku esot jādzird, ka arī jau zemnieku bērniem līdz šim saistītās mēles ar nesaprašanas saitēm ir atsvabinātas, un tie spējot izplatīt Dieva slavu”. Ir arī atzīmēts, ka, skolām iesakņojoties un skolēnu skaitam pieaugot, Kokneses prāvesta iecirknis bijis pirmā vietā. Tas bija Glika nopelns. Tā mēs esam pieskārušies vienai lietai, kurā Gliks ir darbojies ar ārkārtīgi lielu enerģiju, interesi un spēku. Vairāk mēs pazīstam Gliku, ka viņš bijis mūsu Bībeles tulkotājs. Tomēr jāņem vērā, – lai cik ļoti liels bija šis Bībeles tulkojuma darbs un tā nozīme, tas nebija viņa vienīgais darbs. Tulkots tika arī Mārtiņa Lutera Katķisms ar jautājumiem un atbildēm. Ir saglabājies 1699.gada izdevums “Svēta Bērnu Mācība tā Dieva kalpa Luterus ar daudz jautāšanām un atbildēšanām tiem Vid- Zemmes latviešiem par labu vairota un izpožāta”. Sadarbībā ar ģenerālsuperintendentu Fišeru viņš strādāja pie Vidzemes Dziesmu grāmatas, kas iznāca 1686.gadā, – paplašināts izdevums ar 401 dziesmu. 1690.gadā viņš pārstrādāja arī Manceļa un Adolfija Kurzemes mācītāju rokasgrāmatu Vidzemes vajadzībām. Viņš laboja arī Fīrekera un Manceļa valodu pilnīgākā latviešu valodā. Glika latviešu valodas zināšanas mūsu vērtējumā patiešām ir apbrīnojamas, viņš katrā ziņā bijis šinīs lietās ģeniāli apdāvināts cilvēks.
Bībeles tulkojums tika apspriests arī ar ģenerālsuperintendentu Fišeru. Ķēniņš Kārlis XI to ne vien atzina par pieņemamu, bet arī piešķīra 7500 dālderu izdevumam – tajos laikos tā bija ļoti liela summa. 1685.gadā iznāca pārtulkotā Jaunā Derība. 1689.gadā tika iespiesta Vecā Derība un visa Bībele kopā 2487 lappusēs. 1694.gadā ķēniņš pavēlēja izdalīt Bībeli bez maksas baznīcām un skolām – par inventāru pie baznīcas un arī pie skolas, un tikai tad tika atklāta pārdošana. Pavisam tika iespiesti 1500 eksemplāri. Tas nu mūsu skatā liktos, ka nav sevišķi daudz, un tomēr tas bija ļoti ievērojams daudzums. Saka, ka viena tiesa laikam ir gājusi bojā kara apstākļos tur, kur tā ir bijusi noglabāta.
Ko varam sacīt par Glika beidzamajiem gadiem? 1702.gada 26.augustā krievi ieņēma un izpostīja Alūksni. Sākās baismīgais Ziemeļu karš (1700–1721).
Iegaumējiet vienu īpatu likumsakarību, par kuru varam teikt, sevišķi sākot no Livonijas sabrukuma laikiem, ka visa mūsu zemes vēsture un dzīve risinās šinī trijskanī – karš, mēris un izpostīšana - periodiski un sistemātiski. Tanī pašā XVII gadusimtā bija veseli trīs kari. Ar karu iesākās Vidzemes pakļaušana un lielā izpostīšana. Šī izpostīšana skāra arī Kurzemi. Otrreiz plosījās karš zviedriem ar Poliju gadusimta vidū – 1658.–1660.g., kad ne tikai Vidzeme, bet arī Kurzeme, kura bija neitrāla un nepiedalījās karadarbībā, tika izbradāta un nežēlīgi, baismīgi izpostīta. Gadusimtu noslēdzot un pārejot jaunā gadusimtā, – lielais Ziemeļu karš. Redziet – šī regularitāte tādā apmēram viena cilvēka mūža atstarpā. Un vienmēr šī baismīgā izpostīšana, kurai seko mēris, kurai seko bads, trūkums un kurā vienmēr, tā kā ģenerālsuperintendents Grēvens Kurzemē bija pateicis – viss jāsāk pilnīgi no jauna. Un tas pats notika arī ar Vidzemi. Pie tā kavēsimies drusku vēlāk. Skatoties vēl vēsturē, mums jāpiemin tas, ka pie Alūksnes izpostīšanas Gliku ar visu ģimeni aizveda gūstā.
Runājot par Bībeles tulkojumiem, vēl jāpiemin, ka Gliks strādājis arī pie krievu Bībeles. Viņš tika speciāli mācījies krievu valodu un bijis uzņēmis savā mājā kādu pareizticīgo mūku, kas lielajā krievu juku laikā bija atbēdzis uz Livoniju, uz Vidzemi un bijis pie Glika. Gliks ir mācījies krievu valodu. Viens variants ir, ka viņš jau bija pabeidzis šo darbu un ka rokraksts aizgājis bojā līdz ar Alūksnes izpostīšanu, līdz ar visa Glika darba izpostīšanu, t.i., viņa rakstiem un viņa pētījumiem. Bez šaubām, ir palicis viņa iespaids ar to, ko viņš ir darījis skolās, palicis iespaids ar to, ko viņa tulkojums ir devis, bet viss pārējais līdz ar nodedzināto pastorātu un nodedzināto Alūksni – viss tas ir izdzēsts.
Šeit atkal sastopamies ar to liktenību, kas piemeklējusi mūsu zemi – mēs dzīvojam bez vēstures. Tiklīdz esam sākuši apkopot savas domas, savus darbus un fiksēt kaut kādā apkopojumā, atkal nāk kārtējā uguns, kas visu iznīcina. Tepat mūsu acu priekšā, pat jūsu paaudzei arī tas redzams – izpostīšanas šinī gadusimtā. 1905.gada revolūcija, kad mūsu centīgie revolucionāri dedzināja muižas. Muižas, kurās bija uzkrātas ļoti lielas kultūras vērtības, bibliotēkas, archīvi, piemēram, Rudbāržu muižā esot bijusi ļoti ievērojama, plaša bibliotēka. Tad 1914.gads un sevišķi tie gadi, kas sekoja pēc 1914.gada. Jelgavas izpostīšana, tā sevišķi daudz cieta Bermonta laikos. Tad atkal 1919.gads ar sarkano teroru un visu, kas bija sakarā ar postīšanām. Tad nāca šie gadi – 1940., 1941., 1945. un arī periods no 1945. līdz gandrīz mūsu dienām, kad notika šī klusā, sistemātiskā iznīcināšana. Tāpēc vēsture un tās materiāli mums ir ārkārtīgi dārgi, glabājami, meklējami kopā! Mums ir iepriecinājums, ka tagadējie jaunie vēsturnieki tiešām ir devušies šinī virzienā, un jāsaka – paldies Dievam – ar panākumiem, cik vien tas ir šādos apstākļos iedomājams un iespējams.
Gliku aizveda gūstā uz Krieviju. Krievija karoja ne tikai ar armijām, Krievija karoja arī ar iedzīvotājiem. Atkal atkārtojās tas pats, kas notika Jāņa Briesmīgā laikā, – cilvēki kā kara laupījums tika aizvesti gūstā un verdzībā. Arī Gliks. Viņš kādā rakstā pateicas Krievijas ķeizaram, kas viņu, tā sakot, ir atbrīvojis no gūstekņa stāvokļa, no apcietinājuma stāvokļa. Un Gliks tūdaļ Krievijā atkal ir stājies pie darba, strādājis un izstrādājis krievu valodā mācību grāmatas, atvēris Maskavā ģimnāziju krievu augstmaņu bērniem, ieguvis lielu cieņu krievu toreiz kulturālajās aprindās, cik tādas ir bijušas, sevišķi firsta Golovina personā, kas viņu ļoti augsti cienījis. Viņš izdevis arī skolas grāmatas un bija iemantojis ķeizara atzinību. Ķeizars pats ir nācis hospitēt uz stundām, kuras Gliks savā ģimnāzijā turējis.
Gliks miris 1705.gada 5.maijā. Kāds biogrāfs, kas šīs ziņas ir kaut kur atradis, piemin, ka Gliks ir miris no sirds sāpēm. Varam to saprast, ka cilvēkam, kas ir bijis tik ļoti darbīgs un kas tik ļoti daudz laba darījis, kad viņš tiek izpostīts un izārdīts, un pazemots līdz verga stāvoklim, – jūs varat saprast, ka tas ir ārkārtīgi smagi un tur vajag ļoti daudz spēka, lai to pārvarētu.
Bija vēl viens cits apstāklis, kas viņu ļoti nospieda. Tas bija viņa audžumeitas Martas Rābes liktenis. Laikam Alūksnes aplenkuma laikā šī Glika audžumeita Marta, domājams Skavronska, bija apprecējusi kādu zviedru virsnieku Rābi, kurš gāja bojā Alūksnes izpostīšanā. Viņa kļuva par tā saukto kara laupījumu, kurā bija sevišķi ieskatījies Pētera Lielā mīlulis – Menšikovs, kas visādos veidos tika protežēts, un tas paņēma viņu pie sevis tā, kā gluži vienkārši paņem kādu lietu. Savukārt Pēteris, ieskatīdamies pie Menšikova šajā jaunajā sievietē, kaut kā pēkšņi arī bijis iemīlējies viņā un Menšikovam Martu atņēmis. Protams, Pēteris nevarēja salaulāties, jo viņa īstā sieva vēl bija dzīva; lai gan bija ielikta klosterī. Šī dzīve bez laulības, kurā bija arī bērni, pavisam, ieskaitot arī pēc salaulāšanās, viņiem ir dzimuši kādi desmit bērni, no tiem tikai divas meitas palika pie dzīvības – Anna un Elizabete, bet pārējie bērni, arī dēls, ko Pēteris bija iecerējis par savu troņmantinieku, mira pāris gadu vecumā, šis stāvoklis Glikam, kas bija dziļas un skaidras morāles cilvēks un kas cīnījās kā mācītājs un prāvests par tikumu krietnumu, bez šaubām, ļoti sāpināja sirdi. Pietrūka divu gadu, un viņš nepiedzīvoja to, ka apstākļi krasi izmainījās 1707.gadā tā sauktajā Prutas kampaņā, kad krievu karaspēks bija turku ielenkts un nebija nekādas izejas. Iedomājaties tādu stāvokli, ka karaspēks ir ielenkts un šī karaspēka vidū atrodas pats valdnieks. Ja šis karaspēks tiek internēts, sagūstīts, sagūstīts tiek arī valdnieks, – tas var nozīmēt ārkārtīgas grūtības un sarežģījumus visā valsts dzīvē un lielajā politikā. Izmisīgajā situācijā šī Pētera it kā sieva – Marta, kura, pāriedama vai kuru pārcēluši pareizticībā, bija dabūjusi vārdu Katrīna, - šī Katrīna ņēmusi iniciatīvu savās rokās un pateikusi tā gluži vienkārši: lūk, te ir manas lietas, dodiet savas, kas jums ir. Un viss, kas ir bijis no dārglietām un vērtslietām ticis savākts kopā. Šī kontribūcija tika nogādāta turku karaspēka virspavēlniekam, viņš to pieņēmis un atvilcis kādā vietā savus karapulkus. Un krievu karaspēks izgājis sveikā līdz ar savu valdnieku. Pēteris par atzinību savai vēl nepielaulātai sievai tad noslēdzis ar viņu likumīgu, kristīgu laulību pēc pareizticīgā rituāla un arī legalizējis viņas bērnus. Te sākās jau cita vēsture. Sākās latviešu sievietes īpatā loma Krievijas vēsturē, kas dažā ziņā ir ļoti interesanta, jo bija izsaukusi milzīgu greizsirdību visās simts Eiropas princesēs, kuras bija kārojušas tikt Krievijas ķeizarienes godā. Bijuši mēģinājumi attēlot, ka Marta bijusi neizglītota, ka bijusi neglīta, bet tas neatbilst patiesībai. Tie attēli, kas ir saglabājušies, rāda, ka viņa ir bijusi ļoti glīta sieviete, izglītība, ko viņa bija ieguvusi Glika mājā, tā bija droši vien augstu pāri tām princesēm, kas būtu labprāt bijušas viņas vietā.
Glika laikmetam vēl pieminami tie līdzdarbinieki, kuri arī ir darbojušies mūsu Baznīcā un Baznīcas dzīvē.
Te vispirms pieminams Andreas Gecelis (Gecelius) – mācītājs, kura dzīves datus mums grūti pateikt. Viņš dzīvojis XVII gadusimta pirmajā pusē. Dzimis Meklenburgā. Nezināms, kad viņš ieceļojis Latvijā. Viņš pieminams kā mācītājs Ērgļos, Zaubē, Jaunpilī. Manuskriptā atstājis tulkotus 150 Psalmus un Sālamana sakāmvārdus. Tie gan nav iespiesti, bet lietoti rakstītā veidā – manuskriptā. Ar viņu saistās arī daži darbi, ko viņš zviedru laikā bija veicis, zīmējoties uz priekšlikumiem Baznīcas iekārtas jautājumos.
Georgs Dresels. Dzimis 1654.gadā Vācijā, miris 1688.gadā. Piņķu draudzes mācītājs. Tulkojis “Swäta b?rhrno - Mahziba”, valodas mācības un vācu, latīņu, poļu un latviešu valodas vārdnīcas.
Jau pieminētais Johans Fišers. Dzimis Lībekā. Vidzemes ģenerālsuperintendents. Tērbatas Universitātes rektora vietnieks. Daudz rūpējies par skolām. Glika atbalstītājs tulkotāja darbā un pie Vidzemes Dziesmu grāmatas. Vēlākais, tā sauktais jaunais izdevums Glika Bībelei arī tiek dēvēts par Fišera Bībeli, ko Fišers ir pa daļai labojis. 1699.gadā viņš aizceļojis uz Magdeburgu, atstājot Vidzemi. Miris vienā gadā ar Gliku – 1705.gadā.
Liborijs Depkins. Dzimis 1652.gadā Madlienā. Studējis Vācijā 1708.gadā, tulkojis garīgās dziesmas.
Kristians Lauterbachs (1663–1720). Dzimis Lībekā, studējis Hallē. Mācītājs Biķeros, Rīgas Jēzus baznīcā, Salā, vēlāk Rīgas Doma baznīcā. Tulkojis dziesmas: “Kas Dievam debesīs liek valdīt”, “Dievs labi dar’, ko darīdams”.
Heinrichs Vāgners. Dzimis 1664.gadā Vācijā, miris mēra laikā 1710.gadā. Bijis mācītājs Raunā. Tulkojis latviešiem grāmatu “Serrde Wisso Deewa Luhgschano” 1703.gadā, kas ir savā veidā kā lūgšanu grāmata.
Īpaši jāpiemin Svante Gustavs Dics. Ar šiem iniciāļiem – S.G.D. – apzīmētas viņa dziesmu grāmatas. Arī viens no izciliem dziesminiekiem. Dzimis 1670.gadā Raunā, miris 1723.gadā. Smiltenes draudzes mācītājs un Kokneses iecirkņa prāvests, tātad tā paša iecirkņa prāvests, kur bija Ernests Gliks. Latviešu valodā apgādājis apmēram 170 garīgās dziesmas. Ievērojams dziesminieks valodas un garīguma ziņā. 1708.gadā tulkojis dievkalpojuma rokasgrāmatu. 1711.gadā tulkojis arī krājumu “Garīgā pērļu rota” un citas. Ziemeļu karā dziesmas sacerējis mežā zem egles, jo vajadzēja glābties mežā tāpat kā vecos laikos, kad sirotāji gūstīja cilvēkus - vai nu nokaudami, vai verdzībā paņemdami.
Jēkabs Lange. Dzimis Karalaučos 1711.gadā, tur arī studējis. 1727.gadā mācītājs Ēvelē. Palīdzējis pie Glika Bībeles valodas revīzijas. 1745.gadā mācītājs Smiltenē un Cēsu iecirkņa prāvests. 1770.gadā superintendents. 1773.gadā izdevis latviešu “Katkemistu”. Darbojies skolu lietās un uzturējis skolas par saviem personīgiem līdzekļiem. Miris 1777.gadā.
Skatoties uz šīm lietām, redzam, ka šis baismīgais trijskanis – karš, izpostīšana, mēris– ņēma ļoti lielus upurus, bet tajā pašā laikā redzam arī to brīnišķo stāvokli, ka ar visu to tomēr kristīgā Baznīca neiet bojā, un tās uzdevums, tās garīgais darbs nepārtraukti tek. Šis gadusimts tajā ziņā latviešiem bezgala vērtīgs, ka, kamēr Reformācijas laiks un dienas bija tas pirmais modinātājs, kad latviešiem tapa rakstu zīmes un arī pirmie neveiklie raksti, kad latvieši sāka apgūt to, kas citām tautām vienmēr ir bijis viņu kultūras lielie, būtiskie, svarīgie pamati, tad mēs redzam - šī straume vairs nav urdziņa, bet jau varam runāt par latviešu tautas – vairāk vai mazāk apzinīgu – garīgo atmošanos un pat rosīšanos, ja domājam par Glika bērniem.
Es nolasīšu kapakmens uzrakstu, kas ir uz Glika kapa. Viņš ir apglabāts Maskavā, Maskavas vācu kapos pie Marijas Birzs – Marjina Rošča – saucās tā vieta. Gliks tika paglabāts ar lielu godu uz paša ķeizara rēķina. Viņš bija trīs gadus kā gūsteknis, kā vergs aizrauts uz šo zemi, un jūs redzat, ka viņa ģenialitāte, viņa garīgais spēks, – tas tomēr ir pat tādu mūri varējis salauzt kā šīs krievestības milzīgo tumsību visos dažādajos virzienos. Jā, viņa lielais, sirsnīgais draugs bija kņazs Golovins, kas bija uzņēmies arī visu apbedīšanu. Kāds Karalauču mācītājs Fabricijs vārdā, kas toreiz Maskavā bija uzturējies, sacīja uzslavas vārdus pie Glika kapa. Liels pulks ļaužu – augsti, zemi, bagāti, nabagi, arī katoļu mācītājs gāja līdzi nelaiķa zārkam, uz dusasvietu pavadīdami. Marijas Birzs kapi vēlākos gados kļuva pavisam nolaisti, tā kā pazīstamais krievu vēsturnieks Karamzins 100 gadus vēlāk – 1812.gadā, iedams uz šo kapsētu un ilgu laiku pēc Glika kapavietas meklēdams, to pavisam zālēm apaugušu arī atradis. Karamzins pats savām rokām visas nātres un dadžus apravējis. Kapakmens virsraksts bija atklājies gaismā. Latvijas laikā bija doma Glika pīšļus pārvest uz Latviju un apglabāt šeit, bet to nevarēja vairs izdarīt, jo viņa kapavieta vairs nebija atrodama. Kapakmens raksts ir bijis šāds:
“Še dus nelaiķa augstcienīgais teologs Ernests Gliks. Prāvests un mācītājs Alūksnē Vidzemē ar prātu un drosmi apdāvināts, laimē un nelaimē: ko laimīgi Dievs sen iepriekš Krievijai nodomājis. Kas ir izpaudies valodu piesavināšanā un Bībeles tulkojumos un labāku laiku cerībā, beidzot 1702.gadā paša un piederīgo gūstniecībā, kurā būdams, viņš uz Augstu rīkojumu (t.i., ķeizara rīkojumu) nodibinājis starp krieviem Ģimnāziju un tādā darbā iegāja mierā. Dzimis viņš bija Anno1655. Vetīnā Saksijā un mira Maskavā 1705.gada 5.maijā. Viņu piemin, to svētīdami.”
Uzraksts ir maldīgs attiecībā uz dzimšanas gadu, bet citi dati ir ļoti raksturīgi un pareizi.
Lai saprastu mūsu garīgās dzīves un Baznīcas dzīves notikumus un norises, ir nepārtraukti un daudz jākavējas mūsu zemes, kādreiz arī apkārtnes vēsturē. Nevaram izraut un parādīt tikai tādu no sakara izoperētu vienu elementu, jo tas būs tā kā gaisā pakārts. Piemēram, arī Glika darbošanos un dzīvi, ja tā laika vēsturiskos apstākļus neņemam vērā, nevaram saprast.
