Ar šo brīdi pārejam pie apskata par zviedru laikiem Vidzemē – ko nozīmē šie zviedru laiki Vidzemei un mūsu Baznīcai. Zviedru laiki Vidzemē sākās ar garu, ļoti smagu un ilgu ievadu – Zviedru–Poļu karu no 1600. līdz 1629.gadam. Zviedru–Poļu kara laikā Vidzeme atkal dabūja smagi ciest. Un ne tikai Vidzeme, bet pa daļai arī Kurzeme. Pēc Stefana Batorija nāves 1586.gadā Polija par savu ķēniņu 1587.gadā izvēlēja Zviedrijas ķēniņa Jāņa III dēlu Sigismundu III – stingru katoli. Zviedrija sacēlās pret apvienošanos ar katoļticīgo Poliju un iecēla septiņu vīru kolēģiju pārvaldīt Zviedriju. 1593.gadā tās priekšgalā stājās Sedermanlandes (Södermanlandes) hercogs Kārlis no Vāsu nama. Sedermanlande ir Zviedrijas novads ap Stokholmu, uz dienvidiem no Meilana ezera – Dienvidzeme, dienvidvīru zeme. Nörlande – Ziemeļzeme, Södermanlande – Dienvidzeme. Nu, protams, Zviedrijas dienvidi sniedzās tālāk un tālāk.
Zviedrijas Valsts Sapulce 1599.gadā atzina Kārli par savu īsto valdnieku un 1604.gadā kronēja viņu par ķēniņu Kārli IX (1604–1611). Sigismunds III arī tika kronēts par Zviedrijas ķēniņu, bet ne Zviedrijā – Varšavā 1594.gadā. Nu iznāca paralēlisms. Viņš palika Polijā un uzturēja pretenzijas uz Zviedrijas troni un uz Vidzemi kā likumīgais - kaut kādā veidā arī patiesi – iepriekšējā Zviedrijas ķēniņa dēls. Viņš uzturēja savas tiesības valdīt arī Zviedrijā. Līdz ar to vajadzēja notikt izšķirošai cīņai. Cīņu uzsāka Kārlis IX 1600.gada novembrī, iebrukdams Vidzemē un ieņemdams lielu daļu igauņu un latviešu Vidzemes, bet Rīga nepadevās zviedru karaspēkam. Tas pārgāja Daugavu, nonāca līdz Biržiem Lietuvā, tātad arī pārstaigāja Kurzemi. Tallinā Kārlim IXsākās sarunas ar Vidzemes muižniecības kārtām par padošanos. Kā jūs zināt, Ziemeļigaunija vai ko sauca par Igaunijas provinci bija jau zem zviedru varas tūdaļ pēc Livonijas sabrukuma; Vidzeme vēl nebija. Un 1601.gada maijā Kārlis IX nosūtīja savas propozīcijas Vidzemes kārtām, t.i., bruņniecības kārtām, muižniecības kārtām, kuras sevi turēja atbildīgas par zemes valdīšanu, par tā sauktajiem padošanās noteikumiem un arī par to programmu, kādu Zviedrija cēla priekšā.
Te nu ir vēl ļoti interesantas lietas. Divi tādi paragrāfi – 5. un 11., kas attiecās uz zemniekiem. 5. paragrāfā ķēniņš saka visām Vidzemes kārtām: „Mēs gribam, ka arī muižnieku zemniekiem un citiem šajā zemē būtu brīvība sūtīt savus bērnus skolā un mācīties amatus, kas šai zemei var tikai noderēt un nākt par labu, ja zemniekiem ir vairāk dēlu nekā vajadzīgs mājas apkopšanai.” Tātad, brīvo darbaspēku sūtīt amatus mācīties, ne vairs turēt piesaistītus pie zemes - viņus izmantot vēl kaut kādā citādā veidā. „Tālāk mēs gribam, ka viņiem bez kādiem šķēršļiem būtu iespējams tam nodoties, kas viņiem patīk, jo bērnus turēt verga kārtā nav pieņemts kristīgajā pasaulē un jau priekš daudz gadiem atmests” – kāda neparasta valoda tanī laikā! Te mēs redzam Zviedrijas valsts stāju. Viņi jau nepazina dzimtbūšanu. Zemnieki Zviedrijas Valsts Sapulcē bija tāpat pārstāvēti kā pārējie, kamēr visur citur Eiropā tās kārtas, kas varēja būt līdzdalīgas valsts lietu apspriešanā, bija – vispirms – muižniecība jeb dižciltība, otrais – garīdzniecība, nu tad labi, ja vēl pilsonība, t.i., pilsētnieki un izglītotā kārta, bet Zviedrijā arī ceturtā kārta – zemnieki, arī tie bija pārstāvēti Valsts Sapulcē. 11.paragrāfā Kārlis IX prasa, lai zemniekiem piešķir tiesību un taisnību vai nu pēc zviedru, vai citām kādām tiesībām.
Ar to Kārlis IX nosprauda programmu, ko viņa pēcteči vēlāk centās Vidzemē realizēt. Šīs propozīcijas ārkārtīgi uztrauca vēl neiekarotās zemes (Vidzeme vēl nebija iekarota) muižniecību, jo tas neesot vis viņu tiesību paplašinājums, kā muižnieki to gaidīja, bet gan sašaurinājums. To salīdzināja ar Batorija rīcību. Nav brīnums, ka tas izpaudās pretniecībā, kas gruzdēja vietējā muižniecībā pret Zviedriju un tās valdību Vidzemē, un beidzot noveda pie Patkula nodevības, kura izraisīja baismīgo Ziemeļu karu un izbeidza Zviedrijas varu Baltijā. Vācu muižniecība, kurai ķēniņš Kārlis, tā sakot, ar pirkstu acīs grūda, jau tūdaļ noskaņojās pret zviedriem. Tas, ka Kārlim IX neveicās ar Vidzemes iekarošanu, varbūt lielā mērā ar to arī bija sakarā. Karā ar poļiem zviedriem neveicās. Poļi atņēma gandrīz visus zviedru iekarojumus Vidzemē. 1605.gadā Kārlis IX vēl nesekmīgi mēģināja ieņemt Rīgu, bet cieta smagu neveiksmi – sakāvi pie Salaspils. Salaspilī vēl tagad zina uzrādīt tā sauktās zviedru skanstis – zviedru nocietinājumus, ko viņi tur bija uzcēluši, bet kuri tomēr nepasargāja. Zviedru rīcībā palika tikai Daugavgrīva un Pērnava, kuras arī bija jāatstāj 1609.gadā.
Kārlis IX mira 1611.gadā, un piepildīt savu ieceri viņš atstāja dēlam - ķēniņam Gustavam II Adolfam. 1611.–1632. - viņa valdīšanas gadi. No tēva viņš mantojumā saņēma šo karu, vēl viņš cīnījās ar dāņiem un krieviem. Cīņas ar krieviem ilga visu krievu juku laiku. Laikā no1600.gada līdz 1613.gadam Krievijā bija tas, ko krievi saka – smutnoje vremja – juku laiks, kad Krievijā mainījās valdnieki, radās arī viltus valdnieki, un visas tās jukas izbeidzās ar jaunā Romanovu cilts dēla Michaila (1596–1645) ievēlēšanu par Maskavas caru 1613.gadā. Gustavs Adolfs tanī laikā cīnījās ar krieviem un arī Krievijā bija ieņēmis plašus apvidus. Krieviem savā laikā pat bijusi ideja aicināt Zviedrijas ķēniņu savā tronī, bet tas nu tā izgaisa.
Krievi karu zaudēja, un 1618.gadā tika noslēgts miera līgums Stolbovā. Zviedru varā kopš Livonijas sabrukuma atradās tā sauktā Igaunijas province - tagadējā Ziemeļigaunija. Un Gustavs Adolfs Krievijā jau bija ieņēmis: Ladogu, Novgorodu, Staraju Rusu, Porhovu. Vārdu sakot, viņš bija ieņēmis plašus Krievijas novadus, arī Gdovu, tātad Ivangoroda bija ieņemta. Pēc Stolbovas miera līguma Zviedrija atstāja šos novadus Krievijai, bet paturēja Ingriju. Ingru zeme sniedzās no Peipusa ezera uz Ladogas ezeru. Ingri bija somu cilts, tāpat kā igauņi, tāpat kā somi. Un šeit viņi atradās, jāsaka, pa kājām lielajām varām. Krievi vēlāk viņus pilnīgi samala, t.i., piepludināja viņu zemi pilnu, ingrus tur varēja atrast tikai kā dabas retumu. Ingru zemē nodibināja savu lielo galvaspilsētu, kas pievilka klāt milzīgas krievu masas - šī tauta piedzīvoja to milzīgo nomākšanas, pārtautošanas nelaimi, ar kādu šie okupējošie spēki lielā mērā vēl joprojām draud arī mums. Zviedrija, iegūdama šo apvidu, apvienoja savus īpašumus abās pusēs Somu līcim – Igaunija, Ingrija un Somija, un tur tālāk Zviedrija. Gustavs Adolfs bija teicis, ka šo grāvīti krievi nevarēs pārlēkt. Nu, viņi tomēr vēlāk gan pārlēca. Un cīņas tad bija Vidzemes dēļ. Pēc Stolbovas līguma 1618.gadā Gustavs Adolfs nemaz vēl nesteidzās ar Vidzemi. Atjaunojot cīņas ar Poliju, Gustavs II Adolfs 1621.gada 16.septembrī ieņēma Rīgu. Tas bija vēsturisks pagrieziens visā Latvijas vēsturē, bet ļoti svarīgs datums arī mūsu Baznīcas vēsturē. Ievērojiet, ka kopš Livonijas sabrukuma un īpaši kopš Stefana Batorija laikiem Vidzeme bija padota ārkārtīgi spēcīgai, mērķtiecīgai katolizēšanai. Zviedrija bija ļoti liela katolicisma pretiniece. Katoļticīgiem nemaz nebija tiesības Zviedrijā uzturēties. Pāriešana katoļticībā varēja tikt uzskatīta arī par valsts noziegumu, tā kā tas viss bija ļoti radikāli. 1621.gada 16.septembrī, ieejot Rīgā, zviedru karaļa pirmais ceļš bija uz Pētera baznīcu, kur maģistrs Samsons viņu apsveica ar sprediķi. Ar visai lielu sajūsmu ķēniņš ticis sagaidīts līdz tam tik smagi nospiestajā Rīgā, kur evaņģēliskie, tiešām ar lieliem grūtumiem cīnīdamies, tikai pastāvēja. Nākošajā dienā – 17.septembrī – ķēniņš Gustavs lika atslēgt Jēkaba baznīcu un, ieiedams Jēkaba baznīcā, kas bija jezuītu rokās, tāpat lika noturēt svinīgu evaņģēlisko dievkalpojumu, un izraidīja jezuītus, cik viņi vēl tur bija palikuši (bija nedaudzi, ja nemaldos – seši vai deviņi jezuīti), - mierīgi, bez kādām represijām lika viņiem atstāt Rīgu. Jēkaba baznīca atkal kļuva evaņģēliskā baznīca, kāda tā bija no Reformācijas sākuma, tanī laikā kalpodama Zviedrijas garnizonam. 1629.gada tā sauktajā Altmarkas pamierā (tas vēl nebija miers, tas bija tikai pamiers) Zviedrija ar Poliju pārtrauca karadarbību uz pamiera noteikumiem: Zviedriju paturēja ne visu Vidzemi, bet tikai to, ko tagad saucam par Vidzemi, bet tā Dienvidaustrumu Vidzeme - uz austrumiem no Aiviekstes upes – palika zem Polijas vēl nākošos divisimt gadus. Tas ir Vidzemes novads, kurš kopš tā laika tiek saukts par Latgali, par poļu Vidzemi, par Inflantiju poļu nosaukumā un kurš tika konsekventi, spēcīgi katolizēts un ļoti lielā mērā arī pārpoļots. 1622.gada 23.augustā Gustavs Adolfs iecēla superintendentu Hermani Samsonu par visas Vidzemes superintendentu un 1633.gadā – par virskonsistorijas viceprezidentu. 1640.gadā maģistrs superintendents Samsons tika pacelts dižciltībā. Viņam tika piešķirts dižciltīgums un arī dižciltības pievārds Samson af Himmelstjärna – Samsons Debesuzvaigzne, un kopš tā laika Samsonu ģimene, kas bija vācu muižnieki, šo nosaukumu arī paturēja – Samson fon Himmelscherna.
Vidzeme bija galīgi izpostīta. Garīgā ziņā stāvoklis bija ļoti bēdīgs. Hermaņa Samsona pārziņā ārpus Rīgas bija tikai pieci mācītāji. Tikai 17 baznīcas, izņemot Rīgu un Tērbatu, bija kaut cik ciešamā stāvoklī. Vairums bija karā nopostītas. Hermanis Samsons darbojās ļoti enerģiski: noteica draudžu robežas, nodibināja pastorātus, aicināja mācītājus no ārzemēm. Līdz 1630.gadam Samsons iecēla amatā 45 mācītājus un 3 prāvestus. Tas mazliet atgādina Kurzemes Grēvenu, kas arī apmēram ap to pašu laiku darbojās. Te jūs redzat vienu īpatību, ka zināmā mērā ir jāapbrīno šo agrāko darbinieku drosme, degsme, enerģija, nerimšana, lai darbu darītu tik baismīgos, nožēlojamos postījuma apstākļos. Mums vajadzētu gandrīz vai ņemt tagad to par paraugu, kad nu mums arī ir jāatjauno tas, kas izpostīts – mūsu baznīcas; negaidīt, lai tie jumti paši uztop vai nolaižas no gaisa, vai no kādām svešām zemēm, bet ķerties klāt. Bez pārliecības, bez ticības degsmes jau tas nevarēja notikt. Tie nav aprēķini, kas vadīja šos cilvēkus – tādu Samsonu vai tādu Grēvenu, ka tas nu būs kāds ieguvums, bet gan tā dziļā garīgās nepieciešamības apziņa. No vizitētām 50 baznīcām vēl joprojām 28 bija pilnīgi vai pa daļai lietojamas. Vidzeme 1629.gadā bija sadalīta prāvestu iecirkņos – Rīgas iecirknis un Cēsu iecirknis. Katrā Baznīcas iecirknī bija arī tā sauktā virstiesa Baznīcas virspriekšnieka vadībā. Interesanti, ka gubernators Bengts Šitte (Skytte) bija zināmā mērā pret Samsonu, jo viņš bija vietējais, t.i., viņš nebija mācītājs no Vācijas, bet vietējais.
Tērbatā 1633. gadā nodibināja jaukto konsistoriju. Bez tam pastāvēja vēl 6 pilsētu un apriņķu konsistorijas. Latviešu apgabalā trīs: Rīgā, Koknesē, Cēsīs. 1694.gadā Vidzeme dabūja Zviedrijas Baznīcas likumus, atcēla virspriekšnieka amatu un atcēla arī apakškonsistorijas.
Katoļu pretreformācijas un kara apstākļu sekās bija postītas ne tikai baznīcu ēkas vien. Latviešu garīgajā dzīvē bija ļoti daudz slīdējuma uz leju. Zviedru laiku laicīgās un garīgās pārvaldes iestādes apvienojās par evaņģēliskās kristietības iesakņošanos latviešu zemniekos, un uzsāka neatlaidīgu cīņu pret senajām reliģiskajām tradīcijām un māņiem: ziedojumi birzīs, zem kokiem, mājās, kāzu dzīrēs, izvairīšanās no Dievgalda, apbedīšana neiesvētītās vietās, dvēseļu mielošana, bet arī bāršanās, vārdošana, pūšļošana, pret katoļu kulta atliekām: apustuļu un svēto svētkiem, krusta kultu un attiecīgiem ziedojumiem, vārdošanām un pūšļošanām. Katoļu ticības elementi bija sajaukti ar pagāniskajiem ticējumiem. Bija jākaro pret rupjām, mežonīgām paražām, pret tikumisko pagrimšanu. Izdeva rīkojumus pret kaušanos, troksni, pret apgrēcināšanām Dieva namā, pret lādēšanām un zvērēšanām, pret svētdienas sagānīšanu, pret bērnu mužināšanu. Kas bija bērnu mužināšana? Tā bija jaundzimušo bērniņu nogalināšana - vairāk vai mazāk slepena nogalināšana, kad pašas mātes nobeidza to dzīvībiņu. Reizēm tā kultūra nebija vēl gājusi tik tālu, lai to iznīcināšanu izdarītu ātrāk – priekšlaicīgāk, bet tad rīkojās tā, kā apstākļi jau nu bija tapuši, ja tas bērns bija piedzimis – labāk, lai viņš nedzīvo. Jūs redzat tā laika cīņu, kura tagad atkal par jaunu sāk atjaunoties. Toreiz zviedru valdība ļoti īpatā veidā redzēja šo postu un cīnījās. Katoļu laikos nedzirdam par šiem paradumiem, lai gan šie paradumi bija stipri izplatīti visos laikos. Nevēlamais, negribētais, nevajadzīgais tiek no dzīvības izsvītrots. Vispār šajos zviedru likumos, kad iedziļināmies, ir daudz kā tāda, ko tagad tikai par jaunu sākam ieraudzīt un saprast. Viens tāds likums, kas nāca ķēniņienes Hedvigas Eleonoras laikā, bija dabas aizsardzības likums. Jā, dabas aizsardzības likums, kur Zviedrija par 300 gadiem bija aizsteigusies priekšā pārējai pasaulei. Šis likums iznācis kaut kad tūkstoš seši simti četrdesmitos gados, tur ļoti stingri noliegts ar likumu izcirst kokus un krūmus un tiek uzskaitīts – kādus. Ķēniņiene pamatojusi to ar tādu faktu - mūsu zemē, kas atrodas ziemeļos un kura dabas ziņā nav bagāti apveltīta, mēs aizliedzam, atskaitot varbūt tikai bērzus un egles, tanī garajā uzskaites sarakstā ir uzskaitīta gara strīpa šo aizsargājamo koku un aizsargājamo krūmu, kurus nedrīkst cirst, bet, ja nu rastos nepieciešamība to darīt, tad atļauja katrā atsevišķā gadījumā ir izprasāma no ķēnišķās kancelejas, un tikai ar ķēniņa atļauju, ar kancelejas atļauju tas var tikt atļauts un ar noteikumu, ka tam, kam šī atļauja dota, ir pienākums iedēstīt no tās pašas sugas divus jaunus kokus vai stādus. Zviedri bija pārsteigti, kad vienreiz, ar viņiem viesojoties, pateicu, ka Zviedrijas ķēniņiene izdevusi tādu likumu, ar kuru aizsteigusies 300 gadus priekšā visai pārējai pasaulei, izdevusi likumu, kuru tagad atkārto visdažādākajos variantos visas pasaules valstis, zemes un valdības. Viņi brīnījās un nevarēja saprast, kas tas varēja būt par tādu likumu, kamēr viņiem paskaidroju, ka lieta grozās ap dabas aizsardzību, un to Zviedrija bija ieskatījusi jau toreiz.
Tātad arī dzīvības iznīcināšanas aizliegums, pret nešķīstības grēkiem, kas saimju starpā notika, pret razbainīgu saimi.
Tomēr svarīgākais cīņas ierocis – garīgā rakstniecība un skolas. Ar lielu noteiktību un stingrību tika izdoti priekšraksti, kas prasīja kārtīgu Baznīcas dzīvi. Samsons, vēlākais Samsons Himmelscherna, izdarīja vizitācijas un uzskaitīja astoņus šķēršļus un kavēkļus Baznīcas dzīves garīgai pacelšanai. Un nu klausieties un vērojiet, kas no šiem noteikumiem vai šķēršļiem ir tādi, kas arī mums būtu vērā ņemami! Nespējīgi garīdznieki, neuzticīgi klausītāji, zemnieku izputināšana karos, badā un sērgās, neskaidrība par patronāta tiesībām (tas skāra muižniekus), pārāk zema muižas īpašuma taksācija, kas dod taisnīgus iemeslus atrauties no pabalstiem, kas ir jāsniedz Baznīcai (tas arī attiecās uz muižniekiem), mācītāju nedrošās un nenoteiktās algas, nolaidība baznīcu un pastorātu atjaunošanā, nolaidība un vienaldzība dievkalpojumu noturēšanā un izkopšanā. Tie ir tie šķēršļi, kas kavē Baznīcas dzīves augšupeju un pacelšanu. 1638.gadā izdoti šie noteikumi, kur tiek uzdots celt priekšā 38 vizitācijas jautājumus – īstus eksāmenus. Pirmais – par mācītājiem, kā tie izturas pret ģimeni, saimi, draudzes locekļiem mājas dzīvē, vai neiet kopā ar zemniekiem krogā dzert (arī tāds jautājums mācītājiem), otrais – par patroniem un muižu īpašniekiem, vai iet baznīcā un pie Dievgalda, vai nomaksā Baznīcai un mācītājam pienācīgo tiesu, vai neattur zemniekus un muižas ļaudis svētdienās no dievvārdiem, muižniekiem tiek prasīts, kāda ir viņu personīgā dzīve. Tad jautājumi pilsoņiem un zemniekiem - vai nāk laikus uz baznīcu un nav piedzērušies, vai mācās Katķismu, vai netur bērnus ilgi nekristītus, vai nepiekopj elkdievību, vai aprok mirušos kapsētās, vai ir tādi, kas dzīvo nelaulāti, vai kas paslepen laupījuši sievas. Visi aktuāli jautājumi, un tas jānoprasa visiem, kas tiek vizitēti. Zviedrijas Baznīcas likumi noteica sodus tiem, kas pa baznīcas laiku medī vai zvejo – 40 markas vai 8 dienas cietumā. Tāpat amatniekiem un laukstrādniekiem: kas svētdienā strādā, kas pilsētās nāk vēlu baznīcā, kas nāk pie bikts vai Dievgalda piedzēries, kas ienāk baznīcā piedzēries – 100 dālderu vai miesassods. Dievkalpojumiem visur jānotiek vienā laikā. Kad skaita grēksūdzes lūgšanu, Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdus un “Mūsu Tēvs” lūgšanu, augstiem un zemiem jākrīt ceļos. Jaunekļi un jaunavas, kas nāk pirmoreiz pie Dievgalda, jāpārbauda Katķismā. Nu, tas ir kaut kas no konfirmandu mācības, kura gan tikai vēlāk izveidojās. Pat kāzu un godību svinēšana regulēta ar īpašiem noteikumiem par viesu skaitu un patērējamo dzērienu daudzumu.
Pēc Hermaņa Samsona nāves ievērojams superintendents bija Johans Fišers. Dzimis 1633.gadā Lībekā, miris 1705.gadā. Vidzemes ģenerālsuperintendents un Tērbatas Universitātes rektora vietnieks. Daudz rūpējies par skolām, par Glika Bībeli. Otrais Glika Bībeles izdevums tiek saukts arī par Fišera Bībeli, jo iznāca Fišera rediģējumā (kopā ar Vilkenu). Viņiem Rīgā bija sava spiestuve garīgo rakstu iespiešanai. Vēlāk Fišers pārgājis uz Magdeburgu, un tur viņš ticis arī par superintendentu. Viņa ieguldījums Vidzemes Baznīcas lietā nav mazais. Vispirms jau šī garīgo rakstu izdošana un apgādāšana.
Kas vēl šinī laikā ievērojams zviedru rīkojumos un kārtojumos? 1630.gadā Gustavs Adolfs pavēlēja atvērt ģimnāziju Tērbatā. Nākošā 1631.gada 18.aprīlī tādu pašu atvēra arī Rīgā, pie kam zemnieku bērniem, kas to apmeklēja, deva stipendijas. Zemnieku bērniem – paskat, ko tie zviedri bija pasākuši! Ne par velti tas jau bija Kārļa X nodoms, kuru vācu muižniecība, zobus griezdama, klausījās. 1632.gadā ar Gustava Adolfa rīkojumu Tērbatā tika nodibināta universitāte. Nodibinātā ģimnāzija tika pārvērsta par universitāti – “Academia Gustaviana”. Tas bija vienreizīgi liels un izcils notikums Baltijas vēsturē - visā Latvijā un Igaunijā - augstākā mācības iestāde, kuras nozīmi nav iespējams pilnīgi novērtēt. Tērbatas Universitāte bija otrā universitāte Zviedrijas valstī. Pirmā bija 1447.gadā dibinātā Upsalas Universitāte, un nākošā Zviedrijas valsts universitāte bija Tērbatā. Un tikai pēc Tērbatas 1644. gadā nāca Lunda. Tas rāda, kādu lielu nozīmi Zviedrijas valdība šeit bija piešķīrusi izglītībai un par cik nozīmīgu viņi uzskatīja šo zemi, kurā bija kļuvuši par valdniekiem. Arī Rīga Zviedrijas valstī skaitījās par otro pilsētu. Pirmā pilsēta bija rezidences pilsēta – Stokholma, Rīga bija tūdaļ aiz Stokholmas pēc cieņas un nozīmes Zviedrijas valstī. Tas arī rāda, kādi varbūt bija tie tālākie nodomi un nolūki. Tagad kādreiz mēdz pārmest un sacīt: jā, Gustavs II Adolfs – viņa nodomi bijuši pārāk lieli, un viņš gribējis pakļaut visu pasauli, katrā ziņā zemes apkārt Baltijas jūrai – Dominium Maris Balticum, t.i., vara vai valdīšana pār Baltijas jūru – tas bija it kā viņa nodoms. Nu, lielā mērā tas jau bija arī piepildījies. Pēc Altmarkas pamiera ne tikai Vidzeme, bet arī daži Vācijas novadi jau bija Zviedrijas varā, bez tam Dānija bija stipri ierobežota savā varā un iespaidā. Zviedrija aptvēra gandrīz ar noslēgtu loku visu Baltiju, sākot no Skones uz Somiju, no Somijas caur Ingriju uz Igauniju un Vidzemi un tamlīdzīgi. Mēdz teikt, ka Gustavs II Adolfs esot pārspīlējis un labi vien, ka viņš esot kritis, tāpat jau Zviedrija nekā nebūtu varējusi panākt. Nu, tā ir tāda vēstures tiesāšana, kuru katrs var tiesāt pa savai vīzei. Mēs to šinī gadījumā nedarīsim.
Pēc Zviedrijas laika mums jāpakavējas pie lielajiem garīgajiem notikumiem un lietām, kas saistās ar mūsu Bībeli, ar tādām personībām kā Ernests Gliks, kas atkal ir viena vēstures nodaļa par sevi. Man jāsaka vēl viens tāds papildus vārds.
Šis laiks – Mancelis, Fīrekers, Gliks –, kad latvieši ne tikai mācījās lasīt un rakstīt, bet, kad viņi šeit varēja jau sākt brīvi darboties ar rakstīto, patiesībā tā bija latviešu tautas iznākšana no vēsturiskās pakrēslas, īstenībā arī latviešu tautas garīgā tapšana. Kamēr nebija alfabēta un rakstības, latvieši bija anonīma masa, vairāk nekas. Kādas sekas bija šim laikam? Sekas bija tās, ka Baltijas vēsture līdz tam, bet no vāciešu puses arī joprojām pēc tam, bija tikai tā sauktās vācu virskārtas vēsture, kuri šo zemi turēja un kuri arī visas norises un attieksmes uz iekšpusi un ārpusi kārtoja. Šī anonīmā masa eksistēja, bet tā nekur neparādījās ārpusē, netika pat pieminēts, ka tā ir, lai gan viņa baroja šo zemi. Un ar Reformāciju (Reformācija, patiesību sakot, revolucionēja latviešus, tā ir tā pirmā latviešu revolūcija, pirmā garīgā sasliešanās) latviešu tauta kļuva latviešu tauta, un šī vēsture, ko mēs kādreiz saucam par Baltijas vēsturi, sadalījās divos zaros, kuri katrs dzīvoja savu dzīvi, lai gan tie dzīvoja zināmā kopībā teritoriāli un tomēr pilnīgi īpati patstāvīgi. Tas iezīmē daudzas ļoti īpatas, vienreizīgas, kādreiz ļoti smagas, liktenīgas lietas, bet iezīmē arī ļoti daudz pārdomu vēsturniekiem un šīs pasaules lietu izprašanas meklētājiem.
